Sprediķis 27.janvārī
Šodienas galvenā tēma ir, ka
Jēzus rada ticību. Vecās Derības lasījumā dzirdējām, ka Trīsvienīgais Dievs
aicina visus, lai ticētu. Otrais lasījumā Pāvils māca par svarīgo nosacījumu, lai
cilvēks varētu ticēt pa īstam. Man pašam ir jāmirst. Ne burtiski, fiziski, bet...
Man jāpadodas Jēzum Kristum, jāatzīst, ka Viņš ir priekšnieks, nevis es.
Jāatzīst, ka Viņš ir stiprāks par mani. Jāatzīst, ka es esmu tikai instruments
un īstais darītājs ir Trīsvienīgais Dievs.
Pats mirst tā kā es teicu ir
nosacījums, lai varam nākt pie īstās ticības, bet ar to vien nepietiek. Evaņģēlijā
ir sīkāka mācība, kā tā īstā dzīvā ticība rodas. Mēs dzirdējām atkal par to
pašu sievieti, par ko bija runa pirms nedēļas. Viņa bija aizgājusi pēc ūdens.
Viņa sastapa Jēzu, nāca pie ticības un uzreiz palika dedzīga un aizrāvās ne pa
jokam. Kā es varu to zināt? Tāpēc, ka viņa atstāja savu ūdens trauku.
Iedomājies, ūdens bija galvenais iemesls, kāpēc viņa aizgāja. Mēs nezinām īsti,
cik tālu bija no akas līdz pilsētai. Laikam ne ļoti tālu, bet tomēr. Atbilstoši
mūsu apstākļiem tas ir kā aiziet uz veikalu, iepirkties par 20 eiro un atstāt,
aizmirst preces veikalā. Tas man nekad nav noticis un visticamāk nevienam citam
no klātesošiem arī nē. Ūdens viņai bija galvenais, bet Jēzus palika par
galveno. Kāpēc viņa aizrāvās tik traki, ka aizmirsa ūdeni, kas izraisīja šo
īsto ticību?
Grēka apziņa izraisīja šo īsto
ticību jeb ar citiem vārdiem, ka viņa uzzināja patiesību par sevi. Ir grēks
dzīvot kopā ar sešiem vīriešiem. Jēzus teica patiesību par viņu, bet... Viņš to
darīja, ne raustot degunu uz viņu. Uzzinot patiesību par sevi, viņa aizrāvās
tik traki, ka viņa atbilstoši mūsu apstākļiem aizmirsa preces par 20 eiro
veikalā. Kāds ir secinājums? Grēka apziņa ir pavisam svarīgs nosacījums īstai
ticībai. Tikai redzot, cik mūsu grēki ir daudzi un nopietni, rodas īsta
mīlestība un ticība Jēzum Kristum. Tikai redzot, cik mūsu grēki ir daudzi un
nopietni, rodas īsta atkarība no Jēzus Kristus, no grēku piedošanas. Šodien tev
ir jāpārbauda sevi, vai tev ir tāda īsta ticība kā šai sievietei, vai tu aizraujies
ar ticību ne pa jokam, kā šī sieviete darīja? Es protams nesaku, ka mums
obligāti būtu jāaizmirst preces par 20 eiro veikalā, bet... Ko es saku ir, ka
mums vajag lūgt par īsto grēku apziņu, par īsto ticību. Mums ir jālūdz, lai mēs
tā aizraujamies par Jēzu, ka mēs varētu aizmirst preces par 20 eiro veikalā.
Mums ir jālūdz, lai nekas cits, bet Jēzus mums būtu galvenais.
Tie mācekļi arī dabūja nelielu pamācību
šajā lasījumā. Viņi domā tikai par miesisko pārtiku, bet Jēzus paskaidro
viņiem, ka vajag arī un vispirms garīgo pārtiku. Šis ir otrais nosacījums, lai
rodas īsta ticība. Ka cilvēks ēd ne tikai miesisko, bet arī garīgo pārtiku. Arī
tie citi cilvēki tajā pilsētā nāca pie ticības, pavadot divas dienas kopā ar
Jēzu. Secinājums ir skaidrs. Tikai ēdot garīgu pārtiku, lūgšanu, Bībeli, Svēto
Vakarēdienu un pavadot laiku kopā ar Jēzu rodas īsta ticība. Kādas ir sekas no
īstas ticības? To mēs arī varam redzēt te. Šī sieviete uzreiz gribēja dalīties
ar savu ticību, stāstīt un liecināt pārējiem tajā pilsētā. Tas ir it kā nedaudz
pārsteidzoši. Visticamāk viņa bija neieredzēta tajā pilsētā, visticamāk ne
vienu reizi vien viņa ir tikusi nosaukta ar neskaistu vārdu.
Būtu bijis nepareizi, bet
saprotami, ja viņa gribēja atriebties uz pilsētas iedzīvotājiem, turēt šo
atklājumu kā noslēpumu pie sevis. Tomēr, tā nebija. Kāpēc? Tāpēc ka, kad
cilvēks redz, cik daudz Dievs viņam ir piedevis, viņam paliek vieglāk un pat
viegli piedot citiem. Kad cilvēks tā aizrāvās ar savu ticību, ka viņa aizmirsa
savu ūdeni, galvenais kāpēc viņa atnāca, tad tas nozīmē, ka Svētā Gara uguns
dega ne pa jokam viņas sirdī. Kad Svētā Gara uguns deg ne pa jokam cilvēka
sirdī, tad viņš nevar nestāstīt un nedalīties ar to, ko viņš ir redzējis un
dzirdējis. Šī sieviete piedeva un bija bez prestiža. Viņai nebija kauns pašai
stāstīt, cik tas ir bijis nepareizi no viņas dzīvot kopā ar sešiem vīriešiem.
Mūsu uzdevums ir arī liecināt par savu ticību citiem, pirmkārt tiem, kurus mēs
pazīstam. Pietiek ar vienu cilvēku, kas aizraujas ne pa jokam un pa īstam ar
savu ticību, lai garīga atmoda varētu notikt.
Ja tu esi mēģinājis stāstīt
saviem radiem un draugiem par Jēzu un tas neizdevās, tad ir jautājums kāpēc tas
neizdevās. Iemesls varētu būt, ka tiem radiem un draugiem ir cietas sirdis un
ir neatsaucīgi. Tomēr, iemesls arī varētu būt, ka tu neesi tā aizrāvies ar savu
ticību, kā šī sieviete aizrāvās. Varbūt iemesls ir, ka tu nekad nemūžam
neaizmirstu preces par 20 eiro veikalā, ka ne Jēzus, bet kaut kas cits tev ir
svarīgāks. Varbūt tā nav, bet. Katram ir jāpārbauda sevi dzīvā Dieva priekšā.
Ir rakstīts, ka pilsētas iedzīvotāji
zināja, ka Jēzus ir pasaules pestītājs. Mums ir arī jāzina, ka Jēzus ir
pasaules pestītājs. Mums arī jāzina patiesību par sevi, ka esam grēcinieki ne
pa jokam. Tad, un tikai tad, galvenais mācības gabals kristīgajā ticībā tev
paliek svarīgs un dzīvs. Ka Jēzus ir pasaules pestītājs, ka visi grēki var tikt
piedoti.
Šodienas bauslis: Man vajag mirt un
aizrauties ne pa jokam ar savu ticību.
Šodienas evaņģēlijs: Garīgā atmoda var
notikt, kad kaut viens cilvēks ņem savu ticību nopietni.
Gribētu īsi rezumēt savu teikto:
1.
Trīsvienīgais Dievs
aicina visus uz ticību.
2. Mums vajag gan miesisko, gan garīgo pārtiku, lai mēs augtu ticībā.
3.
Mums ir jābūt bez
prestiža un piedodošiem, lai mēs varētu liecināt par savu ticību.