Sprediķis - Labais Gans, Jēzus!

Misericordia Domini, - Trešā Lieldienu svētdiena-2020

Ape (attālināti)

Labais Gans, Jēzus!

Labdien, dārgie draugi!

Šodien ir Lieldienu trešā svētdiena!  Mēs dzīvojam Gaviļu laikā, tā apliecinot mūsu Kunga un Pestītāja uzvaru pār nāvi, jo Viņš nepalika kapā, Viņš ir dzīvs, Kristus ir Augšāmcēlies!

Tomēr pilnīgu šo svētku gaviļu laika prieku nozog kāds nepārvarams apstāklis,- jau otro mēnesi dzīvojam “Covid-19” pandēmijas izraisītajā  “Ārkārtas stāvoklī”. Dievkalpojumi notiek attālināti. Un tiem, kas stāv modrā sabiedrības sardzē, lai pēkšņi arī Apes baznīcā nenotiktu nesankcionēta tautas pulcēšanās, iesaku neskatīties pa gabalu caur logu, bet gan vismaz pabāzt savu galvu caur durvīm un palūkoties, ka dievkalpojumu notur mācītājs ar dažiem palīgiem, un tad izlemt vai zvanīt atbilstošiem dienestiem, kuriem iespējams tanī laikā būtu jāatbild uz kādu patiešām svarīgu zvanu.

Bet nu pievērsīsimies realitātei, tam kas notiek šeit un tagad.

Tam par ko runāšu šodienas sprediķi daļēji pieskāros savā Lieldienu uzrunā “FB”. Esmu aicināts un iecelts Dieva Vārda kalps, pārnestā nozīmē Gans man uzticētajās draudzēs. Tas, kā man kā ganam pietrūka un joprojām pietrūkst, esat jūs mani dārgie brāļi un  mīļas māsas Kristū. Man pietrūka un joprojām pietrūkst man uzticētā ganāmā pulka. Tāpēc šīsdienas tēma par attiecībām starp ganāmo pulku un ganu man liekas ļoti nozīmīga. Un nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka ganāmajam pulkam jeb avīm tā ir ne mazāk svarīga.

Tomēr izprast šo tik brīnišķo Gana un ganāmpulka līdzību mums pašiem ir diezgan sarežģīti. Jēzus bieži mēdza runāt līdzībās un kā zinām, tad mācekļi tik pat bieži neko nesaprata. Bet Jēzus bija pacietīgs ar viņiem, pats izskaidrojot konkrēto līdzību. Tāpēc arī šodien, uz Evaņģēlijā dzirdēto līdzību mēģināsim palūkoties ar Jēzus, mūsu Labā Gana acīm.

Vispirms jau šajā līdzībā uzmanību piesaista daudzo personāžu klātbūtne, avis, vilki, derētie gani un visbeidzot Labais Gans.

Man rodas sajūta, ka Jēzus zina par ko runā, tāpēc, ka Viņam pašam savulaik  vai nu ir gadījies ganīt aitas, vai Viņš ir vērīgi raudzījies kā to dara īstie aitkopji.

Kopš seniem laikiem palestīnieši cēla māla, vaļīgu akmeņu vai palisādes aplokus, pa laikam pārklātus ar mežrozēm. Reiz reizēm vienā aplokā novietoja vairākus ganāmpulkus. Avis esot diezgan stūrgalvīgas. Mūsu tautai tam pat ir atbilstošs teiciens: “ stulbs kā aita!”  Gans ar spieķa palīdzību ielaida aplokā katru avi atsevišķi vai arī izvilka no asajiem mežrožu krūmiem, kur tā bija ieķērusies. Gans pārbaudīja vai kāda no avīm nav ievainota. Naktī tās uzraudzīja, lai neiekļūtu zaglis, hiēna vai vilks. Kā redzam ar avīm vienmēr ir diezgan liela noņemšanās, tad kāpēc tieši avis?

 “ Reiz kāds tēvs savam mazajam dēliņam stāstījis līdzību par Kungu Jēzu, Labo Ganu. Nobeigumā viņš teicis: “ Arī Tu drīksti būt Tā Kunga Jēzus jēriņš!” Puisītis klusējis. Bet vakarā, guļot savā gultiņā viņš lūdzis: “ Mīļais Jēzu! Ja tu gribi mani darīt par kādu dzīvnieku, tad labāk padari par zirgu.”

Tādi mēs cilvēki esam. Mēs ļoti labprāt vienmēr gribam tiekties augstāk. Šis nožēlojamais Dieva Valstības krusta veids mums nepatīk. Jēriņš puisīti neapmierināja, Viņš gribēja būt vismaz stalts kumeļš.

Tomēr jābūt kādam pamatīgam iemeslam, kāpēc Kungs sauc mūs par avīm, un ne tikai Savus ļaudis, bet visus cilvēkus. Tikai Viņš izšķir- nomaldījušās un pazudušās avis no tādām, kas pieder Viņa ganāmpulkam un ir glābtas. Droši vien tāpēc, ka mums patiešām trūkst orientēšanās spēju. Ja “pasaules plašajos ceļos”, mēs vēl kaut kā tiekam galā ar savām vēlmēm un vajadzībām, tad attiecībā uz  mūsu dzīves- mūžīgo mērķi, mēs esam bezpalīdzīgi. Te mums vajadzīgs Gans.

Ja atceros savu dzīvi, tad līdz brīdim kad iepazinu Jēzu, to bija grūti nosaukt par dzīvi. Toreiz es vienkārši eksistēju – ēdu, gulēju, bieži darbojos inercē, daudz strādāju. Ģimene! Bērni! Atstāti novārtā! Es jutu, ka tā nav pareizi, un meklēju savu īsto ceļu, taču pats savā spēkā nespēju to atrast.  Es raudzījos uz to, bet nespēju saskatīt. Sāku kā tāds straujš stalts rumaks, līdz beidzot  sajutos kā nodzīts zirgs. Cik gan labprātāk es būtu  vēlējies kļūt par “mazo jēriņu” un ļauties Labā Gana, Jēzus rokām.

Kad viens no 19.gs. izcilākajiem filozofiem Serēns Kirkegors pieņēma Kristu, viņš rakstīja: “Tagad, ar Dieva palīgu, es kļūšu es pats”. To pašu es varu teikt par sevi. Kad es saucu Jēzu, tad Viņš man atbildēja. Jēzus deva manai un visas manas ģimenes dzīvei pareizo gultni, virzienu.

Pieņemot Dieva palīdzību Jēzū pie manis piepildījās vārdi ko saka apustulis Pēteris: “ Jūs bijāt kā klīstošas avis, bet tagad esat atgriezušies pie sava Gana un dvēseļu Sarga.”

Es maldīgi domāju, ka man ir jāpaveic “neiespējamā misija”,  jāuzbūvē kādas milzīgas, pamatīgas kāpnes debesīm. Tai laikā vēl nebiju aptvēris, ka Dievs Pats, vienkāršā bērniņā ir nonācis no saviem debesu augstumiem pie manis.

Tāpēc stāstot līdzību par Labo Ganu, Jēzus atklāj mums, kāda ir Dieva Valstība un kur tā meklējama. Šķiet, Viņš grib teikt: “Mana valstība nav nekas cits, kā tas, ka  es rūpējos par savām avīm”. Citiem vārdiem, Jēzus saka:  “Vilni, nebīsties, tu neesi viens, jo Es esmu nācis pasaulē, lai rūpētos par ik vienu Savu avi, par katru no jums!”.

Turklāt Labais Gans ne tikai rūpējas. Viņš atdod Savu dzīvību par savām avīm. Kristus pie krusta izcīnītā uzvara pār nāvi - tā ir  Lieldienu rīta prieka vēsts katram izmisušam cilvēkam.  Kristus upurēja sevi, lai ikviens cilvēks uz zemes, izjūtot rūpes un raizes par savu nožēlojamo eksistenci, varētu iegūt cerību no paša Dvēseļu gana - Dieva. Dieva Dēls par mums nomira. Viņš ir mūsu Labais Gans un Glābējs. Viņš ilgojas pēc mums, bet vai mēs ilgojamies pēc Viņa?

Jēzus šodien saka: “Es pazīstu Savas avis un Manas avis pazīst Mani.”

Par to, ka aitu dabā tiešām ir klausīt tikai sava gana balsij pārliecinājos pirms dažiem gadiem Apes draudzes Svētdienas skolas bērnu vasaras skoliņā, kuras moto bija “Labais Gans”. Vienā no vakariem kopā ar bērniem gājām pārgājienā, kas noslēdzās zemnieku saimniecībā, kurā audzē aitas. Saimnieka paša gan nebija mājās, taču ar viņa laipnu atļauju un pēc viņa norādījuma es ņēmu spaini, iebēru tajā akmeņus, grabināju un saucu: “Ait, ait, ait!”. Vai domājat, aitas labprāt skrēja pie mums uz barības saņemšanas vietu? Nekā nebija! Tās gan iznāca no krūmiem un tuvojās, bet tad pēkšņi it kā sastinga. Es varēju grabināt savu spaini un saukt “Ait, ait!”, cik tīk, taču dzīvnieki nenāca vairs ne soli tuvāk. Aitas bija atskārtušas, ka mana balss nelīdzinās saimnieka balsij.

Var teikt, ka orientēšanās uz ganu aitām ir ieprogrammēta jau instinktu līmenī. No tā ir atkarīga katra atsevišķa dzīvnieka izdzīvošana, jo aitas jau nespēj pašas sevi vadīt, dziedināt, aizstāvēties pret plēsīgiem zvēriem un svešiem cilvēkiem ar sliktiem nolūkiem. Gana tuvums ir tas, kas dod aitām drošību. Labā Gana balss sniedz mieru dvēselei.

Šodien, kad neietekmējamu ārēju apstākļu iespaidā esam spiesti dzīvot izolācijā.  Kad ikdienas dzirdam nemiera pilnu, baiļu un paniku sējošu informāciju par “mūsdienu mēra” plosīšanos. Laikā, kad tik daudzas balsis pieprasa mūsu uzmanību, mums vairāk nekā jebkad nepieciešams dzirdēt Labā Gana balsi.

Kā un kur gan es varu sadzirdēt Labā Gana balsi?

Viens no veidiem ir tas kā mēs to darām šobrīd. Izmantojot interneta resursus un modernās mobilās tehnoloģijas, ir iespēja uzrunājot ganāmpulku attālināti.  Un tā ir iespēja, uzrunāt arī tās avis par kurām Jēzus saka: “ Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved. Arī Viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.” /Jņ.10:16/

Pazīt Jēzu, atpazīt Labā Gana balsi, nozīmē grūtā savas dzīves situācijā jautāt: ” Bet ko Jēzus tagad sacītu, kā Viņš rīkotos!?” Savukārt tas nozīmē zināt, Jēzus dzīves notikumu aprakstus, kas pierakstīti Jaunajā Derībā. Derībā kas noslēgta Jēra asinīm, jo: “ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti,” saka Apustulis Pēteris.

Tas nozīmē lasīt ne tikai stilīgus romānus vai bescellerus, bet izmantot laiku Bībeles lasīšanai vai studijām. Lasīt labu, celsmīgu garīgo literatūru.  Luterisma Mantojuma Fonds piedāvā iegādāties tādu pa izdevniecības cenām, nosūtot līdz jūsu dzīvesvietai.

Ja tev ir sevišķi grūti, ja jūties pilnīgā pamestības stāvoklī, tad pārdomā kur ir tā vieta, kur Jēzus runā tieši ar tevi. Dodies uz šo vietu un lūdz vienkārši: “ Jēzu, es esmu tavs mazais nomaldījies jēriņš, Tu man esi vajadzīgs!” Atceries, ka Viņš ir tavs Labais Gans, kurš ir gatavs atstāt visu, lai dotos uzmeklēt tieši tevi.

Sajūti, kā Labais Gans, ņem tevi, vientuļo un nomaldījušos jēriņu uz saviem pleciem.  Kā Viņš aiznes tevi uz tām labajām, leknajām ganībām, kur vari būt drošībā un mierā Viņa tuvumā. Tā  tavu pamestību nomainīs visdziļākais mierinājums ko tev sniegs tavs dvēseles Gans un Sargs.

Ļauj tavā sirdī atskanēt bērnu kristīgajai dziesmiņai. “ Maziņš jēriņš esmu es, Jēzus rokās mani nes. Pāri kalniem, pāri lejām, abi priecīgi mēs ejam. Maziņš Jēriņš esmu es, Jēzus rokās mani nes.”

Paļausimies uz Mūsu Dievu. Viņš mūs ir ievedis šajā situācijā, Viņš mūs arī izvedīs ārā. Būsim pacietīgi gaidīšanā, nenogurstoši lūgšanā, stipri ticībā, un cerībā lūkosimies pāri izbaiļu sienai, tajā gaidāmajā laikā, kad viss ganāmais pulks varēs iziet no izolācijas, lai atkal sapulcētos zem viena- Labā Gana uzvaras karoga. Lai Dievs Svētais Gars mūs uz to vada un tam svētī!

Jēzus Vārdā! Patiesi tas tā ir.