Sprediķis 14.aprīlis

Šodien ir Pūpolsvētdiena, jeb Palmu svētdiena un galvenā tēma ir ceļš uz krustu. Pirmkārt Jēzus ceļš uz Golgātas krustu, bet, ja mēs sekojam Jēzum, tad mums arī ir ne tikai krusts, bet krusti starp mums un Debesu Valstību, ko mēs nevaram apiet. Vecās Derības lasījumā dzirdējām, par Israela tautas iziešanu no Ēģiptes un, ka viņi ēda neraudzētu maizi tuksnesī. Burtiski mums arī jāēd neraudzēto maizi, proti, Dievgaldu, kas ir ar neraudzētā maize.

Līdzībā mums arī jāiet laukā no Ēģiptes. Ēģiptē tajā laikā bija pavisam cita maldīga mācība un tāpēc Ēģipte ir grēka simbols Bībelē. Kad mēs bijām nekristieši, tad mēs, līdzībā, dzīvojām Ēģiptē, grēka valstībā. Kad kļūvām ticīgi, līdzībā izgājam no Ēģiptes. Tiem pārējiem ēģiptiešiem nepatika, ka Israela tauta izgāja un tāpat mūsdienas ēģiptiešiem, visiem neticīgajiem, nepatīk, ka mēs izejam, ka esam atšķirīgi. Tāpēc viņi ņirgājas vairāk vai mazāk par mums. Ēģiptiešu, neticīgo ņirgāšanās ir viens no tiem krustiem, kas neizbēgami stāv starp mums un Debesu Valstības godību. Otrajā lasījumā dzirdējām par Jēzu, ka Viņš atsakās no savas godības pie Tēva, pazemojās, uzņemdams cilvēcisko dabu, un dod mums daļu no augšamcēlšanās. To Jēzus darīja uz Sava ceļa pie krusta. Kas mums jādara uz sava ceļa pie krusta? Vārds atsakās ir būtisks šeit.

Ir jāatsakas no savām personiskām ambicijām un jāpadodas Jēzum, lai tiktu pie Debesu Valstības godības. Tas nenozīmē, ka dzīve būs pelēka un garlaicīga. Tieši otrādi. Jēzus dod citu, lielāku un īstu prieku sirdī, pildot Viņa gribu. Ir jāatsakās no viltus, neīsta, šķietama ‘’prieka’’, kas rodas, pildot savu gribu. Evaņģēlijā dzirdējām par vienu etapu uz Jēzus ceļa pie krusta. Šeit ir četri galvenie vārdi. Pazemība, patcietība, paklausība un daļa no augšāmcelšanas. Būt pazemīgam, patcietīgam un paklausīgam nav viegli. Tā ir nemitīga cīņa, bet... Šī cīņa ir krusts, kas neizbēgami stāv starp mums un Debesu Valstības godību, starp mums un augšāmcelšanas godību. Bez apiešanas iespējām. Tāpēc, ja taisies uz Debesu Valstību, tad neizbēgami ir jācīnas ar savu augstprātību, ar savu nepacietību, ar savu nepaklausību, lai tu būtu pēc iespējas pazemīgs, pacietīgs un paklausīgs Trīsvienīgā Dieva priekšā. Evaņģēlijā ir divi cilvēki un viena grupa, uz kuriem darbiem var kaut ko mācīties, pozitīvi un negatīvi.

Pirmais, kam ir pozitīva mācība, ir Marija. Viņa svaidīja Jēzu ar dārgu eļļu, kas bija maksājusi trīssimts denāriju, kas bija gada alga normālam cilvēkam tajā laikā. Neviens neatdod gada algu tāpat vien. Simts % drošs viņa darīja to no sirds, no mīlestības uz Jēzu. Viņa neprātoja iepriekš, vai ir saprātīgi atdot gada algu, lai godīnātu Jēzu. Viņš bija tā vērts šodien, un viss. Gan Dievs dod, par ko pirkt maizi rīt, un viss. Marija deva to vislabāko, kas viņai bija, Jēzum. Marija negodīnāja Jēzu ar vārdiem, bet ar darbiem un no sirds, kas ir galvenais. Jūdas ir bez šaubam pavisam negatīvs piemērs. Viņš negodā Jēzu nedz ar vārdiem, nedz ar darbiem, un sirds ir pilnīgi nepareizā vieta, pie naudas. Var likties, ka tauta, tas lielais pūlis, godīna Jēzu. Viņi izsakās pozitīvi, jā, bet. Viss nav zelts kas spīd. Tā tauta domā, ka Jēzus vadīs dumpi pret romiešiem, uzvārēs, atbrīvos ebrejus no okupantiem, veidos jaunu valsti un būs ministru prezidents tajā. Viņi domā, ka Jēzus būs varens vīrs un pie pilnas bļodas draugi daudz.

Viņi dara pareizu lietu, jā, bet ar nepareizu motivācīju. Sirdis ir iesaistītas, jā, bet nepareiza iemesla dēļ. Tagad mums ir mācība, ka vajag rīkoties kā Marija, nevis kā Jūdas un pūlis. Vienīgā piebilde ir par godināšanas veidu. Pūlis godināja Jēzu skaļi ar nepareizo motivācīju, jā, bet... Tas protams nenozīmē, ka būtu pats par sevi nepareizi godināt Jēzu skaļi. Marīja godināja Jēzu bez vārdiem, pūlis ar vārdiem. Abiem veidiem ir protams sava vieta. Tomēr, Marijai ir vēl ko mācīt mums šodien. Viņa sagatavoja mielastu Jēzum kopā ar brāli Lācaru un māsu Martu. Tīri burtiski nevaram rīkot mielastu Jēzum šodien, bet līdzībā varam gan. Galvenā jēga nebija lai pildītu vēderus, bet lai būtu sadraudzība, kopība ar Jēzu. Katru reizi, kad tu pavada laiku kopā ar Jēzu, tev ir sadraudzība, kopība ar Viņu.

Katru reizi, kad tu lūdz un lasi Bībeli, ne burtiski, bet pēc būtības tu taisi mielastu Jēzum, tev ir sadraudzība ar Viņu. Katru reizi, kad tu baudi altāra sakramentu, tev ir mielasts ar Viņu. Vienīgā atšķirība ir, ka Jēzus rīko mielastu tev, nevis tu Viņam. Ir rakstīts, ka nams pildījās ar svaidamo eļļu smaržu. Tīri burtiski nevaram darīt to pašu šodien, bet... Līdzībā varam gan. Līdzībā mūsu labie darbi, visi darbi, kas ir cienīgi Trīsvienīgā Dieva priekšā, ir kā laba smarža. Līdzībā visi grēka darbi ir pavisam smirdīgi. Mūsu uzdevums ir, cik iespējams, godīnāt Jēzu ar labiem darbiem un tie labie darbi līdzībā veido labu smaržu. Jo vairāk labu smaržu, jo labāk. Jēzus arī māca šodien, kas ir jādara ceļā uz Debesu Valstību. Jārūpējas par nabagiem. Darīt žēlsirdības darbus. Izšķirošais jautājums ir tikai, kas ir žēlsirdības darbi. Izmaksāt alkoholu alkoholiķiem un auklēties ar tiem, kuri ir pavisam slinki, nav žēlastības darbs. Es varu tam piekrist jā, bet...

Šis fakts nav aizbildinājums lai nedarītu žēlsirdības darbus. Visi trūcīgie pie mums nav alkoholiķi un slinki. Ir pensionāri, ir daudzbērnu ģimenes, ir atraitnes, ir mazizglītoti cilvēki, kuri ir trūcīgi bez pašas vainas. Ir trūcīgi pie mums, kam ir pamatotas vajadzības. Tieši tagad ir īstais laiks, lai palīdzētu viņiem.

Šodienas bauslis: Mums ir jādod Jēzus savas sirdis un to vislabāko.

Šodienas evaņģēlijs: To darot, mums ir daļa pie augšāmcelšanas un veidojam labu smaržu pasaulē.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.     Mums ir jāiet laukā no Ēģiptes, no grēka valstības un jāēd neraudzēto maizi, proti, jābauda altāra sakramentu.

2.     Jēzus atteicās no savas godības pie Tēva, lai glābtu mūs. Mums ir jāatsakas no savas gribas un jāpadodas zem Dieva.

3.     Dažreiz ir pareizi godināt Jēzu bez vārdiem, dažreiz ar vārdiem. Abiem veidiem ir sava vieta.