Sprediķis 27.janvārī

Šodienas galvenā tēma ir, ka Jēzus rada ticību. Vecās Derības lasījumā dzirdējām, ka Trīsvienīgais Dievs aicina visus, lai ticētu. Otrais lasījumā Pāvils māca par svarīgo nosacījumu, lai cilvēks varētu ticēt pa īstam. Man pašam ir jāmirst. Ne burtiski, fiziski, bet... Man jāpadodas Jēzum Kristum, jāatzīst, ka Viņš ir priekšnieks, nevis es. Jāatzīst, ka Viņš ir stiprāks par mani. Jāatzīst, ka es esmu tikai instruments un īstais darītājs ir Trīsvienīgais Dievs.

Pats mirst tā kā es teicu ir nosacījums, lai varam nākt pie īstās ticības, bet ar to vien nepietiek. Evaņģēlijā ir sīkāka mācība, kā tā īstā dzīvā ticība rodas. Mēs dzirdējām atkal par to pašu sievieti, par ko bija runa pirms nedēļas. Viņa bija aizgājusi pēc ūdens. Viņa sastapa Jēzu, nāca pie ticības un uzreiz palika dedzīga un aizrāvās ne pa jokam. Kā es varu to zināt? Tāpēc, ka viņa atstāja savu ūdens trauku. Iedomājies, ūdens bija galvenais iemesls, kāpēc viņa aizgāja. Mēs nezinām īsti, cik tālu bija no akas līdz pilsētai. Laikam ne ļoti tālu, bet tomēr. Atbilstoši mūsu apstākļiem tas ir kā aiziet uz veikalu, iepirkties par 20 eiro un atstāt, aizmirst preces veikalā. Tas man nekad nav noticis un visticamāk nevienam citam no klātesošiem arī nē. Ūdens viņai bija galvenais, bet Jēzus palika par galveno. Kāpēc viņa aizrāvās tik traki, ka aizmirsa ūdeni, kas izraisīja šo īsto ticību?

Grēka apziņa izraisīja šo īsto ticību jeb ar citiem vārdiem, ka viņa uzzināja patiesību par sevi. Ir grēks dzīvot kopā ar sešiem vīriešiem. Jēzus teica patiesību par viņu, bet... Viņš to darīja, ne raustot degunu uz viņu. Uzzinot patiesību par sevi, viņa aizrāvās tik traki, ka viņa atbilstoši mūsu apstākļiem aizmirsa preces par 20 eiro veikalā. Kāds ir secinājums? Grēka apziņa ir pavisam svarīgs nosacījums īstai ticībai. Tikai redzot, cik mūsu grēki ir daudzi un nopietni, rodas īsta mīlestība un ticība Jēzum Kristum. Tikai redzot, cik mūsu grēki ir daudzi un nopietni, rodas īsta atkarība no Jēzus Kristus, no grēku piedošanas. Šodien tev ir jāpārbauda sevi, vai tev ir tāda īsta ticība kā šai sievietei, vai tu aizraujies ar ticību ne pa jokam, kā šī sieviete darīja? Es protams nesaku, ka mums obligāti būtu jāaizmirst preces par 20 eiro veikalā, bet... Ko es saku ir, ka mums vajag lūgt par īsto grēku apziņu, par īsto ticību. Mums ir jālūdz, lai mēs tā aizraujamies par Jēzu, ka mēs varētu aizmirst preces par 20 eiro veikalā. Mums ir jālūdz, lai nekas cits, bet Jēzus mums būtu galvenais.

Tie mācekļi arī dabūja nelielu pamācību šajā lasījumā. Viņi domā tikai par miesisko pārtiku, bet Jēzus paskaidro viņiem, ka vajag arī un vispirms garīgo pārtiku. Šis ir otrais nosacījums, lai rodas īsta ticība. Ka cilvēks ēd ne tikai miesisko, bet arī garīgo pārtiku. Arī tie citi cilvēki tajā pilsētā nāca pie ticības, pavadot divas dienas kopā ar Jēzu. Secinājums ir skaidrs. Tikai ēdot garīgu pārtiku, lūgšanu, Bībeli, Svēto Vakarēdienu un pavadot laiku kopā ar Jēzu rodas īsta ticība. Kādas ir sekas no īstas ticības? To mēs arī varam redzēt te. Šī sieviete uzreiz gribēja dalīties ar savu ticību, stāstīt un liecināt pārējiem tajā pilsētā. Tas ir it kā nedaudz pārsteidzoši. Visticamāk viņa bija neieredzēta tajā pilsētā, visticamāk ne vienu reizi vien viņa ir tikusi nosaukta ar neskaistu vārdu.

Būtu bijis nepareizi, bet saprotami, ja viņa gribēja atriebties uz pilsētas iedzīvotājiem, turēt šo atklājumu kā noslēpumu pie sevis. Tomēr, tā nebija. Kāpēc? Tāpēc ka, kad cilvēks redz, cik daudz Dievs viņam ir piedevis, viņam paliek vieglāk un pat viegli piedot citiem. Kad cilvēks tā aizrāvās ar savu ticību, ka viņa aizmirsa savu ūdeni, galvenais kāpēc viņa atnāca, tad tas nozīmē, ka Svētā Gara uguns dega ne pa jokam viņas sirdī. Kad Svētā Gara uguns deg ne pa jokam cilvēka sirdī, tad viņš nevar nestāstīt un nedalīties ar to, ko viņš ir redzējis un dzirdējis. Šī sieviete piedeva un bija bez prestiža. Viņai nebija kauns pašai stāstīt, cik tas ir bijis nepareizi no viņas dzīvot kopā ar sešiem vīriešiem. Mūsu uzdevums ir arī liecināt par savu ticību citiem, pirmkārt tiem, kurus mēs pazīstam. Pietiek ar vienu cilvēku, kas aizraujas ne pa jokam un pa īstam ar savu ticību, lai garīga atmoda varētu notikt.

Ja tu esi mēģinājis stāstīt saviem radiem un draugiem par Jēzu un tas neizdevās, tad ir jautājums kāpēc tas neizdevās. Iemesls varētu būt, ka tiem radiem un draugiem ir cietas sirdis un ir neatsaucīgi. Tomēr, iemesls arī varētu būt, ka tu neesi tā aizrāvies ar savu ticību, kā šī sieviete aizrāvās. Varbūt iemesls ir, ka tu nekad nemūžam neaizmirstu preces par 20 eiro veikalā, ka ne Jēzus, bet kaut kas cits tev ir svarīgāks. Varbūt tā nav, bet. Katram ir jāpārbauda sevi dzīvā Dieva priekšā. Ir rakstīts, ka  pilsētas iedzīvotāji zināja, ka Jēzus ir pasaules pestītājs. Mums ir arī jāzina, ka Jēzus ir pasaules pestītājs. Mums arī jāzina patiesību par sevi, ka esam grēcinieki ne pa jokam. Tad, un tikai tad, galvenais mācības gabals kristīgajā ticībā tev paliek svarīgs un dzīvs. Ka Jēzus ir pasaules pestītājs, ka visi grēki var tikt piedoti.

Šodienas bauslis: Man vajag mirt un aizrauties ne pa jokam ar savu ticību.

Šodienas evaņģēlijs: Garīgā atmoda var notikt, kad kaut viens cilvēks ņem savu ticību nopietni.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Trīsvienīgais Dievs aicina visus uz ticību.

2.    Mums vajag gan miesisko, gan garīgo pārtiku, lai mēs augtu ticībā.

3.    Mums ir jābūt bez prestiža un piedodošiem, lai mēs varētu liecināt par savu ticību.