Sprediķis - 18.svētdiena pēc Vasarsvētkiem
Am. 6:3-6, Jēk. 2:15-18, Lk. 12:13-21
Šodienas galvenā tēma ir Dievs vai pasaule. Ne vienmēr ir Dievs vai pasaule. Mēs dzīvojam pasaulē, tev un man ir jākalpo un jāliecina par savu ticību pasaulē. Sektām ir raksturīgi, ka viņi izvairās no pasaules, ka viņiem ir vienalga par visiem, kuri nav viņu sektā. Tas gan ir nepareizi.
Izšķirošais jautājums ir, kā mēs dzīvojam pasaulē. Nedrīkstam dzīvot no pasaules, ar pasaules vērtību sistēmu, ar pasaules attieksmi. Pirmais lasījums stāsta par tiem, kuri meklē dzīves jēgu luksus dzīvē, uz cita cilvēka rēķina. Tas ir nepareizi daudzu iemeslu dēļ. Un galvenais iemesls ir, ka tādā veidā cilvēks neatrod dzīves jēgu. Arī šodien cilvēki meklē dzīves jēgu materiālās lietās. Bet viņi viļas. Un tas nav pārsteidzoši, jo, dzīve tikai ar materiālām lietām ir bezjēdzīga, cilvēks nekad neatradīs dzīves jēgu materiālās lietās vien. Dzīves jēga ir atrodama tikai ticībā Trīsvienīgajam Dievam, sadraudzībā ar Jēzu Kristu. Viss cits vien ir pa tukšo. Te ir rakstīts, ka vajag uztraukties par Jāzepa nama zaudējumiem. Te tulkojums nav gluži pareizs. Jāzepa nama ievainojums vai trauma būtu pareizāks tulkojums. Ar Jāzepa nama ievainojumu vai traumu ir domāts iedzimtais grēks. Cilvēks ir grēcīgs, neinteliģents, cietsirdīgs un nežēlīgs pret citiem. Un viss nepaliek labāk te pasaulē, šī iemesla dēļ.
Jēdziens Jāzepa ievainojums ir, lai parādītu, ka ne tikai tie bezdievīgie pagāni, bet arī Dieva tauta ir grēcīga. Un, ka pat Jāzeps Vecajā Derībā, kas daudzos aspektos bija ļoti svēts, tomēr ir grēcīgs. Šajā aspektā ir Dievs vai pasaule. Tu nedrīksti skriet pasaulei līdzi, kad viņi meklē tukšās materiālās lietas vien un dzīvo ilūzijā, melos, ka cilvēks ir labs, inteliģents un, ka viss paliek labāk. Ir jāuztraucas par Jāzepa nama ievainojumu, proti, par iedzimto grēku un par cilvēka ļaunumu. Cik tas ir tavos un manos spēkos ir jāapkaro grēku sevī un jālūdz, lai Dievs dotu tev un man mīksto sirdi. Lai mēs meklētu dzīves jēgu Dievā un nedarītu citiem pāri. Lai mēs tiktu galā ar savu alkatību.
Otrais lasījums ir labs piemērs tam, ka dažreiz ir Dievs un pasaule, ka nedrīkstam totāli norobežoties no pasaules. Mūsu uzdevums ir kalpot cilvēkiem pasaulē. Īsta ticība ir vienmēr pamats, galvenais faktors, bet īsta ticība izraisa mīkstas, žēlsirdīgas sirdis, kas grib kalpot savam tuvākajam.
Evaņģēlijā ir spilgts piemērs tam, kā pasaule rīkojas un kā tev un man nav jārīkojas. Tas cilvēks, kas uzrunā Jēzu it kā uzrunā Viņu pieklājīgi, bet tomēr dod Viņam pavēli. Nesaka vai lūdzu varētu bet dod pavēli, kas Jēzum jādara. Un iemesls tam ir alkatība. Kur alkatība ieiet sirdī, tur pazemība un elementāra pieklājība un kaunu sajūta iziet. Šādā veidā tev un man ir jābūt atšķirīgiem no pasaules, lai mēs neesam alkatīgi. Un jēdziens alkatība neiekļaujas tikai kāres pēc naudas, bet arī kāres pēc goda, slava, ēšanas kaisles utt. Ir jālūdz, lai tu un es šajā aspektā būtu atšķirīgi no pasaules. Jēzus saka, ka vajag uzmanīties no mantkārības. Kāpēc? Tam ir daudzi iemesli, bet pieminēšu dažus. Pirmā, ka mantkārība ir tīra neticība. Ja tu tici, ka Trīsvienīgais Dievs parūpēsies par tevi rīt, tev nevajag grābt mantu šodien. Mantkārība iestājas, kad tu netici, ka Dievs parūpēsies par tevi arī rīt.
Otrais iemesls ir, ka nauda ir nedroša, pavisam. Banka Baltija ir viens piemērs un absolūti nav vienīgais. Sakrāta manta varētu būt pagalam ļoti ātri un negaidīti. Tāpēc, ka Jāzepam ir ievainojums, cilvēki ir grēcīgi ne pa jokam un dara viens otram pāri ar cietām sirdīm. Trešais iemesls ir, ka manta nedod īsto brīvību un nedod dzīvei jēgu. Ja esi atkarīgs no mantas un cilvēku atzinības, tu neesi brīvs. Tad tu visu laiku baidies, ka nauda un atzinība būs pagalam, ka būsi trūcīgs un nepamanīts. Un, kā es teicu, dzīves jēgu tu vari atrast tikai ticībā Jēzum Kristum, attiecībās ar Viņu, un nesavtīgā kalpošanā citiem. Ir jālūdz, lai Dievs tevi dziedina un ārstē no grēka un neticības mantkārības. Vislabākā mācība Bībelē kā rīkoties ar naudu ir otrā Mozus grāmatā, par to, kad Izraēla tauta gāja tuksnesī. Dievs deva mannu katru dienu, bet tikai priekš vienas dienās. Dievs teica, ka nedrīkst taupīt mannu uz rītdienu. Bet daži tā darīja un tā manna sapuva un sāka smirdēt.
Līdzībā tā manna ir nauda. Dievs dod katru dienu, bet tikai priekš vienas dienas, lai tu un es mācāmies būt atkarīgiem no Dieva katru dienu. Kad cilvēki mantkārībā un neticībā savāc vairāk naudu nekā vajag, tā nauda vienmēr sāk kaut kā smirdēt. Ne tīri burtiski, bet pārnestā nozīmē gan. Kaut kas slikts, nežēlīgs un nepatīkams vienmēr veidojas, kur cilvēks ir mantkārīgs. Jēzus arī saka, ka neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas. Tā ir. No kā tad veidojas ĪSTA DZĪVE ar lieliem burtiem. No ticības un no garīgas pārtikas. Nedrīkst badināt miesu, no tā veidojas slimības un ir neveselīgi. Tas visiem ir skaidrs. Kas diemžēl visiem nav skaidrs ir, ka tas pats princips attiecas uz dvēseli. Dvēselei vajag garīgo pārtiku, Bībeli, lūgšanu, Svēto Vakarēdienu, Dievkalpojumus utt. Šādā veidā tev un man ir jāatšķiras no pasaules, ka mēs neturam badā savu dvēseli, bet dodam tām bagātīgi ar garīgām barības vielām, čakli sekojot līdzi un piedaloties draudzes dzīvē.
Dūšīgi ēst garīgo barību ir nosacījums, lai tev un man būtu mīkstas līdzjūtīgas sirdis. Dūšīgi ēst garīgo pārtiku ir nosacījums, lai mēs varētu pareizajā veidā kalpot cilvēkiem pasaulē. Mēs varam arī ievērot, ka tas bagātais mantkārīgais, šeit domā tikai par sevi. Viņš piemin vārdus: “es, savs un mans” septiņas reizes trijos teikumos. Varbūt viņam bija sieva un bērni, bet tie viņam jebkurā gadījumā nerūp. Savtīgums augstākajā pakāpē. Ja mēs tādi esam, mēs esam no pasaules. Ir jālūdz, lai Dievs palīdzētu tev un man, lai varam redzēt tālāk par savu degungalu. Lai mēs dzīvojam no Dieva, kopā ar Dievu pasaulē, kas ir ideāla versija.
Šodienas bauslis: Ir jādzīvo pasaulē, bet ne no pasaules.
Šodienas evaņģēlijs: Dzīves jēgu tu atradīsi, ticībā Trīsvienīgajam Dievam un kalpošanā citiem.
Gribētu īsi rezumēt savu teikto:
1. Nav jākaro pēc luksus dzīves, bet jāuztraucas par savu un cilvēku grēcīgo dabu. Un cik iespējams to apkarot.
2. Īsta ticība un žēlsirdības darbi vienmēr iet roku rokā.
3. Jāuzmanās no mantkārības, jo, tā ir tīra neticība. Tikai Dieva dāvanas ir pavisam drošas, neiznīcīgas.