Ja Dievs ar mums, kas būs pret mums?

13.01.18. – Gaujiena, Ape

/Jes.43:1-7; Apd.8:14-17; Mt.2:13-15/

Labdien, dārgie draugi!

Svētku bezrūpīgais prieks pamazām norimst, un mēs atgriežamies darba ikdienā, kur gaida atbildība, rūpes un raizes. Arī Svētā ģimene tūdaļ pēc Kristus piedzimšanas saskārās ar pirmajiem pārbaudījumiem, proti, tā bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Ēģipti, jo ķēniņš Hērods meklēja Jēzusbērniņu, lai viņu nogalinātu. Pēc Hēroda nāves Dievs pavēlēja ģimenei atgriezties Izraēla zemē. Tomēr tad Jāzepam nācās ceļojuma galamērķi mainīt un doties uz Nācareti, jo jaunais valdnieks - Hēroda dēls Arhelavs – izrādījās tāds pats varmāka kā tēvs.

            No teiktā var secināt, ka nekāda mierīgā dzīve Svētajai ģimenei nebija. Taču, kā dzirdējām šīs dienas vēstules lasījumā, tad pārbaudījumi vispār bija normāla 1. gadsimta kristiešu dzīves sastāvdaļa. Par piederību Kristum cilvēki tika vajāti, spīdzināti un nogalināti līdz par 313.gadam, kad ķeizars Konstantīns Lielais izdeva Milānas ediktu un pasludināja kristietību par atļautu reliģiju.

            Varētu domāt, ka nu taču beidzot kristiešu dzīvēs iestājās miers, bet nekā. Turpmākajos gadsimtos paši kristieši, būdami grēka samaitāti, nodarīja daudz posta, jeb, izsakoties teologa Dītriha Bonhēfera vārdiem, “Reliģijas vārdā cilvēki nereti aizmaldās ļoti tālu no paša Dieva. Tā ne tikai sola debesu valstību, bet var novest mūs gan trako namā, gan kara laukā. Un ne reti reliģijas vārdā mēs ar plašu loku apejam samarieti, kas pusdzīvs guļ grāvī, vai bērnu, kas atrodas geto”.

            Tā tas turpinās līdz pat mūsdienām. Daudzās musulmaņu valstīs kristietība kā reliģija ir aizliegta. Pašpasludinātajā “Islāma valstī” ekstrēmie, radikālie šīs reliģijas piekritēji kristiešus nogalina bez tiesas. Turklāt nogalina ārkārtīgi brutālā veidā, proti, kristiešiem nogriež galvas un uzfilmēto materiālu izplata internetā.

            Arī citur pasaulē kristiešiem neklājas viegli. 2017.gadā demokrātija visā pasaulē piedzīvoja pēdējās desmitgades smagāko krīzi, tāpēc 2018.gadā liela uzmanība tika pievērsta tādiem jautājumiem kā brīvas un godīgas vēlēšanas, minoritāšu tiesības, preses brīvība un likuma vara. Vienlaikus maz uzmanības tika veltīts tradicionālajām vērtībām, piemēram, ģimenei, laulībai-savienībai starp vīrieti un sievieti, bērnu dzimumidentitātei.

Sociālfilozofs Čarlzs Teilors raksta: “Pieaugot vērtību dažādībai, par demokrātijas galveno vērtību kļūst iespēju dažādām sabiedrības grupām un indivīdiem realizēt savu dzīvesveidu, netraucējot citiem. Protams, teorijā viss skan lieliski, bet praksē spēcīgākās grupas cenšas un vienmēr centīsies uzspiest pārējiem savas vērtības, kā argumentu izmantojot vēsturi, nacionālās īpatnības, pilsoņu brīvības vai jebkuru citu argumentu” (www.saki.lv/kas-ir-demokratijas-vertibas).

Šādas pieejas augļus mēs varam vērot arī pie mums, Apes novadā. Piemēram, lai bērnudārza bērni varētu saņemt akcijas “Vislielākā dāvana” dāvanas Dievnamā, viņiem ir nepieciešama īpaša atļauja no vecākiem. Daļa vecāku ir saprotoši un piekrīt, bet citi iebilst. Sirds sažņaudzas, domājot par šiem bērniem, jo Kungs Jēzus saka: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība” (Mat. 19:14). Bet vēl vairāk sāp sirds par šo bērnu vecākiem, kas paši aizslēdz saviem bērniem durvis pie Jēzus.  

Psalmos tiekam brīdināti: “Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā” (Ps. 127:1-2). Mīļie draugi, kā mēs varam veidot stipras un laimīgas ģimenes, ja neieaicinām tajās Dievu?   

Protams, var jau iebilst, ka arī kristieši ir viena tāda “spēcīgākā grupa”, kas cenšas uzspiest apkārtējiem savus reliģiskos uzskatus. Taču ieklausieties, ko saka reliģiski neitrālais profesors Teilors: “Brīvības galējās izpausmes vēršas pret jebkādu kontroli un ierobežošanu, galu galā sagraujot tos sociālos un politisko institūtus, kas bija pamatā šādu izpausmju radīšanai. Nepastāvot kontrolei, aktivizējas sabiedrības agresīvākā daļa, kas izveidojušos situāciju izmanto savu vērtību nostiprināšanai”.

Jā, mīļie brāļi un māsas Kristū, šķiet, arī turpmāk viegla dzīve mūs negaida. Bet Jēzus jau arī to neslēpj. Viņš saka: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ”. (Lūk.9:23).

Vienlaikus Dievs arī apsola: “Nebīsties, jo es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!” (Jes.43:1b). Ir tikai viens noteikums, lai šis Dieva apsolījums varētu piepildīties, proti, mums ir jāpaliek Kristus miesā – Viņa draudzē, Baznīcā! Tie no jums, kuri ir mēģinājuši Dievu meklēt vienatnē, zina, cik grūti tas ir. Viens kristietis ir vājš kristietis un viegls ieguvums sātanam.

            Dievs Kristus personā nonāca no debesu augstumiem, lai veidotu ar mums attiecības. Attiecības ir divvirzienu kustība, tāpēc esam aicināti pacelt acis no saviem nebeidzamajiem ikdienas darbiem un atsaukties Viņam: “Te es esmu, Kungs!”.

Mūsu atsaukšanās Dievam ir vitāli svarīga. Ieklausieties, ko par to saka pats kungs Jēzus: “Palieciet Manī un Es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:4-5).

            Kristus dzīvoja mūsu vidū un zina, kā mēs jūtamies. Viņš pazīst mūsu bailes,  sāpes un sirds ilgas. Jēzus mūs mīl, tāpēc nav atstājis vienus. Uzkāpjot pie Tēva godībā, Viņš sūtīja Patiesības Garu, kas mūs vada šobrīd. Šis pats Gars ir arī mūsu Aizstāvis pārbaudījumos. Viņš iedrošina mūs izmantot Dieva ieročus - runāt patiesību, nest pasaulē mieru un mīlestību, lūgt Dievu Garā katru brīdi (Ef.6:10-18).

Mīļie draugi, kristiešiem visi laiki būs vienlīdz grūti, jo pasaule baidās no Patiesās Gaismas, tāpēc tā mēģina Kristus sekotājus apklusināt. Tomēr nebaidīsimies no pasaules. Ieklausieties, ko saka apustulis Pāvils: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti [..] Ko lai mēs par to sakām? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rom.8:28;31)

Dieva Svētais Gars, ko apustuļi ar roku uzlikšanu caur lūgšanu deva pirmajiem kristiešiem, tas pats Gars caur svēto kristību ir arī ar mums! Lai Viņš, Aizstāvis mūs vada caur dzīves pārbaudījumiem, ka paliekam stipri īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu.

Jēzus Vārdā, Āmen!