Sprediķis - Jubilate

Mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit…

Jubilate (ceturtā Lieldienu svētdiena)

03.05.2020. (attālināti)

Labdien, dārgie draugi! Šīs dienas sprediķis būs par tikko dzirdēto Evaņģēlija tekstu.

Tuvojoties savas zemes dzīves noslēgumam, Jēzus arvien biežāk runāja uz mācekļiem par to, ka Viņam būs ciest, mirt un trešajā dienā Augšāmcelties no mirušajiem. Saprotams, ka šādas runas radīja mācekļos satraukumu. Neskaitāmas reizes viņi bija dzirdējuši Jēzu runājam uz cilvēkiem, bija pieredzējuši daudzas brīnumainas dziedināšanas, ļaunu garu izdzīšanas un pat mirušo augšāmcelšanos. Tas viss bija nostiprinājis mācekļos pārliecību, ka Jēzus tiešām ir Israēla tautas gaidītais Mesija.

Taču nu šis Mesija paziņo, ka pavisam drīz Jeruzālemē pret viņu nostāsies paša tautas vecajie, augstie priesteri un rakstu mācītāji. Kaut kas te neiet kopā, un mācekļi uztraucās. Enerģiskais Pēteris pat noveda Jēzu sāņus no citiem un brīdināja: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” (Mt.16:22).  Mācekļi tiešām nespēja noticēt, ka ar Jēzu, kuram paklausa ļaunie gari, kurš dziedina slimos, atgriež acu gaismu aklajiem un uzmodina mirušos, varētu notikt kaut kas ļauns.

Šīs dienas Evaņģēlijā Jēzus runā vēl mīklaināk. Viņš saka: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit” (Jņ 16:16). Mums, kas dzīvojam 2020 gadā pēc Kristus, šie vārdi liek izjust dziļu, patiesu prieku, jo mēs zinām – kā Jēzus teica, tieši tā arī notika.

Taču iedomājieties, kā jutās mācekļi tobrīd. Viņi bija tādi paši cilvēki kā es un jūs, ar to atšķirību, ka viņi vēl nebija piedzīvojuši Lieldienu mistēriju. Dzirdot Jēzus vārdus, mācekļi apstājās pie “.. jūs Manis vairs neredzēsit..”. Katrs no jums, kurš piedzīvojis tuva cilvēka nāvi, zina, ko tas nozīmē. Jūs viņu meklējat, bet viņa vairs nav. Viņa vieta ir tukša. Ar viņu saistītās cerības un plāni izgaisuši. Nav. Beigas. Viss.

Mācekļi bija izmisumā. Taču ko īsti Jēzus vēlējās viņiem pateikt?

Ir Bībeles pētnieki, kas uzskata, ka Jēzus runā par laiku starp Viņa nāvi un augšāmcelšanos, tātad, par trim dienām. Noteikti jā. Kad Lielajā piektdienā kristīgā kopiena iegrima sērās, pasaule tai apkārt turpināja priecāties. Tā zāģēja malku, grilēja desiņas, iedzēra aliņu, vizinājās ar auto….. Taču svētdienas rītā mūsu skumjas tika pārvērstas priekā! Es pat teiktu, ne parastā priekā, bet īstās prieka gavilēs, kas nāk no pašiem sirds dziļumiem reizē ar vārdiem: “Kristus ir augšāmcēlies!”. Kristīgā kopiena līksmoja Lieldienu rītā un turpina līksmot joprojām, jo pie mums piepildās Kristus apsolījums: “.. tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems”. Mēs līksmojam, bet pasaule turpina zāģēt malku, grilēt desiņas, iedzert aliņu, vizināties ar auto…    

Ir dzirdēts viedoklis, ka Jēzus konkrētajā rakstu vietā runā par Savu otro atnākšanu, kurai jānotiek pēc īsa brīža. Jēzus savu uzrunu sāk ar vārdu “ mikron”, kas grieķu valodas tulkojumā nozīmē mazs, niecīgs. Pirmie kristieši dzīvoja Kristus otrās atnākšanas gaidās un ticēja, ka tā  patiesi notiks jau pēc maza brīža. Personīgi man to ir grūti pieņemt, jo 2020 un vairāk gadi tomēr ir pārāk ilgs laiks, lai to nosauktu par “mirkli”.  Un tomēr viņi gaidīja un joprojām gaidām arī mēs. Kāpēc Dievs tā kavējas?  Varbūt atbildi varam meklēt Apustuļa Pētera 2. vēstulē?

 “Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2. Pēt. 3:8-9).

Ir dzirdēts arī tāds viedoklis, ka šajā rakstu vietā iet runa par laiku starp Jēzus Augšāmcelšanos un uzņemšanu debesīs jeb Debessbraukšanas dienu. Nenovērtēsim  arī šo notikumu par zemu! Dzīvs būdams, Jēzus spēja dziedināt ar vienu Savu vārdu, slimniekam pašam nemaz neesot klāt. Tomēr fiziski Jēzus varēja atrasties vienlaikus tikai vienā vietā. Šī iemesla dēļ cilvēki no malu malām saveda pie Viņa slimus, kroplus un aklus, un Jēzus viņus dziedināja.

Tomēr Jēzum bija nodoms situāciju mainīt. Caur Jāņa evaņģēliju Viņš mums skaidro: “Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.” (Jāņa 16: 7-8).

Tas, par ko Jēzus šeit runā, piepildījās Vasarsvētku dienā. Ar milzīgu spēku Dieva Svētais Gars izlējās pār mācekļiem, pārvēršot viņu sēras priekā. Kopš šā brīža Jēzus Svētajā Garā vienlaicīgi ir klātesošs jebkurā vietā uz pasaules, kur divi vai trīs cilvēki pulcējušies Viņa Vārdā.

 Izsenis centrālais notikums, ap ko pulcējās Kristus draudze, ir Dievkalpojums. Šobrīd, kad Covid pandēmijas sakarā noteikto ierobežojumu dēļ tas nav iespējams, katrs Kristus miesas – Viņa Baznīcas loceklis izjūt lielāku vai mazāku diskomfortu. Lai to mazinātu, mācītāji notur Dievkalpojumu vieni paši aiz slēgtām Baznīcu durvīm, vai arī dara to attālināti kā mēs šeit Apē, fiziski klātesot tikai dažiem kalpotājiem. Tomēr klātbūtnes sajūta, kas tiek sniegta caur “FB”, nekad neatsvērs reālu klātbūtni un tikšanās prieku.

Zinu, ka, ilgstoši atrodoties izolācijā, mums katram ir izskanējis iekšējs jautājums: “Kāpēc, Dievs!?”.

Pagājušā gadā pēc ceļu satiksmes negadījuma man vairākas dienas nācās pavadīt slimnīcā. No sākuma mans jautājums bija tieši tāds: “Dievs, kāpēc!?”.  Taču Dievs klusēja. Toties mani sāka plosīt paša izdomātu variantu kalkulācijas, kam pievienojās vēl arī “labvēļu” klāt piemestie prātojumi. Kad jau biju pavisam paguris, lūdzu, lai  pieslēdzas Dievs. Patiesībā Viņš jau visu laiku tur bija. Dievs stāvēja man līdzās un pacietīgi gaidīja, kad beidzot pieklusīs manu satraukto iekšējo balsu klaigas. Kad tas beidzot notika, es sapratu, ka uzdodu nepareizo jautājumu. Nekas taču nenotiek bez Dieva ziņas, tātad arī tam, ka esmu slimnīcā, ir sava vieta Viņa plānā. Tad es jautāju savādāk: “Ko Tu vēlies, lai es šeit daru, Dievs!?”, un jau pēc maza brīža zināju atbildi. Arī jūs to varat izlasīt Jāņa evaņģēlija 15.nodaļā:  “ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt!” (Jāņa 15:5).

Kristus vēlas ik brīdi būt kopā ar mums un mūsos. Vēl vairāk, viņš vēlas caur mums turpināt darīt savu lielo darbu - nest augļus Tēvam par godu. Mums katram ir vieta Viņa plānā.

Pamēģināsim katrs noskaidrot Dieva gribu sev un tiem cilvēkiem, kuri nolikti mūsu ceļā. Pajautāsim: “Dievs, ko es varu darīt šajā laikā un šajā vietā?”.

Dieva Brīnišķīgais Svētais Gars, mūsu Mācītājs un Mierinātājs, lai ir ar mums ikdienas un dod dzirdīgas ausis, atvērtus prātus un dzīvas sirdis piepildīt Viņa misiju tur, kur esam nolikti!

Jēzus Vārdā, Āmen!