Sprediķis - kristības

Lasījumi: Ecehiela 36:25-28, Ap. Darbi 8:26-39, Mateja 3:11-12

Šodien ir pirmā svētdiena pēc Trīsvienības svētkiem un galvēna tēma ir par kristībām. Ir tā, ka kristīgā ticība sastāv gan no teorijas, kristīgās dogmatikas un mācības, un no prakses, praktiskās pielietošanas, lūgšanas u.t.t. Abi aspekti ir nepieciešami un šeit nav vai nu vai, bet gan gan. Baznīcas gada pirmajā daļā uzsvars ir bijis uz teoretisko pusi, uz dogmatiku, esam svinējuši visus būtiskos notikumus Jēzus dzīvē. No šodienas līdz Mūžības Svētdienai uzsvars ir uz praksi, uz kristīgās dzīves praktisko pielietošanu.

Tāpēc kristības ir galvēna tēma šodien, jo kristības ir kristīgās dzīves pamats un sākums, pamats mūsu Dievbērnības statusam. Vecās Derības lasījumā, dzirdējām par ticības cīņu. Tur ir rakstīts, ka Dievs dos jaunu sirdi no miesas un Savu Garu. Atšķirība starp kristiešiem un nekristiešiem nav, ka viena grupa grēko un otra negrēko. Tā atšķirība ir, ka kristieši redz un apkaro savus grēkus, viņiem ir sirds no miesas, kas raud un skumst par grēcīgo dabu. Toties nekristieši nemaz vai pa maz redz savus grēkus un neapkaro tos. Nereti viņi pūlas ar visiem spēkiem, lai balts būtu melns un melns būtu balts, lai grēks tiktu atzīts par normu.

Tāpēc mums šodien ir jāpārbauda savas sirdis Trīsvienīgā Dieva priekšā. Vai man ir sirds no miesas, vai es redzu un skumstu par saviem grēkiem, vai es apkaroju savus grēkus cik iespējams ar Dieva palīgu, vai es dzenos pēc svētuma un svētas dzīves? Ja tā ir, tad ir labi, ja tā nav, tev ir jālūdz, lai tā būtu. Saproti mani pareizi, mums ir jādzenas pēc tā ko pieminēju, nedrīkst garīgi slinkot un būt vienaldzīgam. Tomēr, gala rezultātā, bez grēkiem nav iespējams. Tāpēc mūsu pašu pūles, nekas ko mēs paši darām, neder kā pamats mūsu Dievbērnības statusam, jo viss, ko mēs daram ir vairāk vai mazāk aptraipīts ar grēkiem. Visi, kuri ņem savu ticību nopietni, ātrāk vai vēlāk uzdod sev šo jautājumu: vai es tiešām varu būt Dieva bērns, kad ir tik daudz grēki un nešķistība manā sirdī? Atbilde ir jā, bet nevis tāpēc, ka paši esam ļoti svēti, bet tāpēc, ka esam kristīti Jēzus vārdā, tāpēc, ka Jēzus ir miris un augšāmcelies mūsu dēļ.

Ja tu neesi uzdevis sev šo jautājumu, vai es tiešām esmu Dieva bērns, tad lūdz lai Dievs parāda tev tavus grēkus pilnā apjomā, un drīz tu uzdosi šo jautājumu. Otrajā lasījumā ir mācība par kristības nosacījumiem. Tas augstmanis tika apmācīts PIRMS kristībām, viņam tika sludināts evaņģēlijs par Jēzu. Jēzus arī saka, ka ir jākrista un jāmāca. Ja krista bērnu, ir jābūt pieaugušajam, kas apņemas dot bērnam kristīgo audzināšanu. Pieaugušajiem ir jāmācas par kristīgo ticību pirms kristībām, lai viņi zina, ko tas nozīmē būt par kristieti, lai viņi zina, uz ko parakstās. Tāpēc, ka parakstas, ir ko viņi dara gan, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kristībās un iesvētībās cilvēks dod solījumus Trīsvienīgajam Dievam. Neturēt solījumus cilvēku priekšā ir slikti, netūrēt solījumus Dieva priekšā ir vēl sliktāk, pavisam slikti. Ir mazāk slikti būt konsekvents pagāns nekā remdens kristietis, it kā kristietis. Konsekventam pagānam ir mazāka atbildība pēdējā tiesā nekā remdenam kristietim, it kā kristietis, kas netur savas kristības solījumus.

Tāpēc mums gan ir jādzīvo savās kristībās, jāievēro savus kristības un iesvētības solījumus un to mēs daram, ņemot savu ticību nopietni. Evaņģēlijā Jānis Kristītājs kā parasti runā īsi, skaidri un pa taisno. Četros teikumos viņš saka visu būtiskāko par kristībām un kādas ir likmes. Jānis saka, ka Jēzus ir stiprāks. Tā ir gan. Kā es teicu, ar Dieva palīgu ir protams jādzenas pēc svētas dzīves, pēc iespējas, bet.. Vairāk vai mazāk mēs visi klūpam uz svēttapšanas ceļa. Vairāk vai mazāk rūgti un sāpīgi mums visiem ir jāsājūt uz savas ādas un savā sirdī, ka esam vāji un nepilnīgi. Jēzus ir stiprāks un paldies Dievam par to, citādi ar mums būtu totāli cauri un bezcerīgi. Jānis arī saka, ka viņš nav cienīgs un tas pats attiecas uz mums, uz tevi un mani. Paši neesam cienīgi nosaukt sevi par Dieva bērniem.

Ja mūsu garīgiem sasniegumiem būtu jābūt pamatam Dievbērnības statusam, tad ar mums būtu cauri gan. Tomēr, no žēlastības, caur ticību, dēļ Jēzus nāve un augšāmcelšanās, drīkstam nosaukt sevi par Dieva bērniem. Ir arī rakstīts, ka Jēzus iztīrīs Savu labību, proti mūs. Visas grūtības, ķibeles, neveiksmes un ciešanas, kas pa mums trāpas, ir Trīsvienīgā Dieva tīrīšanas process. Lai mēs saprastu, ka paši esam vāji un necienīgi, ka Jēzus ir tas stiprais. Jānis arī māca par saistību starp viņa kristībām un Jēzus kristībām, tās kristības ar ko mēs esam kristīti. Jānis kristības bija ārejā zīmē, ka cilvēks nožēlo savus grēkus un grib šķistīties. Jēzus kristībās, Jaunā Derības kristībās notiek, kas vēl. Tājās mums tiek dots Svētais Gars un Jēzus nāve un augšāmcelšanās attiecas uz to kristīto cilvēku. Šeit ir atšķirīgi aspekti, bet nav pretruna starp šiem aspektiem. Tātad mums ir jānožēlo savi grēki, škistīties, lūgt par Svēto Garu un jāpaļaujas uz Jēzu, uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos.

Jānis arī māca par likmēm, kas ir augstas gan. Pelavas tiks sadedzinātas neizdzēšamā ugunī. Grieķu valodā šeit ir rakstīts asbests uguns. Ja kāds nezina, kas ir asbests, varu paskaidrot, ka tā ir viela, ko lietoja piemēram padomju laika šiferos. Tā viela ir pavisam izturīga un ļoti kaitīga veselībai. Cik es zinu, vairs nelieto būvmateriālos, jo ir pārāk kaitīga veselībai. Atrasties asbesta ugunī uz mūžīgiem laikiem ir maigi izsakoties nav patīkami. Tāpēc ir jādzīvo savās kristībās un jāņem savu ticību nopietni, lai tu no tā izspruktu.    

Šodienas bauslis: Mums ir jādzīvo savās kristībās un jāņem savu ticību nopietni.

Šodienas evaņģēlijs: Kristības ir drošs nesatricinams pamats mūsu Dievbērnības statusam.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Kristīgam cilvēkam ir jācīnas ar savu grēcīgo dabu un jātiecas pēc svētas dzīves.

2.    Lai tiktu kristīts, cilvēkam papriekš ir jāmācas, ko tas nozīmē.

3.    Līkmes ir augstas saistībā ar ticību. Asbesta uguns nekas patīkams nav.