Es esmu Esošais, Sprediķis Judica (tiesas svētdienā)-2022

/Īj.33:23-28; Ebr.9:11-15; Jņ.8:46-59/

Labdien, dārgie draugi!

Sveicināti Dienā pēc “vakardienas”!? Jūs jautāsiet, kāpēc tāds dīvains sveiciens? Varbūt, tāpēc, ka aizvakar Latvijā atcelti gandrīz visi ar Covid pandēmiju saistītie ierobežojumi. Tomēr pandēmija jau nekur nav pazudusi, to pierāda kaut vai fakts, ka dienā, kad varējām bez medīcīniaskās maskas ieiet veikalā, prāvests Vilnis masku uzlika pats savā mājā. Tas ir iemesls, kāpēc šodien pie jums esmu es, Raimonds.  Starp citu, es gribu nodot jums no viņa sveicienus. Viņš pateicas par jūsu lūgšanām un šodien jau jūtas daudz labāk. Jā, ierobežojumi beigušies, bet Covids nē. Laikam jau taisnība vienam no sociālo zinātņu pētniekiem, kas sacīja, ka jebkuras pandēmijas beigas nav tikai medicīnisks, bet arī sociāls jautājums. Mēs vienkārši esam iemācījušies ar šo dzīvot un to pateikuši skaļi.

Diena pēc Vakardienas....Diena, kad sākās karš.  Kā iespējams sadzīvot ar šo? Cilvēkam domājošajam, cilvēkam cilvēciskajam- NAV. Kāda šī diena ir Ukrainā, kāda tā ir Krievijā? Kāda tā ir Latvijā......Kā vispār kaut kas tāds ir iespējams? Diemžēl ir. Te izpaužas cilvēka visdestruktīvākās dziņas, kas dzīvojot bez Dieva agri vai vēlu sevi parāda. Kaina un Ābela civilizāciju sadursme noteik arī šodien. Sāncensība, vēlme būt pirmajam, pamanītam. Skaudība, ka otru Dievs ir uzlūkojis un svētījis vairāk nekā mani. Visbeidzot; naids, niknums, dusmas un slepkavība, lūk šāda destruktīvu darbību ķēde, kas vispirms radās domās, iznēsājās un izperinājās sirdī, tad ar milzīgu naidu izlauzās ārā, pārvēršoties rīcībā, pamudināja Kainu, nokaut savu brāli Ābelu. Šādas un iespējami daudz ļaunākas dziņas pamudināja “Putinisko Krieviju” cietsirdīgi, necilvēciski, ciniski uzbrukt Ukrainai. Kaina civilizācijas uzbrukums Ābela civilizācijai, arī šodien ir laiks, kad miesīgi dzimušais vajā garīgi dzimušo, tā ir grēka pretstāvēšana taisnībai.

Grēka alga ir nāve saka Bībele. Ja tā, tad jau nevienam, arī mums nav cerību.

Nedomāju, un es tagad runāšu par sevi, ka es būtu uz pusi tik dievbijīgs kāds bija Ījabs. Un Bībele saka, ka šis vīrs bija sirdsskaidrs un taisns, viņš bijās Dieva un vairījās no ļauna. Dievs, sātanam ļāva pārbaudīt Ījabu. Un lai arī no sākuma Ījabs mēģināja noraidīt sātana apsūdzības ar savu sirdsskaidumu, Dievbijību ar savu taisnību, bet tas nelīdz.  Viņš saprata, ka vajadzīga cita taisnība. Ījabs bija spiests atzīt, ka vajadzīgs kāds eņģelis, aizbildnis, ka par cilvēka taisnību vajadzīga izpirkšanas maksa.

Jā, grēka alga ir nāve......... Bet Dieva dāvana (balva) ir mūzīgā dzīvība Kristū Jēzu,

To par ko Ījabs pravieto, bet nenosauc vārdā atklāj vēstures ēbrejiem autors: “Bet Kristus ir atnācis par nākamo labumu Augsto Prieteri [..] Un tādēļ Viņš ir Jaunās derības starpnieks”. Jēzus ir Dieva atpirkuma maksa par cilvēku. Jēzus ir mūsu aizbildnis Dieva priekšā.

Un šodienas Evaņģēlija stāsts apstiprina to, ka Jēzus ir Dieva Svaidītais. Kāpēc Jēzus teiktais tā aizskāra jūdus, ka viņi uz vietas gribēja Jēzu nomētāt ar akmeņiem?

Lai to saprastu, mums jāmēģina cauri Vecajai un Jaunajai derībai izsekot Dieva plānam, ko Viņš jau izsenis nolēmis piepildīt Savā Dēlā. Šī plāna īstenošana sākās VD laikā Ēģiptē, kur Izraēla tauta bija nonākusi vergu stāvoklī. Viens vīrs, vārdā Mozus, bija spiests no Ēģiptes bēgt izdarītās vergu uzrauga slepkavības dēļ. Kad nu šis vīrs tuksnesī ganīja avis, tad pēkšņi ieraudzīja brīnumainu parādību - ērkšķu krūms deg, bet nesadeg. Kad Mozus mēģināja krūmam tuvoties, viņš izdzirda kādu balsi sakām: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs” (2.Moz.3:6). Un kad Mozus gribēja uzzināt Tā vārdu, kas ar viņu runā, tad saņēma atbildi: “ES ESMU, kas ES ESMU” (2.Moz. 3:14).

“Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa- ESMU ES.”/Jņ.8:58/

20 gadsimta kristietības apoloģēts Klaivs Steipls Lūiss paziņo: “Tas, kurš ir tikai cilvēks un saka to, ko teica Jēzus, nevar būt ievērojams morāles skolotājs. Viņam jābūt vai nu trakam, vai pašam elles velnam. Jums ir jāizvēlas. Vai nu šis cilvēks bija un ir Dieva Dēls, vai arī viņš ir traks vai vēl kas ļaunāks. Bet neizgudrosim nekādas augstprātīgas muļķības, ka viņš bija ievērojams skolotājs. Viņš mums nav atstājis šādu iespēju, tāds nebija Viņa plāns”.

ES ESMU. Visīsākais pabeigtais teikums angļu valodā, kas ietver visdižāko apgalvojumu, ko kāds cilvēks jebkad ir izteicis par sevi. Jēzus izvēlējās lietot šo vārdu salikumu, lai apliecinātu, ka Viņa sirds, dvēsele un gars pulsē vienā ritmā ar Dieva nemainīgo realitāti un absolūto neatkarību.

Pārfrāzējot Jēzus atbildi jūdiem, tā skanētu šādi: “Jā, jūs pareizi sapratāt, ES ESMU Dievs”. Tik tieša un vienkārša atbilde neder cilvēkam, tāpēc jūdi apsūdzēja Jēzu Dieva zaimošanā un vēlējās nogalināt.

Dievs, Jēzus Kristus, baznīca, vienkārši kristietība tiek apsūdzēti joprojām. Iespējams, tas ir mūsu grēcīgās dabas aizsardzības mehānisms. Jo vadāmies pēc principa: ja nevēlies tikt apsūdzēts – apsūdzi pirmais! Taču Dieva patiesības no tā nekļūst mazāk nozīmīgas.

Šodien mūsu baznīcas liturģiskajā kalendārā ir Judica, jeb tiesas svētdiena.

Kristīgais autors Marks Poustjens raksta: “Modernajam skepticismam ir vēlme nosēdināt apsūdzēto krēslā Dievu, absurdi prātojot nevis par to, vai mēs varam tikt attaisnoti, bet gan, vai attaisnots var tikt Viņš [..] Uzklausīt Jēzus Kristus apgalvojumus nozīmē pēkšņi atskārst, ka patiesībā Viņš ir tas, kuram jāspriež tiesa pār mums” (M.Poustjens, Prast atbildēt). Vai mēs esam to atzinuši?

2020 gadā Holivudas aktieris Mikijs Rurks, Covid -19 vīrusa ierobežojumu dēļ uz kādu laiku bija iesprūdis Latvijā. Viņš neslēpa, ka pārdzīvo tobrīd pasaulē notiekošo. Un lai gan viņš tobrīd runāja Covid pandēmijas kontekstā, un Covids jau arī nekur nav nozudis, vienkārši mēs  esam mācījušies ar to sadzīvot. Viņa teiktais ir kā nekad aktuāls arī šobrīd.

Viņš sacīja: “Es lūdzu Dievu par cilvēkiem, ko mīlu. Es visu laiku sev atkārtoju – Dievs, piedod man manus grēkus! Kungs svēti mani un svēti pasauli! Tas, kas šobrīd notiek, ir nekontrolējami. Bet varbūt tā ir Dieva griba? Mans mācītājs saka – tu nevari nākt pie manis, kad baznīca ir nodegusi, tev jāatnāk pirms tam”.

Pārfrāzējot to Pravieša Jesajas vārdiem: “Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš ir atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu.”/Jes.55:6/

Šodien kad, runājot psalmista vārdiem, staigājam “nāves ielejā”, kad mums uzbrūk bēdu un šaubu nakts un mūsu domas urda neskaitāmi jautājumi, Dievs Kristū ir tuvāk nekā jebkad. Šodien, mēs varam nest visu savu neziņu Viņa priekšā un droši jautāt: “Dievs, vai tu esi tāds kā viņi par Tevi saka? Vai Tu mūs vēro? Vai atceries mūs un visus Savus apsolījumus? Vai Tu dzirdi mūsu raudāšanu? Vai raudi līdz ar mums?...”

Ja klausīsimies uzmanīgi, tad sadzirdēsim: “ Es Esmu”

“ES Esmu dzīvības maize” (Jņ.6:35)

“Es Esmu pasaules gaisma” (Jņ.8:12)

“Es Esmu Labais Gans” (Jņ.10:11)

“ES Esmu Ceļš, Patiesība un dzīvība” (Jņ.14:6)

“Es Esmu Augšāmcelšanās un dzīvība” (Jņ.11:25)

“Es Esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mt.28:20)  “Es Esmu Esošais”

Āmen!

Sprediķis Reformācija 2021 - Dedzība Kunga nama dēļ

(VD- Mih.4:1-7; JD- Rom.1:13-17; Jņ.2:13-22)

Reformācija 2021-attālināti

Labdien, dārgie draugi! Labdien Kristus mīļotie! Labdien visi ticības brāļi un māsas Kristū! Želastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus.

Šodien Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca atzīmē Reformācijas kārtējo gadadienu.

Ir tāda maza grāmatiņa “ 33 iemesli, kādēļ neapmeklēt baznīcu”. Nu tās autors Virspriesteris Nikolajs Bulgakovs varētu minēt arī 34 iemeslu. COVID-19 pandēmijas izsaukto, valstī noteikto ierobežojumu dēļ, mēs nevaram šodien pulcēties Baznīcā, lai  nosvinētu Reformācias dienu, mūsu ticības atjaunošanas svētkus, kā tas būtu normālos apstākļos, visi kopā svinīgā Dievkalpojumā.

Esot ierautiem pasaulē un Latvijā notiekošo notikumu virpulī, mēs varētu minēt vēl neskaitāmus iemeslus, lai šie svētki paslīdētu garām nepamanīti.

Tomēr  mums, luterāņiem ir daudz vairāk iemeslu, lai tos atcerētos. Ja savas vētures mācību stundas neņemam vērā vai kas būtu vēl sliktāk, aizmirstam, tad nav tālu pazaudēt savu ticības pamatu, to, kas esam, uz ko ticam un ko apliecinām. Īpaši aktuāli tas kļūst laikā, kad pasaules vēji mēģina sašaubīt jebkādus cilvēka esības pamatus. Tāpēc kā vēl nekad agrāk ir svarīgi atsaukt atmiņā, kas bija tas stingrais pamats uz kā stāvēja mūsu ticības tēvi un tās pamatlicējs doktors Mārtiņš Luters.

Šodien, nevaram būt vienoti fiziski, būsim tādi vienā Garā. Kristus Garā atsijāsim graudus no pelavām. Viņa Garā pacelsimies pāri nesaskaņām tā saucamajos adiaforajos jautājumos, jautājumos, kas nav būtiski mūsu pestīšanai. Tā vietā lūkosimies uz Kristus krustu,- Lielo Dieva mīlestības vēstījumu pasaulei un katram cilvēkam. Vienosimies lūgšanās, virzīsimies uz vienotību, savstarpēju sapratni, pieņemšanu un izlīgumu. Tad, ar Dieva žēlastību nākamo gadu, kas būs reformācijas izplatības Latvijā 500 gads, varēsim svinēt visi kopā- klātienē.

Lai vai kā, šodien mums ir Reformācijas svētki un šādā zīmē tos arī pavadīsim.

Mēģināsim kaut nedaudz ieskatīties vēsturē un atcerēties, kā mūsu ticības pamatlicējs Mārtiņš Luters un citi Reformācijas tēvi nonāca līdz mūsu ticības teoloģiski- konfesionālajiem pamatiem. Kā Viņi nonāca līdz Luteriskajām ticības apliecībām zem kurām šodien droši varam parakstīties arī mēs, luterāņi.

Galveno iemeslu Reformācijai varam atklāt caur šodienas Evaņģēlija Vārdu. Mēs ieraugām, ka Jēzus ienākot Dieva namā bija dusmīgs. Dusmīgs, kad saprata, par to šis templis ir pārvērties. Vienā vārdā- tirgus laukums. “Karstums Tava nama dēļ mani aprij!”, iesaucās Jēzus, izdzenājot naudas mijējus, lopu un baložu tirgotājus. 

Baznīcai, sludinot Kristus Evaņģēliju jābūt uzmanīgai, lai nenovirzītos no Kunga Vārdiem, jārūpējas par mācības skaidrību un tās atšķiršanu no dažādiem sārņiem un piemaisījumiem. Arī katram kristietim, patiesam Kristus sekotājam ik dienas jārūpējas, lai esam Dieva Svētā Gara piepildīti tādā mērā, ka Viņš kā dzīva uguns izlejas caur mums, uzturot dedzīgumu visā Kristus miesā - Viņa Baznīcā!

Luteriskās teoloģijas pamatlicējs un mūsu baznīcas tēvs Dr. Mārtiņš Luters, bija saistīts Dieva Vārdā, tāpēc, līdzīgi Kungam arī dedzīgi iestājās par Dieva namu. Viņš nopietni ņēma 5.Mozus grāmatas 10.nodaļā 16. pantā teikto: “Tāpēc apgraiziet savas sirds priekšādu un neesiet turpmāk stūrgalvīgi!”.  Dievs it kā saka: reformējiet savu sirdi, savu mežonīgo cilvēcisko dabu, kura pretojas visam, kas ir no Dieva!

Reformācija. Pirmajā mirklī varētu likties, ka runa ir par reformām, kas Baznīcas kontekstā nozīmētu radīt kaut ko jaunu. Tomēr tā nav. Tā laika Lutera teoloģija, līdzinājās Renesences laikmeta sauklim  “ed fontes” - pie avotiem! Tādējādi reformāciju varētu salīdzināt ar atgriešanos pie sākotnējās formācijas, nedeformētās jeb proto Baznīcas mācības, kas pirmām kārtām pamatojās cilvēku nesagrozītā Dieva Vārdā.

Kā izpaudās Baznīcas dogmu deformētība 16.gs sākumā? Daudzējādi. Šeit varētu minēt jautājumu par  Pāvesta varu un primātu; par Sakramentiem (Baznīca Bābeles gūstā), Par cilvēka brīvo gribu ( Par gribas verdzību) Dievkalpojumiem latīņu valodā, no kuriem vienkāršā tauta nekā nesaprata, Par abiem veidiem Tā Kunga mielastā un vēl daudz ko citu, tomēr galvenā tā laika teoloģiskā problēma bija Pestīšana no darbiem.

Džeimss M. Kitelsons savā grāmatā “Luters reformators” raksta: “Tā laika reliģija, kuru mācījās M.Luters, bija ļoti līdzīga pasaulei, kurā viņš dzīvoja. Tā laika Baznīcas atbilde grēcīgajam cilvēkam bija: “Dariet visu, kas ir jūsu spēkos! [..] tad caur baznīcas spēku Dievs pievienos savu žēlastību un labvēlību!” Daudziem Lutera laikabiedriem šī ideja patika, jo tā ļauj atbrīvoties no grēka un vainas apziņas Dieva priekšā. Taču Luters, kurš neatlaidīgi meklēja patiesību, nojauta, ka ar saviem darbiem cilvēks nespēj pastāvēt Dzīvā Dieva vaiga priekšā.

Sākot studēt teoloģiju un iestājoties augustīniešu klosterī, viņa iekšējā spriedze tikai pieauga. Stingrās mūku pārbaudes iedvesa šaubas, ko pats Luters nosauca par  mokošo pilnīgas pazušanas izjūtu. Visprecīzāk šo garīgo stāvokli raksturo vārdi: “..kad dvēselei pieskaras garām slīdošais mūžības vilnis, tā nejūt un neredz neko citu kā vien mūžīgo sodu..” (lpp. 54). Luters bija pārliecināts, ka kristieša dzīvei būtu jāsastāv no darbiem, kas ir labi pēc būtības, bet tas nav pietiekami pestīšanai. Pamazām viņā nobrieda jautājums: kā cilvēks var būt pilnīgi drošs, ka taps pestīts?

Izšķirošais pagrieziens notika, mazā Vitenbergas universitātes torņa istabiņā gatavojoties lekcijām par Veco Derību. Pats Luters to sauc par “Torņa piedzīvojumu”, kura laikā viņš iemantojis pārliecību par savu garīgo meklējumu pareizumu un ticības spēku īstenot nepieciešamās pārmaiņas. “No ticības taisnais dzīvos” (Rom.1:17) No ticības uz Kristus taisnību.

“Šajā mirklī es jutos kā no jauna piedzimis un pa atvērtiem vārtiem iegājis Paradīzē. Tur pakāpeniski man atklājās cita visu Rakstu izpratne. (..) Ja agrāk ar tādu naidu biju ienīdis vārdus “Dieva taisnība”, tad tagad cildināju tos ar visdziļāko mīlestību tā, ka man šie Pāvila vārdi patiesi tapa par Paradīzes vārtiem,” tā ar lielu sajūsmu raksta Luters.

Svarīga viduslaiku teoloģiskā prakse bija indulgences (lat. indulgentia - žēlastība) jeb grēkatlaides. Sākotnēji tās varēja iegūt tikai par īpašiem nopelniem ticības aizstāvēšanā, piemēram, par izcilu varonību krusta karā. Taču laikā, kad dzīvoja Luters, cilvēki indulgences vienkārši pirka. Īpaši veiksmīgs grēkatlaižu pārdošanā bija Pāvetsa sludinātājs, Johans Tecels. Viņš labi pārzināja emocijas un to izmantoja, lai panāktu, ka cilvēki iegādājas grēkatlaides ne tikai sev, bet arī savu mirušo radinieku dvēselēm, kuras, kā apgalvoja Tecels, Šķīstītavā brēc un lūdzas: “Apžēlojies par mums!” 

Patiesībā grēkatlaižu pārdošana bija, ja tā var izteikties, rūpīgi pārdomāts biznesa plāns. Romas Pāvests Leons X vēlējās būt Eiropas līderis ne tikai politikā, bet arī varenībā. Taču, lai pabeigtu savas varenības apliecinājumu - Sv. Pētera baziliku, Pāvestam bija nepieciešami milzu līdzekļi. Aizņēmums Fugeru bankā. Lai to atdotu, Tecels un viņam līdzīgi sludinātāji nepaguruši reklamēja grēkatlaides, protams, ar to kādu mazumiņu nopelnīdami arī sev.

Tirgus bija nemanāmi ielavījies arī 16.gadsimta baznīcas torņa priekstelpā. To visu redzot, Luters nespēja vienaldzīgi palikt malā.un 1517.gada 31.oktobrī atbildēja Tecelam ar 95. tēzēm pret (žēlastības) atlaidu tirgošanu.

Tēzes gan sākotnēji bija domātas kā tēma teologu diskusijām Baznīcas iekšienē. Šīs tēzes skaidrojot Heidelbergas disputā (1518), Luters divas reizes publiski paziņoja, ka konkrētā brīža vadošā, uz bauslības darbiem balstītā teoloģija ir novecojusi un ved cilvēkus pazudināšanā. Disputa beigām viņš deklarēja: “Bauslība saka: “Dari to!” Un tas nekad netiek padarīts. Žēlastība saka: “Uz to tev jātic!” Un viss jau ir paveikts. [..] Godības teologs sauc ļauno par labu un labu par ļaunu. Krusta teologs sauc lietas īstajos vārdos”. ( lpp. 111)

            Galu galā 1521. gada 17.aprīlī Vormsas reihstāgā viss nonāca līdz vienkāršam jautājumam: “Vai atsauksi visu, ko esi mācījis par Evaņģēliju? Vai arī tu izvēlēsies tikt izslēgts no Baznīcas un valsts kā herētiķis un kā tāds – sadedzināts uz sārta!?”

            Atmosfēra tajā brīdī bija nokaitēta, smaga. Mēģiniet sajust. Tā to apraksta cits Lutera biogrāfijas un darbu pētnieks Mārtiņš Brehts: “ Škiet, ka tā nebija parasta reihstāga sapulce, jo tajā piedalījās ļaudis, kas Reihstāgam nemaz nepiederēja. Drūzma zālē bija liela. Lutes atradās /Firstu-zemju valdnieku/ vidū zāle bija apgaismota ar lāpām.” Lūk kādos apstākļos Luteram bija jāizdara izvēle.

            “Luters runāja droši un skaļā balsī, lai visi varētu saprasts.” Tanī pat laikā viņa atbilde nāca no pašiem ticībā degošās sirds dziļumiem un skanēja: “Te es stāvu un citādi es nevaru. Dievs, palīdzi man! Āmen!

            Uz šī paša pamata stāvēja un no tā neatkāpās arī mūsu ticības tēvi kad, pat mūsu ticības pretiniekiem bija jāsāk domāt vai tikai viņi nav izslēguši sevi no Baznīcas nevis mēs. Tiesības praktizēt reliģiju pēc viņu izvēles luterānu firstiem (tajā laikā gan viņu tā vēl nesauca) tika panāktas daudz vēlāk tikai 1555.gadā Augsburgā. Šo voenošanos sauca arī par “Augsburgas mieru” kas noteica principu- “cuius regio-eius religio”- kāds valdnieks tāda ticība. Tā bija uzvara! Augsburgas ticību apliecinošas baznīcas un arī mūs baznīcas konfesionālais sākums.

            No fizikas viedokļa, ja ir pietiekami gara svira ir iespējams izkustināt pat zemeslodi, ar vienu piebildi- ja ir kur nostāties.

            Luters izkustināja tā laika katolisko baznīcu un Pāvestu, jo viņam bija šī vieta. Patiess nesagrozīts Dieva Vārds.

            Mīļie ticības brāli un māsas, arī mums ir tas pats pamats.

Ak, kaut mēs katrs spētu to atcerēties un lietot, brīžos, kad tiek pārbaudīta mūsu ticība!

Un šobrīd dārgie draugi šads brīdis ir. Ienaidnieks sēj mūsu sirdīs un prātos postmodernisma augļu sēklas. Kas izceļas ar ļoti skeptisku, pat nicinošu attieksmi pret “Lielajiem Vēstījumiem”. Tagad, kā nekad agrāk ir svarīgi pazīt un stāvēt uz savas konfesionālās piederības pamata- uz Klints, kas ir Dzīvais Vārds Kristus un neļauties sevi izšaubīt, dažādiem viltus praviešiem, kas izmanto šo laiku sējot maldus un melus. Daži mudina un klaigā uz ielu stūriem, piesaucot medicīnisku jautājumu, lai bruģētu ceļu uz politiku. Citi apelējot pie “pie labā cilvēka”, nemanāmi, ar likuma palīdzību mēģina izmainīt Laulības un ģimenes jēdzienu.  Kopumā taču esam laba sabiedrība, Dievam taču ir pienākums mūs izglābt, un mēs arī konkrēti zinām, ka Viņš mūs izglābs. Pārliecība protams ir laba lieta, bet  uz ko tā ir balstīta? Būtu labi zināt, pamatavotu, Bībeli jeb Dieva Svētos Rakstus.

Uz pretinieka izveidotā altāra neatrodas reliģija. Uz tā neatrodas vairs pat zinātne. Nē mīļie! Vecā čūska mūs vēlas piekrāpt, bet ar veco triku. Vai mēs to atpazīstam!? “jūs būsiet kā dievs, jūs paši atsķirsiet, kas labs un kas ļauns.” Uz šī altāra atrodas cilvēks pats ar ienaidnieka pievilto, apmāto prātu. Tur nav vietas zinātnei, Dieva atziņai, vai kam celsmīgam. Tur mīļie atrodas es, jeb mana taisnība. Es, man un mans- nesvētā trīsvienība ir tā, kas posta, ārda un šķeļ.

Atzīmējot Reformācijas dienu mēs esam aicināti atgriezties atpakaļ pie avotiem, neizpušķot savu prātu ar ilūzijām, reformēt nevis savu ārieni, bet savas sirdis. Mēs esam aicināti atgriezties pie patiesā avota Dieva Vārda, pie Viņa Lielā vēstījuma pasaulei.

Tieši uz to uzmanību vērsa mūsu baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags šajā vasarā notiekošajā mūsu Baznīcas lielajā sapulcē-Sinodē.

Viņš sacīja: “ Ir tiešām biedējoši redzēt, kā cilvēki sevi identificē un citus iedala pēc attieksmes pret vakcināciju. It kā tā būtu kādas piederības pazīme. Kur ir palikuši Lielie vēstījumi, kas agrāk deva mūsu tautai spēku un vienotību?

Ja to vēl varētu saprast pasaulīgā sabiedrībā, kas varbūt pazudējusi balstu identitātei, kā ir ar Baznīcu? Mums taču joprojām ir vēstījums- Lielākais no visiem. Kristus Evaņģēlijs, kas mūs sapulcina Baznīcā! Mēs taču neaprakstīsim sevi – es esmu par vai pret vakcinēšanos? Mēs teiksim- es esmu Kunga Kristus uzmeklēts un izglābts! Es esmu Dieva bērns! Es esmu Kristus ķermeņa – Baznīcas- loceklis! Es esmu luteriskās ticības apliecinātājs un sekotājs. Mūsu identitāte ir Kristū Viņā Vārdā un Baznīcā!” Vērā ņemami.

“Bet esiet Vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami,”saka Apustulis Jēkabs /Jēk.1:22/

“Jūs bērniņi esat no Dieva, un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir TAS, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē,” piebalso Apustulis Jānis /1.Jņ. 4:4/

Ar pieteikami garu sviru varētu izkustināt zemeslodi, ja vien būtu kur atperties. Tomēr riezēm šķiet, ka visgrūtāk ir izkustināt cilvēka (manu un tavu sirdi). Dieva Dzīvais Vārds- Kungs Kristus vēlas to darīt, ja vien mēs ļausimies! Vai ļausimies!?

Dievs Svētais Gars, kas visur esi un visu piepildi, Tu taisno dārgums un ticīgo ieprieca! Nāc, apgaismo Savu ticīgo sirdis, un iedzedz tajās Tavas mīlestības uguni. Mīlestības, kas iedegas par sava Tēva namu, līdzīgi Kristum. Un Svētī mūs Tava Dzīvā, un dzīvu darošā Vārda patiesībā, kas ir un paliek mūžīga patiesība.

            Dārgie brāļi un mīļās māsas Kristū, Dieva svētītus mums visiem šo svētkus! Patiesi, tas lai tā ir!

Sprediķis - Apskaidrošana kalnā

/Mt.17:1-9/

REMINISCERE – 2.Gavēņa laika svētdiena

Šodien vēlos parunāt ar jums par Jēzus apskaidrošanas notikumu. Vispirms jau Jēzus mācekļiem neko nepaskaidro, bet ņem līdzi trīs savus mācekļus – Pēteri, kurš vēlāk kļūst par Kristus Baznīcas dibinātāju, Jēkabu, ko uzskata par pirmās draudzes Jeruzalemē vadītāju, un savu mīļāko mācekli Jāni un dodas kalnā. Iespējams mācekļi domā, ka Jēzus kārtējo reizi grib noiet savrup lai kopā ar viņiem pielūgtu Dievu.

Tomēr Bībelē ar kalniem sasitās nozīmīgi notikumi. Piemēram, Sinaja kalns, kur Mozus saņem bauslību vai Horeba kalns kur pravietis Elija runā ar Dievu. Trīs liecinieki, kurus Jēzus ņem sev līdzi liek domāt, ka arī šajā kalnā ir jānotiek kaut kam nozīmīgam.

            Un tas patiešām arī notiek. Bībelē teikts, ka Jēzus tiek apskaidrots, kas izpaužas tādējādi, ka Viņa vaigs atspīd kā saule un Viņa drēbes kļūst baltas kā gaisma. Taču tas vēl nav viss. Pēkšņi it kā ne no kurienes parādās pravieši Mozus un Ēlija, un sarunājas ar Jēzu. Tā nebija nejaušība, ka ar Jēzu sarunājās tieši šie pravieši, jo Vecajā Derībā abi šie vīri ir cieši saistīti ar Mesiju.

            Mozus pareģo par Jēzus nākšanu sakot: “Pravieti kāds es esmu, Tas Kungs tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.”

Savukārt Maleahijs pravieto, ka pirms Tā Kunga lielās un briesmīgās dienas Dievs sūtīs Eliju: “Redzi, Es sūtīšu savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā. Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs, kuru jūs kārojat, Raugi, viņš jau nāk….”/Mal.3:1/

Izraēla tauta šos praviešu turēja lielā godā. Mozus bija tā Kunga runas vīrs, kuram tauta bija uzticējusies. Savukārt, ierodamies Eliju, jūdi no paaudzes uz paaudzi gaida vēl šodien. Taču Jēzu viņi nespēja pieņemt, Jēzum kā Dieva Mesijam viņi neticēja.

Tāpēc bija svarīgi, lai mācekļi ir klāt. Lai viņi pieredz, ka abi ievērojamie pravieši nāca un sarunājās ar Jēzu. Vēl vairāk, viņi vēroja, kā vadošās VD personības bija ieradušās lai pagodinātu Jēzu. Tieši tagad Mozus un Elija, kas paši reiz bija sludinājuši Mesijas nākšanu stāvēja kopā ar Jēzu un apliecināja, ka VIŅŠ ir ieradies. Vēl vairāk Viņi bija klāt, lai stiprinātu Jēzu galvenajam uzdevumam, lai sagatavotu Viņu tam, kam Tēvs Viņu bija sūtījis. Lai sagatavotu ieiešanai Jeruzalemē, ciešanu, krusta, nāves ceļam.

Taču ar to vien būtu par maz. Notikumi sasniedz savu kulmināciju, kad kalna virsotni apklāj spožs padebesis un no tā atskan Dieva Tēva balss, kas pasludina: “Šis ir mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt!” Pats Dievs apstiprina Sava Dēla pilnvaras. Jēzus ir piepildīts ar Svēto Garu. Viņš ir saņēmis Dieva spēku savas misijas noslēguma fāzei. Nu Viņš ir gatavs ceļam uz Golgatu, ceļam pretim savai Krusta nāvei. Viņš ir gatavs tam, ko šīs dienas VD lasījumā apraksta pravietis Jesaja, proti, neatteikties un neatkāpties, savu muguru pagriezt tiem, kas Viņu sit, savu vaigu sitējiem, paļātājiem un apspļāvējiem. Jēzus ir nocietinājis savu seju kā akmeni. Viņš ir gatavs, jo “tiešām tuvu man ir Viņš, kas Mani attaisno”.

Šim stāstam ir īpašs vēstījums mūsu laika cilvēkiem. Arī šodien daudzi ciena un respektē Jēzu, tomēr nevēlas saukt sevi par kristiešiem. Šie cilvēki gan ar vārdiem apliecina mīlestību Jēzum, bet iebilst pret kristīgās baznīcas mācību, nemaz nerunājot par pārmetumiem, kas vērsti pret pašiem kristiešiem. Diemžēl viņi nav sapratuši kas ir Jēzus. Mums ir jāpatur prātā, ka Jēzu nav iespējams izprast bez Vecās Derības konteksta.

Varētu domāt, ka pietiek ar bauslību vai praviešiem, tomēr šodienas notikums apliecina, ka Jēzū apvienojas visa bauslība un pravieši. “Vienīgi Jēzus”.

Viņš ir praviešu sludinātais un apsolītais Mesija. Viņš ir paša Dieva Dēls. “Šis ir mans mīļais Dēls!”. Savukārt Dievs ir Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Visa pestīšanas v vēsturē VD norāda uz Jēzu. Kamēr neesam sapratuši šo būtisko patiesību, mēs nespēsim līdz galam saprast , kas ir Jēzus.

M.Luters raksta, ka Vecā Derība ir “šūpulis, kurā guldīts Jēzus.”  Ja šo šūpuli neņemam vērā, tad krītam maldos. VD lasāma un saprotama tikai to pravietojumu gaismā, kas piepildīti Jēzū. Tikai tā, mēs Svētajos rakstos varam ieraudzīt un atklāt Viņa  augsto godību.

Mācekļi, kas bija notiekošā liecinieki nebija to sapratuši līdz šim brīdim. Šis bija pagrieziena punkts viņu ticībā  un sekošanā Jēzum. To sapratis Apustulis Pēteris, pārstāvot visus mācekļus apliecina Jēzu: “Tu esi Kristus (Svaidītais), Dzīvā Dieva Dēls.

            Arī mēs esam aicināti apliecināt Jēzu par Savu Kungu un Pestītāju. Kā gan mēs varētu to darīt? Ir viens ļoti vienkāršs veids.

            No vēstures avotiem ir liecības par Jēzus mīļāko mācekli Jāni. Viņš ir nodzīvojis pāri pa 90 gadiem un, kas sirmā vecumā vairs nevarējis paiet, tad vīri nesuši viņu draudzes priekšā un viņš vienmēr teicis: “ bērniņi, mīliet viens otru!”

            Tas pats Jānis saka: “nemīlēsim ar vārdiem, bet ar darbiem un ar patiesību. Viegli ir mīlēt no attāluma. Es zinu neskaitāmus stāstus par to, ka mātei vai tēvam ir mīļāks tas dēls vai meita, kurš dzīvo citā Latvijas pusē vai pat ārzemēs un reizi pa reizei atbrauc ciemos. Bet kā krīt uz nerviem tas bērns, kurš dzīvo blakus. Arī laulāto attiecībās, iepazīšanās periodā, kad nēsājām rozā vai kādas citas krāsas brilles, viss liekas tik brīnišķīgi. Bet gadiem ejot, brillēm nokrītot, izrādās ka otrā ir kas tāds, kas man krīt uz nerviem, vēl vairāk, kas mani padara vai traku.

            Jēzus saka, “ no tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”/Jņ.13:35/             

            Mīļie draugi, Dievs mūs aicina uz svēttapšanu, un GAVĒŅA laiks ir tam ļoti piemērots brīdis.  Izrādīsim savu mīlestību, apciemojot cietējus, iepriecinot vientuļos, pieņemot atstumtos. Rūpēsimies par bāreņiem un atraitnēm! Iesaistīsimies Dieva Valstības celšanā pie ikviena cilvēka, ko sastapsim savā ceļā nākamajā laikā.

Un neaizmirsīsim savu tuvāko, to ar ko dalām ikdienas rūpes bēdas-priekus bagātību-nabadzību; veselību slimību) Ļausim Dievam darīt Savu svēto darbu arī pie mums katra.

Bērniņi mīliet viens otru, jo Viņš pirmais mūs ir mīlējis!

Lai Aizstāvis, Dieva brīnišķīgais Svētais Gars, mūsu svētdarītājs ir ar mums, Jēzus Vārdā! Āmen!

Sprediķis - Vieta, kur augt bērnam

Svētdiena pēc Ziemsvētkiem-2020

/Lk.2:40/ (Opekalns, Ape)

Labdien, dārgie draugi!

Nupat esam nosvinējuši Ziemsvētkus, kas šogad tiešām bija “klusi un mierīgi”. Kādam no jums varbūt vēl svaigā atmiņā Baznīcas apmeklējums, kāda Dievkalpojuma translācijas ieraksta noskatīšanās vai sirsnīgs vakars ģimenes lokā ar mazu, bet mīļu dāvaniņu pasniegšanu, jeb kopīgs foto pie “Betlēmes silītes”. Katram noteikti īpaši.  Bet notikumu centrā kā tradicionālajā ziemsvētku korālī: “ katru gan no jauna…” Kristus bērniņš. Visa centrā notikums, kas sadalīju šīs pasaules vēsturi- pirms un pēc laika, kad Dievs pietuvojās.

Šodien esam svētdienā pēc Ziemsvētkiem un  Lūkas Evaņģēlijā aprakstītais, liek mums raudzīties uz priekšu, jo saprotam, ka gluži kā jebkurš cits jaunpiedzimušais, arī Kristus bērniņš nepalika silītē. Par to, kas notika pēc bērna apgraizīšanas ziņas ir ļoti skopas. Zinām vien, ka “bērns auga, tapa stiprs garā un pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu” (Lūka 2:40).  

Pamata vārdi ir “bērns auga”.  Un vieta, kur šī pieaugšana varēja netraucēti notikt, bija ģimene. Ģimene, kur ir vīrs, Jāzeps, sieva, Marija un dēls Jēzus. Dievs pats nodibināja šādu kārtību, kur abiem, vīram savā vīrišķajā un sievai savā sievišķajā identitātē ir īpaša loma bērna pieaugšanā. Dievs pats vēlreiz apstiprināja  sevis izveidoto kārtību, ne tikai ienākot šajā pasaulē, bet arī izdzīvojot pilnu cilvēka dzīvi ģimenē.

 Tomēr kopš “kritušais eņģelis” izjauca pirmo ģimeni un laulību starp mūsu Pirmvecākiem Ādamu un Ievu, laulības un ģimenes institūts piedzīvo uzbrukumus nepārtraukti. No Mateja evaņģēlija mēs zinām, ka drīzi vien arī “Svētajai ģimenei” bija jābēg uz Ēģipti, jo Hērods, meklēja jaundzimušo nokaut.

Uzbrukumi ģimenei, laulībai: “savienībai starp vīrieti un sievieti…”/Satversmes 110.panta/ notiek arī mūsdienās. Un tā nav cīņa pret miesu un asinīm, bet gan pret tumsas valdnieku un viņa pakalpiņiem, ļaunajiem gariem šīs pasaules telpā.

“Viņi visi pieci vienprātīgi apgalvoja, ka tieši tā ir lielākā garīgā cīņa, kāda šobrīd pasaulē norisinās, “ tādu apgalvojumu izteikuši pieci ticības brāļi no Āfrikas, vēl 2012.gadā Konkordijas seminārā, Sentluisā noklausoties priekšlasījumu vienā no kursa apakštēmām “Garīgā cīņa.”

“Tā bija vispārzināma patiesība, ka neatņemama Āfrikas kultūras daļa ir  okultisms, maģija, animisms, senču garu pielūgšana un tamlīdzīgas lietas, tādēļ visu acis pievērsās brāļiem no Āfrikas,” tā apraksta šo notikumu Guntars Baikovs, savā grāmatā: “Un divi tapa viens.”

“ Nu pastāstiet, kā tad ir ar to garīgo cīņu,” bija lasāms visu klātesošo acīs. Mūsu afrikāņu brāļi lūkojās uz mums ar zināmu neizpratni. “Bet…..(pauze) šī brīža lielākā garīgā cīņa taču notiek tieši Rietumos,” nedaudz vilcinādamies viens no viņiem bilda. Jautājums mūsu acīs pamazām pārtapa neizpratnē. “Jūs sakāt lielākā garīgā cīņa šobrīd notiek Rietumos? Ko jūs ar to domājat?”

            Te varētu ieturēt pauzi mēs un padomāt, kā atbildētu mēs!? Vai ik dienu saskaroties vienīgi ar Covid -19 izraisīto seku statistiku Latvijā un pasaulē, mūsu apziņa nav tā pārslogota, ka esam palaiduši garām vēl kādu ne mazāk nozīmīgu ziņu. Pat ne ziņu, bet procesu, kas nu ir aizsācies arī Latvijā!?

            Cik vērīgi esam un kāda būtu mūsu atbilde? Āfrikāņu brāļi tomēr kliedēja klausītāju neizpratni: “ Nu kā, tā ir cīņa pret laulības institūciju. Mēģinājums to pilnībā iznīcināt.”  Tieši šo cīņas lauku mēģina iezīmēt un darīt pārskatāmu Luteriskā baznīca Latvijā, daudzi mācītāji arī mūsu Baznīcas bīskapi. Arhibīskapa vēstījums šajos Ziemsvētkos arī pieskārās šai cīņai atgādinot, ka “ Dievam bija pilnīga brīvība, kā izveidot vidi, kurā Jēzum uzaugt. No visām iespējām Viņš izvēlējās vienu- lai Jāzeps nebaidās būt Marijai vīrs un audzināt Jēzu kā tēvs. No visām iespējām, kā Jēzum uzaugt, Dievs izvēlējās vienu- ģimeni, kurā ir vīrs Jāzeps, sieva Marija un pirmdzimtais Dēls, Jēzus.”

            Pateicība Dievam, ka arī mūsu valsts Satversme aizsargā lietu kārtību kā to iecerējis Pats Radītājs. To kārtību, kas ir visas Rietumu civilizācijas pamatā. Tas ir arī kārtīgas latviešu ģimenes pamatā. Piedodiet, nu nevaru es iedomāties mūsu visu tik tradicionālās “Skroderdienas Silmačos”, bez kārtīgas saimes, kurā ir saimnieks un saimniece. Kur vienu kāzu vietā gaidāmas trīs — Antonijai ar Dūdaru, Aleksim ar Elīnu un Joskem ar Zāru. Un tas viss mīļie ir viena vienīga iemesla dēļ, mūsu esošo un nākamo bērnu interesēs. Ļoti žēl, ja kāds to ir aizmirsis. Vēl jo skumjāk, ja tiesu varas institūcija, kurai , savas kompetences ietvaros jāskata lietas “ par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei,” pieņem tik pretrunīgu spriedumu. Un es piekrītu G.Baikovam, viņa grāmatā pieminētajiem Āfrikas brāļiem un daudziem citiem cilvēkiem. Ir jābūt pilnīgi aklam, lai neredzētu, ka šis ir kārtējais uzbrukums laulības institūcijai.

            Laulība, ģimene, tēvs un māte ir garants tam, lai bērns varētu:  “augt stiprs garā un pieaugt gudrībā.” Tas ir garants, ka Dieva žēlastība un Viņa svētība būs pār to ģimeni, namu, tautu un galu galā arī valsti.

            Tāpēc šodien, pirmajā svētdienā pēc Ziemsvētkiem, aicinu raudzīties uz Svēto ģimeni; vīru Jāzepu, sievu Mariju un viņu dēlu Jēzu. Un būsim modri, jo Dievs sūtījis savu Dēlu, lai mūs atbrīvotu no pasaules pirmspēku kalpības un Kristū darītu par saviem bērniem. Bet ja bērniem, tad arī mantiniekiem. Sargāsim to mantojumu, kas mums dots no Dieva un lūgsim, lai Dieva Brīnišķīgais Svētais Gars, mūsu Aizstāvis, sargā mūs pret jebkādu tumsības spēku uzbrukumiem, ka runājam patiesību un apliecinām Kristu par Kungu! Viņa, mūsu Kunga un Pestītāja Vārdā! Āmen!

Sprediķis - Un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās

I Adventa svētdiena

(Cah.9:9-10; Rom.13:11-14;Lk.21:25-33)

29.11.2020. - Opekalns, Ape

 

Labdien, dārgie draugi!

Šodien ir pirmais Advents, un, ar Dieva žēlastību, mēs sākam jaunu Baznīcas liturģisko gadu. Vārds “advents” nāk no latīņu valodas un tulkojumā nozīmē “atnākšana” vai “nākšana”. Simboliski šis laiks mūs aicina gatavoties Kunga Jēzus Kristus atnākšanai jeb piedzimšanai, ko svinēsim 24.decembra vakarā. 

Ja kāds grasās nākt pie mums ciemos, tad taču gribam pienācīgi sagatavoties viņa uzņemšanai un gaidām tikšanos ar nepacietību. Atceros aizvadīto vasaru. Mana jaunākā meita  Lauma Covid krīzes dēļ ilgāku laiku nebija bijusi mājās. Kad uzzinājām, ka viņa kopā ar draugu automašīnā ceļo no Čehijas uz Latviju, bijām sajūsmā. Zinājām, ka tīrais braukšanas laiks ir nedaudz vairāk par diennakti. Nepacietīgi sekojām līdzi brauciena norisei, līdz atnāca ziņa, ka Lauma un Tomāšs ir jau 20 minūšu brauciena attālumā. Tad sākās pats jaukākais. Ik pa brīdim kāds (es vai Daiga) pieskrējām pie loga lai pārbaudītu, vai nav jau klāt. Taču nē, vēl nav. Vēl nav. Vēl nav, un te pēkšņi - jau klāt!

            Šodienas VD lasījumā pravietis Caharija runā par kādu neparastu Viesi, kura nākšanu gaidīja visa Dieva Izredzētā tauta. “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē Jeruzalemes meita!” mudina pravietis un tūdaļ arī paskaidro kāpēc: jo “tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs…”. Tauta gaidīja un gaidīja, taču pagāja gandrīz 400 gadi, līdz pravieša Caharijas pasludinājums piepildījās. 

Mēs jau vairāk nekā 2000 gadus dzīvojam laikā pēc Ķēniņa vizītes, un man ir sajūta, ka Caharijas labā vēsts sāk izplēnēt, izšķīst pārējo ziņu nebeidzamajā kokteilī. Tai ir grūti konkurēt ar satraucošajiem statistikas datiem par corona slimnieku un no šī vīrusa mirušo skaita pieaugumu. Tā klusē, kad iet runa par valsts budžeta deficītu un nodokļu palielināšanu. Tomēr šī ziņa joprojām ir dzīva! Un varbūt tieši tāpēc, ka sliktās ziņas nomāc un nogurdina, mēs tā ilgojamies dzirdēt Ziemassvētku vakara labo vēsti, kas skan: “... jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs” (Lūk.2:11).

Es nezinu, vai tieši šīs Rakstu vietas iedvesmoti, taču jau nezin kuro gadu pēc kārtas vides dizaineri Alūksnes pilsētu Ziemassvētku laikā izrotā ar baltiem eņģeļiem. Tas ir skaisti un reizē arī rosina pārdomas. Eņģeļi taču nestaigā šurpu – turpu tāpat vien. Tie visi ir “kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana” (Ebr.1:14). Eņģelis uzrunāja kādu ebreju meiteni sakot: “Nebīsties, Marija, jo Tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu, Jēzus” (Lk.1:30-31), un tā notika. Kad Jēzus, nāves baiļu pārņemts, Eļļas kalnā karsti pielūdza Dievu, tad eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja (Lūk.22”43).

Eņģeļi uzrunā mūs arī šodien sakot: “Nebīsties, cilvēk! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs…”. Vai šī vēsts šodien spēj izlauzties līdz cilvēka dziļākajai būtībai? Vai cilvēks uztver kā svarīgāko vēsti savā dzīvē šo: “Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet, lai pasaule caur Viņu taptu glābta”? (Jņ.3:17)

Kad kādu gaidām, parasti esam modri. Būt modriem caur vēstules romiešiem vārdiem mūs aicina arī apustulis Pāvils. Viņš māca mūs izprast šo laiku un nedzīvot dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā. Faktiski apustulis saka, lai  nedzīvojam miesā, bet Garā.

Advents Baznīcā izsenis ir bijis laiks, kad iet mazumā laicīgais, vecais Ādams un pieaug garīgais cilvēks, pieaug Kristus. Šis ir laiks, kad mums no jauna uzvilktu Viņa Gaismas bruņas, lai spējam pastāvēt pret jebkādu ienaidnieka ļaunumu. Šis ļaunums var būt atklāts kā totalitārais režīms Baltkrievijā vai karš Kalnu Karabahā. Taču tas var būt arī apslēpts ka Satversmes tiesas spriedums par labu viendzimuma pāru prasībām, kas draud mainīt ģimenes un laulības definīciju. Šo un citu norišu dēļ visu Latvijā esošo tradicionālo kristīgo konfesiju vadītāji griežas pie visiem kristiešiem un labas gribas cilvēkiem ar aicinājumu, kas skan šādi.

Sv. Jānis Hrizologs par gavēni māca: “Ir trīs lietas, kas vajadzīgas stiprai ticībai, patiesai dievbijībai un paliekošiem tikumiem: lūgšana, gavēnis un žēlsirdība… Gavēnis patiesībā ir lūgšanas dvēsele, žēlsirdība ir gavēņa dzīvība. Nav iespējams tos atdalīt, tie nepazīst atšķirtību. Ja kādam ir tikai viens no tiem un pārējo nav, tam nav nekā. Lai tas, kurš lūdzas, arī gavē, lai tas, kurš gavē, ir žēlsirdīgs, lai tas, kurš vēlas tikt uzklausīts, pats ir dzirdīgs, kad viņam tiek jautāts. Lai tas, kurš gavē, saprot gavēņa nozīmi - lai viņš pamana izsalkušo, ja vēlas, ka Dievs pamana viņa izsalkumu, lai viņš ir žēlsirdīgs, ja pats vēlas saņemt žēlsirdību”.

Atbalstot Mūsu baznīcas Garīgās vadības aicinājumu uz gavēni un lūgšanu, pārdomāsim vēl kādu nozīmīgu lietu.  Kopš dienas, kad notika augšāmceltā Kristus uzņemšana Debesīs, mēs visi dzīvojam “gaidīšanas režīmā”, viena Lielā, pēdējā Adventa jeb Kristus otrās atnākšanas gaidās. Būsim modri! Nepaļausimies viltus mācībām un sludinātājiem, kuri klaigā: “Mēs zinām vienīgo, īsto, pareizo ceļu!” . Bībele māca, ka Kunga otrā atnākšana būs nepārprotama, to nevarēs sajaukt ne ar ko citu.

Šajā nedēļā lūgsim ar “Lectio Divina” metodi un pārdomāsim eņģeļu vēsti, kas lasāma Apustuļu darbu grāmatas 1.nodaļas 10.-11.pamtā: “Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam”.”

Kungs Jēzu, sūti Savu Garu un dod mums spēku palikt modrībā, gaidot uz Tavu nākšanu!

Āmen!

Sprediķis 18.11.2020. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu

Labrīt, dārgie draugi!

Vispirms ļaujiet man apsveikt jūs Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā. Lai Dievs bagātīgi svētī mūsu Valsti un tautu, mūsu namus, ģimenes un mūs pašus arī turpmāk!

Dieva Vārds no Psalmu grāmatas mūs šodien aicina: “paliec savā zemē un dzīvo ar godu!”. Bet kas ir tas, kas ļauj mums iesakņoties Latvijā?

Vispirms jau tā ir vieta. Ģeogrāfiski Latvija ir vieta Eiropas ziemeļos, tātad Ziemeļeiropā. Dzīvojam tādā laika joslā, kur ir četri gadalaiki, un tas nosaka mūsu dzīvesveidu. Latvija ir mūsu dzimšanas un dzīves vieta. Ar šo vietu mūs saista konkrētas atmiņas un emocijas. Domājot par savu dzimto vietu, latviešu rakstnieks, romāna “Cilvēka bērns” autora Jānis Klīdzējs raksta: “Sakiet, vai te nav skaista pasaule? (..) Ja kas pret mana tēva mazo zemi mainītu lielu, bagātu saimniecību citā pusē, es būtu pretī. Neparko es tur negribētu iet! Es paliktu slims, ja tēvs to darītu… - Tu labāk nabags gribi būt? – viņš man jautātu. Nē, ne nabags. Bet tā laikam ir tā sajūta, tas skaistums, prieks un sāpe, ko par dzimteni sauc”.

Protams, iesakņoties mums ļauj valoda. Latviešiem tā veidojusies vairāku gadsimtu garumā, pamazām saplūstot četrām baltu ciltīm - kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem un sēļiem. Tiek lēsts, ka šobrīd latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,7 miljoniem cilvēku. Šīs valodas pratēju kopienas ir Apvienotajā Karalistē, ASV, Īrijā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā, Kanādā, Brazīlijā un Krievijas Federācijā, tomēr Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kurā latviešu valoda ir valsts valoda. Pirmais zināmais latviešu valodā uzrakstītais teksts ir 1507.gadā Leipcigā iespiestā Tēvreize. 16. – 18. gadsimtā latviešu rakstu valodas veidotāji bija vācbaltiešu garīdznieki, kuru mērķis bija padarīt latīniski rakstītās reliģiska satura grāmatas saprotamas arī latviešu draudžu locekļiem.

 Vēl viens atslēgas vārds ir etniskums, ar to saprotot tautas tradīcijās sakņotu dzīvesveidu un radošo darbību. Etniskums ir viss, kas pārējo tautu vidū dara mūs atšķirīgus - mūsu folklora, gadskārtu svētki, amatniecība, ģērbšanās stils, kulinārās tradīcijas. Šajā sakarā gribu atgādināt vārdus, ko 2017. gada 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Viņš teica: “Nekad nav par vēlu mācīties. Nekad nav par vēlu lepoties ar savu tautu un stiprināt savu valsti. Un ir īstais laiks kopā turpināt veidot mūsdienīgu, demokrātisku un atvērtu Latviju. Tā, lai mēs plaukstam un pārsteidzam pasauli vēl simtiem gadu!”  

Visbeidzot, nacionālo iezīmju un īpatnību kopums jeb nacionalitāte. Žurnālists Guntars Laganovskis raksta, ka katrai tautai piemīt savs īpašību kopums, ko noderīgi pārzināt, attīstot nepieciešamās īpašības un atsakoties no nevēlamajām. Vēsturiski latvieši sevi apliecinājuši kā uzvarētājus - 19. gadsimtā piedzīvojuši attīstības izrāvienu un 20. gadsimta sākumā izcīnījuši savu valsti. Taču padomju okupācijas desmitgadēs piedzīvots terors, vajāšanas un iebaidīšanas, kas traumējušas cilvēku psihi un iemācījušas dzīvot dubultu dzīvi. Nedrošība par sevi vairojusi latviešos noslēgtību. Taču kopumā latvieši ir morāli un garīgi stipra nācija, kura izcīnījusi savu valsti, pratusi atgūt tās neatkarību un patlaban saskaras ar neilgai demokrātijas praksei raksturīgām, taču pārvaramām grūtībām (“Kādi esam? Stipra nācija vai tauta, kam daudz nedrošības un vainas”, 18.10.2017.)

Redziet cik daudz iemeslu, lai cilvēks iesakņotos un paliktu Latvijā. Taču ir arī daudz iemeslu, lai aizceļotu. Pasaules zinātnes un tehnikas sasniegumi noārda laika un telpas robežas. Paralēli tam notiek globalizācijas procesi, kuru rezultātā pieaug preču un pakalpojumu, kā arī naudas un iedzīvotāju plūsma starp valstīm. Tas viss izmaina mūsu dzīves un domāšanu līdz tādai pakāpei, ka tiek noārdītas cilvēka identitātes robežas. Faktiski nav vairs svarīgi, tu dzīvo Īrijā, Anglijā vai Spānijā, jo jebkurā brīdī tu varu būt jebkur. Nav arī vairs svarīgi, tu esi vīrietis vai sieviete, jo diviem vīriešiem var būt bērni tāpat kā divām sievietēm. Viss ir viens liels juceklis, kurā dzimtenes jēdziens izplēn.

Žurnāla “Annas Psiholoģija” galvenā redaktore Anna Peipiņa saka, ka būtiskākā corona krīzes laika atklāsme viņai ir tieši šī - mēs patiesībā nekontrolējam ne savu dzīves kārtību, ne ceļojumu plānus, ne biznesu, ne ienākumus! Peipiņa raksta: “Tas, kas mums visiem tagad jāapgūst, ir spēja pieņemt, ka šī pasaule ir visai neprognozējama vieta. Patiesībā tā nekad nav bijusi prognozējama, tikai mēs kaut kā veiksmīgi bijām sev radījuši ilūziju par pretējo”.

Postmodernais domāšanas veids pasludina, ka nevienam nav tiesību ierobežot jeb “iedēstīt” cilvēku konkrētā zemē un dzimumā. To māca maldu mācības un sludina viltus pravieši. Ar to sastopamies pat sākotnēji labi domātās kristīgās programmās. Vēstījums ir vienkāršs un mūsdienu cilvēkam patīkams - salikšu “lotosa pozā” kājiņas un, lūk, man jau ir savas garīgās saknes; paklausīšos “hiper žēlastības” sludinātājus (tādus kā Joseph Price), un man vispār nav vajadzīgas nekādas saknes; sameklēšu guru - izaugsmes treneri un pats saviem spēkiem uzkāpšu debesīs.

Postmodernistu lozungs apgalvo, ka būtībā viss - valdības, pasaules uzskati, tehnoloģijas, vēstures, zinātniskas teorijas, sociālie ieradumi un reliģijas - ir vienkārši valodnieciskas konstrukcijas, ko radījuši cilvēki. Dž. Edvards Vīts darbā “Postmodernie laiki” raksta, ka mūsu prāta dzīves modelis nu ir “nevis Sokrats, kas tirgus laukuma sarunās meklē patiesību, nevis Augustīns, kas Rakstu gaismā aplūko savu dzīvi, nevis Ņūtons, kas ar matemātisku precizitāti pēta dabu, ne arī laboratorijā strādājošs zinātnieks vai arhīvu liecības analizējošs vēsturnieks. Jaunais intelektuālo sasniegumu modelis ir apdullis televīzijas pārraižu skatītājs”. Skumjš secinājums un reizē – rūgta patiesība.

 Cik nomierinoši ir apzināties, ka mums visiem ir cita – Debesu Tēvija! Kā mums tur nokļūt? Vienīgi Kristū! Apustulis Pāvils saka: “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti pāri plūzdami pateicībā” (Kol.2:6-7).

 

Mīļie draugi, Pāvilam taisnība: nav cita ceļa un citu sakņu uz debesīm! “ES Esmu ceļš, patiesība un dzīvība!”, saka Kungs Kristus. “Es esmu Durvis! Es esmu Īstais Vīnakoks, jūs tie zari”, Viņš apliecina un apsola: “Un, kad Es būšu aizgājis un jums vietu sataisījis, Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs”.

Kristus bija (sakņojās) šajā pasaulē, tai nepiederēdams. Viņa patiesā piederība  bija debesīs, no kurienes Viņš arī nācis. Tāda pat piederība, dārgie draugi, ir arī katram, kurš patiesi seko Kristus mācībai, katram, kurš ik dienas mēģina atdarināt, līdzināties Kristum.

Lai Trīsvienīgais Dievs dāvā mums ticību, un caur Savu dzīvu darītāju Garu ļauj apzināties ne tikai savas fiziskās saknes, ar kurām esam ieauguši Latvijā. Mums nepieciešama gudrība no augšienes, lai “kristīgās vērtības”, kas līdz ar daudz ko citu ierakstītas mūsu Satversmes preambulā un veido latvieša saknes, nebūtu tukša skaņa, bet gan daļa no mūs identitātes, mūsu saknēm, bez kuras mēs nebūtu tie, kas esam.

Šodien, pateiksimies Dievam par mūsu pilsonību šeit virs zemes, pateiksimies par Latviju. Paliksim  savā zemē un dzīvosim ar godu. Visām viltus mācībām stāvēsim pretī, esot stipriem ticībā, un dziļi iesakņotiem Kristū, lietojot visus Dieva ieročus. Nesīsim augļus Dievam un savai zemei par godu, katrs tajā vietā, kur esam nolikti. Ar pacietību gaidot to dienu, kad Kristus mūs ievedīs Debesu Tēvijā, kuras patiesie pilsoņi arī esam.

Apustulis Pāvils par to raksta: “Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime” (Ef. 2:19).

Dievs svētī Latviju, Jēzus Vārdā, Āmen!

Sprediķis - Mūsu piederība ir debesīs

23. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

(Ījaba 19:23-27; Fil.3:17-21; Mt.9:18-26)

Labdien, Kristus mīļotie!

Mūsu Baznīcas liturģiskais gads lēnām tuvojas noslēgumam - Mūžības svētdienai, tāpēc nav nejaušība, ka Dieva Vārds aizvien vairāk runā uz mums par dzīvību, nāvi, mūžību. Ar dzīvības un nāves jautājumiem Covid sakarā saskaramies teju vai katru dienu. Taču mēs nevaram atbildēt uz jautājumiem par dzīvību un, vēl jo vairāk, par nāvi, iekams neesam guvuši atbildi uz jautājumu: kas ir cilvēks?

Definīcija, ko varam izlasīt Vikipēdijā un kas tiek mācīta arī mūsu bērniem un mazbērniem skolās, skan: “Cilvēks, precīzāk saprātīgais cilvēks (Homo sapiens), ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē”. Un patiesi, vērtējot tīri pēc fiziskām iezīmēm, cilvēks tiešām tāds primāts vien ir un viņu droši var nostādīt vienā rindā ar orangutaniem, gorillām un šimpanzēm.

Taču ir viena aizķeršanās – mazais vārdiņš “saprātīgais”! Tas norāda, ka cilvēks ir kas vairāk nekā tikai vienkārši pērtiķis. Bet kas viņš ir? Šis jautājums nodarbinājis cilvēku prātus visos laikos. Pasaulslavenais vācu rakstnieks Hermanis Hese vērš mūsu uzmanību uz ko būtiski svarīgu cilvēkā, kas paceļas pāri brutālai cīņai par fizisko sugas izdzīvošanu. Hese raksta: “Ja mēs nebūtu vēl kas vairāk nekā vienreizēji cilvēki, ja katru no mums tiešām varētu pilnīgi iznīcināt ar šautenes lodi, tad vairs nebūtu jēgas stāstīt dzīvesstāstus. Taču katrs cilvēks ir ne tikai viņš pats, viņš ir arī tas vienreizējais, ļoti īpašais, katrā gadījumā svarīgais un vērā liekamais punkts, kurā krustojas pasaules parādības – šādi tikai vienu reizi un vairs nekad” (https://tikainesakinevienam.lv).

Hese mūs pieved patiesībai, par kuru Psalmu grāmatā Dāvids sajūsmā izsaucas: “Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko!?” (Ps.8:5). Sīks kā punkts, vienreizējs un neatkārtojams kā visizcilākais mākslas darbs un tik nenovērtējami dārgs, ka Dievs ne dienu, ne nakti nenovērš no viņa Savu mīlestības pilno skatienu, lūk, tāds ir cilvēks. Bibliski pamatota izpratne šajā jautājumā radīja Rietumu civilizāciju, pie kuras piederam arī mēs. Pareiza izpratne šajā jautājumā ir arī labākais izejas punkts izpratnei par to, kas mūs sagaida pēc nāves.

Reiz ar savu kolēģi, kurš sevi pozicionēja kā pareizticīgu, sarunā aizskārām mūžības tēmu. Tā kā mūsu uzskati par šo jautājumu atšķīrās, tad mēs izvairījāmies izteikties konkrēti. Beidzot es neizturēju un tiešā tekstā pajautāju: “Un ko tu domā, kas ir pēc nāves?”. Viņa atbilde mani ļoti apbēdināja, jo tā skanēja: “Nekā nav, bedre un tumsa!”. Nepareiza izpratne jautājumā par to, kas ir cilvēks, bija radījusi pašvērtības trūkumu un novedusi kolēģi līdz aplamam secinājumam.

Diemžēl pašvērtības trūkums ir viena no Rietumu civilizācijas pamatproblēmām. Laika gaitā ir izveidojies uzskats, ka cilvēks ir vērtīgs tad, ja ieņem augstu vai vismaz labi atalgotu amatu, viņam ir īpaši sasniegumi, nauda un slava. Cilvēks, kurš ar to visu lepoties nevar, vairumā gadījumu jūtas nevērtīgs un arī nevajadzīgs. Taču, kā zināms, “Bagātie arī raud”. Angļu rakstnieks un žurnālists Džordžs Orvels  savukārt raksta, ka pasaulē vienmēr bijuši “trejādu kārtu cilvēki – augstie, vidējie un zemie. […] Šo triju grupu mērķi ir pilnīgi nesavienojami. Augsto mērķis ir palikt tur, kur tie ir. Vidējo mērķis ir apmainīties vietām ar augstajiem. Zemo raksturīgā, pastāvīgā iezīme ir tā, ka viņi ir grūta darba notrulināti un tikai retos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves, tāpēc viņu mērķis (ja vien viņiem tāds vispār ir) ir - atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi” (https://tikainesakinevienam.lv).

Lai arī kāds būtu cilvēka stāvoklis sabiedrībā, īsti apmierināts ar savu dzīvi viņš nav, iekams nav pieņēmis patiesību,- ka viņš radīts “pēc Dieva tēla un pēc Dieva līdzības”, patiesību,  ka viss, pilnīgi viss atrodas Radītāja rokā. Cilvēkam jāpieņem patiesība, ka  Kristū Dievs pieņēma cilvēcību, dzīvoja mūsu vidū, mira un augšāmcēlās, lai arī mēs iegūtu atjaunotu dzīvi.

“ Jo kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū, visi tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā, Vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder, Viņa atnākšanas dienā.”/1.Kor.15:22-23/

 Līdz nepazīšanai izmainās dzīves tiem, kuri šo patiesību pieņem. Spilgts piemērs tam ir  Ījabs. Draugi viņu augstprātīgi pamāca un sieva ar riebumu novēršas, jo, kā nereti tas notiek ar smagi slimiem cilvēkiem, vīrs slikti ož. Tomēr Ījabs nepadodas apkārtējo spiedienam un paliek nelokāms savā ticībā uz Dievu. Viņš saka: “Taču es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos, un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu” (Īj.19:25-26).

Un mēs zinām, kas notika tālāk - Tas Kungs atjaunoja Ījaba agrāko labklājību, Tas Kungs piešķīra Ījabam divkārt to, kas vien bija tam piederējis, un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu (Īj.42:10-12). Ījabs palika uzvarētājs, jo viņš bija stiprs ticībā.

Šodienas Austrumu un Rietumu pasaules uzskatu sajukumā ir svarīgi nepazaudēt biblisko patiesību, ka “Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli” (1.Moz.2:7).  Cilvēks nav  nedz augstākais pērtiķis, kurš vadās tikai pēc dzīvnieciskiem instinktiem, ne uz brīdi ar dzīvības dvašu iekustināta matērija, nedz arī tikai dvēsele, kura uz laiku iemājojusi miesā. Cilvēks ir šo abu - dvēseles un miesas - savienība. Nāves brīdī tās gan tiek varmācīgi šķirtas, taču Augšāmcelšanās brīdī atkal no jauna savienosies.

Kā es to zinu? Jo tā ir rakstīts Bībelē! JD dod pietiekami pierādījumu, ka pēc augšāmcelšanās Kungs Kristus saglabāja Savu unikālo personību un arī Savu fizisko ķermeni. Viņš runāja ar sievām un deva norādījumus Saviem mācekļiem, Viņš ēda zivi un medu, Viņam bija ķermenis no miesas un kauliem, ļaudis Viņam pieskārās un eņģeļi apliecināja, ka Viņš ir augšāmcēlies. Taču mums ir vajadzīga ticība, lai spētu to visu pieņemt un, vēl jo vairāk, attiecināt uz sevi. Lai spētu pieņemt to, ko sludina Apustulis Pāvils: “ Sēta top dabīgā miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesā, tā ir arī garīga miesa./1.Kor.15:44/

Un te nu atkal viens paradokss – intelektuālā ziņā augsti attīstītais un labi informētais Rietumu civilizācijas cilvēks nespēj ticēt! Senie grieķi ticēja dzīvei pēc nāves, tāpēc ļoti bieži mirušā cilvēka mutē ielika monētu, lai tas varētu samaksāt par pārvešanu pāri mistiskajai upei uz mūžīgo dzīvi. Kad Amerikas indiāņi apglabāja kādu no kareivjiem, tad kopā ar viņu apglabāja poniju, loku un bultas, lai mirušais varētu priecīgs jāt un medīt citos medību laukos. Kad Grenlandē tiek apglabāts kāds eskimosu bērns, tad tas tiek apglabāts kopā ar suni, lai bērnam būtu pavadonis, kas palīdzētu atrast ceļu uz mājām. Eiropieši arvien biežāk savus tuviniekus vienkārši kremē, nereti pelnus izkaisot kādā skaistā vietā vai upē. Neviļus prātā nāk lāsts, ko Dievs izteica cilvēkam grēkā krišanas brīdī: “Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties” (1.Moz. 3:19).

Taču tieši ticība  uz Augšāmcelto Kungu ir arī mūsu augšāmcelšanas pamatā! Ījabs ticēja. Sinagogas priekšnieks ticēja. Arī mums nepieciešana stipra ticība, jo īpaši laikā, kad Covid sērga pārņem pasauli un jau pavisam tuvu pienākusi mūsu namiem, mūsu tuvajiem un mīļajiem, mums pašiem.

Jēzus saka: “Nāciet šurp visi pie manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs vēlos atvieglināt!”. Atvieglināt ar Labo Vēsti, priecīgo ziņu, par Pestīšanu ikvienam, kas tic. “Es Esmu Augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam.”/Jņ.11:25-26/

Lūgsim, lai Dievs Svētais Gars, kurš caur mūsu kristību iededzināja ticības liesmu mūsu sirdīs, uztur ik dienas mūs šajā pestījoša ticībā, ticībā uz mūsu pašu Augšamcelšanos, kad Dievs Radītājs piepildīs Savu mūžīgo nodomu un nodibinās jaunas debesis un jaunu zemi, kurā Dieva mīļotie un izredzētie mājos kopā ar Viņu mūžīgi. Dievam lai slava mūžīgi!

Jēzus Vārdā, Āmen!

Sprediķis - Vasarsvētki

31.05.2020. – Opekalns, Ape

 Dārgie draugi, sirsnīgi sveicu jūs Vasarsvētkos!

Mūsu senčiem šie bija skaisti Vasaras iesākuma svētki, kuros māju un pagalmu pušķoja ar bērziem, ievu un pīlādžu ziediem un citiem zaļumiem. Puķes un meijas lika arī pie katras gultas, tā cerot nodrošināt veselību, labklājību un veiksmi saimniekošanā. Savukārt pēc svētkiem zāles un meijas izžāvēja un glabāja, jo cilvēki ticēja, ka tām piemīt īpašas dziednieciskas īpašības.

Patiesībā Vasarsvētku pirmsākums ir ebreju tautas svētki Šavout, kas tiek svinēti par godu dienai, kad Dievs dāvāja ebrejiem Toru un Desmit Baušļus, morāli un ētikas pamatu visai civilizācijai. Kristīgajā tradīcijā Vasarsvētki tiek svinēti, pieminot Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus Kristus mācekļiem. Apustuļu darbos par šo notikumu lasām: “Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt” (Ap.d. 2:1-4).

Pastāv vairāki maldīgi pieņēmumi par to, kas ir Svētais Gars. Daži uzskata, ka tas ir mistisks Spēks, kas palīdz sasniegt kāroto. Citi domā, ka tas ir bezpersonisks spēks, ko Dievs piešķir Kristus sekotājiem. Taču Bībele saka, ka Svētais Gars ir Dievs – reāla Persona ar prātu, emocijām un gribu. Atrodoties miesā, Jēzus pilnībā paļāvās uz Svēto Garu. Aizejot pie Tēva, Viņš apsolīja: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jāņa 14:26).

Kristus apsola Svētā Gara dāvanu saviem sekotājiem, tātad arī man un jums. Tomēr ir cilvēki, kas domā, ka līdz ar Kristus apustuļu nāvi Svētā Gara darbība ir izbeigusies. Nesen laikrakstā “Alūksnes un Malienas Ziņas” izlasīju kādas sievietes pārdomas pēc atgriešanās no slimnīcas. Šī sieviete teica lielu paldies ārstiem, bet ar rūgtumu secināja: “Cilvēks palīdz, nevis lūgšanas izdomātiem dieviem, kuriem, ja tādi vispār ir, šķiet dziļi vienalga, kādas nelaimes ar cilvēku notiek”.

Ir skumji kaut ko tādu lasīt, jo agrāk vai vēlāk katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad ārsti ir bezspēcīgi un vienīgais, kas paliek reāls un nemainīgs, ir Dievs. Sākot ar JD un līdz pat mūsdienām ir daudz liecību par to, kā Dievs darbojas cilvēku dzīvēs. Slavēšanas un dziedināšanas dievkalpojumos par to ir liecinājuši brāļi un māsas Kristū. To noteikti esam piedzīvojuši arī paši savās dzīvēs. Un tas, mīļie, nozīmē, ka mēs dzīvojam Svētā Gara laikmetā, par kuru Apustuļu darbu grāmatā lasām: “..te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts” (Apd 2:16-21).

Iespējams, kādam šķiet, ka tikt izglābtam ir vienkārši. Lūkas evaņģēlijā pat lasām par kādu noziedznieku, kurš, jau karādamies pie krusta, izsaucas: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!”, un Jēzus viņam apliecina: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!” (Lūk.23:42-43). Tomēr es domāju, ka viss nav tik vienkārši. Kad veselīgo kāpostu un burkānu vietā jūs veikalā it kā nejauši nopērkat žāvētu vistu un kartupeļu čipsus, tad tas ir tāpēc, ka jūs jau iepriekš esat domājuši par šiem neveselīgajiem gardumiem. Tāpat tas ir ar Dievu. Jūs spēsiet piesaukt Viņu savā nāves stundā vienīgi tad, ja jau iepriekš būsiet par Viņu domājuši.

Drošākais veids, kā iegūt sev vietu Debesu valstībā, ir kristība. Tā kā šodien Apes konventa draudzēs notiks gan kristības, gan iesvētības, tad atgādināšu svarīgāko, kas par kristību jāatceras.  

1. Kristība pamatojas Dieva Vārdā

Mateja evaņģēlijā mēs lasām, ka īsi pirms uzkāpšanas debesīs Kristus saviem sekotājiem pavēlēja: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā!” (Mt. 28.nod.). Tas nozīmē, ka kristību rituālu gan veic mācītājs, taču pavēle par to nāk no paša Dieva. Katoļu teologs Henrijs Nouvens kristību sauc par “pārejas rituālu”, kura laikā cilvēks simboliski pāriet kopā ar Izraēla tautu no verdzības brīvībā, kopā ar Jēzu - no nāves dzīvībā. Kristību brīdī mēs sakām “NĒ!” pasaulei un apliecinām, ka izvēlamies būt Gaismas bērni. Kad esam kristīti, mēs esam Svētajā Garā un gatavi veikt varenus darbus Dievam par godu.

 2. Kristība tiek veikta ar ūdeni 

 Taču tas nav parasts ūdens, bet, kā raksta M.Luters “Lielajā katehismā”, “Dieva Vārds un pavēle, kas  šim ūdenim ir klāt, padara to cēlāku par jebkuru citu ūdeni”.

Mīļie draugi, tā ir liela Dieva žēlastība, ka Viņš mums devis šādu brīnišķīgu, visiem pieejamu iespēju garīgai pārdzimšanai! Jūs droši vien atceraties Jēzus sarunu ar jūdu valdības vīru Nikodēmu. Iespējams, šis vīrs jau bija krietni gados, jo, dzirdot Jēzus vārdus: “ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības”, viņš izmisis izsaucās: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” (Jāņa 3:1-8). Jēzus nomierināja Nikodēmu sakot: “Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars”. Kristība ir cilvēka piedzimšana Svētajā Garā! 

3. Arī bērni ir jākrista

Kopš Ādama un Ievas grēkā krišanas brīža grēks ir klātesošs pie katra cilvēka jau no viņa ieņemšanas brīža. Tomēr cilvēki mēdz iebilst, atsaucoties uz Marka evaņģēliju, kur teikts: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts!” (Marka 16:16). Kā gan lai pārbauda zīdaiņa ticību? Taču neuztraucieties, mīļie! Arī bērnu kristība ir derīga, jo, kā tikko dzirdējāt, kristībā viss ir atkarīgs vienīgi no Dieva vārda un pavēles. Mēs kristām bērnu cerēdami, ka viņš tic. Mēs arī lūdzam, lai Dievs dāvā šim bērnam ticību. Tomēr mēs viņu kristījam nevis paļāvībā uz šo ticību, bet gan tādēļ, ka Dievs ir pavēlējis to darīt.

4. Bērniem ir vajadzīgi Dievam paklausīgi vecāki

Marija un Jāzeps bija dziļi ticīgi cilvēki, tāpēc viņi izpildīja Dieva pavēli jūdu tautai un Kristus tika apgraizīts astotajā dienā pēc piedzimšanas. Arī mūsu Baznīca māca, ka vecākiem savi bērni ir jākristī pēc iespējas agrāk. Tas tāpēc, ka piedzimstot bērns nonāk vecāku, bet kristībā – Dieva aprūpē un aizsardzībā. Kristība apliecina, ka bērni nav vecāku īpašums, bet pieder Dievam. Kad bērns ir kristīts, vecāki un Dievs var sadarboties viņa audzināšanā. No tā izriet, ka pilnvērtīgi izpildīt savu pienākumu spēj vienīgi tie vecāki, kuri paši pieder Dievam un meklē ceļus, kā nokļūt Viņam tuvāk.

5. Kristība ir jauns sākums

Vasarsvētki, ko šodien svinam, ir Baznīcas dzimšanas svētki. Pirmā draudze iesākās ar grandiozu Svētā Gara izliešanos un kristībām, kuru laikā Kristus sekotāju pulkam pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu.

Mēs dzīvojam Svētā Gara laikmetā. Tas Pats Gars, kas pirmajos Vasarsvētkos kā uguns mēles nonāca no debesīm ir mūsu vidū arī šodien. Viņš ir tas, kurš ik dienas mūs māca, darot arvien līdzīgākus Kristum. Svētais Gars piedalās mūsu Svēttapšanas procesā jau šeit virs zemes, lai to pilnībā pabeigtu Debesu valstībā, kur mēs ieiesim mūžīgajā dzīvībā un svētlaimē kopā ar Dievu. Tāpēc prieka pilnām sirdīm šodien lūgsim  Debesu Tēvu.

Nāc Svētais Gars, piepildi savu ticīgo sirdis un iededz tajās Savas mīlestības uguni! Jēzus Vārdā. Āmen!

Sprediķis - Sevi no pasaules pasargāt neapgānītu

Rogate, 6.Lieldienu svētdiena (1.Ķēn.3:5-15; Jk.1:22-27; Jņ.16:23b-30)

 17.05.2020. – Opekalns, Ape

Labdien, dārgie draugi!

   Man liels prieks, ka beidzot atkal varam tikties klātienē! Vēl jau nu gan pārlieku nesapriecāsimies, jo “Covid - 19” sakarā izsludinātais ārkārtas stāvoklis pasaulē un valstī turpinās un domājams, ka tas saglabāsies vēl diezgan ilgi. Pasaulei, kas pieradusi visu kontrolēt, šī situācija atklāj skaudro patiesību, ka ir tomēr lietas, ko ietekmēt cilvēks nespēj. Turklāt aizvadītie trīs mēneši parāda, ka pasaule ir vienots veselums, kurā katra atsevišķa indivīda izvēles neizbēgami ietekmē sistēmu kopumā. Itāļu fiziķis un rakstnieks Paolo Džordāno esejā “Sērgas laikā” par to raksta: “Covid-19 epidēmija pretendē kļūt par mūsu laikmeta svarīgāko ārkārtas situāciju veselības jomā. Tā mums atklāj, cik sarežģīti būvēta ir pasaule, kurā dzīvojam, un cik sarežģītas ir šīs pasaules sociālās, politiskās, ekonomiskās un tāpat arī cilvēciskās un psihiskās likumsakarības. Tas, ko mēs šobrīd pieredzam, sniedzas pāri identitāšu un kultūru barjerām”.

Jā, tas, ko šobrīd piedzīvojam, ir patiesi kaut kas unikāls. Tomēr esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk šis 21.gadsimta mēris beigsies tāpat kā ir beigušās visas citas līdzīgas saslimšanas cilvēces vēsturē.

Ir tikai viena sērga, kas ir pastāvīgi klātesoša visos laikos un visās tautās - tas ir grēks! Tas piemeklē vecus un jaunus, bagātus un nabagus, ticīgus un neticīgus. Kā izsargāties no šīs sērgas jeb, kā sevi pasargāt no šīs pasaules neapgānītu, to vēlos ar jums pārrunāt šodien.

            Pasaulē pastāv spiediens pielāgoties un būt tādam kā “visi”. Savā ziņā tas ir kopienas izdzīvošanas jautājums, tāpēc dabā tie īpatņi kas atšķiras no grupas (piemēram, vājš sivēns spēcīgu sivēnu barā) parasti aiziet bojā vai pat tiek ciltsbrāļu mērķtiecīgi iznīcināti. Tam, kurš ir “kā visi”, fiziskā ziņā iespējas izdzīvot ir lielākas. Viņš var atļauties melot, zagt, pārkāpt laulību un pat nogalināt, aizbildinoties ar universālo frāzi: “Bet tā taču dara visi!”. Un patiesi, kuram gan savu reizi negadās būt savtīgam, zemiskam vai kā citādi ļaunam?

Arī kristietim būtu taču vieglāk izdzīvot, ja viņš noliktu pie malas Dieva dotās taisnības bruņas, pestīšanas bruņu cepuri, Gara zobenu un saplūstu ar pūli. Un, kad tas ir noticis, viņu var maigi iežūžot, piemēram, New Age (Jaunā laikmeta) ezotēriskajā mācībā balstītas runas par to, ka Dievs ir Augstākais Likums, kas vada Visumu un mājo arī katrā cilvēkā, savukārt cilvēks izdzīvo daudzus mūžus, to laikā uzkrājot  pieredzi un  attīstot savas labākās īpašības, tikumisko paškontroli un izpratni par to, kas labs un kas slikts. Lūk, tik vienkārši – ne cīņu, ne moku! Atliek tikai dzīvot, un kādā brīdī tu esi ideāls.

Mīļie draugi, jūs jau saprotat, ka šobrīd es ironizēju! Viss pasaulē notiekošais liecina, ka reāli eksistē ļaunie spēki, kas cenšas mūs iznīcināt. Tāpēc es aicinu jūs: neesiet kā visi! Esiet Kristus kareivji! Tas, kas praktizējošu kristieti atšķir no pārējās sabiedrības, ir viņa izrunātais vārds. Apustulis Jēkabs par to saka: “Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli (..), tā kalpošana ir velta”.

Kā izpaužas mēles nesavaldīšana.

Aprunāšana. Mēdz teikt, ka latvietis latvietim esot garšīgākais ēdiens. Un tas ir tiesa, ka brīžos, kad nespējam, neprotam vai negribam risināt savas problēmas, mēs veikli pārslēdzamies uz kādu citu - savu kolēģi, kaimiņu vai ģimenes locekli. Turklāt tā tas ir bijis visos laikos. Ne velti viens no 18.gs. populārās hernhūtiešu kustības principiem bija šāds: ja pie tevis atnāk brālis un sūdzas par citu brāli, tad tev vispirms jāprasa, vai viņš šim citam brālim to jau teicis un, ja nē, tad tev pašam jāiet pie šī cita brāļa un jāsaka, ka konkrētais brālis neklātienē viņu aprunā. Avoti vēsta, ka tās bijušas labas zāles pret aprunāšanu. Un arī recepte nav tālu jāmeklē. To mums māca mūsu Kungs Jēzus Kristus sakot: “Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm!” (Mt.18: 15).  

Zūdīšanās. Ļoti izplatīta parādība! Cilvēki mēdz paust sarūgtinājumu un žēloties par valdību, nodokļiem, kaimiņiem, laika apstākļiem, vecākiem, bērniem, Covid pandēmiju etc. Taču Kungs Kristus saka: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas!” (Mt.6:31-32). Manuprāt, Kristus te grib pateikt mums divas lietas. Pirmkārt, arī pārliecinātiem kristiešiem  var uznākt vēlēšanās sevi pažēlot. Otrkārt, ir veltīgi meklēt problēmas sakni ārpus sevis, jo visa pamatā ir mūsu attiecības ar Dievu.

Apvainošana. Laikam gan katrs no mums savu reizi ir ar nožēlu secinājis: “Ak, kaut es to nebūtu teicis!”.  Taču izteikts vārds ir kā izliets ūdens, to atpakaļ nesasmelsi.  Ir gan dzirdēts teiciens, ka laiks dziedē visas rētas, tomēr tā nav patiesība. Mediķi no pieredzes zina, ka neārstētas brūces ar laiku sastruto un saindē visu ķermeni. Tieši tāpat ir ar dvēseli. Ja vārdu radītie ievainojumi netiek apkopti, cilvēka dvēsele cieš, un ar laiku var sabrukt pavisam. Toties dvēseles ievainojumus dziedē piedošana! Gluži kā Jēzū Kristū Dievs ir izlīdzis ar pasauli un piedevis mums,  arī mums ir jālūdz piedošana un jāpiedod. Piedošana jeb izlīgšana ļauj mums atjaunot attiecības un sākt tās jaunā, pozitīvā gultnē. Brīnišķīgs veids kā izlīgt ar brāli vai māsu ir - pirms Dievgalda sveicināt vienam otru ar Miera sveicienu.

Tomēr tas vēl nav viss. Mani dara uzmanīgu rindas, ko lasām Ījaba grāmatas pirmajā nodaļā: “Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū”. Tātad sātanam ir pieeja Dievam! Turklāt viņa nodomi attiecībā uz mums, cilvēkiem, ir ļauni, jo, kad Dievs sāk slavēt Savu kalpu Ījabu sakot, ka virs zemes nav neviena cita tāda kā viņš, jo “šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna”, tad sātans iebilst sakot: “Vai Ījabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas?”

Mīļie draugi, sātans mūs nepārtraukti apsūdz Dieva priekšā! Taču mums ir arī savs aizstāvis, kurš apliecina, ka konkrētais cilvēks vairs nepieder ļaunajam, bet ir Kristus īpašums. Šis aizstāvis ir Svētais Gars. Par Viņu Jēzus liecina: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jāņa 14:26). To ir labi sev atgādināt, jo īpaši, kad lēnām tuvojamies Vasarsvētkiem.

Kad cilvēku vada Dieva Svētais Gars, viņš spēj būt ne tikai Vārda klausītājs, bet arī darītājs. Kad esam Garā, mēs spējam savaldīt savu mēli tā, ka neaprunājam, bet iestājamies par otru, nezūdāmies, bet pateicamies Dievam par visu labo ko Viņš ir devis un joprojām ik dienas dod. Garā mēs spējam atraut skatu no sevis un pievērsties tiem, kuriem mūsu palīdzība konkrētā brīdī nepieciešama visvairāk. Vienīgi Garā iespējama tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā, pieskatot bāriņus un atraitnes viņu bēdās un sevi no pasaules pasargājot neapgānītus (Jēk.1:27).

Lai Aizstāvis, Dieva Svētais Gars vienmēr ir ar mums, ka varam sadzirdēt  Dievu, atpazīt ļauno un mīlestībā atbildēt uz sava tuvākā vajadzībām. Jēzus Vārdā. Āmen!

Sprediķis - Mātes diena

Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone

Mātes Diena (5.Moz.6:4-7; Ef.6:1-4; Lk.2:41-52)

10.05.2020. (attālināti)

Labdien, dārgie draugi!

Šodien mēs svinam Mātes dienu. Latvijā šos svētkus sāka svinēt 1922. gadā un tos rīkoja Baznīcas draudzes. Mātei latviešu tautā izrādīts gods izsenis. Acīmredzot tas tāpēc, ka ar mātes vārdu cilvēka apziņā saistās viss labais, tīrais, gaišais, patiesais. Māte bērnu pieņem bez nosacījumiem, vienalga, viņš ir labs vai slikts, neglīts vai skaists. Māte zina par savu bērnu visu, tomēr nepārstāj viņu mīlēt.

Arī Jēzum bija māte. Viņa bija vēl jaunava, kad Dieva eņģelis paziņoja šokējošo ziņu: “Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus!”. Meitenei bija visas tiesības teikt: “Nē!”, tomēr viņa atbildēja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.”/Lk.1:38/ Un viņa tapa grūta un dzemdēja, un, kā liecina Bībele, bija kopā ar Dēlu visu Viņa dzīvi, līdz pat nāves brīdim pie krusta. Tomēr Bībele klusē par mātes un Dēla satikšanos pēc Augšāmcelšanās. Tā nu mēs varam vien iztēloties, kā šī tikšanās notika.

Mēs nevaram pārbaudīt, vai šis aizkustinošais notikums tiešām notika. Tomēr ir saprātīgi domāt, ka pēc Augšāmcelšanās Jēzus parādījās ne vien saviem mācekļiem, bet arī mātei. Viņai, kurai Dievs caur Savu kalpu Sīmeanu pasludināja: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas” (Lk. 2:35).

Mīļās mātes, gluži kā Jēzus mātei Marijai, arī jums ir dota brīnišķīga privilēģija  būt par Dieva radīšanas darba līdzstrādniecēm. Tikko dzimuša bērna acīs jūs faktiski arī esat dievi, kas mazulim nodrošina visu dzīvei nepieciešamo. No jums viņš saņem ēdienu un apģērbu, smaidus un glāstus.

Taču ne mazāk svarīga ir mātei no Dieva uzticētā bērnu audzinātājas loma. Bībele saka: “Viņa ver vaļā savu muti ar gudrību, un mīlīga pamācība ir uz viņas mēles” (Sal. pam. 31: 26). Audzināšanas mērķis ir attīstīt bērnos ieradumus, kas ļautu viņiem visa mūža garumā būt veiksmīgiem cilvēkiem un tuvoties Dievam. Ķēniņš Salamans savās pamācībās par to raksta: “Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad ir jau vecs kļuvis” (Sal. pam. 22: 6). Ideālā variantā audzināšanas darbs mātei būtu jādara kopā ar tēvu, bet, pat ja tā nav, audzināšanas mērķis paliek nemainīgs.  

Darbs, kas uzticēts mātei un tēvam, ir patiesi nozīmīgs. Es pat teiktu, ka svarīgāka darba par šo nav. “Mēs rūpējamies par saviem īpašumiem, lai tos varētu nodot saviem bērniem, taču par pašiem bērniem nerūpējamies nemaz. Izveido sava dēla dvēseli pareizi, un visas pārējās lietas tiks piemestas klāt,” savulaik teicis Jānis Zeltamute.  Veidojot savu ģimeni, sava bērna sirdi, vecāki patiesībā veido Cilvēces nākotni. Dievs to zina, tādēļ Viņa dotais Ceturtais bauslis ir ar brīnišķīgu apsolījumu: “Tev būs Tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē!”.

Nereti cilvēki mūsdienās šo bausli neizprot un iebilst: Jā, bet es taču nespēju tādu māti (vai tādu tēvu) mīlēt! Bet Dievs jau to arī neprasa. Pavēlot vecākus godāt, Viņš parāda, ka nošķir tēvu un māti no visiem citiem pasaules cilvēkiem un nostāda viņus līdzās Sev. Mēs varam savus vecākus nemīlēt, bet mūsu pienākums ir izrādīt viņiem cieņu, kāda pienākas mūsu labā ieceltajiem Dieva vietniekiem šeit virs zemes.  

Cieņpilna attieksme pret vecākiem ir vērtība, kuras mums kā sabiedrībai šobrīd pietrūkst visvairāk. Sekas tam ir briesmīgas. Bērni dumpojas pret vecākiem un skolotājiem, darba ņēmēji ir noskaņoti skeptiski pret darba devējiem, valsts iedzīvotāji ar šaubām un aizdomām skatās uz valsts varu. Tā vietā, lai cits citu balstītu un sadarbotos, cilvēki cenšas viens otru iznīcināt!

Postu, ko rada cieņas trūkums pret vecākiem, precīzi raksturo deviņpadsmitā gadsimta kristīgais autors Karls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868). Viņš raksta: “Visa laicīgā labklājība ir saistīta ar ceturtā baušļa ievērošanu (..) Tāpat arī laicīga nelaime, nemiers, raizes un pāragra nāve ir šā baušļa pārkāpšanas dabiskas izpausmes. Kur neviens nevēlas paklausīt un būt padevīgs, bet visi grib valdīt un uzspiest savu gribu, tur vienmēr būs strīdi, konflikti, savstarpējs naids un viss cits ļaunums, kas no tā izriet”.

Dievbijīga māte spēj šo situāciju mainīt! Viņa ir sava veida “garīgais kompass”, kurš nekļūdīgi jūt, kādā virzienā ģimeni vada tēvs. Dievbijīga māte pielūdz Dievu, tā nodrošinot Viņa klātbūtni visās ģimenes norisēs. Ja Kristus ir viņas autoritāte, pat ja tiek pieļautas ļoti lielas kļūdas, šī ģimene tomēr pastāvēs.

Un atkal man jāatgriežas pie Jēzus mātes Marijas. Ja par viņu Bībelē tiek runāts salīdzinoši daudz un Romas katoļu baznīcā Marijas pielūgsme ir ļoti plaši izplatīta arī mūsdienās, tad par Jēzus audžutēvu Jāzepu mēs nezinām tikpat kā neko. Tomēr no viņa rīcības noprotams, ka Jāzeps dzird Dievu un Viņam paklausa. Domāju, lielā mērā tas ir Marijas nopelns. Zināt, ir grūti neiemīlēt Dievu, ja līdzās ir cilvēks, kurš no visas sirds apliecina: “Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju!” (Lūk. 1:46-47).

Es jau esmu jums to stāstījis, bet man patīk atcerēties, kā es pats sāku ceļu pie Dieva. Vainīga (labā nozīmē) bija Daiga. Svētdienās viņa regulāri gāja uz Baznīcu un man gribējās noskaidrot, kas ir tas, kas spēj viņas uzmanību saistīt vairāk nekā es. Un redzat, te nu es esmu! Dievam bija plāns iesaistīt mani Savas Valstības celšanā, un Viņš to īstenoja caur manu sievu un manu bērnu māti Daigu.

Ir vēl viena ar māti saistīta tēma, par kuru cilvēki runā nelabprāt. Tā ir - aiziešana. Māte ir vārti, pa kuriem mēs šajā pasaulē ienākam. Taču viņa nespēj pasargāt mūs no ciešanām un bēdām, kas šajā pasaulē sagaida. Arī nāves priekšā māte ir bezspēcīga. Iespējams, tāpēc daudzi cilvēki cenšas pēc iespējas ilgāk palikt bērni, nāves realitāti paslēpjot zem neskaitāmu darbu un aizraujošu vaļasprieku raibā paklāja.

Taču nāve ir reāla. Sastopoties ar to, cilvēki sajūtas bezcerīgi, nomākti, apjukuši, nobijušies. Kad Ījabs bija tuvu nāvei un cieta neiedomājamas mokas, viņš vaimanāja:  “Lai izgaist diena, kurā es piedzimu (..) jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatienam” (Ījaba 3). Pat Jēzus, karādamies pie krusta, izmisis izsaucās: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?"  

Mirt ir briesmīgi pat Dieva Dēlam. Tāpēc ir iedrošinoši dzirdēt vārdus, ko tikai dažas dienas vēlāk augšāmceltais Kungs saka Saviem mācekļiem: “Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam”.

Kristus ir augšāmcēlies miesā, un arī mēs tādi reiz būsim, ja no visas sirds sekosim mūsu Kungam. Viņa otrā atnākšana tad būs mūsu visu neizmērojams prieks, un mēs kā bērni, kas tikko iznākuši no mātes miesām, skatīsim savu Kungu vaigu vaigā.

Dievs svētītu jums Mātes dienu, cienījamās mātes!

Āmen! 

Sprediķis - Jubilate

Mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit…

Jubilate (ceturtā Lieldienu svētdiena)

03.05.2020. (attālināti)

 

Labdien, dārgie draugi! Šīs dienas sprediķis būs par tikko dzirdēto Evaņģēlija tekstu.

Tuvojoties savas zemes dzīves noslēgumam, Jēzus arvien biežāk runāja uz mācekļiem par to, ka Viņam būs ciest, mirt un trešajā dienā Augšāmcelties no mirušajiem. Saprotams, ka šādas runas radīja mācekļos satraukumu. Neskaitāmas reizes viņi bija dzirdējuši Jēzu runājam uz cilvēkiem, bija pieredzējuši daudzas brīnumainas dziedināšanas, ļaunu garu izdzīšanas un pat mirušo augšāmcelšanos. Tas viss bija nostiprinājis mācekļos pārliecību, ka Jēzus tiešām ir Israēla tautas gaidītais Mesija.

Taču nu šis Mesija paziņo, ka pavisam drīz Jeruzālemē pret viņu nostāsies paša tautas vecajie, augstie priesteri un rakstu mācītāji. Kaut kas te neiet kopā, un mācekļi uztraucās. Enerģiskais Pēteris pat noveda Jēzu sāņus no citiem un brīdināja: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” (Mt.16:22).  Mācekļi tiešām nespēja noticēt, ka ar Jēzu, kuram paklausa ļaunie gari, kurš dziedina slimos, atgriež acu gaismu aklajiem un uzmodina mirušos, varētu notikt kaut kas ļauns.

Šīs dienas Evaņģēlijā Jēzus runā vēl mīklaināk. Viņš saka: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit” (Jņ 16:16). Mums, kas dzīvojam 2020 gadā pēc Kristus, šie vārdi liek izjust dziļu, patiesu prieku, jo mēs zinām – kā Jēzus teica, tieši tā arī notika.

Taču iedomājieties, kā jutās mācekļi tobrīd. Viņi bija tādi paši cilvēki kā es un jūs, ar to atšķirību, ka viņi vēl nebija piedzīvojuši Lieldienu mistēriju. Dzirdot Jēzus vārdus, mācekļi apstājās pie “.. jūs Manis vairs neredzēsit..”. Katrs no jums, kurš piedzīvojis tuva cilvēka nāvi, zina, ko tas nozīmē. Jūs viņu meklējat, bet viņa vairs nav. Viņa vieta ir tukša. Ar viņu saistītās cerības un plāni izgaisuši. Nav. Beigas. Viss.

Mācekļi bija izmisumā. Taču ko īsti Jēzus vēlējās viņiem pateikt?

Ir Bībeles pētnieki, kas uzskata, ka Jēzus runā par laiku starp Viņa nāvi un augšāmcelšanos, tātad, par trim dienām. Noteikti jā. Kad Lielajā piektdienā kristīgā kopiena iegrima sērās, pasaule tai apkārt turpināja priecāties. Tā zāģēja malku, grilēja desiņas, iedzēra aliņu, vizinājās ar auto….. Taču svētdienas rītā mūsu skumjas tika pārvērstas priekā! Es pat teiktu, ne parastā priekā, bet īstās prieka gavilēs, kas nāk no pašiem sirds dziļumiem reizē ar vārdiem: “Kristus ir augšāmcēlies!”. Kristīgā kopiena līksmoja Lieldienu rītā un turpina līksmot joprojām, jo pie mums piepildās Kristus apsolījums: “.. tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems”. Mēs līksmojam, bet pasaule turpina zāģēt malku, grilēt desiņas, iedzert aliņu, vizināties ar auto…    

 

Ir dzirdēts viedoklis, ka Jēzus konkrētajā rakstu vietā runā par Savu otro atnākšanu, kurai jānotiek pēc īsa brīža. Jēzus savu uzrunu sāk ar vārdu “ mikron”, kas grieķu valodas tulkojumā nozīmē mazs, niecīgs. Pirmie kristieši dzīvoja Kristus otrās atnākšanas gaidās un ticēja, ka tā  patiesi notiks jau pēc maza brīža. Personīgi man to ir grūti pieņemt, jo 2020 un vairāk gadi tomēr ir pārāk ilgs laiks, lai to nosauktu par “mirkli”.  Un tomēr viņi gaidīja un joprojām gaidām arī mēs. Kāpēc Dievs tā kavējas?  Varbūt atbildi varam meklēt Apustuļa Pētera 2. vēstulē?

 “Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2. Pēt. 3:8-9).

Ir dzirdēts arī tāds viedoklis, ka šajā rakstu vietā iet runa par laiku starp Jēzus Augšāmcelšanos un uzņemšanu debesīs jeb Debessbraukšanas dienu. Nenovērtēsim  arī šo notikumu par zemu! Dzīvs būdams, Jēzus spēja dziedināt ar vienu Savu vārdu, slimniekam pašam nemaz neesot klāt. Tomēr fiziski Jēzus varēja atrasties vienlaikus tikai vienā vietā. Šī iemesla dēļ cilvēki no malu malām saveda pie Viņa slimus, kroplus un aklus, un Jēzus viņus dziedināja.

Tomēr Jēzum bija nodoms situāciju mainīt. Caur Jāņa evaņģēliju Viņš mums skaidro: “Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.” (Jāņa 16: 7-8).

Tas, par ko Jēzus šeit runā, piepildījās Vasarsvētku dienā. Ar milzīgu spēku Dieva Svētais Gars izlējās pār mācekļiem, pārvēršot viņu sēras priekā. Kopš šā brīža Jēzus Svētajā Garā vienlaicīgi ir klātesošs jebkurā vietā uz pasaules, kur divi vai trīs cilvēki pulcējušies Viņa Vārdā.

 Izsenis centrālais notikums, ap ko pulcējās Kristus draudze, ir Dievkalpojums. Šobrīd, kad Covid pandēmijas sakarā noteikto ierobežojumu dēļ tas nav iespējams, katrs Kristus miesas – Viņa Baznīcas loceklis izjūt lielāku vai mazāku diskomfortu. Lai to mazinātu, mācītāji notur Dievkalpojumu vieni paši aiz slēgtām Baznīcu durvīm, vai arī dara to attālināti kā mēs šeit Apē, fiziski klātesot tikai dažiem kalpotājiem. Tomēr klātbūtnes sajūta, kas tiek sniegta caur “FB”, nekad neatsvērs reālu klātbūtni un tikšanās prieku.

Zinu, ka, ilgstoši atrodoties izolācijā, mums katram ir izskanējis iekšējs jautājums: “Kāpēc, Dievs!?”.

Pagājušā gadā pēc ceļu satiksmes negadījuma man vairākas dienas nācās pavadīt slimnīcā. No sākuma mans jautājums bija tieši tāds: “Dievs, kāpēc!?”.  Taču Dievs klusēja. Toties mani sāka plosīt paša izdomātu variantu kalkulācijas, kam pievienojās vēl arī “labvēļu” klāt piemestie prātojumi. Kad jau biju pavisam paguris, lūdzu, lai  pieslēdzas Dievs. Patiesībā Viņš jau visu laiku tur bija. Dievs stāvēja man līdzās un pacietīgi gaidīja, kad beidzot pieklusīs manu satraukto iekšējo balsu klaigas. Kad tas beidzot notika, es sapratu, ka uzdodu nepareizo jautājumu. Nekas taču nenotiek bez Dieva ziņas, tātad arī tam, ka esmu slimnīcā, ir sava vieta Viņa plānā. Tad es jautāju savādāk: “Ko Tu vēlies, lai es šeit daru, Dievs!?”, un jau pēc maza brīža zināju atbildi. Arī jūs to varat izlasīt Jāņa evaņģēlija 15.nodaļā:  “ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt!” (Jāņa 15:5).

Kristus vēlas ik brīdi būt kopā ar mums un mūsos. Vēl vairāk, viņš vēlas caur mums turpināt darīt savu lielo darbu - nest augļus Tēvam par godu. Mums katram ir vieta Viņa plānā.

Pamēģināsim katrs noskaidrot Dieva gribu sev un tiem cilvēkiem, kuri nolikti mūsu ceļā. Pajautāsim: “Dievs, ko es varu darīt šajā laikā un šajā vietā?”.

Dieva Brīnišķīgais Svētais Gars, mūsu Mācītājs un Mierinātājs, lai ir ar mums ikdienas un dod dzirdīgas ausis, atvērtus prātus un dzīvas sirdis piepildīt Viņa misiju tur, kur esam nolikti!

Jēzus Vārdā, Āmen!

Sprediķis - Labais Gans, Jēzus!

Misericordia Domini, - Trešā Lieldienu svētdiena-2020

Ape (attālināti)

Labais Gans, Jēzus!

Labdien, dārgie draugi!

Šodien ir Lieldienu trešā svētdiena!  Mēs dzīvojam Gaviļu laikā, tā apliecinot mūsu Kunga un Pestītāja uzvaru pār nāvi, jo Viņš nepalika kapā, Viņš ir dzīvs, Kristus ir Augšāmcēlies!

Tomēr pilnīgu šo svētku gaviļu laika prieku nozog kāds nepārvarams apstāklis,- jau otro mēnesi dzīvojam “Covid-19” pandēmijas izraisītajā  “Ārkārtas stāvoklī”. Dievkalpojumi notiek attālināti. Un tiem, kas stāv modrā sabiedrības sardzē, lai pēkšņi arī Apes baznīcā nenotiktu nesankcionēta tautas pulcēšanās, iesaku neskatīties pa gabalu caur logu, bet gan vismaz pabāzt savu galvu caur durvīm un palūkoties, ka dievkalpojumu notur mācītājs ar dažiem palīgiem, un tad izlemt vai zvanīt atbilstošiem dienestiem, kuriem iespējams tanī laikā būtu jāatbild uz kādu patiešām svarīgu zvanu.

Bet nu pievērsīsimies realitātei, tam kas notiek šeit un tagad.

Tam par ko runāšu šodienas sprediķi daļēji pieskāros savā Lieldienu uzrunā “FB”. Esmu aicināts un iecelts Dieva Vārda kalps, pārnestā nozīmē Gans man uzticētajās draudzēs. Tas, kā man kā ganam pietrūka un joprojām pietrūkst, esat jūs mani dārgie brāļi un  mīļas māsas Kristū. Man pietrūka un joprojām pietrūkst man uzticētā ganāmā pulka. Tāpēc šīsdienas tēma par attiecībām starp ganāmo pulku un ganu man liekas ļoti nozīmīga. Un nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka ganāmajam pulkam jeb avīm tā ir ne mazāk svarīga.

Tomēr izprast šo tik brīnišķo Gana un ganāmpulka līdzību mums pašiem ir diezgan sarežģīti. Jēzus bieži mēdza runāt līdzībās un kā zinām, tad mācekļi tik pat bieži neko nesaprata. Bet Jēzus bija pacietīgs ar viņiem, pats izskaidrojot konkrēto līdzību. Tāpēc arī šodien, uz Evaņģēlijā dzirdēto līdzību mēģināsim palūkoties ar Jēzus, mūsu Labā Gana acīm.

Vispirms jau šajā līdzībā uzmanību piesaista daudzo personāžu klātbūtne, avis, vilki, derētie gani un visbeidzot Labais Gans.

Man rodas sajūta, ka Jēzus zina par ko runā, tāpēc, ka Viņam pašam savulaik  vai nu ir gadījies ganīt aitas, vai Viņš ir vērīgi raudzījies kā to dara īstie aitkopji.

Kopš seniem laikiem palestīnieši cēla māla, vaļīgu akmeņu vai palisādes aplokus, pa laikam pārklātus ar mežrozēm. Reiz reizēm vienā aplokā novietoja vairākus ganāmpulkus. Avis esot diezgan stūrgalvīgas. Mūsu tautai tam pat ir atbilstošs teiciens: “ stulbs kā aita!”  Gans ar spieķa palīdzību ielaida aplokā katru avi atsevišķi vai arī izvilka no asajiem mežrožu krūmiem, kur tā bija ieķērusies. Gans pārbaudīja vai kāda no avīm nav ievainota. Naktī tās uzraudzīja, lai neiekļūtu zaglis, hiēna vai vilks. Kā redzam ar avīm vienmēr ir diezgan liela noņemšanās, tad kāpēc tieši avis?

 “ Reiz kāds tēvs savam mazajam dēliņam stāstījis līdzību par Kungu Jēzu, Labo Ganu. Nobeigumā viņš teicis: “ Arī Tu drīksti būt Tā Kunga Jēzus jēriņš!” Puisītis klusējis. Bet vakarā, guļot savā gultiņā viņš lūdzis: “ Mīļais Jēzu! Ja tu gribi mani darīt par kādu dzīvnieku, tad labāk padari par zirgu.”

Tādi mēs cilvēki esam. Mēs ļoti labprāt vienmēr gribam tiekties augstāk. Šis nožēlojamais Dieva Valstības krusta veids mums nepatīk. Jēriņš puisīti neapmierināja, Viņš gribēja būt vismaz stalts kumeļš.

Tomēr jābūt kādam pamatīgam iemeslam, kāpēc Kungs sauc mūs par avīm, un ne tikai Savus ļaudis, bet visus cilvēkus. Tikai Viņš izšķir- nomaldījušās un pazudušās avis no tādām, kas pieder Viņa ganāmpulkam un ir glābtas. Droši vien tāpēc, ka mums patiešām trūkst orientēšanās spēju. Ja “pasaules plašajos ceļos”, mēs vēl kaut kā tiekam galā ar savām vēlmēm un vajadzībām, tad attiecībā uz  mūsu dzīves- mūžīgo mērķi, mēs esam bezpalīdzīgi. Te mums vajadzīgs Gans.

Ja atceros savu dzīvi, tad līdz brīdim kad iepazinu Jēzu, to bija grūti nosaukt par dzīvi. Toreiz es vienkārši eksistēju – ēdu, gulēju, bieži darbojos inercē, daudz strādāju. Ģimene! Bērni! Atstāti novārtā! Es jutu, ka tā nav pareizi, un meklēju savu īsto ceļu, taču pats savā spēkā nespēju to atrast.  Es raudzījos uz to, bet nespēju saskatīt. Sāku kā tāds straujš stalts rumaks, līdz beidzot  sajutos kā nodzīts zirgs. Cik gan labprātāk es būtu  vēlējies kļūt par “mazo jēriņu” un ļauties Labā Gana, Jēzus rokām.

Kad viens no 19.gs. izcilākajiem filozofiem Serēns Kirkegors pieņēma Kristu, viņš rakstīja: “Tagad, ar Dieva palīgu, es kļūšu es pats”. To pašu es varu teikt par sevi. Kad es saucu Jēzu, tad Viņš man atbildēja. Jēzus deva manai un visas manas ģimenes dzīvei pareizo gultni, virzienu.

Pieņemot Dieva palīdzību Jēzū pie manis piepildījās vārdi ko saka apustulis Pēteris: “ Jūs bijāt kā klīstošas avis, bet tagad esat atgriezušies pie sava Gana un dvēseļu Sarga.”

Es maldīgi domāju, ka man ir jāpaveic “neiespējamā misija”,  jāuzbūvē kādas milzīgas, pamatīgas kāpnes debesīm. Tai laikā vēl nebiju aptvēris, ka Dievs Pats, vienkāršā bērniņā ir nonācis no saviem debesu augstumiem pie manis.

Tāpēc stāstot līdzību par Labo Ganu, Jēzus atklāj mums, kāda ir Dieva Valstība un kur tā meklējama. Šķiet, Viņš grib teikt: “Mana valstība nav nekas cits, kā tas, ka  es rūpējos par savām avīm”. Citiem vārdiem, Jēzus saka:  “Vilni, nebīsties, tu neesi viens, jo Es esmu nācis pasaulē, lai rūpētos par ik vienu Savu avi, par katru no jums!”.

Turklāt Labais Gans ne tikai rūpējas. Viņš atdod Savu dzīvību par savām avīm. Kristus pie krusta izcīnītā uzvara pār nāvi - tā ir  Lieldienu rīta prieka vēsts katram izmisušam cilvēkam.  Kristus upurēja sevi, lai ikviens cilvēks uz zemes, izjūtot rūpes un raizes par savu nožēlojamo eksistenci, varētu iegūt cerību no paša Dvēseļu gana - Dieva. Dieva Dēls par mums nomira. Viņš ir mūsu Labais Gans un Glābējs. Viņš ilgojas pēc mums, bet vai mēs ilgojamies pēc Viņa?

Jēzus šodien saka: “Es pazīstu Savas avis un Manas avis pazīst Mani.”

Par to, ka aitu dabā tiešām ir klausīt tikai sava gana balsij pārliecinājos pirms dažiem gadiem Apes draudzes Svētdienas skolas bērnu vasaras skoliņā, kuras moto bija “Labais Gans”. Vienā no vakariem kopā ar bērniem gājām pārgājienā, kas noslēdzās zemnieku saimniecībā, kurā audzē aitas. Saimnieka paša gan nebija mājās, taču ar viņa laipnu atļauju un pēc viņa norādījuma es ņēmu spaini, iebēru tajā akmeņus, grabināju un saucu: “Ait, ait, ait!”. Vai domājat, aitas labprāt skrēja pie mums uz barības saņemšanas vietu? Nekā nebija! Tās gan iznāca no krūmiem un tuvojās, bet tad pēkšņi it kā sastinga. Es varēju grabināt savu spaini un saukt “Ait, ait!”, cik tīk, taču dzīvnieki nenāca vairs ne soli tuvāk. Aitas bija atskārtušas, ka mana balss nelīdzinās saimnieka balsij.

Var teikt, ka orientēšanās uz ganu aitām ir ieprogrammēta jau instinktu līmenī. No tā ir atkarīga katra atsevišķa dzīvnieka izdzīvošana, jo aitas jau nespēj pašas sevi vadīt, dziedināt, aizstāvēties pret plēsīgiem zvēriem un svešiem cilvēkiem ar sliktiem nolūkiem. Gana tuvums ir tas, kas dod aitām drošību. Labā Gana balss sniedz mieru dvēselei.

Šodien, kad neietekmējamu ārēju apstākļu iespaidā esam spiesti dzīvot izolācijā.  Kad ikdienas dzirdam nemiera pilnu, baiļu un paniku sējošu informāciju par “mūsdienu mēra” plosīšanos. Laikā, kad tik daudzas balsis pieprasa mūsu uzmanību, mums vairāk nekā jebkad nepieciešams dzirdēt Labā Gana balsi.

Kā un kur gan es varu sadzirdēt Labā Gana balsi?

Viens no veidiem ir tas kā mēs to darām šobrīd. Izmantojot interneta resursus un modernās mobilās tehnoloģijas, ir iespēja uzrunājot ganāmpulku attālināti.  Un tā ir iespēja, uzrunāt arī tās avis par kurām Jēzus saka: “ Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved. Arī Viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.” /Jņ.10:16/

Pazīt Jēzu, atpazīt Labā Gana balsi, nozīmē grūtā savas dzīves situācijā jautāt: ” Bet ko Jēzus tagad sacītu, kā Viņš rīkotos!?” Savukārt tas nozīmē zināt, Jēzus dzīves notikumu aprakstus, kas pierakstīti Jaunajā Derībā. Derībā kas noslēgta Jēra asinīm, jo: “ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti,” saka Apustulis Pēteris.

Tas nozīmē lasīt ne tikai stilīgus romānus vai bescellerus, bet izmantot laiku Bībeles lasīšanai vai studijām. Lasīt labu, celsmīgu garīgo literatūru.  Luterisma Mantojuma Fonds piedāvā iegādāties tādu pa izdevniecības cenām, nosūtot līdz jūsu dzīvesvietai.

Ja tev ir sevišķi grūti, ja jūties pilnīgā pamestības stāvoklī, tad pārdomā kur ir tā vieta, kur Jēzus runā tieši ar tevi. Dodies uz šo vietu un lūdz vienkārši: “ Jēzu, es esmu tavs mazais nomaldījies jēriņš, Tu man esi vajadzīgs!” Atceries, ka Viņš ir tavs Labais Gans, kurš ir gatavs atstāt visu, lai dotos uzmeklēt tieši tevi.

Sajūti, kā Labais Gans, ņem tevi, vientuļo un nomaldījušos jēriņu uz saviem pleciem.  Kā Viņš aiznes tevi uz tām labajām, leknajām ganībām, kur vari būt drošībā un mierā Viņa tuvumā. Tā  tavu pamestību nomainīs visdziļākais mierinājums ko tev sniegs tavs dvēseles Gans un Sargs.

Ļauj tavā sirdī atskanēt bērnu kristīgajai dziesmiņai. “ Maziņš jēriņš esmu es, Jēzus rokās mani nes. Pāri kalniem, pāri lejām, abi priecīgi mēs ejam. Maziņš Jēriņš esmu es, Jēzus rokās mani nes.”

Paļausimies uz Mūsu Dievu. Viņš mūs ir ievedis šajā situācijā, Viņš mūs arī izvedīs ārā. Būsim pacietīgi gaidīšanā, nenogurstoši lūgšanā, stipri ticībā, un cerībā lūkosimies pāri izbaiļu sienai, tajā gaidāmajā laikā, kad viss ganāmais pulks varēs iziet no izolācijas, lai atkal sapulcētos zem viena- Labā Gana uzvaras karoga. Lai Dievs Svētais Gars mūs uz to vada un tam svētī!

Jēzus Vārdā! Patiesi tas tā ir.

Neesi neticīgs, bet ticīgs!

Baltā svētdiena (Jņ.20:19-31)

19.04.2020. – attālināti.

 

Labdien, dārgie draugi!

Šodien mēs Kristīgajā baznīcā svinam Balto svētdienu. Baltā ir Kristus uzvaras brīnišķīgā krāsa. Gaisma, kas vēsta pasaulei - Viņš ir dzīvs! Viņš ir Augšāmcēlies! Pirmajos gadsimtos pēc Kristus viņa sekotāji valkāja baltas drānas no Klusās sestdienas līdz pat Baltajai svētdienai, tātad veselas astoņas dienas. Baltā krāsa simbolizēja mācekļu prieku un dvēseles nevainību. Šī tradīcija gadsimtu gaitā ir izzudusi. Taču Kristus izcīnītās uzvaras nozīmīgums nav mazinājies, un šodien mēs atkal svinam prieku par Viņa nopelnītajām baltajām drānām, ko Kungs vēlas sniegt katram cilvēkam.

Vēl pirms Covid pandēmijas sakarā noteiktajiem ierobežojumiem, daudzi cilvēki visā pasaulē uzsāka mācības Iesvētes kursā, lai Lieldienu laikā varētu tikt uzņemti pilnā Baznīcas kopībā. Izņēmums nav arī Apes konventa draudzes. Te iesvētībām bija jānotiek tieši Lieldienu naktī, taču, kā zināt, tās nenotika. Mīļie katehūmeni, aicinu jūs nepadoties! Kristus Gars jau ir uz jums, un es ticu, ka jāpaciešas vēl tikai mazu brīdi, un jūs kļūsiet par pilntiesīgiem Luteriskās Baznīcas un draudzes locekļiem. Savukārt laikā, kamēr esam spiesti tikties attālināti, pārrunāsim tēmas, kas iziet ārpus Iesvētes kursa,  dalīsimies savā garīgajā pieredzē un lūgsim viens par otru. Mums ir baltās Kristus drānas – mums ir Cerība!

Cerība ir cieši saistīta ar ticību. Vārds “ticība” Bībelē parādās 232 reizes. Vēstules ebrejiem autors raksta: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr.11:1). Katru dienu mēs pieņemam neskaitāmus lēmumus, no kuriem daudzi ir solis nezināmajā jeb “ticības akts”. Patiesībā ticība ir  cilvēka dzīves kodols. Šā brīža dramatiskajos apstākļos Cilvēce nezaudē optimismu un turpina funkcionēt vienīgi tāpēc, ka tic - drīz zinātnieki radīs vakcīnu, Covid sērga mitēsies un grūtie laiki būs galā.

Šīs dienas evaņģēlijā lasām, ka mācekļi ir sapulcējušies kādā mājā aiz slēgtām durvīm. Šis arī ir ticības akts. Sievas apgalvoja, ka ir redzējušas augšāmcelto Jēzu, un mācekļi viņām tic. Nu viņi ir pulcējušies augšistabā un gaida. Iespējams, mācekļi prāto, kāda būs satikšanās ar Kungu, jo, kā atceramies, šķiršanās Ģetzemenes dārzā nebija no tām labākajām. Mācekļiem par kaunu, piepildījās Jēzus pravietiskie vārdi: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs”. Un tieši tā arī notika. Redzot Jēzu sagūstītu, mācekļi aizbēga kur kurais. Pat drosmīgais Pēteris noliedza Kungu veselas trīs reizes. Kā lai pēc tā visa vēl skatās Kungam acīs?

Pēkšņi telpā ienāk Jēzus un bez mazākā pārmetuma saka: “Miers ar jums!”. Šie vārdi ir kā medus kāres (Sal.16:24), tie nomierina mācekļu satrauktās dvēseles un atspirdzina viņu pagurušās sirdis. Kad cilvēkam ir miers ar Dievu, tad viņam vairs nav jāslēpjas krūmos, kā to darīja vecais Ādams, nav jābēg, kā bēga Jona, un nav jācīnās, kā ar Dieva eņģeli cīnījās Jēkabs.

Dievs Kristū nāk mūsu vidū un vēlas atjaunot ar mums attiecības. Jautājums ir - vai spējam tam noticēt? Šķiet, ka apustuļi to spēja. Taču ir viens izņēmums – apustulis Toms! Daudzi no mums droši vien būs dzirdējuši izsaucienu: “Ak tu, neticīgais Toms!” . Tā ar pārmetumu tiek sacīts par kādu, kurš netic kāda cita pārbaudītām lietām un ziņām.

Taču neticība var būt dažāda. Mēdz būt, ka cilvēks neuzdrīkstas ticēt, jo Labā Vēsts viņam šķiet pārlieku laba, lai būtu patiesība. Šis cilvēks jau gribētu, lai Dievs piedod, mierina un dāvā mūžīgu dzīvi. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņš ir pārliecināts, ka realitātē tā nenotiks un nākotnē viņu sagaida vienīgi zaudējuma sajūta, tukšums, sāpes un nāve. Tieši šāda veida neticība piemita Tomam. Taču ir arī tāda neticība, kāda piemita farizejiem. Labā Vēsts viņiem nemaz nelikās laba. Tā viņiem bija neērta un nepatīkama, un viņi no sirds vēlējās, lai tā nebūtu patiesība. Farizeji prasīja pierādījumus, taču pat nedomāja tiem noticēt.

Reizēm cilvēki saka: “Manī nav ticības”, ar to domājot, ka viņos nav līksmā Dieva klātbūtnes pārdzīvojuma, gavilējošās pārliecības par to, ka Kristus patiesi Augšāmcēlies... Toma piemērs parāda, ka tur, kur cilvēks izdarījis izvēli būt ar Kristu un sekot Viņam, tur Kristus Pats atnāk, lai dāvātu cilvēkam ticību.

Aizvadītā gada nogalē man bija jālido uz Berlīni. Pēdējo reizi biju lidojis pirms 35 gadiem, tāpēc, domājot par gaidāmo ceļojumu, manī sākās neliela panika. Man bija jānotic, ka šī lidmašīna pacelsies Rīgas lidostā un nosēdīsies Berlīnē tāpat, kā to darījusi jau simtiem reižu līdz šim. Saprāts teica, ka, pēc statistikas datiem, ceļot lidojot ir visdrošāk. Taču iztēle darīja savu. Dažas neizskaidrojamas mehāniskas skaņas, neliela turbulence, un negatīvās emocijas jau sita augstu vilni. Tad pieslēdzās Dievs. Viņš lika man atraut skatu no sevis un pievērsties tam, kas notiek apkārt. Un es sāku iepazīt lidmašīnu. Sajutu, kā tā līgani peld debesu okeānā. Ievēroju, ka citi pasažieri mierīgi čalo, lasa žurnālus vai pasūta brokastis un kafiju. Mana iztēle nomierinājās, emocijas noplaka un prāts paziņoja: “Viss būs kārtībā!”. 

Nereti cilvēki domā, ka ticība glābj pašas ticības dēļ. Citiem vārdiem, nav svarīgi, kam tieši – Budam, Allaham vai Āfrikas dievam Rastafari – cilvēks tic, galvenais, lai viņš to dara no sirds un patiesi. Taču caur Savu Vārdu Dievs mūs brīdina par pretējo. Ar pravieša Jesajas muti Viņš apliecina: “Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu Tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja!” (Jes.43:11).

 Tieši tas bija tas, pēc kā tiecās Toms! Viņš vēlējās būt 100% pārliecināts, ka tic vienīgajam, īstajam, patiesajam Dievam. Tāpēc viņš pievērsās Personai. Vēl vairāk, Toms centās izzināt šo Personu, tiecoties piedzīvot personīgu sastapšanos ar Augšāmcelto Kungu. Toms apzinājās, ka ticība neglābj sevis dēļ, bet Jēzus Kristus dēļ, Personas dēļ.

Šodien Jēzus vairs nenāk caur slēgtām durvīm pie saujiņas savu sekotāju. Svētajā Garā Viņš stāv manu un tavu sirds durvju priekšā un apliecina: “Miers ar tevi! Es tev piedodu”.

Šeit mēs ieraugām vēl ko. Ticībai ir nepieciešams apsolījums! “Nav tā, ka jūs ticat vienalga kam. Jūs ticat Dievam, kad Viņš saka, ka ir samierinājis jūs ar Sevi caur Kristu, Viņa Dēlu. Pestījošā ticībā Dieva vēsts aizsniedz jūsu ausis, Svētais Gars izlaužas cauri jūsu brūkošajai aizsardzībai un jūsu sirds saka: “Cik gan svētīts es esmu!”. Tad jūs Viņam uzticaties” (M. Poustjens, Prast atbildēt, lpp.58).

Jo vairāk mēs uzzinām par Dievu, jo vairāk varam Viņam uzticēties. Mēs mācāmies dzīvot, balstoties vairāk uz Dieva Vārda faktiem nekā uz savām sajūtām.

Piedzīvojot šādu sastapšanos, man nav jāsaka izmisušajam: “Tev ir vajadzīga stiprāka ticība!”, bet gan: “Miers ar tevi! Tavs pārkāpums tev ir piedots!”

Viss, kas mums nepieciešams, ir - atraut skatu no sevis un pievērsties, pieskarties, nē, satvert To Pestījošo ticību, ko Dievs Kristū Jēzū mums pasniedz Lieldienu rītā.

“Mums ir pateikts, kā mēs, cilvēki, varam būt Kristū un kā varam kļūt par daļu no brīnišķīgās dāvanas, ko jaunais Visuma Valdnieks vēlas pasniegt Savam Tēvam. Šī dāvana ir Viņš pats un reizē arī mēs, kas esam Viņā. Tikai tādēļ mēs tikām radīti. Un Bībelē ir doti neparasti, aizraujoši mājieni (apsolījumi), ka tad, kad būsim Viņā, arī daudzas lietas dabā sāks atgriezties savās īstajās vietās. Sliktais sapnis būs pagājis: būs pienācis rīts”.  (C.S.Lewis).

 Kristus ir Augšāmcēlies! Jēzus vārdā, Āmen!

Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem - Lieldienas (Jāņa 20:1-18)

12.04.2020. – Ape (attālināti)

 

Labrīt, dārgie draugi!

            19. gadsimta vācu filozofs Arturs Šopenhauers ir teicis, ka atsveicināšanās nedaudz līdzinās nāvei, bet satikšanās ir kā maza augšāmcelšanās.

Bija piektdienas vakars. Karājoties pie krusta, Jēzus dvesa: “Viss piepildīts!” un atdeva Savu garu Dievam. Debesis satumsa no sestās līdz devītajai stundai, tā radībai jūtot līdzi savam Radītājam. Satumsa arī Jēzus mātes dvēselē. Tajā dvēselē, cauri kurai zobens spiedīsies, lai daudzu siržu domas nāktu zināmas. Satumsa no sāpēm, no līdzcietības, no izmisuma par prātam neaptveramajām dēla ciešanām. Kurš cilvēks gan nenodrebētu, kurš akmens netaptu mīksts šīs Mātes sirds sāpju priekšā? Kurš gan spētu mierīgi noraudzīties, kad viņa cieš kopā ar Dēlu?  Pat vēl tad, kad Viņa miesas tiek steigā noņemtas no krusta un guldītas kapā, māte paliek ar Viņu. No sāpēm pagurusi, viņa vēro, kā kapam priekšā tiek aizvelts milzīgs akmens…

Ir svētdiena. Jau ar pirmajiem saules stariem māte ir nomodā. Kopā ar vēl dažām sievām viņa dodas uz Jēzus kapu, lai pēc jūdu “mirušo svaidīšanas” labākajām tradīcijām ieziestu Dēla nedzīvās miesas ar smaržīgām zālēm. Taču viss nav tā, kā sievas bija iedomājušās. Izrādās, ka smagais akmens no Jēzus kapa jau ir novelts, bet  Kunga miesas - pazudušas.

Evaņģēliji šo dramatisko brīdi atspoguļo, no vismaz divu Mariju skatu punkta. Jāņa evaņģēlijā aprakstītā Marijas Magdalēnas pieredze dziļāk analizē tieši cilvēka iekšējos pārdzīvojumus. Fakts, ka Jēzus ķermeņa kapā nav, sievieti šokē. Viņas skatiens šaudās šurpu turpu, meklēdams kaut to, kas varētu izskaidrot notikušo. Prāts izmisīgi meklē atbildi. Sirds krūtīs dauzās kā neprātīga. Pēkšķi Marija pamana, ka koku ēnā kāds stāv. Domādama, ka tas ir dārznieks, sieviete lūdz: “Kungs, ja Tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!”.

Visas šaubas, bailes un izmisumu pārtrauc viens vienīgs vārds: “Marija!”. No balss iziet spēks. Tas pats spēks, kas lika klibajam staigāt un aklajam redzēt. Tas pats spēks, kas piecēla no kapa Lācaru un apklusināja vētru. Tas spēks, kas Marijas Magdalēnas dvēseli atbrīvoja no septiņiem ļauniem gariem. Tāda balss var būt tikai vienam vienīgajam uz visas pasaules! Viņa nav kapā, jo Viņš patiesi ir Augšāmcēlies, kā pats to daudzkārt tika teicis. Marija apgriežas un ebrejiski saka uz Viņu: “Rabuni!” (tas ir: mācītāj)!

            “Pagaidiet!”, jūs teiksiet, “es varu izsekot Jēzum cauri ciešanām Krusta ceļā un pat nāvē pie krusta. Es varu piedalīties Viņa noņemšanā no krusta un guldīšanā kapā, aizveļot priekšā milzīgu akmeni. Bet noticēt tam, kas notika pirmo Lieldienu rītā, es nespēju!”.

            “Pierādiet man, un es ticēšu!” nereti saka cilvēki, ar kuriem mēģinām runāt par Jēzu. Vēstures gaitā daudzi akadēmiski izglītoti cilvēki ir mēģinājuši iedabūt Jēzu atpakaļ kapā. Viens no viņiem ir jurists, grāmatas “Dievs valkāja sandales” autors Džošs Makdauels. Sākotnēji viņš domāja, ka kristieši ir jukuši. Viņš tos izsmēja un aizvainoja, līdz nolēma pilnībā sakaut, veicot pētījumu ar mērķi pierādīt Jēzus Kristus apgalvojumu aplamību. Tomēr (Makdauelam par lielu pārsteigumu) fakti apstiprināja, ka Jēzus tiešām ir bijis nevis vienkāršs ebreju amatnieks, bet patiess Dievs.

Neraugoties uz pierādījumiem, cilvēka racionālais prāts turpina pretoties Augšāmcelšanās faktam. Vēstures gaitā tikušas izvirzītas dažādas idejas par to, kas notika ar kapā guldīto Jēzus ķermeni. Piemēram, Mateja evaņģēlijā lasām, ka augstie priesteri un farizeji brīdina Pilātu: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā” (Mat.27:64).

Kā redzam, vienu maldu teoriju radīja paši augstie priesteri. Taču ir dzirdēta arī tā sauktā “ģīboņa teorija”, kas skaidro, ka no pārdzīvotajām spīdzināšanām nogurušais Jēzus vienkārši noģība, bet tad atkal atspirga un aizgāja nezināmā virzienā. Vēl esmu dzirdējis runas par Jēzus dubultnieku un rēgu. Taisnība ir apustulim Pāvilam, kurš 1.vēstulē korintiešiem raksta: “Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu. - Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?” (1.Kor. 1:18-20).

Kad cilvēki izvēlas sekot Jēzum, viņi izjūt Kungu kā reālu Personu un ne kā halucināciju vai izveicīgu dvīni. Vārdi: “Patiesi Augšāmcēlies!” balstās nevis melos vai apšaubāmā vakara pasaciņā, bet reālā notikumā, kas norisinājās pirmo Lieldienu rītā. Jēzus pārdabiskā, dievišķā spēkā uzcēlās no kapa, fundamentāli izmainot nāvi un Cilvēces priekšstatu par to. Apustulis Pāvils raksta: “Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam. Jo es esmu mazākais apustuļu starpā un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva draudzi” (1. Kor.15:3-9).

Jūs nu varētu iebilst, ka mēs joprojām mirstam. Jā, taču mūsu, kas ticam uz Jēzu Kristu, nāve ir izmainīta! Jānis Zeltamute raksta: “Bagātie un nabagie, līksmosim kopā! Gavējušie un negavējušie, priecājieties šodien! (..) mēs joprojām mirstam, tomēr nepaliekam nāvē!”. Kristus ir uzvarējis nāvi, ar to dāvājot mums iespēju pievienoties Dievišķajai dzīvei. Mēs esam līdzīgi sēklai, kas, nonākot zemē, satrūd, bet tad atkal uzdīgst, lai dzīvotu mūžīgi. Kristus ir devis mums iespēju piedzimt no jauna un vairs nemirt.

Visi Jēzus varenie ienaidnieki vairāk par visu vēlējās pierādīt, ka Viņš ir viltvārdis. Šiem ienaidniekiem būtu paticis nožņaugt kristietību jau šūpulī. Vajadzēja tikai sameklēt Jēzus miesas. Viņi neatrada!

“Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem!?”, ir neizpratnē Lūka (Lk.24:5).

“Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā pats sacījis”, apliecina Matejs (Mt.28:6).

 “Sieva, kāpēc tu raudi!?”, jautā Jānis, un visi, kuri Jēzu jau satikuši, viņam piebalso: “Vīrs, kāpēc tava sirds lūzt no bēdām? Jaunekli, ko tu meklē?”

 “Maruta, Līvija, Alda, Lauma, Ilmār, Inta, Jāni…” skan pretī no tukšā kapa. Tā ir Viņa varenā balss, kas gadsimtu gaitā uzrunājusi jau miljoniem cilvēku. Augšāmceltā Dieva Dēla balss šajā rītā uzrunā tieši tevi.

Pajautāsim sev: ja Jēzus tiešām ir augšāmcēlies un dzīvs, ko tas nozīmē konkrēti man? 

Personīgi man, Vilnim Sliņķim, tas nozīmē veselu bagātību! - Viss, ko Jēzus jelkad teicis, ir patiess. Viss, ko Viņš par Sevi apgalvojis, ir patiess. Piepildīsies viss, ko Viņš ir solījis. Mans vecākais brālis, kurš nomira īsi pēc dzemdībām, mana vecmamma Emīlija, mans tētis Gunārs, mamma Natālija un visi citi, kurus šīs zemes dzīvē esmu zaudējis, joprojām ir manējie! Visam ir jēga. Man ir iemesls gaidīt, cerēt, paciest. Visa centrā ir Mīlestība, un es zinu, ka varēšu to baudīt mūžīgi.

“Es Esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos arī, ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam” (Jāņa 11:25). Vai tu to tici?

Mani dārgie brāļi un manas mīļās māsas Kristū - Kristus ir Augšāmcēlies!

Visi Dieva bērni - Kristus ir Augšāmcēlies!

Kristus mīļotie - Kristus ir Augšāmcēlies!

Gods lai ir Tēva un Dēlam un Svētajam Garam!  Kā bija sākumā, tā tagad un vienmēr un mūžīgi mūžos, Āmen!

 

 

 

Krusta ceļa uzruna - 30.03.2018. - Ape; 12.04.2020 – Ape (attālināti)

Lk.9:21-27

 Krusts. Daudzi to nēsā uzkārtu kaklā, valkā kā aproci vai auskaru. Mūsdienās katrs var brīvi izvēlēties izmēra un cenas ziņā sev piemērotāko, sākot ar visparastākajiem koka krustiņiem un beidzot ar dārgakmeņiem rotātiem zelta krustiem, kuri maksā vairāk nekā viena otra lietota automašīna. Kad pirms vairākiem gadiem biju Krusta kalnā Lietuvā, bija savādi vērot daždažādos krustus, ko cilvēki turp sanesuši no malu malām.

Jā, mēs pie krusta esam ļoti pieraduši. Tik pieraduši, ka par tā simbolisko nozīmi  atceramies labi ja bēru reizē.

            Vārds krusts nāk no latīņu CRUX, kas apzīmēja cietsirdīgāko un pazemojošāko romiešu soda veidu- publisku nāvessodu, pienaglojot pie krusta. Romas iedzīvotājam uzkārt kaklā krustu būtu tas pats kas mūsdienu cilvēkam izgreznot sevi ar mini giljotīnu vai staigāt ar ap kaklu apmestu karātavu cilpu. Nāve pie krusta bija tik mokoša, ka galu galā arī paši romieši šo soda veidu atzina par pārāk nežēlīgu un 315.gadā pēc Kristus to atcēla.

Kāpēc tieši krusts tiek uzskatīts par kristīgās ticības simbolu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, der ieskatīties apustuļa Pētera pirmajā vēstulē, kas adresēta Dieva Tēva iepriekš izredzētajiem un Svētā Gara dāvanu saņēmušajiem svešiniekiem. Faktiski šī vēstule ir adresēta man un jums, jo uz mums attiecas gan Tēva izredzētība, gan Svētā Gara dāvana. Tad nu ieklausieties, ko apustulis mums raksta attiecībā uz Jēzus Krusta nāvi:

 “Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu. Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga” (1.Pēt. 2:22-25). Krusts ir atpazīstamākais simbols kristietībā, jo tas norāda uz Kristus upuri, atdodot Savu dzīvību pie krusta par cilvēces grēku izpirkšanu.

Mīļie draugi, Svētais Dieva Jērs, Jēzus Kristus, tika upurēts pie krusta par mums! Liela daļa cilvēku noteikti iebildīs, ka viņi nemaz nav prasījuši, lai kāds par viņiem mirtu. Arī man pašam ilgu laiku šķita kaut kā nepareizi, ka sodu par maniem grēkiem saņem kāds cits. Biju pieradis, ka dabūju pērienu gan par saviem, gan par jaunāko brāļu pārkāpumiem un domāju, ka citādi nemaz nav iespējams.

Taču Dievs tā nedomā. Viņš piedāvā mums “laimīgo apmaiņu” - Dieva Dēls Jēzus Kristus ņem uz sevi visu cilvēka nesvētumu un pretī sniedz Savu svētumu.

Protams, jūs varat izvēlēties, pieņemt Viņa piedāvāto upuri vai noraidīt to. Taču jums ir jāsaprot, ka noraidījuma gadījumā jūs personīgi stāvēsiet Taisnā Dieva tiesas priekšā un sniegsiet paskaidrojumu par katru savu pārkāpumu. Ieskatieties savās sirdīs un atzīstiet, ka šādu pārkāpumu ir daudz! Varbūt jūs spējat sevi apvaldīt tādā mērā, ka esat bez grēka vārdos un darbos. Taču savās domās ir grēkojis (un ik dienas grēko) katrs no mums. Par pašu vismazāko grēciņu, ko nespēsim pienācīgi izskaidrot, mūs gaida sods – mūžīgā nāve.

Es nepārspīlēju! Tā teikts Bībelē. Vēstulē romiešiem lasām: “Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rom. 6:23).

Viens nevainīgais tiek upurēts par visiem vainīgajiem. Kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību (Rom. 5:18). Dievs pats nokāpj no debesīm, kļūst par cilvēku, nodzīvo pilnu cilvēka dzīves ciklu (tikai bez grēka) un samaksā sodu, ko maksāt pienāktos man un jums. Tā Dievs atrisina dilemmu, kas cilvēka prātam šķiet neatrisināma.

Viņš ir taisns, kad uzstāj, ka sods kādam ir jāsaņem. Viņš ir mīlestība, kad nesoda cilvēku, bet viņa vietā ļauj sodu uzņemties Savam Dēlam. Viņš paliek taisns līdz galam, kad netaisni pie krusta ar nāvi sodītais tiek augšāmcelts no mirušajiem. Kad es to ticībā pieņemu, tad romiešu izgudrotais visnežēlīgākais moku un nāves rīks man kļūst par Krusta koku, no kura uzplaukst dzīvība.

Lai nokļūtu līdz Krusta Kalnam, Kungam bija jāiet caur zaimu, izsmiekla, ciešanu un moku ieleju, nesot uz pleciem arī savu nāves rīku – krustu. Tāpēc nēsāt krustu Kristus sekotājiem nozīmē apliecināt Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Tas arī liecina par viņu gatavību apliecināt savu ticību un pat upurēt savas dzīvības Kristus dēļ.

Kas mani apliecinās cilvēku priekšā, saka Kungs Kristus, to arī Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Izsenis Lielajā Piektdienā, tieši Krusta ceļš ir bijis viens o veidiem, kā ticīgie apliecina savu ticību bez vārdiem, pasaules priekšā.

Dārgie draugi! Šodien Covid ierobežojumu dēļ mēs nevarēsim doties Apes pilsētas ielās, lai apliecinātu savu ticību, taču Krusta ceļš būs! Izdzīvosim tā notikumus savās domās un sirdīs! Ļausimies skumjām un sērām par mūsu Kungu, kurš izcieta nāvi pie krusta. Tur, kur karājās Viņš, būtu jākarājas man un jums.

 Lai pats Kungs Kristus Svētajā Garā ir ar mums un dod, ka šis piedzīvojums uzrunā daudzas sirdis un piepulcina Kristus draudzei jaunus sekotājus.

Jēzus vārdā - Āmen!

Sprediķis Viridum, Zaļā ceturtdiena - To dariet mani pieminēdami, 09.04.2020. - Ape (attālināti)

1.Moz. 14:18-19; 1.Kor.11:20-29; Mt.26:17-29

Vairs tikai dažas dienas šķir mūs no kristiešu nozīmīgākajiem svētkiem Lieldienām. Lai gan šogad tos svinēsim piezemēti, tomēr - svētki būs! Šajā sakarā gribu pastāstīt jums kādu stāstu.

Ar Lieldienām ir līdzīgi. Ne Jaunajā Derībā, ne apustuļu darbu aprakstos nav norāžu par šo svētku svinēšanu. Toties Bībelē daudz tiek runāts par jūdu svētkiem Pashā jeb Pesah. Šo svētku maltītē piedalās arī tālāki ģimenes locekļi un tās īpašais ēdiens ir jēra gaļas cepetis, kas simbolizē Izraēla tautas iziešanu no Ēģiptes. Tieši Pashā svētkiem gatavojās Jeruzaleme, kad tur tika sists krustā un augšāmcēlās Jēzus. Pēc Viņa nāves apustuļi turpināja svinēt ebreju svētkus, piešķirot tiem jaunu nozīmi. Pashā ar Kristu kā īsteno Dieva jēru kļuva par kristiešu Lieldienām.

Pashā svētku tradīcijas ir veids, kā mēs varam pietuvināties autentiskajam Kristus ciešanu notikumam. Evaņģēliji vēsta, ka Jeruzālemē kādas ēkas augšistabā bija pulcējušies vismaz 13 vīri, lai kopīgi baudītu svētku mielastu. Viss bija sataisīts. Sagādāti dienvidu augļi, maize, vīns, rūgtas zāles un, protams, Pashā jērs. Taču patiesais Jērs, Tas, par kuru Jānis Kristītājs saka - “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ.1:29) - vēl bija dzīvs un gatavojas ieturēt mielastu kopā ar saviem mācekļiem.

Kristus zināja, ka šis Pashā mielasts Viņam ir pēdējais zemes dzīves laikā. Bet vai to apzinājās mācekļi? Ja viņi to zinātu, tad, elpu aizturējuši, klausītos katrā vārdā, kas iziet no Kunga mutes, tad pievērstu lielāku uzmanību maizei un vīnam, kas atradās Viņa rokās. 

Taču mācekļi nezināja! Viņi sarunājās un jokoja, pasniedza viens otram gaļu un augļus.

Viss noritēja ierasti līdz brīdim, kad Jēzus pēkšņi piecēlās, ņēma maizi, pateicās un sniedza to mācekļiem sakot: “Tā ir Mana miesa…”, tad to pašu Viņš darīja ar vīna biķeri, sniedzot to mācekļiem: “ Šīs ir Manas derības asinis...”

Šo rakstu vietu lasījuši vai dzirdējuši jau tik daudz reižu, ka iespējams daudzi zinām to no galvas. Taču iedomājieties, ka kaut kas tāds notiek jūsu mājās. Jūsu tēvs vai varbūt brālis pieceļas, sniedz jums glāzi vīna un saka: “Ņem un dzer, šīs ir manas asinis!”. Nezinu kā jūs, bet es noteikti būtu apjucis. No Evaņģēlija var noprast, ka apjukuši ir arī Kristus mācekļi. “Kas te notiek?” viņi ir neizpratnē. “Ko tas nozīmē?” vīri  klusumā it kā jautā cits citam.

Bet notiek lūk kas. Aculiecinieku klātbūtnē Jēzus izsaka Savu pēdējo gribu! “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa”, Viņš saka un: “Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai”. Jaunā Derība jeb Testaments (angļu - the New Testament) nosaka, ka turpmāk ikreiz, kad mācekļi sanāk kopā Jēzus Kristus Vārdā, viņi svin mielastu, pieminot Kunga nāvi un augšāmcelšanos.

Šie Pēdējo vakariņu laikā Jēzus teiktie vārdi skan cauri gadsimtiem un ir sadzirdami arī šodien. Tie ir atbilde apustulim Pāvilam, kurš, savu grēcīgumu ieraudzījis, izsaucās: “Ak, kas mani izraus no šīs nāvei nolemtās miesas!”. Tie ir atbilde ikvienam grēciniekam, kurš atzīst un nožēlo savus grēkus. Taču tie ir teikti arī cilvēkiem, kuri jūtas par sevi pārliecināti un bez grēka. Jēzus saka: “Nepievilieties!”, jo “visi ir grēkojuši un visiem trūkts dievišķās godības”.  

Ja Kristus nebūtu atdevis Savu dzīvību par grēciniekiem, tad Viņa vietā pie krusta būtu jākarājas man un jums. Taču Viņš ir nācis, par mums nomiris un augšāmcēlies! Un tāpēc visiem Kristus sekotājiem, šai vakarā, kad Viņš tapa nodots, no Kunga mutes skan visbrīnišķīgākie vārdi: “Es nododu par tevi Savu miesu. Es ļauju, lai pār taviem grēkiem nolīst manas asinis. Tavi grēki ir nomazgāti, izdzēsti Mūsu Tēva priekšā. Piemini to ikreiz, kad tiecies ar draugiem. Dari to, līdz kamēr Es atkal nākšu godībā. Dari to šeit un tagad, līdz tu to atkal varēsi darīt kopā ar Mani Debesu valstībā. Es neprasu tavu piekrišanu. Uzticies man un vienkārši dari. Tā ir Mana pēdējā griba, Mans Testaments”.

Ieklausieties! “Patiesi, patiesi”, saka Tas Kungs, “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī [..] Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un ES Esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī”. Dari to, un tu dzīvosi! Jēzus Vārdā, Viņa asins spēkā, Āmen!

Sprediķis Palmarum 2020 (attālināti)

Sprediķis- Es esmu Esošais, Judica (tiesas svētdiena)

Īj.33:23-28; Ebr.9:11-15; Jņ.8:46-59

29.03.2020. – attālinātais Dievkalpojums

Labdien, dārgie draugi!

Vēl viena nedēļa Corona vīrusa zīmē aizvadīta. Ceru, ka visi jorojām esat pie labas veselības un spējat turēties pretī baiļu dēmonam, kas laužas virsū no TV pārraidēm un cita veida ziņu kanāliem. Diskusijas sociālajos tīklos liecina, ka visi cilvēki neizprot pasaules valstu valdību pausto satraukumu Covid-19 sakarā un kādi uzskata to par nepiemērotu laikā, kad simtiem tūkstošu mirst no parastas saaukstēšanās, gripas vai vienkārši nabadzības. Tomēr, vai neesam aizmirsuši par Spāņu gripu, kas plosījās pagājušā gadsimta sākumā, inficējot aptuveni 27% un nogalinot simtiem tūkstošu planētas iedzīvotāju. Šīs gripas pirmie gadījumi tika fiksēti 1918. gada janvārī, taču nopietna reakcija sākās tikai pēc pāris mēnešiem, kad bija jau par vēlu.

Šķiet, Latvija vēl neko nav nokavējusi. Mēs taču godprātīgi pašizolējamies, ieturam divu metru distanci veikalos, regulāri mazgājam rokas, strādājam un mācamies attālināti no mājām.  Ir paziņojumi, ka valdība rūpējas, lai uzņēmumi, kas cietuši no vīrusa radītās dīkstāves, saņemtu kompensācijas. Žurnāls “Taims” informē, ka aprīlī uz cilvēkiem sāks izmēģināt vakcīnu pret Covid -19. Piekritīsiet, ka šādas un līdzīgas ziņas nomierina un vairo cerību.

Kas mani izbrīna un satrauc ir, ka masu mēdijos tiek runāts par visu citu, izņemot cilvēka garīgo labklājību. Šķiet, kristieši ir vienīgie, kuriem rūp, kā krīzes laikā jūtas cilvēka dvēsele un gars. Lai gan ir grūti iedomāties cilvēku, kuram nebūtu vajadzīgs veldzējošais Dieva vārds, kas skan: “Es tevi izredzēju un neesmu atmetis. Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jes. 41:9-10).

 Labi, ka Dievs neuzlūko cilvēku pa daļām, bet veselumā (miesa-dvēsele-gars), tāpēc jau gadsimtiem ilgi Viņš nāk pie Cilvēces ar universālu ziņu, kurai nav līdzīgas visā pasaules vēsturē. Šo ziņu skaidri un nepārprotami formulē apustulis Jānis sakot: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu taptu glābta” (Jņ.3:16-17).

“ un  tu sauksi Viņa Vārdu Jēzus,” tā eņģelis pasludināja Marijai. Tūdaļ daži steidzas iebilst, nu redziet, Viņš bija vienkārši cilvēks. Pirmā gadsimta Jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs šaubījās, vai Viņu vispār var uzskatīt par cilvēku, jo, kā raksta Flāvijs, “Viņš bija brīnumdaris, skolotājs ļaudīm, kas ar prieku pieņēma patiesību; Viņš pievērsa savai mācībai daudz jūdu un arī grieķu” (Testimonium Flavianium in Antiquities, XVIII 33 kopijās).

TO, ko vēsturnieks Flāvijs sauc par brīnumdari un skolotāju, Bībeles autori sauc par  Glābēju un Pestītāju. Par viņa nākšanu VD pravietots vairāk kā 300 reižu. Ciezdams neizsakāmas mokas sātana uzsūtītās slimības dēļ, Ījabs apliecina: “Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” (Ījaba 19:25-27).

Iespējams, Latvijas iedzīvotājiem Ījaba teiktais ir grūti saprotams. Toties to noteikti dziļi izprot iedzīvotāji Covid-19 pandēmijā vissmagāk cietušajā pasaules valstī Itālijā, kur nelielajā Bergamo pilsētiņā vienas dienas laikā nomira 90 cilvēki. Toskānā dzīvojošais students Federiko Baldelli situāciju apraksta šādi: “Šokējoši, jo ir miruši daudzi cilvēki. Slimnīcas ir pārpildītas, pensijā esošajiem ārstiem liek atgriezties darbā. Katru dienu redzam ārstus, kuri ir strādājuši 12 -13 stundas dienā”.  Arī mūsu ārsti neguļ. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārsti un personāls pat atraduši iespēju griezties pie sabiedrības. Ar emocionālā video  starpniecību, viņi aicina mūs visus notiekošo uztvert nopietni, un palīdzēt ārstiem, paliekot mājās, lai viņi varētu palīdzēt mums!  Es ceru, ka esot mājās mums ne vien ir iespēja kopā pārvarēt slimību, bet iespēja pārdomāt garīgas lietas un mēģināt saprast Ījaba teikto, kas tad ir TAS, kurš celsies pāri pīšļiem?

JD šo Kādu nosauc vārdā. Vēstules ebrejiem autors raksta: “Bet Kristus ir atnācis par nākamo labumu Augsto Prieteri [..] Un tādēļ Viņš ir Jaunās derības starpnieks”. Pateikts vienkārši un skaidri, tomēr Kristus sakarā cilvēkiem aizvien saglabājas zināmas neskaidrības vai pat šaubas. Tāpēc der ieklausīties, ko par Kungu saka kristīgie pētnieki.

19.gs. reliģijas vēsturnieks,  Bībeles pētnieks un kritiķis Ernests Renāns teicis: “Jēzus bija dižākais reliģijas ģēnijs, kāds jebkad dzīvojis. Viņa skaistums ir mūžīgs un viņa valstība nebeidzama. Jēzus ir unikāls jebkurā ziņā, viņu nevar pielīdzināt jebkam citam. Bez Kristus vēsture nav izprotama”. 

Vēsturnieks Kenets Laturens raksta: “Gadsimtiem ritot, uzkrājas aizvien vairāk liecību par to, ka iespaida ziņā Jēzus dzīve ir pati izcilākā visā planētas vēsturē. Šī ietekme šķietas augtin augam”. 

20 gadsimta kristietības apoloģēts K. Steipls Lūiss paziņo: “Tas, kurš ir tikai cilvēks un saka to, ko teica Jēzus, nevar būt ievērojams morāles skolotājs. Viņam jābūt vai nu trakam, vai pašam elles velnam. Jums ir jāizvēlas. Vai nu šis cilvēks bija un ir Dieva Dēls, vai arī viņš ir traks vai vēl kas ļaunāks. Bet neizgudrosim nekādas augstprātīgas muļķības, ka viņš bija ievērojams skolotājs. Viņš mums nav atstājis šādu iespēju, tāds nebija Viņa plāns”.

Kas īsti ir Jēzus? Lai to saprastu, mums jāmēģina cauri Vecajai un Jaunajai derībai izsekot Dieva plānam, ko Viņš jau izsenis nolēmis piepildīt Savā Dēlā. Šī plāna īstenošana sākās VD laikā Ēģiptē, kur Izraēla tauta bija nonākusi vergu stāvoklī. Viens vīrs, vārdā Mozus, bija spiests no Ēģiptes bēgt izdarītās vergu uzrauga slepkavības dēļ. Kad nu šis vīrs tuksnesī ganīja avis, tad pēkšņi ieraudzīja brīnumainu parādību - ērkšķu krūms deg, bet nesadeg. Kad Mozus mēģināja krūmam tuvoties, viņš izdzirda kādu balsi sakām: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs” (2.Moz.3:6). Un kad Mozus gribēja uzzināt Tā vārdu, kas ar viņu runā, tad saņēma atbildi: “ES ESMU, kas ES ESMU” (2.Moz. 3:14).

ES ESMU. Visīsākais pabeigtais teikums angļu valodā, kas ietver visdižāko apgalvojumu, ko kāds cilvēks jebkad ir izteicis par sevi. Jēzus izvēlējās lietot šo vārdu salikumu, lai apliecinātu, ka Viņa sirds, dvēsele un gars pulsē vienā ritmā ar Dieva nemainīgo realitāti un absolūto neatkarību.

Pārfrāzējot Jēzus atbildi jūdiem, tā skanētu šādi: “Jā, jūs pareizi sapratāt, ES ESMU Dievs”. Tik tieša un vienkārša atbilde neder cilvēkam, tāpēc jūdi apsūdzēja Jēzu Dieva zaimošanā un vēlējās nogalināt.

Dievs, Jēzus Kristus, baznīca, vienkārši kristietība tiek apsūdzēti joprojām. Iespējams, tas ir mūsu grēcīgās dabas aizsardzības mehānisms. Jo vadāmies pēc principa: ja nevēlies tikt apsūdzēts – apsūdzi pirmais! Taču Dieva patiesības no tā nekļūst mazāk nozīmīgas.

Šodien mūsu baznīcas liturģiskajā kalendārā ir Judica, jeb tiesas svētdiena.

Kristīgais autors Marks Poustjens raksta: “Modernajam skepticismam ir vēlme nosēdināt apsūdzēto krēslā Dievu, absurdi prātojot nevis par to, vai mēs varam tikt attaisnoti, bet gan, vai attaisnots var tikt Viņš [..] Uzklausīt Jēzus Kristus apgalvojumus nozīmē pēkšņi atskārst, ka patiesībā Viņš ir tas, kuram jāspriež tiesa pār mums” (M.Poustjens, Prast atbildēt). Vai mēs esam to atzinuši?

 Der ieklausīties Holivudas aktiera Mikija Rurka teiktajā, kurš Covid -19 vīrusa ierobežojumu dēļ uz kādu laiku bija iesprūdis Latvijā neslēpj, ka pārdzīvo šobrīd pasaulē notiekošo. Viņš saka: “Es lūdzu Dievu par cilvēkiem, ko mīlu. Es visu laiku sev atkārtoju – Dievs, piedod man manus grēkus! Kungs svēti mani un svēti pasauli! Tas, kas šobrīd notiek, ir nekontrolējami. Ir daudz zinātnieku un dižu prātu, kas uzskata, ka šī ir dabas cīņa ar piesārņojumu. Bet varbūt tā ir Dieva griba? Mans mācītājs saka – tu nevari nākt pie manis, kad baznīca ir nodegusi, tev jāatnāk pirms tam”.

 Pārfrāzējot to Pravieša Jesajas vārdiem: “Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš ir atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu.”/Jes.55:6/

Šodien kad, runājot psalmista vārdiem, staigājam “nāves ielejā”, kad mums uzbrūk bēdu un šaubu nakts un mūsu domas urda neskaitāmi jautājumi, Dievs Kristū ir tuvāk nekā jebkad. Šodien, mēs varam nest visu savu neziņu Viņa priekšā un droši jautāt: “Dievs, vai tu esi tāds kā viņi par Tevi saka? Vai Tu mūs vēro? Vai atceries mūs un visus Savus apsolījumus? Vai Tu dzirdi mūsu raudāšanu? Vai raudi līdz ar mums?...”

Ja klausīsimies uzmanīgi, tad sadzirdēsim: “ Es Esmu”

 “ES Esmu dzīvības maize” (Jņ.6:35)

“Es Esmu pasaules gaisma” (Jņ.8:12)

“Es Esmu Labais Gans” (Jņ.10:11)

“ES Esmu Ceļš, Patiesība un dzīvība” (Jņ.14:6)

“Es Esmu Augšāmcelšanās un dzīvība” (Jņ.11:25)

“Es Esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mt.28:20)  “Es Esmu Esošais”

Šis apsolījums liek mums izlauzties ārpus “iestrēgušā prāta”, kas pieprasa pierādījumus un pievērsties Esošajam un esībai. “Jo Viņā mēs dzīvojam, rosāmies un esam.” /Apd.17:28a/ Tas liek man atzīt, ka  Vienīgi Viņa “Es Esmu” nodrošina, ka arī “es esmu”. Es Tevī Kungs, un Tu manī. Tavā Vārdā Kungs, Āmen! Apliecināsim savu kristīgo ticību!

Sprediķis - Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, 22.03.2020.

Leatare (Jes.52:7-10; Gal.4:22-5:1a; Jņ. 6:1-15)    

Ape

Labdien, dārgie draugi!

Prieks, ka šodien man ir tāda iespēja kādus no jums uzrunāt klātienē.

Nezinu kā jums, bet man pēc aizvadītās nestabilās ziemas ļoti gribētos dzirdēt kaut ko priecīgu. Taču ziņas, ko pēdējā laikā saņemam, ir satraukumu un bailes rosinošas. Pasaulē ar Covid-19 saslimušo skaits arvien pieaug. Vācijas kanclere Angela Merkele secinājusi, ka viņas valstij šis ir lielākais izaicinājums kopš Otrā pasaules kara. Es negrasos uzskaitīt, cik cilvēku katrā pasaules valstīs ir inficējušies ar Covid – 19 vai no tā miruši. Ir pietiekami traki jau tas, kas notiek pie mums Latvijā – valstī ieviests ārkārtas stāvoklis, slēgtas robežas, uzņēmumi no darba atlaiž cilvēkus, skolās piespiedu brīvdienas…

Vai pie labajām ziņām varētu pieskaitīt to, ka laiks mazliet uzlabojies un ar saulīti mums iespējams uzņemt vairāk D vitamīna? Noteikti jā! Taču prieks, ko šī ziņa rada, ir pārāk maznozīmīgs uz satraucošo globālo norišu fona. Vai laba ziņa ir, ka Latvijā oficiāli pasludinātas gripas karantīnas beigas? Jā. Taču aiz Covid – 19 radītās ažiotāžas arī šo ziņu maz kāds pamana.

Kas tad ir tās labās ziņas, kas patiesi nomierina cilvēka sirdi? Pravietis Jesaja saka: “Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu, kas saka Ciānai: tavs Dievs ir ķēniņš!” (Jes. 52:7).

Kā redzat, Jesaja uzskaita veselu buķeti, un kā pirmo viņš min mieru. Pārņemti ar bailēm no corona vīrusa, esam piemirsuši par saspīlēto situāciju uz Turcijas un ES priekšposteņa – Grieķijas robežas. Pēc ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas datiem, tur šobrīd pulcējušies aptuveni 13 000 migrantu. ES oficiālais pārstāvis bēgļu jautājumos Pēters Stano brīdina, ka pastāv risks iekļūt ļoti bīstamā plaša mēroga militārā sadursmē, un aicina visas iesaistītās puses uz konfrontācijas pārtraukšanu. Domāju, tā patiesi būtu iedarbīga labā ziņa, ja šo bēgļu krīzi izdotos atrisināt.

Taču Jesajas teiktajam ir daudz dziļāka jēga. Kad Jēzus tika aicināts runāt savas dzimtās pilsētas Nacaretes sinagogā, viņš izmantoja tieši pravieša Jesajas grāmatu, pasludinot: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu” (Lūk.4:18-19). Šajā septiņus gadsimtus vecajā tekstā atspoguļojās ne tikai pravieša Jesajas, bet visas grēka samaitātās cilvēces ilgas. Tā gaidīja kādu brīnišķīgu, vārdos neizsakāma prieka piepildītu, nenovēršamu dienu, ko Jesaja nosauca par Tā Kunga žēlastības gadu.

Kad Jēzus sāka minēto tekstu izskaidrot, Viņa pirmais vārds bija: “Šodien” - “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts”, Viņš teica.

Pieņemu, jūs šo rakstu vietu esat bieži lasījuši. Bet vai jūs to esat izpratuši ar sirdi? Man mājās ir lūgšanu stūrītis, ko rotā Andreja Rubļova ikonas “Svētā Trīsvienība” kopija. Ilgu laiku nevarēju saprast, kā tas var būt - Ticības apliecībā mēs apliecinām, ka Kristus ir uzkāpis debesīs un “sēdies pie Dieva, visu valdītāja Tēva labās rokas”, bet ikonā skaidri redzams, ka Kristus sēž pie Tēva kreisās rokas. Mana neizpratne pagaisa kad sapratu, ka ikona jāuztver kā spoguļattēls! Es raugos spogulī, kurā spoguļojas brīnišķīgā Dieva Trīsvienība. Es un Dievs, mēs esam vienā spoguļa pusē, vienā laivā!

Priekš manis tā ir vislabākā labā ziņa, ko jebkad esmu saņēmis. Un es apliecinu arī jums, mīļie brāļi un māsas, ka mēs neesam atstāti vieni šajā pasaulē, kur ik dienas dzirdam par nāvi nesošām slimībām, vardarbību un kariem! Jēzū Kristū Dievs nāca pasaulē, lai būtu ar mums šodien un “līdz pasaules galam” (Mt.28.).  

Baidīties no nāves ir pašsaprotami. Un ir pilnīgi vienalga, cilvēks miris no bada, kara vai briesmīgas slimības. Ik reizi, kad par to dzirdam, mēs izjūtam bailes un esam spiesti aizdomāties, cik patiesībā trausla ir dzīvība mūsos un kas mūs sagaida dzīves beigās.

Romas kat. teologs Eižens Drēvermans saka, ka visa cilvēka dzīve paiet starp divām alternatīvām – bailēm un ticību Dievam. Mēs varam baidīties, vai arī vienā brīdī pārstāt baidīties un pieņemt lēmumu uzticēties. “Mēs nevaram visu nokontrolēt, tāpēc mums atliek uzticēties. Kristīgā realitātē runājot, mums jāuzticas Dievam, ka mana dzīve ir laba pat, ja tajā notiek nepatīkamas un nekontrolējamas lietas” raksta Drēvermans.

Iekšēja nepieciešamība izdarīt izšķirošo garīgo izvēli bija un joprojām ir iemesls, kāpēc tūkstošiem cilvēku seko Jēzum. Taču visiem daudzajiem Kristus sekotājiem ir nepieciešama arī fiziskā barība. Kur to ņemt, ja apkārt tuksneša akmeņi un smiltis, vai, kā mūsu gadījumā, Covid – 19 karantīna?

Kad runa ir par miesas fizisko izdzīvošanu, satraukums pārņem pat visstabilāko personību prātus. Biju pārsteigts, kad piedzīvoju, ka veikalā “Maxima” Alūksnē ir izpirkti gandrīz visi putraimi un citas tamlīdzīgas ēdamas preces. Kāda mūsu tautiete no Liverpūles stāsta, ka jau nedēļu veikala plauktos nav redzējusi neko, no kā varētu pagatavot ģimenei maltīti.

Vai tiešām pārtikas krājumu “pietiekams” daudzums var nodrošināt mūs pret to, ko nekontrolējam? Kad Izraēla tauta klejoja tuksnesī, Dievs baroja to ar “debesu mannu”. Ik rītu tā gulēja ap nometni kā smalkas zvīņas, un katram cilvēkam bija jāsavāc tik, cik viņš var apēst vienā dienā. Kas tika atlicināts līdz nākamās dienas rītam, tas sapuva un to apēda tārpi.

Dievs nepārtraukti māca mūs paļauties, ka rīt būs vēl. Kad es apmeklēju veikalu pēc dažām dienām, tā plaukti atkal bija pilni. Evaņģēlijā minētais mazais zēns, kuram bija vien piecas maizes un divi zivis, uzticējās Dievam, un ar šo mazumiņu tika paēdināts viss lielais ļaužu pulks. Kad mēs piedzīvojam ilgas, ko nekas un neviens šajā pasaulē nespēj piepildīt, tad tā ir zīme, ka ir kas vairāk nekā mēs spējam saredzēt ar savām fiziskajām acīm. Jeb, kā saka K.S. Lūiss, “Ir kaut kas vairāk, kaut kas pēc”.

Kaut kas pēc. Tam ir grūti noticēt. Īpaši, kad stāvam pie tikko aizbērtas kapa kopiņas. Tomēr tā ir patiesība. Ne tikai Bībele, bet visa mūsu dzīve to apliecina arvien no jauna.

Kristīgais autors Marks Paustjens par to raksta: “Vispretīgākais skats visas pasaules pierakstītajā vēsturē ir tas, kā naglas tiek dzītas cauri Kristus rokām, kad Viņš saskārās ar visām mūsu izraisītajām sekām. Tā bija cena tam, ka Viņš izvēlējās mūs. Dieva mirušais ķermenis tika apglabāts dziļi mūsu cilvēciskajā augsnē. Kā sēkla, spītīga, neapturama, nenovēršama sēkla.

Un visbrīnišķīgākais cilvēces vēsturē iegravētais skats ir augšāmcēlies Jēzus Kristus. Lūdzu nenoraidiet to par ātru. Tas ir viss, kas mums ir.” (Marks Paustjens, Prast atbildēt).

To pašu K. S. Lūiss izteicis šādi: “Nekas tā nav izmainījis manu izpratni par nāvi kā Jēzus, vienkārši nomirstot. Kad VIŅŠ un nāve satikās, nāve tika izmainīta”.

Apustulis Pāvils raksta: “Kur, nāve, tava uzvara, kur, elle, tavs dzelonis? Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!” (1.Kor.15:55).

            Un psalmists piebalso: “Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā. Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu. Bet, kad Tu apslēp Savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos. Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā tu atjauno zemes seju” (Ps.104:27-30).

Dzīvības uzvara pār nāvi Jēzū Kristū bija, ir un vienmēr būs vislabākā labā vēsts, kas patiesi nomierina un atspirdzina dzīves grūtībās pārgurušās cilvēku sirdis.  

Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam. Jēzus Vārdā, Āmen!

Sprediķis - Ja Tas Kungs tā gribēs 15.03.2020., Covid – 19 karantīnas laikā

Labdien, dārgie draugi!

Vakar vakarā savā somā ieliku visu Dievkalpojumam nepieciešamo - Bībeli, dziesmu grāmatu, baznīcas kalendāru. Jā, neaizmirsu arī sprediķi, kurā biju nolēmis runāt par nepieciešamību kristietim regulāri apmeklēt Dievkalpojumu. Sprediķa tēmu noteica rakstu vieta no pravieša Jeremijas grāmatas (Jer. 26:1-16), pievēršot mūsu uzmanību vairākiem nozīmīgiem aspektiem, uz ko norāda Dievs.

Pamatīgi sagatavojies, gribēju nodoties vakara gaitām. Taču tad bija jāatbild uz pāris mācītāju satrauktiem zvaniem,  Daugavpils garīdznieku “Whatsapp”  grupā sākās aktīva sarakste Covid – 19 sakarā, un es sapratu, ka esmu kaut ko palaidis garām. Atvēru savu e-pastu un sapratu: Latvijā Dievkalpojumi atcelti!

Man prātā ieskanējās tik pazīstamie vārdi no Jēkaba vēstules: “Nu tad jūs, kas sakāt: “Šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu, pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu!” - jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir kā tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist; kur jums būtu jāsaka: ja Tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to” (Jēk. 4:13-15).

Jā, ja Tas Kungs tā gribēs… Nav viegli šo sava veida nolemtību pieņemt. Es, piemēram, jutos sašutis. Domāju: vai tiešām mēs esam tik bailīgi? Dievs taču ir solījis, ka Viņa kalpi varēs staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un tie nespēs viņus ievainot. Manu dumpiniecisko noskaņu pastiprināja polemika Whatsapp grupā, kur kāds no rakstītājiem pauda viedokli, ka pat kara un vajāšanu apstākļos ticīgie Dievkalpojumus ir noturējuši. Varbūt ņemt lietas savās rokās un tomēr darīt?

Kontrole ir mūsu laikmeta fundamentālā vērtība. Mēs vēlamies kontrolēt savu profesionālo karjeru un ienākumus, ķermeņa fizisko stāvokli, partneri, bērnus un arī vecākus. Tomēr mūsu kolektīvā pieredze liecina ko pilnīgi pretēju. Ne vairs atsevišķiem gados vecākiem cilvēkiem, bet visai pasaules sabiedrībai kopumā tā izvirza neērto jautājumu: vai spējam kontrolēt šo postmodernās pasaules postmoderno slimību, kuras izcelsmes avotu dabā nav spējīgi noskaidrot zinātnieki? Un, diemžēl, esam spiesti atzīt, ka varas pār nāvi mums nav!

Sākotnēji var šķist, ka tas ir negatīvas apgalvojums. Bet kā tad ar apustuli Pāvilu, kurš  2.vēstulē Korintiešiem raksta: “Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās”. Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs” (2.Kor.12:9-10).

Pāvils ir atzinis savu nespēku, to, ka viņš visu nekontrolē. Uz to esam aicināti arī mēs. Un “ŠĪ BEZSPĒCĪBA” tad kļūst par aizraujošu atklājumu par sevi pašu. Par savu vietu šai pasaulē, par Dievišķo Providenci, par to ka tu tiec vadīts, ka ar tevi darbojas, ka tavai dzīvei ir mērķis, ka tas vien, ka tu esi, ir Dieva dāvana tev.

Šī atziņa man atņem jebkādu vēlēšanos ņemt lietas savās rokās. Gluži otrādi, tā liek man nopietnāk ieklausīties Apustuļa Pāvila romiešiem teiktajā: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas” (Rom 13:1). Ja reiz Latvijas valdība uzskata, ka masu pasākumi ir jāatceļ, tad acīmredzot šī gudrība tai nāk no Dieva un ir mūsu kā tautas izdzīvošanas labā. 

Ņemsim piemēru no apustuļiem! Viņi turējās kopā un viss viņiem bija kopīgs. Viņi mēdza ik dienas pulcēties Templī uz lūgšanām. Taču arī mājās viņi kopa savu ticību, studējot rakstus, lūdzot un ieturot maltīti kopā ar brāļiem un māsām Kristū.

“..un tie pastāvēja apustuļu mācībā..”

Izmantosim šo laiku pastiprināti studējot Svētos Rakstus. Dievs vēlas sazināties ar mums un sniegt personīgas atbildes uz mūsu jautājumiem. Vienu atbildi Viņš mīlestība mums visiem ir jau sniedzis. Jāņa evaņģēlijā par to lasām: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens kas Viņam tic nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ.3:16)

Un Dieva Dēls saka: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man..” (Jāņa 14:1). “Es Esmu ar jums ik dienas līdz pasaules galam..” (Mt.28: 20), “Un, kad es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es Esmu, būtu arī jūs..” (Jņ.14:2-3).   

“..un tie pastāvēja sadraudzībā un maizes laušanā..”

Izmantosim iespējas, ko piedāvā tā sauktās “mazās grupas”. Mums vistuvākā mazā grupa, kas dota no paša Dieva, ir mūsu ģimene. Kopīgi ieturot maltītes, pārrunājot Dieva vārda studijās radušās pārdomas, daloties priekā un arī savās bažās un bailēs, mēs varam satuvināties pat ar tiem ģimenes locekļiem, ar kuriem kontakts nav īpaši labs.

“..un tie pastāvēja lūgšanās..”

“Lūgšana ir brīnišķīgas zāles, kas vienmēr palīdz un nekad nepieviļ, ja vien mēs tās lietojam”, saka Mārtiņš Luters. Vislabākais lūgšanu skolotājs un paraugs ir Kungs Kristus. Viņš lūdza Dievu garā ik brīdi, bet pirms savas dzīves izšķirošās kaujas pieaicināja arī mācekļus, liekot viņiem būt modriem un palikt lūgšanās kopā ar Viņu. “Labāk katrs savā vietā lūgsim mūsu Kungu par Latvijas zemi, tautu un baznīcu šajā piemeklējuma laikā”, mudina mūs Latvijas Luteriskās baznīcas bīskapi. Savukārt Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs aicina šajā pārbaudījumu laikā ikvienu pievienoties kopīgai vakara lūgšanai pulksten 19.00, izmantojot īpašu lūgšanu (skat. pielikumā).

“.. izmantojiet visus Dieva dotos ieročus..”

Noslēgumā vēlētos iepazīstināt ar pārējo “bruņojumu”, kas atrodas mācītāja somā. Tur ir “Grēksūdzes spogulis” sirdsapziņas izmeklēšanai. Tur ir stola, mācītāja amata redzamā zīme. Neredzamo deva Jēzus, dvešot uz mācekļiem Savu Garu un sakot: “Patiesi es jums saku: ko jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs, un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt.18:18), tāpat arī: “Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsiet, tiem tie paliks” (Jņ.20:23).

Vēl somā ir eļļa slimnieku svaidīšanai un cits nepieciešamais, lai pilnu Dievkalpojumu varētu noturēt mājās. Apustulis Jēkabs savā vēstulē mūs uz to skubina sakot: “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots” (Jēk.5:14-15).

 Bet pats galvenais ir, lai mana (un arī jūsu) sirds vienmēr būtu gatava kalpot Miera evaņģēlijam. Šajā grūtajā brīdī tas ir vajadzīgs vairāk par visu. Apustulis Pāvils teica: “Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās,  ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši. Jo, kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu. (..) Pēc mūsu pašu domām, bijām jau nāvei lemti, tā ka vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos. No tādām nāves briesmām Viņš mūs ir izglābis un arī turpmāk izglābs. Uz Viņu mēs liekam savu cerību, ka Viņš mūs joprojām glābs. Arī jūs mums palīdzēsit ar savām aizlūgšanām, lai par mums parādīto žēlastību, ko daudzi izlūguši, daudzi izteiktu pateicību par mums” (2.Kor. 1:3-11).

Šis Apustuļa Pāvila uzmundrinājums Korintas draudzei sakrīt ar mūsu baznīcas bīskapu teikto: “Tas mums ir grūts pārbaudījums, taču rīkosimies atbildīgi un aicināsim uz to savu draudžu ļaudis. Apdomāsim arī to, ka ar ticības paļāvību motivēta nepaklausība izraisīs ieļaunojumu pārējā sabiedrībā un noskaņos pret Baznīcu un tās vēsti. Lai mīļais Dievs mūsu izglābj un pasargā!”

Patiesi tas tā ir!

Gatavībā kalpot, Kristus mīlestībā un savās lūgšanās kopā ar jums.

Apes Sv. Mateja, Opekalna un Gaujienas draudžu mācītājs, Gulbenes iecirkņa prāvests

Vilnis Sliņķis