Sprediķis - Baltā svētdiena - Lieldienas liecinieki

Bībeles lasījumi: Jeremija 18:1-6, 1 Pētera 1:3-9 un Jāņa ev. 21:15-19

Šodien ir Baltā svētdiena, pirmā pēc Lieldienām un galvenā tēma ir Lieldienas liecinieki. Tā galvenā doma ir, ka mums pašiem ir jābūt pārliecinātiem par Jēzus augšāmcelšanos un, cik tas ir mūsu spēkos, dot šo pārliecību tālāk citiem. Lai tas būtu iespējams, mums vajag katru dienu atsacīties no grēka, cik iespējams nogalināt savu grēcīgo dabu un katru dienu augšāmcelties uz jaunu svētu dzīvi kopā ar Jēzu.

1. lasījumā dzirdējām, par podnieku, kas veido podus. Māls nevar pretoties, bet veidojas kā podnieks grib. Mums jābūt tādiem pašiem Trīsvienīgā Dieva rokās. Visos aspektos ir jāļauj Dievam mūs veidot, īpaši saistībā ar Jēzus augšāmcelšanos. Ja cilvēkam nav Svētais Gars sirdī, ja viņam ir tikai savs dabiskais prāts, tad mirušo augšāmcelšanas viņam liekas absurds un neiespējama. Tāpēc mums ir jābūt Svētais Gars sirdī un jāļauj Trīsvienīgam Dievam mūs veidot, lai mēs ticam visam saistībā ar kristīgo ticību, un īpaši par mirušo augšāmcelšanos. Otrais lasījums māca, ka esam dzimuši no jauna uz dzīvu cerību, caur Jēzus augšāmcelšanos. Dzimuši no jauna, tātad esam zīdainīši. Es zinu, ka visi ir apzinātā vecumā un pietiekami veci, lai rūpētos par sevi. Es zinu, ka daži ir bijuši kristieši ilgi un ir ticības pieredze diezgan. Tas ir ļoti labi, bet tomēr.

Trīsvienīgā Dieva priekšā esam zīdainīši visu mūžu. Kā zīdainītis mirst  bez vecāku aprūpes, tāpat mēs mirstam un nevaram iztikt paši, bez Dieva gādības. Dieva gādība vispār un īpaši Jēzus nāve un augšāmcelšanas ir galvenais, kas mūs uztur pie dzīvības. Bez Dieva gādības vispār un īpaši bez Jēzus augšāmcelšanām esam kā zīdainīši bez vecāku aprūpes, nolemti nāvei. Esam Trīsvienīgā Dieva zīdainīši un caur to mums ir Dievs kas aizsargā, cerība kas nes caur dzīves grūtībām un mantojums, kas gaida Debesīs. Evaņģēlijs dzirdējām par Pēteri. Ne tīri burtiski, bet līdzībā gan viņš mira un augšāmcēlās. Pēteris bija bravurīgs ar lielu muti un teica, ka viņš labāk mirst nekā noliedz Jēzu. Viņš bija pārliecināts par saviem spēkiem un ar vājo grēku apziņu. Viņš paļāvās uz sevi, nevis uz Jēzu. Tad viņš noliedza Jēzu un pamatīgi izgāzās.

Šajā evaņģēlijā Jēzus piedod viņam un atjauno viņu amatā kā apustuļu un topošās baznīcas vadītāju. Trīs reizes Pēteris bija noliedzis Jēzu. Trīs reizes Jēzus uzdod jautājumu un apstiprina viņu amatā. Ko varam no tā mācīties? Gana daudz un gribētu pieminēt dažas lietas. Viens ir par grēku piedošanu. Jēzus varētu pateikt Pēterim, ka viņš nav nolicis eksāmenu, viņam ir jāiet mājās un jāstāv kauna kaktā visu atlikušo mūžu. Tomēr, tā Viņš neteica. Jēzus piedeva un atjaunoja amatā. Tas pats princips attiecas uz mums, ar nosacījumu, ka mēs godīgi nožēlojam savus grēkus. Jēzus negrib, lai mēs būtu izmisuši, Jēzus negrib, lai mēs būtu kauna kaktā. Ko Jēzus grib panākt ir, lai mēs būtu atkārīgi no Viņa. Tas ir principā mērķis ar visu ko.

Pēteris izauga no savas bravurības, līdzībā viņa mute samazinājās, viņš tika vaļā no savas pašpārliecības un mācījās paļauties uz Jēzu, nevis uz saviem spēkiem. Līdzībā viņš saprata, ka Trīsvienīgā Dieva priekšā viņš nav liels un spēcīgs vīrietis, bet zīdainītis. Ar mums ir jānotiek tas pats. Kā varam to mācīties? Katram ir savs ceļš, katrs ir atšķirīgs, bet galvenais likums ir skaidrs. Parasti mums ir vajadzīgs, tāpat kā Pēterim, kartīgi izgāzties. Parasti, tikai tad cilvēks saprot, ka Jēzus ir tas spēcīgais, un, ka bez Dieva palīdzības mani spēki ir kā zīdainītim, principā nekādi. Ja tu vari to iemācīties bez kārtīgas izgāšanās tad ir ļoti labi, apsveicu, bet parasti tas izdodas tikai tādā veidā. Kad tev ir piedoti grēki Dieva priekšā, kad tu esi iemācījies paļauties uz Jēzu un ne uz sevi, kas tad jādara? Trīs galvenās lietas:

 1) ir jāpiedod sev,

2) jāiet ganībās,

3)ir jāmīl Jēzus.

Ja vien cilvēks nožēlo, Dievs var piedot visu. Cietais rieksts ir nereti kur citur, proti, ka cilvēks neprot piedot sev. Nereti ir tā, ka neviens nav tik nežēlīgs pret tevi, cik tu pats. Ir jālūdz, lai tu ne tikai spētu ticēt, ka Dievs var piedot, bet arī, lai tu spētu piedot sev.

Jēzus arī saka Pēterim, ka viņam ir jāved Viņa avis ganībās. Mācītājam ir pienākums nodrošināt garīgās ganības, pienākums parādīt, kur ganības ir, kā ganīt u.t.t. Mācītājam ir pienākums meklēt pazudušas avis. Tomēr, mācītājam nav nedz pienākums, nedz tiesības piespiest avīm iet ganībās. Katram Dieva jēram, tev, ir pašam jāgrib iet ganībās. Ganības lauki ir zināmi. Bībele, lūgšana Jēzus vārdā, altāra sakraments un draudzes sadraudzība. Ir arī jāmīl Jēzus. Kā veidojas šāda mīlestība? Visi mīl jauno Mercedes vairāk par veco žiguli, visi mīl vienu miljonu eiro vairāk par vienu eiro, visi mīl savus bērnus vairāk par kaimiņu bērniem, vai ne? Jo vērtīgāka lieta, jo vairāk tu to mīli, vai ne? Tātad secinājums ir skaidrs. Jo vērtīgāks Jēzus ir tev, jo vairāk tu Viņu mīli. Kā var veidoties liela mīlestība uz Jēzu? Pēteris jutās, it kā visa viņa pasaule bija sasista, kā ar āmuru uz stikla vāzi. Viņam bija kauns un grēka apziņa līdz ausīm. Jēzus piedeva grēkus un līdzībā salīmēja sasisto stiklo vāzi.

Mums ir arī jāsajūt savs grēcīgums līdz ausīm, mums ir jājūt it kā mūsu spēki ir sasisti kā ar āmuru uz stikla vāzi. Mums ir jāsajūt, ka Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir mūsu vienīgā cerība. Tad mums automātiski rodas mīlestība uz Jēzu.

Šodienas bauslis: Mums ir jābūt piepildītiem ar Svēto Garu, lai mēs spētu ticēt, ka Jēzus ir augšāmcēlies.

Šodienas evaņģēlijs: Visi grēki var tikt piedoti. Dievs negrib lai mēs būtu izmisuši, bet atkarīgi no Jēzus. 

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.      Mums ir jābūt veidojamiem Dieva rokās, lai mēs ticētu, ka Jēzus ir augšāmcēlies.

2.      Paši par sevi, bez Dieva palīdzības, esam vāji un bezspēcīgi kā zīdainīši.

3.      Mums pašiem jābūt pārliecinātiem par Jēzus augšāmcelšanos un, cik tas ir mūsu spēkos jādod šo pārliecību tālāk citiem.