Sprediķis - Ciešanu laika 2.svētdiena (Pūpolsvētdiena)
Zaharija 2:14-17, Filipiešiem 2:5-11, Jāņa ev. 12:1-16
Šodien ir Pūpolsvētdiena un galvenā tēma ir Jēzus ceļš uz Golgātas krustu, no mīlestības uz mums. Vecās Derības lasījumā dzirdējām par prieku un līksmi. Arī šajā ciešanas klusajā nedēļā, kas mums priekšā, ir pilna ar klusu, rāmu, bet stipru prieku un gavilēm. Ir jābūt līdzjūtībai ar Jēzu par Viņa ciešanām, tāpēc klusi un rāmi, bet, arī, prieku par mūsu dvēseļu atbrīvošanu. Šodien iesākas pēdējais un izšķirošais posms ceļā uz Golgātas krustu, ceļā uz mūsu dvēseļu pestīšanu.
Otrais lasījums māca, kāds Jēzus ir un kādiem mums jābūt, proti, pēc iespējas līdzīgākiem Jēzum. Cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Grēka krišanā šis tēls netika pilnīgi iznīcināts, bet stipri bojāts. Bez svētās dzīves, līdzībā šis tēls atrodas drupās mūsos. Bet mēs visi esam redzējuši, cik skaisti dienvidtornis Alūksnes vecajā pilī ir ticis atjaunots. Ir tieši tas pats princips mūsos, ar mūsu dvēselēm. Caur svēto dzīvi, ņemot savu ticību nopietni, Dieva tēls un līdzība mūsos atjaunojas un tiek uzbūvēta no jauna. Nekad nebūs pilnīgs, grēks paliek mūsos zemes virsū, daudzas drupas paliek. Tomēr, tāpat kā dienvidtornis kaut kas tomēr uzlabojas un paliek labāk vai vismaz mazāk slikti dvēselē. Caur svēto dzīvi draudzes kopībā. Un rasējumā ir Jēzus, Viņa darbi un vārdi, Viņš ir tas paraugs, pēc kā ir jāatjaunojas.
Evaņģēlijā dzirdējām, ka sagatavoja mielastu Jēzum par godu. Pēc būtības tieši tas pats notiek arī šodien, tieši tagad. Pēc būtības Dievkalpojums ir mielasts, kas notiek Jēzum par godu. Dievkalpojumā dzirdam Dieva vārdu un saņemam mācību, ko tas nozīmē, kā to pielietot ikdienā. Pēc būtības ēdam Dieva Vārdu, ņemam tās garīgas barībvielas pie sevis. Mēs arī saņemam altāra sakramentu, ēdam Kristus miesu un asinis. Un viss notiek Trīsvienīgajam Dievam par godu. Caur šo maltīti evaņģēlijā, tie mācekļi tika stiprināti, lai ietu, kur Jēzus parāda, lai sekotu Viņam ceļā uz krusta. Ir tieši tas pats princips ar mums. Dievkalpojumā saņemam stiprinājumu un vadību, lai ietu, kur Jēzus aicina, kas nereti nozīmē ceļš uz krustu, ceļš uz un caur dažādām grūtībām.
Marta apkalpoja, Lācars sēdēja pie galda, proti, ēda un stiprinājās. Katrai darbībai ir savs laiks. Mums ir jāstiprinās ar garīgo barību, tāpat kā Lācars, bet ne tikai. Ja tas ir viss, ticība paliek par garīgo savtīgumu. Vajag arī pēc stiprināšanās kalpot kā Marta, tad būs pareizs līdzsvars. Mēs arī dzirdējām, ka Marija svaidīja Jēzu ar dārgu īstu nardu eļļu. 300 denāriji bija gandrīz gada alga normālam strādniekam tajā laikā. Marija deva to vislabāko un visdārgāko, kas viņai bija Jēzum. Mums ir jādara tāpat. Tīri burtiski protams nav iespējams svaidīt Jēzum kājas, bet līdzībā mēs darām to veidot personiskas attiecības ar Viņu. Lūgšanā, Bībeles lasīšanā, Dievkalpojumā u.t.t. No tā veidojās laba smarža. Ne burtiski, bet līdzībā tas pats notiek arī šodien. Kad cilvēks rīkojas savtīgi un bezdievīgi, tad līdzībā un dažreiz burtiski veidojas nelaba smaka, smird. Un otrādi. Kad cilvēks vismaz cīnās ar saviem grēkiem, vismaz mēģina uzbūvēt Dieva tēlu un līdzību sevī no jauna, kad viņš prot kalpot un rīkoties nesavtīgi, veidojas laba smarža pasaulē. Jo vairāk, kas ņem savu ticību nopietni un nopietni apkaro savus grēkus, jo labāka un lielāka smarža pasaulē.
Bet te ir plašāka mācība. Evaņģēlijā ir rakstīts, ka tā eļļa bija īsta. Te ir lietots tā pati sakne grieķu valodā, kas ir vārdā ticība. Viltojumi nav moderns izgudrojums. Tāpat kā šodien preču zīmoli tika viltoti arī tad. Bet tīri burtiski te ir rakstīts, ka tā eļļa bija ticīga, proti īsta, neviltota. Kāds ir secinājums? Diemžēl ir viltojumi, neīstas preces arī ticībā. Kādi ir parasti viltojumi ticības dzīvē? Būtu daudz ko pieminēt, bet gribētu pieminēt dažus.
1. Neesoša vai sekla grēka apziņa. Ja cilvēkam liekas, ka Jēzus krusta nāve ir nesaprotama, absurda un nevajadzīga, tad viņam noteikti ir pārāk sekla grēka apziņa. Toties, ja cilvēkam Jēzus krusta nāve liekas dārga, vērtīga, nepieciešama un viņa vienīga cerība, tad viņam ir ir īsta, neviltota ticība un dziļa grēka apziņa. Tad ir īstais zīmols.
2. Filtrēt Bībeles mācībā un kristīgajā tradīcijā. Ja cilvēks ņem vērā, kas personiski patīk Bībelē un filtrē, kaut ar skaistiem aizbildinājumiem, kas nepatīk, tad viņam ir neīsta, viltota ticība. Pie īstas ticības pieder padoties visam tam, kas ir rakstīts Bībelē un kristīgā tradīcijā, neatkarīgi no personiskas patikas vai nepatīkas. Tad ir īstais zīmols.
3. Viltojums ir arī, ja cilvēks uztver Jēzus kā līdzvērtīgu partneri un nē kā KUNGU. Ir būtiska piebilde, ka Jēzus mūs vada no mīlestības, ka Viņš ir mīlestības Kungs, bet tomēr. Ir KUNGS, kam mums ir jāpadodas.
4. Pēdējais negatīvais piemērs ir pieminēts šodienas evaņģēlijā. Jūdas it kā rūpējas par nabagiem, pārmetot Marijai, bet tikai it kā. Īstais iemesls nebija rūpes par nabagiem, bet mantkārība. Ir tā, ka mēs visi esam grēcinieki un visiem dažreiz netīri motīvi maisās pa kājām, bet... Kam ir īsta, neviltota ticība vismaz apkaro netīrus motīvus un vismaz, cik iespējams grēcīgam cilvēkam, dara visu ar pareizu motivāciju, no mīlestības uz Jēzu un savu tuvāko. Jēzus aizstāvēja Mariju pret Jūdu. Ir atkal tas pats princips šodien. No vienas puses ir tā, ka mums ir jāiet, kur Jēzus vada. Tīri burtiski ir maz ticams, ka mēs tiksim krustā sisti ticības dēļ šodien Latvijā, bet... No otras puses ir ļoti ticams, ka sastopamies ar dažādiem krustiem arī Latvijā šodien. Ar cilvēku nesaprašanu vai negatīva, pat agresīva attieksme ir ļoti iespējams sastapties Latvijā šodien, sekojot Jēzum. Bet arī šodien Jēzus palīdz mums nest mūsu salīdzinoši mazos krustus un aizstāv pret tādiem, kuri ir kā Jūdas.
Šodienas bauslis: Mums ir jāiet, kur Jēzus vada, kas nereti nozīmē vairāk vai mazāk krustus un grūtības.
Šodienas evaņģēlijs: Jēzus gāja uz savu krustu no mīlestības uz mums, lai mūsu grēki varētu tikt piedoti.
Gribētu īsi rezumēt savu teikto:
1. Klusā nedēļa ir saldskābā nedēļa. Ir jābūt līdzjūtībai ar Jēzu un vienlaicīgi priekam par Viņa krusta nāvi, par mūsu grēku piedošanu.
2. Ir jāatjauno Dieva tēlu un līdzību sevī, kļūstot pēc iespējas līdzīgākam Jēzum.
3. Saņemt stiprinājumu no Jēzus ir savs laiks, ar šo stiprinājumu kalpot citiem ir arī savs laiks.