Ja Dievs ar mums, kas būs pret mums?
13.01.18. – Gaujiena, Ape
/Jes.43:1-7; Apd.8:14-17; Mt.2:13-15/
Labdien, dārgie draugi!
Svētku bezrūpīgais prieks pamazām norimst, un mēs
atgriežamies darba ikdienā, kur gaida atbildība,
rūpes un raizes. Arī Svētā ģimene
tūdaļ pēc Kristus piedzimšanas saskārās ar pirmajiem pārbaudījumiem, proti, tā
bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Ēģipti, jo ķēniņš Hērods meklēja
Jēzusbērniņu, lai viņu nogalinātu. Pēc Hēroda nāves Dievs pavēlēja ģimenei
atgriezties Izraēla zemē. Tomēr tad Jāzepam nācās ceļojuma galamērķi mainīt un doties
uz Nācareti, jo jaunais valdnieks - Hēroda dēls Arhelavs – izrādījās tāds pats varmāka kā tēvs.
No teiktā var secināt, ka nekāda
mierīgā dzīve Svētajai ģimenei nebija. Taču, kā dzirdējām šīs dienas vēstules
lasījumā, tad pārbaudījumi vispār bija normāla 1. gadsimta kristiešu dzīves
sastāvdaļa. Par piederību Kristum cilvēki tika vajāti, spīdzināti un nogalināti
līdz par 313.gadam, kad ķeizars Konstantīns Lielais izdeva Milānas ediktu un
pasludināja kristietību par atļautu reliģiju.
Varētu domāt, ka nu taču beidzot
kristiešu dzīvēs iestājās miers, bet nekā. Turpmākajos gadsimtos paši
kristieši, būdami grēka samaitāti, nodarīja daudz posta, jeb, izsakoties teologa
Dītriha
Bonhēfera vārdiem, “Reliģijas vārdā
cilvēki nereti aizmaldās ļoti tālu no paša Dieva. Tā ne tikai sola debesu
valstību, bet var novest mūs gan trako namā, gan kara laukā. Un ne reti reliģijas
vārdā mēs ar plašu loku apejam samarieti, kas pusdzīvs guļ grāvī, vai bērnu,
kas atrodas geto”.
Tā tas turpinās līdz pat mūsdienām. Daudzās
musulmaņu valstīs kristietība kā reliģija ir aizliegta. Pašpasludinātajā “Islāma valstī” ekstrēmie, radikālie šīs
reliģijas piekritēji kristiešus nogalina bez tiesas. Turklāt nogalina ārkārtīgi
brutālā veidā, proti, kristiešiem nogriež galvas un uzfilmēto materiālu izplata
internetā.
Arī citur pasaulē kristiešiem
neklājas viegli. 2017.gadā demokrātija visā pasaulē piedzīvoja pēdējās
desmitgades smagāko krīzi, tāpēc 2018.gadā liela uzmanība tika pievērsta tādiem
jautājumiem kā brīvas un godīgas
vēlēšanas, minoritāšu tiesības, preses brīvība un likuma vara. Vienlaikus maz uzmanības tika veltīts tradicionālajām
vērtībām, piemēram, ģimenei, laulībai-savienībai starp vīrieti un sievieti,
bērnu dzimumidentitātei.
Sociālfilozofs Čarlzs Teilors raksta: “Pieaugot vērtību dažādībai, par demokrātijas
galveno vērtību kļūst iespēju dažādām sabiedrības grupām un indivīdiem realizēt
savu dzīvesveidu, netraucējot citiem. Protams, teorijā viss skan lieliski, bet
praksē spēcīgākās grupas cenšas un vienmēr centīsies uzspiest pārējiem savas
vērtības, kā argumentu izmantojot vēsturi, nacionālās īpatnības, pilsoņu
brīvības vai jebkuru citu argumentu” (www.saki.lv/kas-ir-demokratijas-vertibas).
Šādas pieejas augļus mēs varam vērot arī pie mums, Apes
novadā. Piemēram, lai bērnudārza bērni varētu saņemt akcijas “Vislielākā
dāvana” dāvanas Dievnamā, viņiem ir nepieciešama īpaša atļauja no vecākiem.
Daļa vecāku ir saprotoši un piekrīt, bet citi iebilst. Sirds sažņaudzas,
domājot par šiem bērniem, jo Kungs Jēzus saka: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder
Debesu valstība” (Mat. 19:14). Bet vēl vairāk sāp sirds par šo bērnu
vecākiem, kas paši aizslēdz saviem bērniem durvis pie Jēzus.
Psalmos tiekam brīdināti: “Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja
Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri
ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem
Viņš to bagāti dod miegā” (Ps. 127:1-2). Mīļie draugi, kā mēs varam veidot
stipras un laimīgas ģimenes, ja neieaicinām tajās Dievu?
Protams, var jau iebilst, ka arī kristieši ir viena tāda “spēcīgākā grupa”, kas cenšas uzspiest apkārtējiem savus reliģiskos
uzskatus. Taču ieklausieties, ko saka reliģiski neitrālais profesors Teilors:
“Brīvības galējās izpausmes vēršas pret
jebkādu kontroli un ierobežošanu, galu galā sagraujot tos sociālos un politisko
institūtus, kas bija pamatā šādu izpausmju radīšanai. Nepastāvot kontrolei,
aktivizējas sabiedrības agresīvākā daļa, kas izveidojušos situāciju izmanto savu
vērtību nostiprināšanai”.
Jā,
mīļie brāļi un māsas Kristū, šķiet, arī turpmāk viegla dzīve mūs negaida. Bet
Jēzus jau arī to neslēpj. Viņš saka: “Ja
kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu
krustu un staigā Man pakaļ”. (Lūk.9:23).
Vienlaikus Dievs arī apsola: “Nebīsties, jo es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!”
(Jes.43:1b). Ir tikai viens noteikums, lai šis Dieva apsolījums varētu
piepildīties, proti, mums ir jāpaliek Kristus miesā – Viņa draudzē, Baznīcā! Tie
no jums, kuri ir mēģinājuši Dievu meklēt vienatnē, zina, cik grūti tas ir. Viens
kristietis ir vājš kristietis un viegls ieguvums sātanam.
Dievs Kristus personā nonāca no
debesu augstumiem, lai veidotu ar mums attiecības. Attiecības ir divvirzienu
kustība, tāpēc esam aicināti pacelt acis no saviem nebeidzamajiem ikdienas
darbiem un atsaukties Viņam: “Te es esmu,
Kungs!”.
Mūsu atsaukšanās Dievam ir vitāli svarīga. Ieklausieties, ko
par to saka pats kungs Jēzus: “Palieciet
Manī un Es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie
vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari.
Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka
nespējat darīt” (Jāņa 15:4-5).
Kristus dzīvoja mūsu vidū un zina,
kā mēs jūtamies. Viņš pazīst mūsu bailes,
sāpes un sirds ilgas. Jēzus mūs mīl, tāpēc nav atstājis vienus. Uzkāpjot
pie Tēva godībā, Viņš sūtīja Patiesības Garu, kas mūs vada šobrīd. Šis pats
Gars ir arī mūsu Aizstāvis pārbaudījumos. Viņš iedrošina mūs izmantot Dieva
ieročus - runāt patiesību, nest pasaulē mieru un mīlestību, lūgt
Dievu Garā katru brīdi (Ef.6:10-18).
Mīļie draugi, kristiešiem visi laiki būs vienlīdz grūti, jo
pasaule baidās no Patiesās Gaismas, tāpēc tā mēģina Kristus sekotājus apklusināt.
Tomēr nebaidīsimies no pasaules. Ieklausieties, ko saka apustulis Pāvils: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas
lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti [..] Ko
lai mēs par to sakām? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rom.8:28;31)
Dieva Svētais Gars, ko apustuļi ar roku uzlikšanu caur lūgšanu
deva pirmajiem kristiešiem, tas pats Gars caur svēto kristību ir arī ar mums!
Lai Viņš, Aizstāvis mūs vada caur dzīves pārbaudījumiem, ka paliekam stipri
īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu.
Jēzus Vārdā, Āmen!