Lai ikviens ir čakls klausīties
Labdien, dārgie draugi!
Jauns mācītājs stādās
priekšā draudzei un saka: - Labdien, es esmu jūsu jaunais mācītājs! Mans
uzdevums ir jūs mācīt, bet jūsu - klausīties! Ja gadījumā kāds savu uzdevumu pabeidz
ātrāk, tad, lūdzu, netraucēt tiem, kuri vēl klausās.
Ambiciozs apgalvojums, vai
ne? Bet ne jau tikai mācītājs spiež mūs klausīties. To pieprasa arī vecāki un vecvecāki,
klases biedri un skolotāji, priekšnieki, valsts amatpersonas un vienkārši labas
draudzenes. Visi grib tikt uzklausīti, tomēr pētījumi liecina, ka cilvēks spēj
klausīties otru nepārtraucis vidēji 8 sekundes. Faktiski pasaule ir
viens liels tirgus, kurā ik dienas tiek
izkaisīts vējā neizmērojams daudzums vārdu.
Taču Dievs ne velti mums ir
devis divas ausis un tikai vienu muti. Viņš it kā saka priekšā, ka cilvēkam ir divreiz
vairāk jāklausās nekā jārunā. Gudrais Zālamans brīdina, ka “nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl
savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem” (Sak.18:21). Cilvēkam taču
vajadzētu to dzirdēt un ņemt vērā. Tomēr ar klausīšanos mums vienmēr ir bijušas
lielas problēmas.
Iespējams, tas tāpēc, ka
klausīties nozīmē daudz vairāk nekā tikai ļaut sarunas biedram runāt. Holandiešu
izcelsmes katoļu priesteris un teologs Henrijs Nouvens teicis, ka ieklausīšanās ir garīgās viesmīlības
izpausme, kas ļauj svešiniekiem kļūt par draugiem. Tā prasa no mums spēju veltīt
otram savu nedalītu uzmanību un no visas sirds viņu pieņemt. Lai to izdarītu,
mums ir nepieciešama iekšēja nosvērtība tādā mērā, ka vairs nejūtam vajadzību
pierādīt sevi ar runām, argumentiem, apgalvojumiem vai skaļiem paziņojumiem.
Īstiem klausītājiem vairs nav vajadzības pierādīt savu klātbūtni. Viņi ir
gatavi uzklausīt, pieņemt un nenosodīt.
Kā mums kļūt par labiem klausītājiem un citu uzklausītiem runātājiem? Kā izpildīt apustuļa Jēkaba pamācību, ko dzirdējām šīs dienas vēstules lasījumā, proti, “ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties” (Jk.1:19)?
Domāju, šajā ziņā nav labāka
skolotāja kā Kungs Jēzus Kristus! Viņš tiešām prata klausīties un sadzirdēt
slēptākās siržu domas. Atceramies kaut vai stāstu par laulības pārkāpšanā
pieķerto sievu. Rakstu mācītāji un farizeji atvilka sievieti pie Jēzus un cerēja,
ka Viņš ātrumā nenokontrolēs savas emocijas un piekritīs sievu nomētāt ar
akmeņiem. Taču Jēzus aukstasinīgā mierā kaut ko rakstīja ar pirkstu smiltīs un
visbeidzot paziņoja: “Kas no jums ir bez
grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jāņa 8:3-7). Savukārt Savus
sekotājus, tātad arī mani un jūs, Jēzus pamāca: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm”
(Mat.11:29).
Lēnprātība ir tikums, ko
grūti atrast sabiedrībā, kuras prioritāte ir panākumu gūšana, sasniegumi un
produktivitāte. Lēnprātībai nav vietas vidē, kas savus mērķus sasniedz ar stingrību
un bargumu. To es varu teikt ar pilnu atbildību kā cilvēks, kurš ilgus gadus
vadījis valsts iestādi.
Tomēr laiku pa laikam izdodas sastapt cilvēkus,
kuri dzīvo atšķirīgi no sabiedrībā pieņemtajiem principiem. Viņi iejūtīgi
izturas pret apkārtējo dotumiem un trūkumiem. Viņi rīkojas saudzīgi, ieklausās uzmanīgi,
uzlūko pasauli labestīgi un pieskaras godbijīgi. Lēnprātīgs cilvēks zina, ka
patiesai izaugsmei ir vajadzīgs nevis spēks, bet gādība. Šajos cilvēkos ir kaut
kas no tā, ko pravietis Jesaja pravietoja par Jēzu sakot: “Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu
niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs” (Jes. 42:2-3).
Brīnišķīgi cilvēki! Viņus
vērojot, arī mums gribas būt lēnprātīgiem un pacietīgiem. Tomēr es zinu, cik
grūti ir šim sapnim pietuvoties. Atceros, kad mēs ar Daigu vadījām savu pirmo
Pāru kursu, mēs nespējām būt pacietīgi pat tās nieka astoņas sekundes.
Neteikšu, ka šobrīd mēs būtu klausīšanās lielmeistari, taču, kopš šajā jomā
esam saņēmuši Dieva palīdzību, mums klausīšanās padodas krietni labāk.
Runa ir par Svēto Garu. Jāņa
evaņģēlijā Jēzus apsola, ka, uzkāpis pie Tēva, Viņš sūtīs Palīgu - Patiesības Garu
no Tēva, kurš Kristus sekotājus vadīs visās lietās. Ja esam klausītāji Garā,
tad noliekam pie malas savu ego, kuram gribas runāt. Svētais
Gars ir tas, kurš veido mūs par Svētnīcu, kurā varam uzņemt un
uzklausīt otru. Jēzus Gars mūsos lūdzās un ieklausās visos, kuri nāk atklāt
savas rūpes, sāpes un bēdas.
Prasme uzklausīt nav
pašmērķis. Gars palīdz mums to attīstīt, lai caur mums varētu tikt piepildīts
Kristus apsolījums: “Nāciet šurp pie
Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mat.
11:28). Kad pacietīgi un mīlestībā uzklausām otru, mēs esam kā Kristus. Tāpēc būt
lēnprātīgam klausītājam ir aicināts ikviens, kurš sevi sauc par kristieti.
Kad kārtējo reizi gribas
pārtraukt otru ar savu gudrību, pamācību vai vienkārši neiecietību,
atcerēsimies kādu stāstu, kura autors ir brazīliešu rakstnieks Paulu
Koelju.
Iznācis no dievkalpojuma, ceļinieks vēl brīdi
uzkavējās pie dievnama. Apsēdies uz soliņa, viņš dirnēja vientulībā.
Pēkšņi nez no kurienes
uzradās kāds draugs un teica: - Es ļoti
gribu ar tevi aprunāties.
Ceļinieks šo tikšanos
uztvēra kā zīmi. Viņš jutās tik aizgrābts, ka tūlīt pat sāka runāt par visu,
kas tam likās svarīgs. Viņš runāja par Dieva svētību, par mīlestību. Teica, ka
draugs ir viņa eņģeļa sūtīts, jo kliedējis viņa vientulību.
Draugs klusēdams
noklausījies ceļinieka stāstījumu, pateicās un aizgāja. Un nevis prieks, bet
vēl lielāka vientulība pārņēma ceļinieka dvēseli. Tikai tad viņš saprata, ka,
sajūsmināts par drauga negaidīto parādīšanos, viņš nebija pievērsis uzmanību
pašam galvenajam - drauga lūgumam aprunāties.
Ceļinieks nodūra acis un ieraudzīja savus vārdus izkaisītus zemē. Tobrīd Dievs bija gaidījis no viņa pavisam ko citu.
Kungs, lai Tavs Gars ikdienas palīdz mums lēnprātībā saņemt
iedēstīto vārdu un pašiem būt lēnprātīgiem klausītājiem, Jēzus vārdā.
Āmen!