Uzruna Lāčplēša dienā.
Aiz manis ir piemiņas plāksne par tiem Alūksnes draudzes locekļiem, kuri krita pirmā pasaules karā un atbrīvošanas karā pēc tam, pirms nedaudz vairāk par simts gadiem. Jūs redzat, ka tur ir divas sveces. Vienai ir lente ap sevi ar Latvijas krāsām, sarkanbaltsarkana. Ir grūti zināt, vai šie krituši pirms simts gadiem varēja prognozēt, ka simts gadu vēlāk būs tāda piemiņas plāksne par viņiem un svece ar Latvijas krāsām. Bet laikam nebūtu pilnīgi neprognozējams, laikam viņiem vismaz nebūtu liels pārsteigums to uzzināt.
Bet par to otro sveci viņiem pilnīgi drošs būtu liels pārsteigums. Kāpēc tur ir svece un lente ar Ukrainas krāsām? Tas visiem ir skaidrs, man nevajag to paskaidrot. Bet šiem kritušiem karavīriem tas gan būtu pārsteigums, kas prasītu paskaidrojumu. Lūk, kas notiek, kad karavīrs ticībā Trīsvienīgajam Dievam un paklausībā saviem virsniekiem pilda savus pienākumus. Šodien tā valsts, Latvija, ko šie karavīri aizstāvēja un atbrīvoja ir brīva demokrātiska valsts, kas var sniegt militāro palīdzību Ukrainai, citai brīvai demokrātiskajai valstij. Un pati mācīties no Ukrainas, mums pašiem par labāku un stiprāku aizsardzību. Lūk, kas notiek, kad karavīrs ticībā Trīsvienīgajam Dievam un paklausībā saviem virsniekiem pilda savus pienākumus pēc labākas sirdsapziņas, nežēlojot sevi.
Lai Dievs dod, lai Jūs klātesošie karavīri un mēs visi Dieva spēkā varam pildīt savus pienākumus, katrs savā vietā, katrs savā veidā. No tā vienmēr rodas kāds labums un arī kāds absolūti neprognozējamais labums, kā šis, ka nē tikai Latvijas, bet arī Ukrainas krāsas ir pārstāvētas te šodien. Visos Dievkalpojumos šīs abas sveces deg šīs plāksnes priekšā. Tas ir tas absolūtais minimums, ko mēs varam darīt, lai godinātu viņu piemiņu.