Sprediķis 6.oktobrī - pateicība par ražu
Lasījumi: 1.Laiku 16:7-12. Jāņa atklāsme 5:11-14 un Mateja ev. 15:29-31
Šodien ir Pļaujas svētki, un galvenā tēma pateicība par ražu. Tomēr, tēma ir plašāka, ir jāpateicas Trīsvienīgajam Dievam par visu, ne tikai par ražu. Vecas Derības lasījumā dzirdējām, ka Dāvids lika Asāfam un viņa brāļiem pateikties Dievam. Tomēr, tīri burtiski ir rakstīts, ka Dāvids nosprauda kārtību, kā pateikties Dievam. Ko tas nozīmē mums? Ka nevaram pateikties Trīsvienīgajam Dievam tikai šad un tad, kā pagadās.
Ir jābūt kārtībai, lai mēs regulāri un bieži pateicamies. Ir protams tā, ka dažreiz var izjukt, bet. Galvenais likums mums jābūt regulāram laikam un vietai, kad un kur pateikties Dievam. To mēs galvenokārt darām lūgšanā. Tāpēc katrai lūgšanai vienmēr vajadzētu sākt ar pateicību. Kā pagadās nav apmierinošs režīms šajā aspektā. Otrais lasījums dzirdējām par, ne vienīgo bet galveno lietu par ko pateikties. Ka Jēzus ir miris Golgāta pie krusta, lai mūsu grēki varētu tikt piedoti. Ka Viņš ir šķiedis savas asinis mūsu dēļ. Mēs sakām baznīcā, ka cilvēks ir grēcīgs, un tā arī ir. Mēs sakām, ka Jēzus ir miris mūsu grēku dēļ, un tā arī ir. Bet mums arī vajadzētu padomāt un pateikties par to, kāpēc Jēzus mira mūsu dēļ. Tāpēc, ka cilvēks, tu, esi radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Tāpēc, ka Trīsvienīgais Dievs tevi mīl. Tāpēc, ka Trīsvienīgais Dievs un Jēzus grib veidot attiecības un sadraudzēties ar tevi.
Evaņģēlijā dzirdējām, ka Jēzus uzkāpa kalnā. Viss vai vismaz ļoti daudz kas ir rakstīts Bībelē var saprast gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ir protams vēsturiski burtiski pareizi, ka Jēzus uzkāpa kalnā. Bet to var arī saprast pārnestā nozīmē. Kas notiek, kad cilvēks ir uz kalna. Viņš redz vairāk un tālāk. Ko tas nozīmē mums saistībā ar pateicību? Cilvēkam var likties, ka viņam ir mazs vai nekas, par ko pateikties Dievam. Tomēr tā nav, ir gana daudz par ko pateikties Trīsvienīgajam Dievam. Problēma ir, ka cilvēks to neredz. Kā risināt šo problēmu? Vajag līdzībā uzkāpt kalna, lai cilvēks redzētu vairāk un tālāk. Tā kalna kāpšana notiek galvenokārt divos veidos. Viens ir caur lūgšanu. Caur lūgšanu atveras cilvēka garīgas ausis un acis, lai viņš redz, dzird un pamana, ka Dievs ir labs, ka ir gana daudz par ko pateikties.
Otrais veids ir, lai neuztvertu visu kā pats par sevi saprotams. Ebrejiem ir tāds likums, ka viņiem ir jāpateicas Dievam katru reizi, kad viņiem ir vēdera izeja. Tas varētu skanēt smieklīgi un dumji. Vēdera izeja ir taču dabiska, kas tur ir par ko pateikties. Tomēr, būtu gana nejauki, ja vēders nekustētos. Arī par šo ir jāpateicas Dievam. Tas pats princips attiecas uz visām ikdienas lietām. Maize uz galda, skābeklis ko elpot, ūdens krānā. Nav pats par sevi saprotams, ka ir maize uz galda. Ja Dievs neaizsargātu labību, nebūtu ko likt uz galda. Nav pats par sevi saprotams, ka ir skābeklis ko elpot un ūdens krānos. Ja Dievs neuzturētu savu radību, mums nebūtu ko elpot un dzert. Katru rītu ir jāpateicas Dievam, ka neizcēlās ugunsgrēks naktī, ka tu vispār pamodies vēl vienu reizi. Ja mēs iekļaujam ikdienas it kā sīkumi, it kā pats par sevi saprotamas lietas, mūsu pateicības kārtībā un sarakstā, tad ir gana daudz par ko pateikties. Kad Jēzus bija uzkāpis kalnā, Viņš apsēdās, proti, palika tur. Kad mēs līdzībā esam uzkāpuši pateicības kalna, kad esam iemācījušies būt pateicīgiem, tad mums arī līdzībā vajag apsēsties. Proti, palikt pateicības darbos, saglabāt pateicības attieksme.
Luters saka, ka tas, kas nepateicas Dievam ir zaglis. Viņš zog no Dieva kas pienākas Viņam, proti pateicība. Uz šī kalna Jēzus darīja brīnumus, mēmus runāja un akli redzēja. Tīri burtiski tas pats var notikt arī šodien. Pārnestā nozīmē tas pats notiek katru reizi, kad cilvēks sāk slavēt Trīsvienīgo Dievu un redzēt Viņa brīnišķīgus darbus. Ja cilvēks neslavē Dievu, viņš var runāt gana daudz, bet pēc būtības viņš ir mēms. Kad cilvēks sāk slavēt Trīsvienīgo Dievu, tad viņš sāk runāt pa īstām. Tas pats princips attiecas arī uz redzi. Ja cilvēks neredz Trīsvienīga Dieva brīnišķīgus darbus, viņš ir pēc būtības akls, kaut fiziski redzīgs. Kad mēs slavējam Dievu, kad mēs redzam Viņa darbus, tad tas pats brīnums ir noticis ar mums. Līdz šim esmu runājis par patīkamām lietām, par ko ir viegli slavēt Dievu. Bet nereti notiek arī nepatīkamās lietas, par ko ir grūtāk slavēt Dievu.
Kad es biju bērns, man nepatīk tīrīt savu istabu, nepatīk darīt mājas darbus. Kad bija jādara grūti darbi, gribēju padoties uzreiz un necīnīties tālāk. Bet vecāki piespieda man tīrīt istabu, darīt mājas darbus un pabeigt arī grūtus darbus. Tas man protams nepatīk un tajā brīdī uztveru, ka vecāki ir ļauni un nemaz neienāca prātā pateikties viņiem par šo. Bet šodien saprotu, ka vecākiem bija taisnība un, ka viņi rīkojās mīlestībā. Šodien esmu pateicīgs, ka viņi piespieda man darīt, kas tajā brīdī nepatīk. Ir viegli pateikt, ka bērni ir slinki un neprot redzēt lietas tālā perspektīvā. Nereti tā ir, ja, bet tikpat nereti, pieaugušie ir tieši tādi paši. Nereti Dievam vajag mūs pamācīt un likt situācijās, ko nepatīk. Bet galvenais ir, lai mēs saprotam, ka Trīsvienīgais Dievs vienmēr rīkojas ar mums mīlestībā, no mīlestības. Kad notiek kas nepatīk, nekurni un nedusmojies.
Saproti, ka tas ir Dievs, kas no mīlestības māca tev tīrīt istabu un pabeigt arī grūtus darbus. Saproti, ka tas ir Dievs, kas no mīlestības māca tev apkārot rakstura trūkumus. Saproti, ka Dievs vienmēr rīkojas ar tevi mīlestībā, kaut paņēmiens varētu būt skarbs. Ja tu proti pateikties arī par to, kas sāp un ir nepatīkami, tad tu esi ticis tālu uz ticības ceļa.
Šodienas bauslis: Mums ir jābūt
pateicīgiem par visu.
Šodienas bauslis: Jēzus nomira Golgāta pie krusta, tāpēc, ka tu esi radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tāpēc, ka Viņš tevi mīl.
Gribētu īsi rezumēt savu teikto:
1.
Ir jābūt kārtībai, kā
pateikties Dievam. To nevar darīt kā pagādas.
2. Jēzus krusta nāve nav vienīgais bet galvenais, par ko būt pateicīgam.
3.
Ir jāpateicas arī par
to kas sāp, jo, Dievam vienmēr ir mīlestības mērķi ar mums.