Nelūgtais viesis - iekāre

21.svētdiena pēc Vasarsvētkiem

03.11.2019. – Opekalns, Ape

(2.Sam 12:1-10;13-14; Ef 6:10-17; Mt 18:23-35)

 Labdien, dārgie draugi!

Mēģināsim iztēloties situāciju. Ir sestdienas vakars. Mēs esam mājās vieni un laiski gozējamies pie televizora ekrāna. Pēkšņi pie durvīm kāds klauvē. Mēs satrūkstamies, jo it kā nevienu negaidām. Vai kāds no savējiem? Bet tie taču būtu pabrīdinājuši! Kāds svešinieks? Ka tik ne reklāmas aģents, bet varbūt: “ Saldumus vai izjokosim!” - tādiem tik atver, tad nevarēsi vien “atkratīties”! Varētu izlikties, ka neviena nav mājās? Labi, ka durvīs ir actiņa, paskatīšos un tad izlemšu.

Stāstā, ko pravietis Nātans stāsta ķēniņam Dāvidam, arī tiek minēts kāds negaidīts “viesis”, kas ierodas pie bagāta vīra. Mēs nezinām, kā sauc šo viesi un ko viņš vēlās, taču, viņu ieraugot, bagātais vīrs burtiski apstulbst. Viņš nevis izlieto niecīgu daļiņu savas lielās bagātības, bet ņem sava kalpa, nabagā vīra vienīgo aitiņu un upurē viesim to. Nav brīnums, ka taisnību mīlošais ķēniņš Dāvids ir sašutis par šādu klaju netaisnību un izsaucas: “Tik tiešām ka Tas Kungs ir dzīvs, tas vīrs, kas to darījis, ir nāvi pelnījis!”

Liels ir Dāvida pārsteigums, kad pravietis paziņo: “Tu esi tas vīrs!”

Kā tad tā! Kāda aitiņa? Par ko vispār ir runa!? Vai tiešām, es! Iespējams šādi jautājumi šaudījās Dāvida galvā, līdz viņš saprata – tas negaidītais viesis ir IEKĀRE! Kā Ieva un Ādams Ēdenes dārzā iekāroja aizliegto augli, tā ķēniņš Dāvids bija iekārojis hetieša Ūrijas sievu, skaisto Batsebu.

“Tev nebūs iekārot!”, tā Dievs Tas Kungs rakstīja pats ar savu roku uz akmens plāksnēm. Šo pavēli pravietis Mozus darīja zināmu Izraēla tautai līdz ar citiem Dieva baušļiem. Tomēr Izraēls šo likumu pārkāpa gluži tāpat kā tas pārkāpa visus citus baušļus. To redzot, Dievs caur pravieti Jeremiju darīja zināmu savu nākamo soli. Viņš teica: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta” (Jer. 31:33).

Bauslība tātad ir ierakstīta mūsu sirdīs. Ja vēlaties, tā ir mūsu ģenētiskajā kodā. Tad kāpēc Dāvids, kurš pazina Dievu un pārzināja Viņa likumus, tomēr neatpazina savu nelūgto viesi? Kāpēc viņš neatpazina draudus?

Tāpēc, ka šis viesis bija melu tēva, sātana sūtīts! Tas veikli novērsa Dāvida uzmanību no neizmērojamās bagātības, kas viņam kā ķēniņam piederēja, un pievērsa aizliegtajam auglim – Batsebai. Ne tikai ķēniņam Dāvidam, bet arī mums katram iekāre mēģina iegalvot, ka Dievs vēlās vai, vēl ļaunāk, Viņš jau ir atņēmis mums kaut ko tik ļoti, ļoti jauku, labu un patīkamu, ka cits nekas neatliek kā iet un šo “foršo” lietu paņemt pašam.

Diemžēl šādai cilvēka rīcībai ir sekas. JD apustulis Jēkabs šīs sekas apraksta šādi: “…kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi” (Jēk.1:5). Tieši tas notika ķēniņa Dāvida gadījumā. Iekārot Batsebu, tas bija tikai sākums, taču šī iekāre pārtapa grēkā, kad ķēniņš pavēlēja Batsebas vīru “nolikt frontes līnijas pirmajās rindās, kur viskarstākā kaušanās, un novērsties no viņa, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!" (2.Sam.11:15).

Varbūt Dāvidam tas likās veikls gājiens kā tikt galā ar sāncensi. Taču Dieva acīs tā bija slepkavība, tātad grēks, un Kungs caur pravieti Nātānu darīja ķēniņam zināmu Savu spriedumu: “…tāpēc, ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu Tā Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot, tāpēc arī dēlam, kas tev dzimis, neglābjami ir jāmirst!” (2.Sam.12:14).

Jā, grēka alga ir nāve. Tāpēc būsim ļoti piesardzīgi, kad pie mūsu sirds durvīm klauvē neaicināti viesi. Apustulis Jānis savā pirmajā vēstulē lasītājus brīdina: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē” (1.Jāņa 4:1). Jānis saka, ka no Dieva ir katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā dzimušu.

Kā ir ar mums? Vai pārbaudām garus un tos, kas nav no Dieva, raidām prom? Vai arī mēs domājam, ka ar melu gariem var uz durvju sliekšņa koķetēt kā ar kaimiņieni? Šie jautājumi nav vienīgi tam tur netaisnajam bagātniekam. Šie jautājumi ir mums visiem, arī man un tev! Tie ir nopietni jautājumi, kas nes sev līdzi nopietnas garīgas cīņas. Pašiem savā spēkā mums tās neizcīnīt, jo “ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem, pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef.6:12).

Ko tad mums darīt, jeb, apustuļa Pāvila vārdiem runājot, kas mūs izraus no šīs nāvei nolemtās miesas?

Kalps, par kuru dzirdējām Jaunās Derības lasījumā, kurš nespēdams nomaksāt Kungam savu parādu, krīt ceļos sava kunga priekšā, lūdz pēc žēlastības un to arī saņem. Ķēniņš Dāvids atzīst: “es esmu grēkojis pret To Kungu”, un saņem atbildi: “Tev nebūs mirt!”. Apustulis Pēteris trīs reizes noliedz, ka pazīst Kristu, tad dziļi nožēlo savu grēku un viņam tiek piedots. Pat vēl vairāk! Tieši Pēterim Kungs Kristus uztic Savu baznīcu šeit virs zemes.

Tas, ko vēlos pateikt, ir, ka Dievs vienmēr piedod, ja vēršamies pie Viņa patiesā grēku nožēlā.  Tieši tad, Evaņģēlija saldais vārds ikvienam grēciniekam skan: “Tev nebūs mirt!” Grēka atziņas nomāktām sirdīm Kungs Kristus apliecina: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā” (Jāņa 5:24).

Tieši Baznīcai Jēzus ir devis grēkus atlaist vai paturēt. Tāpēc, līdz ko pamanām “nelūgto viesi” pie durvīm vai savā istabā, mēs tiekam aicināti un pamudināti uz grēksūdzi.

Mūsu Baznīcā pamatā izšķir trīs veidu grēksūdzes. Vispārējo, kurā visi kopā sūdzam grēkus un lūdzam piedošanu Dievam. To parasti darām Dievkalpojumā, ievada liturģijas laikā.

Ja grēka smagums nospiež un nav pieejams mācītājs, mēs esam aicināti lietot citu grēksūdzes formu. “ Izsūdziet cits citam savus grēkus, un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti,” saka apustulis Jēkabs. Tajā, katrs atzīstam savus grēkus savam tuvākajam. “ Es atzīstos visuvarenajam Dievam un Jums brāļi un māsas…”

Tomēr, līdzās šādām, atklātām, dienišķākām un nepieciešamām grēksūdzēm pastāv arī privātā grēksūdze jeb bikts, kura notiek vienatnē vienam brālim vai māsai. Tā kalpo lai izsūdzētu ko īpašu, kas mūs nomāc vai kārdina, nomoka vai nedod miera, neļauj mums būt stipriem ticībā. /M.Luters, Lielais katehisms/

Lietojot kādu no šīm grēksūdzes formām, mums ir dots izsūdzēt savus grēkus, kad vien vēlamies, tā sirdij, kuru nospiež grēku smagums sniedzot Evaņģēlija atvieglojošo spēku.

Šie vārdi lai ir dzīvības balzāms mūsu grēka satriektajām dvēselēm! Tie lai ir prieka eļļa mūsu noskumušajam garam!  Vārdi par Dieva Dēlu, kurš, būdams bez grēka, ņēma uz sevi un uznesa pie krusta visus mūsu grēkus.  Kurš ar Savām bezvainīgajām asinīm mūs ir atpircis. Viņa nāve ir iznīcinājusi mūsu nāvi. Vienīgi Kristū mans spriedums pie Dieva ir labvēlīgs. Tu esi attaisnots, tev nebūs mirt!

Lai Dieva brīnišķīgais Svētais Gars, mūsu Mācītājs, uzrādot grēkus pieved mūs pie Kristus krusta, un Viņā taisnotiem, lai palīdz mums izcīnīt garīgās cīņas kas vēl priekšā, lietojot tādu brīnišķīgu Dieva bruņojuma vienību kā grēksūdzi. Jēzus Vārdā. Āmen!