Lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi…

(1.Tim.2:1-4; Mt.20:25-28)

Valsts svētkos – Opekalns, Ape

Labdien, dārgie draugi, mūsu Valsts svētkos!

Manā ģimenē šogad šie svētki ir ļoti īpaši, jo 11.novembrī, tātad Lāčplēša dienā,  pasaulē nāca mūsu otrais mazdēliņš Jēkabs. Esmu patīkami pārsteigts, ka meita mazulim izvēlējusies tādu spēcīgu vārdu. Tā sauca vienu no nozīmīgākajiem VD personāžiem. Tā sauca manu vecvectēvu un vienu no manas sievas senču senčiem. Un latviešiem vispār vārds Jēkabs ir vārds ar īpašu nozīmi! 25.jūlijs, kad Jēkabs svin savu vārda dienu, jau izsenis tiek dēvēts par Saimnieku diena. Uz Jēkabiem jeb Jēkopiem izkūla pirmos graudus un izcepa pirmo jaunās ražas maizīti. Ar šo dienu sāka ēst jaunos ābolus, kartupeļus un kāļus. Tā nu iznāk, ka vārds Jēkabs ir sava veida simbols mūsu tautas ilgām pēc mierīgas un pārtikušas dzīves.

Jēkabiņš nāca pasaulē Valmieras slimnīcas dzemdību nodaļā. Kad piektdienas vakarā mēs ar sievu braucām uz Valmieru, lai māmiņu un bērniņu vestu no slimnīcas mājās, mūs pārsteidza nepārtrauktā mašīnu straume, kas plūda pretī pa Pleskavas šoseju. Taču tad sapratām: ir “garās” brīvdienas un bērni dodas projām no Rīgas un citām pilsētām, kurās viņi studē vai strādā, lai Valsts svētkus svinētu kopā ar saviem laukos dzīvojošajiem vecākiem, ar savām ģimenēm.

Novembris ir mēnesis, kad Jēkaba dienas prieks mūsos uzdzirkstī no jauna. Mēs izbaudām atpūtu savos siltajos un gaišajos mājokļos. Mēs kopīgi ieturam bagātīgu svētku maltīti. Mēs aizdedzam svecītes 11.novembra krastmalā Rīgā vai savu māju logos. Lāpu gājienā mēs nostājamies līdzās plecu pie pleca un pēkšņi jūtam, ka mūsu sirdis liesmo gluži kā lāpas mūsu rokās. Mēs esam iedegušies par savu Valsti, par savu tautu, par Latviju.

Sava zeme un valsts ir liela atbildība. Pirmajā Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs “ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā”, lai cilvēks to koptu un sargātu.  Pirmajiem cilvēkiem viņu rūpju un atbildības fokuss bija Ēdene. Mums latviešiem tā ir Latvija, un man gribētos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku apzinās skaudro patiesību, ko  tik precīzi izteikusi dzejniece Māra Zālīte dzejolī “Tik un tā”. Atceraties? “Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies, necenties tā – man viņa ir visskaistākā tik un tā…”

Senās pasaules domātājs - izcilais romiešu orators un valstsvīrs Marks Tullijs CICERONS (106–43 p.m.ē.) ir teicis, ka brīvi dzīvo tikai tas, kurš rod prieku, izpildot savu ikdienas pienākumu. Traktātā “Par valsti” viņš rosina pārdomāt, kas ir ideāla valsts, taisnīgums, valdnieka tikumība, cilvēka pienākums un liktenis.

Mūsu Valsts ir maza un salīdzinoši jauna. Tā ir kā mazs bērns, kam vajadzīgas pieaugušo rūpes un gudrība. Tieši tāpēc ir svarīgi, ko mēs katrs domājam par savu valsti, tās valdītājiem un vadītājiem, valsts pienākumu pret pilsoņiem un pilsoņu pienākumu pret valsti. Esam vienoti tikai svētkos vai tomēr izrādām vienotību arī rūpju pilnajā ikdienā? Vai, pieprasot pārmaiņas “no augšas”, esam gatavi kaut ko mainīt arī sevī? Vai esam gatavi savas Valsts labā darīt ko vairāk par mēles nesavaldīšanu?

Esmu runājis ar cilvēkiem un zinu, ka daudzi ir bijuši aktīvi savulaik tik populārās Tautas frontes dalībnieki, bet redzot, ka cerētās pozitīvās pārmaiņas valstī nenotiek, pagājuši malā un kļuvuši pasīvi vērotāji. Viņi saka: “Ak, nav vērts, jo nekas jau tāpat nemainīsies”.

Domāju, Kristus apustuļi jutās līdzīgi kad redzēja, ka viņu Kungs ir sagūstīts un sists krustā. Tomēr pagāja tikai īss brīdis, un apustuļu izmisums pārvērtās priekā. Gūto pieredzi pārdomājis, apustulis Pāvils vēstulē Timotejam rakstīja: “Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā” (1.Tim. 2:1-2). Ņemsim to vērā un turpināsim ticēt Latvijas gaišākai nākotnei!    

Dievs jau arī nesola, ka šajā pasaulē mums būs viegli. Šīs dienas Evaņģēlijā lasām, ka “valdnieki ir kungi pār tautām un lieli kungi tās apspiež”. Ja izraujam šo no konteksta, tad cits nekas neatliek kā gausties līdzi pasaulei. Taču Jēzus saka: “Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis!” (Mt.20:26 ). Viņš nāca, lai mums kalpotu, un māca mums, Saviem sekotājiem, kalpošanas attieksmi.

Dažus gadus atpakaļ mēs, vairāki cilvēki no Apes, piedalījāmies Viduslatgales Lūgšanu brokastīs. Tur es iepazinos ar kādu “tautas kalpu” , Saeimas deputātu. Viņš man likās krietns un kārtīgs vīrs, īsts latvietis un lauku patriots. Sarunā abi nonācām pie kopīgas atziņas, ka valdībā un Saeimā tik grūti un smagi iet tāpēc, ka Valsts priekšstāvji ir iegrimuši ikdienas darba rutīnā un nejūt saikni ar tiem,  kas viņus izvirzīja. Kā aizpildīt šo pārrāvumu? Nu runāšu mūsu māsas Kristū - Līvijas sirdsdraudzenes Agitas vārdiem : “Apķersimies!”

Kā Tēvs gaida pārnākam mājās savu pazudušo dēlu vai meitu, lai to mīlestībā apskautu, kā naglu caurdurtās Kristus rokas gaida katru grēka nastas nomākto, lai viņa ciešanas atvieglinātu, tā Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca gaida, kad Valsts atzīs savu nespēju pastāvēt bez Dieva un pieņems svētības, ko Dievs sagatavojis tieši Latvijai. Baznīca vienmēr ir bijusi atbildīga un vienota ar Valsti. Mūsu Luteriskās ticības apliecības, Baznīcas Vienprātības grāmatas 26.artikulā “Par valsti” deklarēts: “Mūsu mācība nevis vājina, bet stiprina Valsts autoritāti un cieņu pret visiem laicīgajiem nodibinājumiem”.

15.novembrī Apes tautas namā notika Apes un Alūksnes novada Lūgšanu brokastis. Pie kopīga brokastu galda apsēdās visdažādākie cilvēki – ārsti, skolotāji, uzņēmēji, pašvaldību pārstāvji un garīdznieki. Mēs apspriedām, kā ar savām rokām palīdzēt tai īstajai, patiesajai Latvijai, kas ar Siguldu nevis beidzas, bet tikai sākas. Mēs sadevāmies rokās, lai aizdegtos lūgšanā par savu Latviju. Un mēs sapratām, ka tieši caur šādu attieksmi mēs nesīsim svētību saviem valdītājiem un vadītājiem, savai tautai un - arī paši sev! Lūgšanas ir labākais veids kā piepildīt Dieva gribu, un tā ir: “lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”.

 

Mīļie draugi, “ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad nopūlas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā!” (Ps.127:1-2).

Dieva Dēls Kungs Jēzus Kristus nāca pasaulē un par mums nomira tieši tāpēc, lai cilvēks kļūtu citam cilvēkam atbalsts, palīgs un draugs. Dievs ir palīdzējis latviešu tautai brīžos, kad jebkura cerība šķita zudusi. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši  izsūtīšanas, un esmu bijis pārsteigts par to, ka viņi, iespējams, paši to nemaz neapzinoties, ir pildījuši Kristus doto Augstāko Bausli: “Mīli Dievu pār visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu!”. Mēs kā tauta esam izdzīvojuši vienīgi tāpēc, ka smagu pārbaudījumu brīžos esam spējuši pārvarēt savu egoismu, esam vērsušies pie Dieva, un izrādījuši mīlestību savam tuvākajam un arī tālākajam.

Apķersimies! Sadosimies rokās par Latviju!  Būsim kā ģimene! Dieva ģimene. Cīnīsimies viens par otru, izmantojot visus Dieva piedāvātos ieročus! Šeit, Latvijas pierobežā tas ir tik ļoti nepieciešams kā nekur citur.

Svētīta tauta, kas gavilēt prot, Kungs Tava vaiga gaismā tie staigā! Svinēsim!

Daudz laimes Dzimšanas dienā, Latvija! Daudz laimes dzimšanas dienā mums visiem!

Āmen!