Sprediķis 14.aprīlis
Šodien ir Pūpolsvētdiena,
jeb Palmu svētdiena un galvenā tēma ir ceļš uz krustu. Pirmkārt Jēzus ceļš uz
Golgātas krustu, bet, ja mēs sekojam Jēzum, tad mums arī ir ne tikai krusts, bet
krusti starp mums un Debesu Valstību, ko mēs nevaram apiet. Vecās Derības
lasījumā dzirdējām, par Israela tautas iziešanu no Ēģiptes un, ka viņi ēda
neraudzētu maizi tuksnesī. Burtiski mums arī jāēd neraudzēto maizi, proti,
Dievgaldu, kas ir ar neraudzētā maize.
Līdzībā mums
arī jāiet laukā no Ēģiptes. Ēģiptē tajā laikā bija pavisam cita maldīga mācība
un tāpēc Ēģipte ir grēka simbols Bībelē. Kad mēs bijām nekristieši, tad mēs,
līdzībā, dzīvojām Ēģiptē, grēka valstībā. Kad kļūvām ticīgi, līdzībā izgājam no
Ēģiptes. Tiem pārējiem ēģiptiešiem nepatika, ka Israela tauta izgāja un tāpat
mūsdienas ēģiptiešiem, visiem neticīgajiem, nepatīk, ka mēs izejam, ka esam
atšķirīgi. Tāpēc viņi ņirgājas vairāk vai mazāk par mums. Ēģiptiešu, neticīgo
ņirgāšanās ir viens no tiem krustiem, kas neizbēgami stāv starp mums un Debesu
Valstības godību. Otrajā lasījumā dzirdējām par Jēzu, ka Viņš atsakās no savas
godības pie Tēva, pazemojās, uzņemdams cilvēcisko dabu, un dod mums daļu no
augšamcēlšanās. To Jēzus darīja uz Sava ceļa pie krusta. Kas mums jādara uz sava
ceļa pie krusta? Vārds atsakās ir
būtisks šeit.
Ir jāatsakas
no savām personiskām ambicijām un jāpadodas Jēzum, lai tiktu pie Debesu
Valstības godības. Tas nenozīmē, ka dzīve būs pelēka un garlaicīga. Tieši
otrādi. Jēzus dod citu, lielāku un īstu prieku sirdī, pildot Viņa gribu. Ir
jāatsakās no viltus, neīsta, šķietama ‘’prieka’’, kas rodas, pildot savu gribu.
Evaņģēlijā dzirdējām par vienu etapu uz Jēzus ceļa pie krusta. Šeit ir četri
galvenie vārdi. Pazemība, patcietība, paklausība un daļa no augšāmcelšanas. Būt
pazemīgam, patcietīgam un paklausīgam nav viegli. Tā ir nemitīga cīņa, bet...
Šī cīņa ir krusts, kas neizbēgami stāv starp mums un Debesu Valstības godību,
starp mums un augšāmcelšanas godību. Bez apiešanas iespējām. Tāpēc, ja taisies
uz Debesu Valstību, tad neizbēgami ir jācīnas ar savu augstprātību, ar savu
nepacietību, ar savu nepaklausību, lai tu būtu pēc iespējas pazemīgs, pacietīgs
un paklausīgs Trīsvienīgā Dieva priekšā. Evaņģēlijā ir divi cilvēki un viena
grupa, uz kuriem darbiem var kaut ko mācīties, pozitīvi un negatīvi.
Pirmais, kam
ir pozitīva mācība, ir Marija. Viņa svaidīja Jēzu ar dārgu eļļu, kas bija
maksājusi trīssimts denāriju, kas bija gada alga normālam cilvēkam tajā laikā.
Neviens neatdod gada algu tāpat vien. Simts % drošs viņa darīja to no sirds, no
mīlestības uz Jēzu. Viņa neprātoja iepriekš, vai ir saprātīgi atdot gada algu,
lai godīnātu Jēzu. Viņš bija tā vērts šodien, un viss. Gan Dievs dod, par ko
pirkt maizi rīt, un viss. Marija deva to vislabāko, kas viņai bija, Jēzum.
Marija negodīnāja Jēzu ar vārdiem, bet ar darbiem un no sirds, kas ir
galvenais. Jūdas ir bez šaubam pavisam negatīvs piemērs. Viņš negodā Jēzu nedz
ar vārdiem, nedz ar darbiem, un sirds ir pilnīgi nepareizā vieta, pie naudas.
Var likties, ka tauta, tas lielais pūlis, godīna Jēzu. Viņi izsakās pozitīvi,
jā, bet. Viss nav zelts kas spīd. Tā tauta domā, ka Jēzus vadīs dumpi pret
romiešiem, uzvārēs, atbrīvos ebrejus no okupantiem, veidos jaunu valsti un būs
ministru prezidents tajā. Viņi domā, ka Jēzus būs varens vīrs un pie pilnas
bļodas draugi daudz.
Viņi dara
pareizu lietu, jā, bet ar nepareizu motivācīju. Sirdis ir iesaistītas, jā, bet
nepareiza iemesla dēļ. Tagad mums ir mācība, ka vajag rīkoties kā Marija, nevis
kā Jūdas un pūlis. Vienīgā piebilde ir par godināšanas veidu. Pūlis godināja
Jēzu skaļi ar nepareizo motivācīju, jā, bet... Tas protams nenozīmē, ka būtu
pats par sevi nepareizi godināt Jēzu skaļi. Marīja godināja Jēzu bez vārdiem,
pūlis ar vārdiem. Abiem veidiem ir protams sava vieta. Tomēr, Marijai ir vēl ko
mācīt mums šodien. Viņa sagatavoja mielastu Jēzum kopā ar brāli Lācaru un māsu
Martu. Tīri burtiski nevaram rīkot mielastu Jēzum šodien, bet līdzībā varam
gan. Galvenā jēga nebija lai pildītu vēderus, bet lai būtu sadraudzība, kopība
ar Jēzu. Katru reizi, kad tu pavada laiku kopā ar Jēzu, tev ir sadraudzība,
kopība ar Viņu.
Katru reizi,
kad tu lūdz un lasi Bībeli, ne burtiski, bet pēc būtības tu taisi mielastu Jēzum,
tev ir sadraudzība ar Viņu. Katru reizi, kad tu baudi altāra sakramentu, tev ir
mielasts ar Viņu. Vienīgā atšķirība ir, ka Jēzus rīko mielastu tev, nevis tu
Viņam. Ir rakstīts, ka nams pildījās ar svaidamo eļļu smaržu. Tīri burtiski
nevaram darīt to pašu šodien, bet... Līdzībā varam gan. Līdzībā mūsu labie
darbi, visi darbi, kas ir cienīgi Trīsvienīgā Dieva priekšā, ir kā laba smarža.
Līdzībā visi grēka darbi ir pavisam smirdīgi. Mūsu uzdevums ir, cik iespējams,
godīnāt Jēzu ar labiem darbiem un tie labie darbi līdzībā veido labu smaržu. Jo
vairāk labu smaržu, jo labāk. Jēzus arī māca šodien, kas ir jādara ceļā uz
Debesu Valstību. Jārūpējas par nabagiem. Darīt žēlsirdības darbus. Izšķirošais
jautājums ir tikai, kas ir žēlsirdības darbi. Izmaksāt alkoholu alkoholiķiem un
auklēties ar tiem, kuri ir pavisam slinki, nav žēlastības darbs. Es varu tam
piekrist jā, bet...
Šis fakts nav
aizbildinājums lai nedarītu žēlsirdības darbus. Visi trūcīgie pie mums nav
alkoholiķi un slinki. Ir pensionāri, ir daudzbērnu ģimenes, ir atraitnes, ir
mazizglītoti cilvēki, kuri ir trūcīgi bez pašas vainas. Ir trūcīgi pie mums,
kam ir pamatotas vajadzības. Tieši tagad ir īstais laiks, lai palīdzētu viņiem.
Šodienas bauslis: Mums ir jādod Jēzus
savas sirdis un to vislabāko.
Šodienas evaņģēlijs: To darot, mums ir
daļa pie augšāmcelšanas un veidojam labu smaržu pasaulē.
Gribētu īsi rezumēt savu teikto:
1.
Mums ir jāiet laukā
no Ēģiptes, no grēka valstības un jāēd neraudzēto maizi, proti, jābauda altāra
sakramentu.
2. Jēzus atteicās no savas godības pie Tēva, lai glābtu mūs. Mums ir jāatsakas
no savas gribas un jāpadodas zem Dieva.
3.
Dažreiz ir pareizi
godināt Jēzu bez vārdiem, dažreiz ar vārdiem. Abiem veidiem ir sava vieta.