Kungs, ja Tev gadītos iet garām, iegriezies pie manis, ienāc gan.
Tomēr Tev jāzina: manas durvis Tu noteikti atradīsi aizvērtas. Arvien
es par kaut ko baidos, tāpēc aizšauju bultu. Bet Tu taču zini, kā ieiet
arī tad, ja durvis ir ciet. Pat tad, ja durvju vispār nav. Kungs, es
gribu Tev uzreiz pateikt, ka, atnākdams pie manis, Tu neko daudz
neatradīsi. Ja vēlies mīlestību, būs labāk, ja to atnesīsi Tu. Jo mana
mīlestība, Tu zini, ir mazliet zaudējusi dzīvību, būs labāk, ja Tu man
atnesīsi kādu mazumiņu pavisam svaigas. Iepako to labi ceļā, jo
mīlestība ir trausla!
Ja Tev atrastos arī mazliet cerības, šīs neiznīcīgās Tava dārza puķes, būtu gan labi, ja arī no tās Tu man atnestu kādu puķīti. Man ir tik nepieciešama cerība, lai mans skatiens atkal no jauna uzziedētu!
Un, ja vēl būtu iespējams, ka Tev atrastos mazliet ticības, ko
man piešķirt, gluži maziņas, tik lielas kā sinepju graudiņš, tad – tad
es varētu kalnus pārcelt.