Sprediķis - Žēlastība un kalpošana
Lasījumi 2.Samuela 7:18-22, Filipiešiem 3:7-14 un Mateja ev. 19:27-30
Šodienas galvenā tēma ir
žēlastība un kalpošana, ka mēs no žēlastības varam un drīkstam kalpot
Trīsvienīgajam Dievam. Pirmājā lasījumā dzirdējām par Dāvidu. Viņš bija trūcīgs
ganuzēns, jaunākais brālis daudzbērnu ģimenē, ar niecīgu mantojumu, ko sagaidīt
no vecākiem. Taču atbilstoši mūsu apstākļiem, viņš ir palicis par ministru
prezidentu varenā lielvalstī, it kā pateicoties viņa militārām prasmēm. Dāvids
varētu palikt augstprātīgs un lielīties ar savām spējām un veiksmēm, bet...
Tam arī mums jābūt pirmai prioritātei. Nav iespējams būt par kristieti neatsakoties no nekā cita. Pirmkārt ir jāvelta laiku Jēzum, otrkārt ir jānodarbojas ar laicīgām lietām. Ja tu velti laiku Jēzum, tu pakāpeniski atklāj, ka tas ir daudz labāk un svētīgāk nekā nodarboties ar laicīgām izklaidēm. Ja tu velti laiku Jēzum, tu pakāpeniski atklāj, ka laicīgās izklaides ir zaudējums, bez vērtības, salīdzinot ar to, kas ir daudz labāk, personiskas attiecības ar Jēzu. Ir protams tā, kā gudrais Salamans māca, ka visām lietām ir savs laiks. Laicīgai mantai ir arī savs laiks. Bez laicīgās mantas tu, vai nu mirsi no bada vai nosalsi un tad tu nevari kalpot nedz Dievam, nedz citiem cilvēkiem. Izšķirošais jautājums ir, kā mēs lietojam laicīgo mantu, kā mēs attiecāmies uz laicīgo mantu. Ja laicīgā manta tev ir mērķis, pēc kā tava sirds ilgojās, tad tu esi auzās, tad tas tev traucē iegūt Dieva žēlastību un kalpot. Ja laicīgā manta tev ir līdzeklis, lai uzturētu dzīvību, pie kā tava sirds nepieķeras, tad viss ir kā vajag.
Evaņģēlijs māca sīkāk par to pašu tēmu, kā iegūt Dieva žēlastību, kā kalpot Dievam un citiem cilvēkiem. Pēteris saka, ka viņš un pārējie mācekļi ir atstājuši visu, bet nākošā brīdī viņš jautā, kas viņiem būs par to. Ir taisnība, ka Pēteris ir atstājis daudz, bet acīmredzot viņš nav atstājis visu, jo, tad viņam būtu vienalga, kas viņam būs. Savu gribu, viņš nav atstājis. Ir jāsaprot, kas ir ieguvums un, kas ir zaudējums.
Gandrīz visi domā, ka pildīt savu gribu, panākt savu, ir ieguvums un ceļš uz laimi, bet ir tieši otrādi. Sava griba ir nežēlīgs vagars, ar lielu pātagu, kas sātana skubināts visu laiku tevi dzen uz jauniem panākumiem cilvēku priekšā un uz cilvēku atzīšanu un uzslavu. Darot savu gribu ir drošs ceļš uz izmisumu, tukšumu un gandarījuma trūkumu.
Lai iegūtu Dieva žēlastību, lai brīvi varētu kalpot Dievam un citiem, mums ir jāatstāj sava griba, jāliek savu gribu zem Dieva gribas. Tas nav viegli, bet ir gala rezultātā ticības jautājums. Ja tu tici, ka Trīsvienīgais Dievs ir labs un gudrāks par tevi, tad nav grūti likt savu dzīvi Viņa rokās, padot savu gribu zem Dieva gribas, bet ja tu netici, ka Dievs ir labs, ja tev liekas, ka pats esi gudrāks, tad ir protams grūtāk padoties zem Dieva gribas. Tāpēc mums ir jālūdz, lai mēs saprastu, ka sava griba ir nežēlīgs vagars. Tāpēc mums ir jālūdz, lai mēs ticētu, ka Trīsvienīgais Dievs ir labs un gudrāks par mums, lai mēs spētu likt savu gribu zem Viņa gribas. Varam ievērot attīstību Pētera ticības ceļā. Šajā evaņģēlijā un daudzās vietās evaņģēlijos, Pēteris lieto vārdus es, man un mums. Ar savu lielo muti viņš izgāžas ne vienu reizi vien.
Jāņa evaņģēlijā beigās, kad Pēteris trīs reizes ir noliedzis Jēzu, Jēzus trīs reizes jautā viņam, vai viņš mīl Jēzu, tad Pēteris runā savadāk, tad kaut kas ir mainījies viņā. Tad viņš saka Jēzum, tu Kungs zini visu, tu zini, ka es tevi mīlu. Tad viņš vairs nesaka es un man, bet tu, Jēzu. Nevis es un man bet tu, Jēzu, ir galvenie vārdi. Diemžēl Pēterim bija diezgan bieza galva un prasīja daudz laiku, un ciešanas pirms viņš šo saprata. Mums ir jālūdz, lai mums būtu gudrāka galva par Pēteri, lai mēs to saprastu ātrāk un bez lielas izgāšanās. Varbūt kāds domā pie sevis, ka tas nav viegli ko mācītājs saka, tas gan nav viegli. Kāpēc man būtu jābūt par kristieti, ja tas ir tik grūti?
Tas ir labs jautāums un es teiktu, ka tam ir divi galvenie iemesli. Pirmais, ka kristīgā patiesība ir taisnība, ko tu nevari mainīt. Tev var patikt, ka Alūksne atrodas tālu no Rīgas, tev tas var nepatikt, bet tā ir neatkarīgi no tava viedokļa, tu nevari to mainīt. Ir tas pats ar kristīgo ticību, tā ir patiesība un vajag tam pielāgoties, vienalga vai patīk jeb nepatīk. Otrais iemesls ir, ka tas atmaksājas būt par kristieti.
Ja vien tici pa īstam, Dievs dod
prieku un gandarījumu sirdī, kas ir lielāks un īstāks par pasaules tukšu un
viltus prieku. Un Debesu Valstībā būs neaptverams prieks un mūžīgi mūžos. Ka
tas atmaksājas būt par kristieti nedrīkst būt galvenais iemesls, kāpēc esam
kristieši, kaut tā ir. Kā es teicu, galvenam iemeslam jābūt, ka kristīgā ticība
ir patiesība un no pateicības Jēzum. Jo, ir jāapzinas, kāpēc atmaksājas būt par
kristieti. Ja mums pašiem būtu jāizpērk savi grēki, tad būtu cauri gan. Tas
būtu neiespējams daudzu iemeslu dēļ.
Atmaksājas būt par kristieti tāpēc, ka Jēzus ir izpircis tavus grēkus Golgātā
pie krusta, ar neaptveramām sāpēm. Atmaksājas tāpēc, ka Trīsvienīgais Dievs ir
žēlīgs mums.
Šodienas bauslis: Mūsu sirdīm jābūt atbrīvotiem no mantkārības, lai mēs varētu iegūt Dieva žēlastību un kalpot Dievam.
Šodienas evaņģēlijs: Likt savu gribu zem
Trīsvienīgā Dieva gribas atmaksājas.
Gribētu īsi rezumēt savu teikto:
1.
Aiz visa, ko tu māki,
aiz visa kas tev ir, stāv Dieva žēlastība.
2. Laicīgām lietām ir sava vieta, bet nevar dot tev gandarījumu sirdī. Vienīgi
veltīt laiku Jēzum dod īsto prieku un gandarījumu sirdī.
3.
Cilvēka paša griba ir
nežēlīgs vagars ar lielo patāgu.