Lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi…
(1.Tim.2:1-4; Mt.20:25-28)
Valsts svētkos – Opekalns, Ape
Labdien, dārgie
draugi, mūsu Valsts svētkos!
Manā ģimenē šogad šie svētki ir ļoti īpaši, jo
11.novembrī, tātad Lāčplēša dienā, pasaulē nāca
mūsu otrais mazdēliņš Jēkabs. Esmu patīkami pārsteigts, ka
meita mazulim izvēlējusies tādu spēcīgu vārdu. Tā sauca vienu no nozīmīgākajiem
VD personāžiem. Tā sauca manu vecvectēvu un vienu no manas sievas senču senčiem.
Un latviešiem vispār vārds Jēkabs ir
vārds ar īpašu nozīmi! 25.jūlijs, kad Jēkabs svin savu vārda dienu, jau izsenis
tiek dēvēts par Saimnieku diena. Uz Jēkabiem jeb Jēkopiem izkūla pirmos graudus un izcepa pirmo jaunās ražas maizīti.
Ar šo dienu sāka ēst jaunos ābolus, kartupeļus un kāļus. Tā nu iznāk, ka vārds Jēkabs ir sava veida simbols mūsu tautas
ilgām pēc mierīgas un pārtikušas dzīves.
Jēkabiņš nāca pasaulē Valmieras slimnīcas dzemdību
nodaļā. Kad piektdienas vakarā mēs ar sievu braucām uz Valmieru, lai māmiņu un
bērniņu vestu no slimnīcas mājās, mūs pārsteidza nepārtrauktā mašīnu straume, kas
plūda pretī pa Pleskavas šoseju. Taču
tad sapratām: ir “garās” brīvdienas
un bērni
dodas projām no Rīgas un citām pilsētām, kurās viņi studē vai strādā, lai Valsts
svētkus svinētu kopā ar saviem laukos dzīvojošajiem vecākiem, ar savām ģimenēm.
Novembris ir mēnesis, kad Jēkaba dienas prieks mūsos
uzdzirkstī no jauna. Mēs izbaudām atpūtu savos siltajos un gaišajos mājokļos.
Mēs kopīgi ieturam bagātīgu svētku maltīti. Mēs aizdedzam svecītes 11.novembra
krastmalā Rīgā vai savu māju logos. Lāpu
gājienā mēs nostājamies līdzās plecu pie pleca un pēkšņi jūtam, ka mūsu
sirdis liesmo gluži kā lāpas mūsu rokās. Mēs esam iedegušies par savu Valsti,
par savu tautu, par Latviju.
Sava zeme
un valsts ir liela atbildība. Pirmajā Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs “ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā”, lai
cilvēks to koptu un sargātu. Pirmajiem cilvēkiem viņu rūpju un atbildības fokuss bija Ēdene. Mums latviešiem tā ir Latvija, un man gribētos, lai pēc
iespējas vairāk cilvēku apzinās skaudro patiesību, ko tik precīzi izteikusi dzejniece Māra Zālīte
dzejolī “Tik un tā”. Atceraties? “Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies,
necenties tā – man viņa ir visskaistākā tik un tā…”
Senās
pasaules domātājs - izcilais
romiešu orators un valstsvīrs Marks Tullijs CICERONS (106–43
p.m.ē.) ir teicis, ka brīvi dzīvo tikai
tas, kurš rod prieku, izpildot savu ikdienas pienākumu. Traktātā “Par valsti” viņš rosina pārdomāt, kas ir
ideāla
valsts, taisnīgums, valdnieka tikumība, cilvēka pienākums un liktenis.
Mūsu Valsts ir maza un
salīdzinoši jauna. Tā ir kā mazs bērns, kam vajadzīgas pieaugušo rūpes un
gudrība. Tieši tāpēc ir svarīgi, ko mēs katrs domājam par savu valsti, tās valdītājiem
un vadītājiem, valsts pienākumu pret pilsoņiem un pilsoņu pienākumu pret valsti.
Esam vienoti tikai svētkos vai tomēr izrādām vienotību arī rūpju pilnajā
ikdienā? Vai, pieprasot pārmaiņas “no
augšas”, esam gatavi kaut ko mainīt arī sevī? Vai esam gatavi savas Valsts
labā darīt ko vairāk par mēles nesavaldīšanu?
Esmu runājis ar cilvēkiem
un zinu, ka daudzi ir bijuši aktīvi savulaik tik populārās Tautas frontes dalībnieki,
bet redzot, ka cerētās pozitīvās pārmaiņas valstī nenotiek, pagājuši malā un
kļuvuši pasīvi vērotāji. Viņi saka: “Ak,
nav vērts, jo nekas jau tāpat nemainīsies”.
Domāju, Kristus apustuļi
jutās līdzīgi kad redzēja, ka viņu Kungs ir sagūstīts un sists krustā. Tomēr
pagāja tikai īss brīdis, un apustuļu izmisums pārvērtās priekā. Gūto pieredzi
pārdomājis, apustulis Pāvils vēstulē Timotejam rakstīja: “Tad nu es pamācu tevi vispirms
turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem
cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs
dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā” (1.Tim. 2:1-2). Ņemsim
to vērā un turpināsim ticēt Latvijas gaišākai nākotnei!
Dievs jau arī nesola, ka šajā
pasaulē mums būs viegli. Šīs dienas Evaņģēlijā lasām, ka “valdnieki ir kungi pār tautām un lieli kungi tās apspiež”. Ja
izraujam šo no konteksta, tad cits nekas neatliek kā gausties līdzi pasaulei. Taču
Jēzus saka: “Bet pie jums tā nebūs būt;
bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis!” (Mt.20:26 ). Viņš
nāca, lai mums kalpotu, un māca mums, Saviem sekotājiem, kalpošanas attieksmi.
Dažus gadus atpakaļ mēs,
vairāki cilvēki no Apes, piedalījāmies Viduslatgales
Lūgšanu brokastīs. Tur es iepazinos ar kādu “tautas kalpu” , Saeimas deputātu. Viņš man likās krietns un kārtīgs
vīrs, īsts latvietis un lauku patriots. Sarunā abi nonācām pie kopīgas atziņas,
ka valdībā un Saeimā tik grūti un smagi iet tāpēc, ka Valsts priekšstāvji ir
iegrimuši ikdienas darba rutīnā un nejūt saikni ar tiem, kas viņus izvirzīja. Kā aizpildīt šo
pārrāvumu? Nu runāšu mūsu māsas Kristū - Līvijas sirdsdraudzenes Agitas vārdiem
: “Apķersimies!”
Kā Tēvs gaida pārnākam
mājās savu pazudušo dēlu vai meitu, lai to mīlestībā apskautu, kā naglu
caurdurtās Kristus rokas gaida katru grēka nastas nomākto, lai viņa ciešanas
atvieglinātu, tā Latvijas Evaņģēliski luteriskā
Baznīca gaida, kad Valsts atzīs savu nespēju pastāvēt bez Dieva un pieņems
svētības, ko Dievs sagatavojis tieši Latvijai. Baznīca vienmēr ir bijusi atbildīga
un vienota
ar Valsti. Mūsu Luteriskās ticības apliecības, Baznīcas Vienprātības grāmatas
26.artikulā “Par valsti” deklarēts: “Mūsu mācība nevis vājina, bet stiprina Valsts
autoritāti un cieņu pret visiem laicīgajiem nodibinājumiem”.
15.novembrī Apes tautas
namā notika Apes un Alūksnes novada
Lūgšanu brokastis. Pie kopīga brokastu galda apsēdās visdažādākie cilvēki –
ārsti, skolotāji, uzņēmēji, pašvaldību pārstāvji un garīdznieki. Mēs apspriedām,
kā ar savām rokām palīdzēt tai īstajai, patiesajai Latvijai, kas ar Siguldu
nevis beidzas, bet tikai sākas. Mēs sadevāmies rokās, lai aizdegtos
lūgšanā par savu Latviju. Un mēs sapratām, ka tieši caur šādu attieksmi mēs
nesīsim svētību saviem valdītājiem un vadītājiem, savai tautai un - arī paši
sev! Lūgšanas
ir labākais veids kā piepildīt Dieva gribu, un tā ir: “lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”.
Mīļie draugi, “ja Tas Kungs namu
neuzceļ, tad nopūlas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā,
tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat
nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā!”
(Ps.127:1-2).
Dieva Dēls Kungs Jēzus Kristus nāca pasaulē un par mums
nomira tieši tāpēc, lai cilvēks kļūtu citam cilvēkam atbalsts, palīgs un draugs.
Dievs
ir palīdzējis latviešu tautai brīžos, kad jebkura cerība šķita zudusi. Esmu
runājis ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši
izsūtīšanas, un esmu bijis pārsteigts par to, ka viņi, iespējams, paši
to nemaz neapzinoties, ir pildījuši Kristus
doto Augstāko Bausli: “Mīli Dievu pār
visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu!”. Mēs kā tauta esam izdzīvojuši
vienīgi tāpēc, ka smagu pārbaudījumu brīžos esam spējuši pārvarēt savu egoismu,
esam vērsušies pie Dieva, un izrādījuši mīlestību savam tuvākajam un arī
tālākajam.
Apķersimies! Sadosimies
rokās par Latviju! Būsim kā ģimene!
Dieva ģimene. Cīnīsimies viens par otru, izmantojot visus Dieva piedāvātos ieročus!
Šeit, Latvijas pierobežā tas ir tik ļoti nepieciešams kā nekur citur.
Svētīta tauta, kas gavilēt prot, Kungs Tava
vaiga gaismā tie staigā! Svinēsim!
Daudz laimes
Dzimšanas dienā, Latvija! Daudz laimes dzimšanas dienā mums visiem!
Āmen!