Sprediķis - 19. svētdiena pēc Vasarsvētkiem
5. Mozus 30:19-20, Romiešiem 10:1-4, Marka ev. 10:17-27
Šodienas galvenā tēma ir ticības paklausība. Te ir divi aspekti. Viens ir, ka tev un man ir jāklausa, jāievēro, turēties pie kristīgās mācības. Nedrīkst atkāpties no tā, kas ir rakstīts Bībelē un ticības apliecībā, un ko svētā tradīcija māca. Parasti, mēs darām to, ko mēs gribam, kas liekas vilinoši un sapratīgi. Bet diemžēl daudziem draudzes locekļiem neliekas vilinoši un sapratīgi iet uz baznīcu katru svētdienu. Bet ticības paklausībā iekļaujas iet uz baznīcu katru svētdienu. Arī ja tas neliekas vilinoši un sapratīgi.
Otrais aspekts ir, ka pestīšana notiek caur ticību, nevis caur darbiem. Nedrīkstam iedomāties, ka Trīsvienīgais Dievs atvērs Debesu Valstības vārtus kā balva par mūsu labiem darbiem. Jo tie darbi ir vienmēr piemaisīti ar grēku un savtīgumu. Vecās Derības lasījums māca skaidri, ka ir vai nu... vai Dieva priekšā. Mēs varam izvēlēties dzīvību un svētību caur ticības paklausību un caur to, ka mēs paļaujamies uz Jēzus krusta nāvi un augšāmcelšanas priekš pestīšanas. Vai varam izvēlēties nāvi un lāstu, neievērojot kristīgo mācību un paļaujoties uz saviem šķietamiem labiem darbiem, uzskatot Jēzus krusta nāvi par nevajadzīgo. Un tev pašam ir individuāla atbildība Trīsvienīgā Dieva priekšā par savu izvēli.
Otrajā lasījumā Pāvils saka, ka viņa ciltsbrāļiem, jūdiem ir bez izpratnes. Bez izpratnes par ko? Par pareizo pestīšanas ceļu. Ebreji mācīja un māca, ka cilvēks ir sīks, neliels grēcinieks, ka grēks ir tikai neliela trauma cilvēka dabā. Ja vien viņam ir reliģiska izglītība, viņš var ievērot Dieva baušļus un nopelnīt sev pestīšanu caur labiem darbiem.
Un tieši tāpat vai vismaz ļoti līdzīgi domā lielāka daļa cilvēki šodien. Viņi domā aptuveni šādi: ja nu ir kāds Dievs, tad Viņam ir jāņem pretī tāpat vien, tāpēc, ka esam labi cilvēki. Jēzus krusta nāve viņiem liekas labākā gadījumā lieka un visdrīzāk absurda, pilnīgi nesaprotama. Bet tā ir nepareiza izpratne. Ticība Jēzus krustam ir pareizs pestīšanas ceļš, jo, cilvēks ir pamatīgi grēcīgs. Ir protams taisnība, ka pareiza ticība izraisa, noved pie žēlsirdības un mīlestības darbiem. Bet žēlsirdības darbi ir sekas no ticības, no pestīšanas, nevis iemesls, pamatojums pestīšanai.
Kā rīkoties, lai tev un man būtu pareiza izpratne, lai tu un es būtu uz pestīšanas ceļa? Tas bagātais vīrs pieskrēja pie Jēzus, proti, bija dedzīgs, ļoti gribēja tikt pie Jēzus. Tas ir ļoti labs pirmais solis, pārnestā nozīmē, ticības aspektā, pieskriet pie Jēzus. Viņš arī nometas ceļos Jēzus priekšā. Tādējādi apliecinot, ka Jēzus ir Kungs un viņa priekšnieks. Tas ir ļoti labs turpinājums. Tik tālu tas bagātais vīrs rīkojās ļoti priekšzīmīgi. Bet pēc tam viņš sāka kļūdīties. Viņš jautā, kas viņam ir jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Kas jādara? Viņam ir ebreju izpratne par grēku, viņš domā, ka viņš kaut kā var nopelnīt pestīšanu ar saviem darbiem. Viņš tikai grib uzzināt, tieši kādi darbi viņam ir jādara. Te ir tā nopietna pamata kļūda. Viņš paļaujas uz saviem darbiem, viņš domā, ka viņš var izdarīt kādu pietiekami labu darbu, lai nopelnītu ordeni Dieva priekšā.
Un Jēzus māca viņam, ļoti radikālā veidā, ka viņš netiek galā ar visiem darbiem, ka viņa mīlestība uz Dievu nav tik izcils, cik viņš pats domā. Jēzus liek viņam pārdot visu, kas viņam ir. Un ar to tas bagātais netiek galā. Jēzus māca viņam, ka ir darbi ar ko viņa netiek galā. Un, ka tāpēc cilvēka paša darbi nekad nevar būt pamatojums pestīšanai. Jo, mēs visi esam tādi paši, tas pats princips attiecas uz tevi un mani arī. Mums visiem vairāk vai mazāk klibo ar žēlsirdības darbiem. Mums visiem ir vairāk vai mazāk darbi, ar ko mēs netiekam galā, arī, ja nāvessods draudētu. Tieši tāpēc Jēzum bija jāmirst Golgāta pie krusta, no mīlestības uz tevi un mani. Tāpēc ticība Jēzus krustam, kas izpaužas žēlsirdības darbos, ir galvenais. Jēzus krusts ir galvenais, nevis tavi un mani darbi. Par šo vīrieti ir teikti daudzi morāliski sprediķi, kuri saka, ka ir grēks vai vismaz pavisam morāliski šaubīgi, būt bagāts. Bet tas nav gluži pareizs secinājums.
Te ir rakstīts, cik grūti bagātie ieies Dieva Valstībā. Bet tas nav gluži pareizs tulkots no grieķu valodas. Pareizs tulkojums būtu šāds: cik grūti tiem, kuri paļaujas uz naudu, ieies Dieva Valstībā. Un tā ir būtiska atšķirība. Nav kategorisks grēks vai apšaubāms, ja cilvēks ir bagāts. Tā vaina ir, ja viņš paļaujas uz savu naudu Dieva priekšā un ne uz Jēzus krustu. Ir morāliskas bīstamības ar bagātību, jā. Bagātie var palikt augstprātīgi un paļauties uz savu naudu, jā, bet. Ir morāliskas bīstamības arī ar nabadzību. Nabagie var viegli palikt skaudīgi un dusmīgi uz tiem, kam ir vairāk, kas arī nav labi. Mēs varam arī ievērot, ka tas bagātais vīrs nebija kā kurš pagāns. Atbilstoši mūsu apstākļiem viņš bija draudzes loceklis, loceklis Dieva tautā. Bet tik un tā ar būtiskiem pārpratumiem, bez izpratnes. Diemžēl nekas nav sevišķi mainījies pasaulē. Arī šodien ir draudzes locekļi, kam ir būtiski pārpratumi saistībā ar pestīšanu, tieši tie paši, kā šim bagātajam.
Kā var izvērtēt cilvēka ticību? Būtu daudz ko pieminēt, bet viens ļoti būtisks faktors ir šis jautājums: ko Jēzus krusts nozīmē tev? Ja cilvēks atbild, ka es īsti nezinu, man tas liekas kā nesaprotama mistika, kaut kas briesmīgs un nepatīkams, tad viņš ir ausās, tad viņš nav sapratis neko vai vismaz stipri pa maz. Ja cilvēks toties atbild šādi: Jēzus krusts man ir dārgs un vērtīgs, mana vienīga cerība, Trīsvienīgā Dieva mīlestības augstākā pakāpe, tad viņš ir uz pareiza ceļa.
Šodienas bauslis: Nedrīkstam paļauties uz bagātību vai saviem darbiem, bet uz Jēzus krustu.
Šodienas evaņģēlijs: Jēzus ir izdarījis kas tev un man bija neiespējams, mirstot pie krusta, lai tu un es varētu tikt pestīti.
Gribētu īsi rezumēt savu teikto:
1. Tu vari izvēlēties nāvi, paļaujoties uz saviem darbiem vai dzīvību, paļaujoties uz Jēzus krustu. Tā ir tava atbildība.
2. Paļaujoties uz saviem darbiem ir nepareiza izpratne.
3. Ticēt Jēzus krusta nāvei un augšāmcelšanai ir, kas tev jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvošanu.