Sprediķis - Sevi no pasaules pasargāt neapgānītu

Rogate, 6.Lieldienu svētdiena (1.Ķēn.3:5-15; Jk.1:22-27; Jņ.16:23b-30)

 17.05.2020. – Opekalns, Ape

Labdien, dārgie draugi!

   Man liels prieks, ka beidzot atkal varam tikties klātienē! Vēl jau nu gan pārlieku nesapriecāsimies, jo “Covid - 19” sakarā izsludinātais ārkārtas stāvoklis pasaulē un valstī turpinās un domājams, ka tas saglabāsies vēl diezgan ilgi. Pasaulei, kas pieradusi visu kontrolēt, šī situācija atklāj skaudro patiesību, ka ir tomēr lietas, ko ietekmēt cilvēks nespēj. Turklāt aizvadītie trīs mēneši parāda, ka pasaule ir vienots veselums, kurā katra atsevišķa indivīda izvēles neizbēgami ietekmē sistēmu kopumā. Itāļu fiziķis un rakstnieks Paolo Džordāno esejā “Sērgas laikā” par to raksta: “Covid-19 epidēmija pretendē kļūt par mūsu laikmeta svarīgāko ārkārtas situāciju veselības jomā. Tā mums atklāj, cik sarežģīti būvēta ir pasaule, kurā dzīvojam, un cik sarežģītas ir šīs pasaules sociālās, politiskās, ekonomiskās un tāpat arī cilvēciskās un psihiskās likumsakarības. Tas, ko mēs šobrīd pieredzam, sniedzas pāri identitāšu un kultūru barjerām”.

Jā, tas, ko šobrīd piedzīvojam, ir patiesi kaut kas unikāls. Tomēr esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk šis 21.gadsimta mēris beigsies tāpat kā ir beigušās visas citas līdzīgas saslimšanas cilvēces vēsturē.

Ir tikai viena sērga, kas ir pastāvīgi klātesoša visos laikos un visās tautās - tas ir grēks! Tas piemeklē vecus un jaunus, bagātus un nabagus, ticīgus un neticīgus. Kā izsargāties no šīs sērgas jeb, kā sevi pasargāt no šīs pasaules neapgānītu, to vēlos ar jums pārrunāt šodien.

            Pasaulē pastāv spiediens pielāgoties un būt tādam kā “visi”. Savā ziņā tas ir kopienas izdzīvošanas jautājums, tāpēc dabā tie īpatņi kas atšķiras no grupas (piemēram, vājš sivēns spēcīgu sivēnu barā) parasti aiziet bojā vai pat tiek ciltsbrāļu mērķtiecīgi iznīcināti. Tam, kurš ir “kā visi”, fiziskā ziņā iespējas izdzīvot ir lielākas. Viņš var atļauties melot, zagt, pārkāpt laulību un pat nogalināt, aizbildinoties ar universālo frāzi: “Bet tā taču dara visi!”. Un patiesi, kuram gan savu reizi negadās būt savtīgam, zemiskam vai kā citādi ļaunam?

Arī kristietim būtu taču vieglāk izdzīvot, ja viņš noliktu pie malas Dieva dotās taisnības bruņas, pestīšanas bruņu cepuri, Gara zobenu un saplūstu ar pūli. Un, kad tas ir noticis, viņu var maigi iežūžot, piemēram, New Age (Jaunā laikmeta) ezotēriskajā mācībā balstītas runas par to, ka Dievs ir Augstākais Likums, kas vada Visumu un mājo arī katrā cilvēkā, savukārt cilvēks izdzīvo daudzus mūžus, to laikā uzkrājot  pieredzi un  attīstot savas labākās īpašības, tikumisko paškontroli un izpratni par to, kas labs un kas slikts. Lūk, tik vienkārši – ne cīņu, ne moku! Atliek tikai dzīvot, un kādā brīdī tu esi ideāls.

Mīļie draugi, jūs jau saprotat, ka šobrīd es ironizēju! Viss pasaulē notiekošais liecina, ka reāli eksistē ļaunie spēki, kas cenšas mūs iznīcināt. Tāpēc es aicinu jūs: neesiet kā visi! Esiet Kristus kareivji! Tas, kas praktizējošu kristieti atšķir no pārējās sabiedrības, ir viņa izrunātais vārds. Apustulis Jēkabs par to saka: “Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli (..), tā kalpošana ir velta”.

Kā izpaužas mēles nesavaldīšana.

Aprunāšana. Mēdz teikt, ka latvietis latvietim esot garšīgākais ēdiens. Un tas ir tiesa, ka brīžos, kad nespējam, neprotam vai negribam risināt savas problēmas, mēs veikli pārslēdzamies uz kādu citu - savu kolēģi, kaimiņu vai ģimenes locekli. Turklāt tā tas ir bijis visos laikos. Ne velti viens no 18.gs. populārās hernhūtiešu kustības principiem bija šāds: ja pie tevis atnāk brālis un sūdzas par citu brāli, tad tev vispirms jāprasa, vai viņš šim citam brālim to jau teicis un, ja nē, tad tev pašam jāiet pie šī cita brāļa un jāsaka, ka konkrētais brālis neklātienē viņu aprunā. Avoti vēsta, ka tās bijušas labas zāles pret aprunāšanu. Un arī recepte nav tālu jāmeklē. To mums māca mūsu Kungs Jēzus Kristus sakot: “Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm!” (Mt.18: 15).  

Zūdīšanās. Ļoti izplatīta parādība! Cilvēki mēdz paust sarūgtinājumu un žēloties par valdību, nodokļiem, kaimiņiem, laika apstākļiem, vecākiem, bērniem, Covid pandēmiju etc. Taču Kungs Kristus saka: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas!” (Mt.6:31-32). Manuprāt, Kristus te grib pateikt mums divas lietas. Pirmkārt, arī pārliecinātiem kristiešiem  var uznākt vēlēšanās sevi pažēlot. Otrkārt, ir veltīgi meklēt problēmas sakni ārpus sevis, jo visa pamatā ir mūsu attiecības ar Dievu.

Apvainošana. Laikam gan katrs no mums savu reizi ir ar nožēlu secinājis: “Ak, kaut es to nebūtu teicis!”.  Taču izteikts vārds ir kā izliets ūdens, to atpakaļ nesasmelsi.  Ir gan dzirdēts teiciens, ka laiks dziedē visas rētas, tomēr tā nav patiesība. Mediķi no pieredzes zina, ka neārstētas brūces ar laiku sastruto un saindē visu ķermeni. Tieši tāpat ir ar dvēseli. Ja vārdu radītie ievainojumi netiek apkopti, cilvēka dvēsele cieš, un ar laiku var sabrukt pavisam. Toties dvēseles ievainojumus dziedē piedošana! Gluži kā Jēzū Kristū Dievs ir izlīdzis ar pasauli un piedevis mums,  arī mums ir jālūdz piedošana un jāpiedod. Piedošana jeb izlīgšana ļauj mums atjaunot attiecības un sākt tās jaunā, pozitīvā gultnē. Brīnišķīgs veids kā izlīgt ar brāli vai māsu ir - pirms Dievgalda sveicināt vienam otru ar Miera sveicienu.

Tomēr tas vēl nav viss. Mani dara uzmanīgu rindas, ko lasām Ījaba grāmatas pirmajā nodaļā: “Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū”. Tātad sātanam ir pieeja Dievam! Turklāt viņa nodomi attiecībā uz mums, cilvēkiem, ir ļauni, jo, kad Dievs sāk slavēt Savu kalpu Ījabu sakot, ka virs zemes nav neviena cita tāda kā viņš, jo “šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna”, tad sātans iebilst sakot: “Vai Ījabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas?”

Mīļie draugi, sātans mūs nepārtraukti apsūdz Dieva priekšā! Taču mums ir arī savs aizstāvis, kurš apliecina, ka konkrētais cilvēks vairs nepieder ļaunajam, bet ir Kristus īpašums. Šis aizstāvis ir Svētais Gars. Par Viņu Jēzus liecina: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jāņa 14:26). To ir labi sev atgādināt, jo īpaši, kad lēnām tuvojamies Vasarsvētkiem.

Kad cilvēku vada Dieva Svētais Gars, viņš spēj būt ne tikai Vārda klausītājs, bet arī darītājs. Kad esam Garā, mēs spējam savaldīt savu mēli tā, ka neaprunājam, bet iestājamies par otru, nezūdāmies, bet pateicamies Dievam par visu labo ko Viņš ir devis un joprojām ik dienas dod. Garā mēs spējam atraut skatu no sevis un pievērsties tiem, kuriem mūsu palīdzība konkrētā brīdī nepieciešama visvairāk. Vienīgi Garā iespējama tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā, pieskatot bāriņus un atraitnes viņu bēdās un sevi no pasaules pasargājot neapgānītus (Jēk.1:27).

Lai Aizstāvis, Dieva Svētais Gars vienmēr ir ar mums, ka varam sadzirdēt  Dievu, atpazīt ļauno un mīlestībā atbildēt uz sava tuvākā vajadzībām. Jēzus Vārdā. Āmen!