Sprediķis Dievs, svētī Latviju
Dievs, svētī Latviju!
/Jes.26:1b-4; Ef.6:10-19; Mt.20:20-25/
18.11.2018. – Opekalns, Ape
Labdien, dārgie draugi!
360. gadā pirms Kristus viens no pasaules izcilākajiem domātājiem, Atēnu pilsonis Platons nāca klajā ar ideju par to, kādai jābūt ideālai valstij. Kopš tā laika 2000 lielākas un mazākas tautas ir centušās realizēt valstiskuma ideju dzīvē, tomēr savu valsti izveidot ir izdevies tikai 196 no tām un mēs, latvieši, esam šo nedaudzo laimīgo tautu skaitā.
Sava valsts - tā ir privilēģija un vienlaikus arī liela atbildība. Mēs varam būt gandarīti, ka savas valsts izveidošanas 100-to gadadienu svinam brīvi jeb, Saeimas spīkeres Ināras Mūrnieces vārdiem runājot, “Latvija vēl nekad agrāk to nav darījusi tādā drošībā!”. Vai šo drošību rada tas, ka esam ES un NATO dalībvalsts, ka 2% no IKP ik gadus atvēlam aizsardzībai? Jā, bet ne tikai. Tik pat svarīgs kā acīm redzamās cilvēku aktivitātes, ir darbs, ko mūsu labā klusi un nemanāmi dara Dievs. Šodien ir īstais brīdis pārdomāt, kā veidojusies Latvija, kas līdz ar Somiju, Igauniju, Lietuvu, Poliju, Čehoslovākiju un Dienvidslāviju savu valstisko neatkarību ieguva, beidzoties 1. Pasaules karam.
Mūsdienu latviešu tauta ir veidojusies, latgaļiem pakāpeniski saplūstot ar zemgaļiem, sēļiem, kuršiem, lībiešiem un vendiem. Līdz pat 13. gadsimtam, kad pirmie mūsu senči pieņēma kristīgo ticību, dzīves vide tagadējā Latvijas teritorijā bija mežonīga un pat naidīga. Ciltis savā starpā karoja, jo ātrākais veids kā tikt pie pārticības bija - aplaupīt uzveikto pretinieku. Katra cilts pielūdza savus dievus: sēļi - Ūsiņu, zemgaļi – Jumi, latgaļi - Dieviņu, Māru un viņu dēlu Pērkonu. Šādos apstākļos sākās kristīgās ticības ienākšana Baltijā.
Man jau gribētos teikt, ka Jēzus Kristus “Miera evaņģēlija” sludināšana notika svētā glītumā un brāļu mīlestībā, diemžēl tā nebija. Kā atzīmē profesors Ēriks Kristiansens, kristianizācijas misijas Baltijā saskārās ar tautām, kurām sirošana un laupīšana bija tradicionāla nodarbe. Misionāriem tad nu bija jāizvēlas: nocietināties savās mūra pilīs un pacietīgi gaidīt, kamēr potenciālie kristieši paši nāks pie viņiem, kas nozīmētu ārkārtīgi lēnu kristianizācijas gaitu, vai arī nostāties militāra spēka pusē un kristietību piedāvāt komplektā ar ieročiem un militāro palīdzību (“Starp pagānu dieviem un kristietību” – Latvijas Vēstnesis, 27.07., 28.07.2005.).
Baznīca izvēlējās pēdējo, turklāt kristīgā ticība mūsu valstī ieplūda pa vairākiem ceļiem. Latvijas kristianizēšanu no Rietumiem veicināja saiknes ar Zviedriju un Dāniju, kur kristīgā ticības pirmsākumi meklējami jau 9. gadsimtā. Savukārt pēc Kijevas lielkņaza Vladimira kristīšanās 988. gadā kristīgā ticība Latvijā sāka ieplūst arī no austrumiem, galvenokārt – pa Daugavas ūdensceļu. Formāli visas tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotāji tika pievērsti kristietībai ap 1290.gadu. Tomēr, vēsturnieka Indriķa Šterna vārdiem runājot, viņi “gan bija kristīti, bet vēl nebija kļuvuši kristīgi, vēl nebija kristieši”.
Turpmākajos gadsimtos notika plašāku tautas masu ieaugšana kristietībā. Šeit, Alūksnes un Apes novadā, mēs redzam, cik liela patiesībā bija Baznīcas ietekme uz latviešu tautas vērtībām un kultūru. Vācu luterāņu mācītāja Ernsta Glika nodošanās sniedza latviešu tautai iespēju lasīt Bībeli dzimtajā valodā un mācīties skolas. Vācbaltiešu luterāņu teologs, Sēlpils un Sunākstes mācītājs Gothards Frīdrihs Stenders, kas vairāk gan pazīstams kā Vecais Stenders, bija Apgaismības laikmeta latviešu rakstniecības dibinātājs un “Latviešu valodas vārdnīcas” autors. Ar viņa un citu mācītāju pūlēm paplašinājās latviski runājošo ļaužu loks. Baznīcā radās mācītāju palīga - ķestera jeb, kā to sauc mūsdienās, pērmindera amats, ko uzticēja labākajiem un kārtīgākajiem draudzes locekļiem. Tieši no Baznīcas kanceles zemniekiem tika mācīts, kā labāk apkopt savus laukus un saimniecību. Sākot kalpot latviešu mācītājiem, Baznīcas ietekme tikai pieauga.
Tomēr, neraugoties uz visu labo, ko Baznīca latviešu tautas labā darījusi, tās kļūdas tiek pieminētas biežāk nekā nopelni. Kāpēc tā? Atbildi uz šo jautājumu laikraksta “Svētdienas Rīts” novembra numurā publicētajā rakstā “Latvieša simtgades dziesma” sniedz mūsu Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Viņš raksta: “Latvietim ir tāda dziesma, ka Latvijā viss ir slikti. Ne katram latvietim, protams, bet tādu dziesmu bieži dzird visapkārt. Un, ja tādu dziesmu daudz klausās un dzied līdzi, tad pamazām viss tiešām kļūst aizvien sliktāk. Latvietim vajag jaunu dziesmu!”.
Es pilnībā pierītu Arhibīskapa teiktajam. Jau prezidente Vaira Vīķe – Freiberga mēģināja mums to pateikt. 2001.gada 29.jūlijā Dziesmusvētku noslēguma koncertā Mežaparka lielajā estrādē viņa kopā ar 11 tūkstošiem dziedātāju un vismaz 40 tūkstošiem skatītāju apliecināja: “Mēs esam stipra tauta! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un, ko mēs gribam, to mēs varam! Un ko mēs varam, to mēs darām! Mēs iesim un darīsim visi, lai Latvija būtu skaista, lai Latvija būtu dižena, lai Latvija būtu varena. Un ne tikai tauta, bet arī valsts! Un ne tikai hokeja spēlēs, bet varbūt arī Dziesmu svētkos mēs varētu teikt: Latvija! Latvija! Latvija!”
Jā, vajag jaunu dziesmu, bet – kā pie tās tikt? Es nezinu nekā labāka, ka ieskatīties Bībelē un ieklausīties, ko māca Dieva vārds. Un mani uzrunāja 40. Psalmā teiktais: “Es gaidīt gaidīju uz To Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu. Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus. Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam. Daudzi to dzirdēs, viņus pārņems bijība, un viņi sāks ticēt Tam Kungam”.
Mīļie draugi, Jauna dziesma nerodas tā vienkārši, pati no sevis. Ir vajadzīga jauna sirds attieksme, ir vajadzīga ticība, un tās citādi nav iegūstamas, kā vien - saņemot tās kā dāvanu no Dieva. Viņš ir tas, kurš ieliek jaunu dziesmu mūsu mutēs.
Mūsu senču senčiem ticība Dievam bija. Tāpēc, kā raksta vēsturnieks Voldemārs Lauciņš, “sākot ar lielo Ziemeļu karu [..] līdz pat 1. Pasaules kara vētrām, tātad, apmēram divus gadsimtus mūsu zeme bija pasargāta no ārējā ienaidnieka, un baznīcas darbs nesa tādus garīgus augļus, ka ar 19. gadsimta vidu vidusmēra latvietis bija kristianizēts” (“Latvija un luteriskā Baznīca kopā jau gadsimtu”).
Tātad mūsu valsti veidoja nevis naidīgas kuršu ciltis, no kurām kā no mēra baidījās pat vikingi. To neveidoja arī mežonīgus rituālus piekopjošu, māņticīgu cilšu sajaukums. Nē, mīļie draugi! Mūsu valsts pamatus izveidoja Baznīca, jeb, kā raksta V.Lauciņš, “latvietis pirms Latvijas valsts pasludināšanas bija tradicionāli kristīgs un vairumā gadījumu - luterānis”.
Tieši šāds latvietis izvēlējās izveidot Latvijas Republiku un bija izšķirošais spēks Latvijas Valsts izveidē. Tieši šāds latvietis bija gatavs ziedot savu dzīvību, lai nosargātu Latvijas neatkarību 1919.gada kaujās pret Bermontiešiem. Tieši šāds latvietis izcieta totalitārā režīma pratināšanas, spīdzināšanu šausmas, izsūtīšanas un gulagu mokas. Tieši šāds latvietis iestājās par savu zemi Janvāra barikāžu laikā un kopā ar kaimiņu tautām sadevās rokās, lai aizsargātu Baltiju pret šīs pasaules tumsības varām. Tieši šāds latvietis Otrās atmodas laikā pildīja dievnamus un no sirds dziedāja: “Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!”.
Dievs uzklausīja un palīdzēja. Gluži kā Izraēla tautu no Ēģiptes, tā Viņš izveda Latviju no Padomju Savienības vergu nama. Nu mēs esam brīvi! Taču - ko mēs domājam par savu valsti? Kā saredzam sevi tajā? Uz kādiem upuriem esam gatavi savu bērnu un mazbērnu nākotnes labā? Vai esam tik drosmīgi, ka atkal mācīsim viņiem ticēt un pielūgt Dievu?
Šodien es – latvietis, kristietis un luterāņu mācītājs - aicinu ikvienu: dzīvosim domājot par to, kas mūs vieno, nevis par to, kas šķeļ! Jautāsim nevis: - ko valsts man dos? - bet gan: - ko es varu dot savai valstij? Mīļie draugi, esmu pārliecināts, ka mums katram ir ko dot, un jau šodien!
Savu šīs dienas sprediķi vēlos noslēgt ar vārdiem no brāļu Ābeļu dokumentālās spēlfilmas “Baltu ciltis”: “Mēs esam tikai daļa no Lielā stāsta, un šis stāsts vēl turpinās. Asinis, kas rit mūsu dzīslās, tās nāk no pagātnes un plūst cauri cilvēces vēsturei. Laiki mainās. Mainās ļaužu dzīve un paražas. Mainās zināšanas par lietu kārtību un vērtības. Tomēr kaut kas paliek nemainīgs - Cilvēka Daba. Visos laikos mūs vada vienas un tās pašas likumsakarības, kurām pakļaujamies, gribam mēs to vai nē. Lūkojoties aizgājušajā, mums pretī lūkojas pagājības tēli un jautā: “Vai turpmāk slacīsiet dzīvības koka saknes ar asinīm vai ar dzidru ūdeni?”
Mīļie draugi, izvēle ir mūsu rokās! “Dievs, Svētī Latviju!”
Āmen!
Mācītājs Vilnis Sliņķis