Lai ikviens ir čakls klausīties

Labdien, dārgie draugi!

Ambiciozs apgalvojums, vai ne? Bet ne jau tikai mācītājs spiež mūs klausīties. To pieprasa arī vecāki un vecvecāki, klases biedri un skolotāji, priekšnieki, valsts amatpersonas un vienkārši labas draudzenes. Visi grib tikt uzklausīti, tomēr pētījumi liecina, ka cilvēks spēj klausīties otru nepārtraucis vidēji 8 sekundes. Faktiski pasaule ir viens liels tirgus,  kurā ik dienas tiek izkaisīts vējā neizmērojams daudzums vārdu.

Taču Dievs ne velti mums ir devis divas ausis un tikai vienu muti. Viņš it kā saka priekšā, ka cilvēkam ir divreiz vairāk jāklausās nekā jārunā. Gudrais Zālamans brīdina, ka “nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem” (Sak.18:21). Cilvēkam taču vajadzētu to dzirdēt un ņemt vērā. Tomēr ar klausīšanos mums vienmēr ir bijušas lielas problēmas.

Iespējams, tas tāpēc, ka klausīties nozīmē daudz vairāk nekā tikai ļaut sarunas biedram runāt. Holandiešu izcelsmes katoļu priesteris un teologs Henrijs Nouvens teicis, ka ieklausīšanās ir garīgās viesmīlības izpausme, kas ļauj svešiniekiem kļūt par draugiem. Tā prasa no mums spēju veltīt otram savu nedalītu uzmanību un no visas sirds viņu pieņemt. Lai to izdarītu, mums ir nepieciešama iekšēja nosvērtība tādā mērā, ka vairs nejūtam vajadzību pierādīt sevi ar runām, argumentiem, apgalvojumiem vai skaļiem paziņojumiem. Īstiem klausītājiem vairs nav vajadzības pierādīt savu klātbūtni. Viņi ir gatavi uzklausīt, pieņemt un nenosodīt.

Kā mums kļūt par labiem klausītājiem un citu uzklausītiem runātājiem? Kā izpildīt apustuļa Jēkaba pamācību, ko dzirdējām šīs dienas vēstules lasījumā, proti, “ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties” (Jk.1:19)?

Domāju, šajā ziņā nav labāka skolotāja kā Kungs Jēzus Kristus! Viņš tiešām prata klausīties un sadzirdēt slēptākās siržu domas. Atceramies kaut vai stāstu par laulības pārkāpšanā pieķerto sievu. Rakstu mācītāji un farizeji atvilka sievieti pie Jēzus un cerēja, ka Viņš ātrumā nenokontrolēs savas emocijas un piekritīs sievu nomētāt ar akmeņiem. Taču Jēzus aukstasinīgā mierā kaut ko rakstīja ar pirkstu smiltīs un visbeidzot paziņoja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jāņa 8:3-7). Savukārt Savus sekotājus, tātad arī mani un jūs, Jēzus pamāca: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm” (Mat.11:29).

Lēnprātība ir tikums, ko grūti atrast sabiedrībā, kuras prioritāte ir panākumu gūšana, sasniegumi un produktivitāte. Lēnprātībai nav vietas vidē, kas savus mērķus sasniedz ar stingrību un bargumu. To es varu teikt ar pilnu atbildību kā cilvēks, kurš ilgus gadus vadījis valsts iestādi. 

 Tomēr laiku pa laikam izdodas sastapt cilvēkus, kuri dzīvo atšķirīgi no sabiedrībā pieņemtajiem principiem. Viņi iejūtīgi izturas pret apkārtējo dotumiem un trūkumiem. Viņi rīkojas saudzīgi, ieklausās uzmanīgi, uzlūko pasauli labestīgi un pieskaras godbijīgi. Lēnprātīgs cilvēks zina, ka patiesai izaugsmei ir vajadzīgs nevis spēks, bet gādība. Šajos cilvēkos ir kaut kas no tā, ko pravietis Jesaja pravietoja par Jēzu sakot: “Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs” (Jes. 42:2-3).

Brīnišķīgi cilvēki! Viņus vērojot, arī mums gribas būt lēnprātīgiem un pacietīgiem. Tomēr es zinu, cik grūti ir šim sapnim pietuvoties. Atceros, kad mēs ar Daigu vadījām savu pirmo Pāru kursu, mēs nespējām būt pacietīgi pat tās nieka astoņas sekundes. Neteikšu, ka šobrīd mēs būtu klausīšanās lielmeistari, taču, kopš šajā jomā esam saņēmuši Dieva palīdzību, mums klausīšanās padodas krietni labāk.  

Runa ir par Svēto Garu. Jāņa evaņģēlijā Jēzus apsola, ka, uzkāpis pie Tēva, Viņš sūtīs Palīgu - Patiesības Garu no Tēva, kurš Kristus sekotājus vadīs visās lietās. Ja esam klausītāji Garā, tad noliekam pie malas savu ego, kuram gribas runāt. Svētais Gars ir tas, kurš veido mūs par Svētnīcu, kurā varam uzņemt un uzklausīt otru. Jēzus Gars mūsos lūdzās un ieklausās visos, kuri nāk atklāt savas rūpes, sāpes un bēdas.

Prasme uzklausīt nav pašmērķis. Gars palīdz mums to attīstīt, lai caur mums varētu tikt piepildīts Kristus apsolījums: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mat. 11:28). Kad pacietīgi un mīlestībā uzklausām otru, mēs esam kā Kristus. Tāpēc būt lēnprātīgam klausītājam ir aicināts ikviens, kurš sevi sauc par kristieti.

Kad kārtējo reizi gribas pārtraukt otru ar savu gudrību, pamācību vai vienkārši neiecietību, atcerēsimies kādu stāstu, kura autors ir brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju.

Kungs, lai Tavs Gars ikdienas palīdz mums lēnprātībā saņemt iedēstīto vārdu un pašiem būt lēnprātīgiem klausītājiem, Jēzus vārdā.

Āmen!