Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic
Baltā
svētdiena
28.04.2019.
– Gaujiena, Ape
Mani mīļie brāļi
un māsas Kristū, Kristus ir Augšāmcēlis! X 3
Stāsts
par neticīgo Tomu ir viens no
nedaudzajiem Bībeles stāstiem, ko laicīgā pasaule uzklausa bez iebildumiem.
Iespējams, tas tāpēc, ka šis stāsts šķiet neapdraudošs. Tas ļauj pasaulei
atviegloti uzelpot, jo, kā izrādās, neticīgie
ir pat Kristus mācekļu vidū.
“Pierādiet man, un es ticēšu!”, saka
cilvēki. Daudzu gadsimtu laikā vairāki tiešām gudri vīri - zinātnieki, juristi,
vēstures pētnieki - ir apšaubījuši Jēzus dzimšanu, Augšamcelšanos un eksistenci
vispār.
Viens tāds neticīgais Toms bija jurists Džošs
Makdauels, grāmatas “Dievs
valkāja sandales” autors. Viņš apgalvoja, ka kristieši ir
jukuši, izsmēja tos un aizvainoja, līdz nolēma pilnībā sakaut, veicot pētījumu
ar mērķi pierādīt Jēzus Kristus apgalvojumu aplamību. Taču liels bija Makdauela pārsteigums, kad viņš konstatēja,
ka fakti runā kristiešiem par labu un Jēzus tiešām ir bijis patiess Dievs. Savā
darbā viņš uzdod tiešu jautājumu: “ Vai ticēt nozīmē ignorēt faktus!?” Un fakti
par Jēzus dzimšanu, Viņa dzīvi, nāvi un Augšāmcelšanos ir.
Mana pirmā izglītība ir juridiskā, tāpēc arī man ir svarīgi pierādījumi. Vispirms jau tie
ir atrodami Svētajos rakstos. Taču neticīgi cilvēki varētu iebilst, ka šos
rakstus ir sacerējuši jūdi un pārņēmuši kristieši, tāpēc tie kā pierādījumi nav
uzticami. Tomēr minētos faktus
apstiprina arī ar Bībeli nesaistīti avoti. Lūk, daži no tiem!
·
Par
Jēzu runā romiešu vēsturnieki Gajs
Kornēlijs Tacits (56 -117?) un Gajs
Svetonijs Trankvils (69-122).
·
Pirmā
gadsimta jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs
stāsta par nekārtībām laikā, kad prokurators bija Pilāts. Viņš raksta: “Ap to
laiku tiešām kļuva pazīstams kāds gudrs cilvēks Jēzus, ja viņu vispār var saukt
par cilvēku. Viņš bija brīnumdaris; skolotājs ļaudīm, kas ar prieku pieņēma
patiesību. Viņš pievērsa savai mācībai daudz jūdu un arī grieķu. Šis cilvēks
bija Kristus. Kad Pilāts viņu nodeva krusta nāvē saskaņā ar mūsu varenāko vīru
izvirzītajiem apvainojumiem noziegumos, tie, kas viņu bija mīlējuši, nepazuda. Viņš
viņiem parādījās trešajā dienā atkal dzīvs, par ko un vēl tūkstošiem citu brīnišķīgu lietu Viņa sakarībā jau sen
bija runājuši dievišķie pravieši. Arī tagad Viņa vārdā saukto
kristiešu cilts vēl nav izmirusi”. (Testimonium
Flavianium in Antiquities" XVIII 3,3 kopijās).
Ir
arī citi vēsturiski pierādījumi, kas paralēli Bībelei apliecina Kristus
eksistenci. Tomēr cilvēki visos laikos ir izvirzījuši savas teorijas par to, kas
bija Kristus un kas ar Viņu notika pēc nāves. Piemēram, ir bijušas teorijas, ka
Kristus ķermeni nozaguši laupītāji, ka Viņa paša mācekļi to ir izzaguši un,
visbeidzot, ka Jēzus vienkārši noģība, tad aukstajā kapā nāca pie samaņas, kaut
kur aizklīda un pazuda pavisam. Visas šīs teorijas gan ir atspēkotas, tomēr tās
neizzūd no cilvēku prātiem. Cilvēka prāts nespēj noticēt vienkāršajai
patiesībai par Jēzu.
Kāds
varētu jautāt: bet ko man darīt, ja es
nespēju ticēt, ja man ir šaubas? Kad biju jauns kristietis, tad man šādi
jautājumi bija. Tagad zinu, ka ticība mums nāk kā Dieva dāvana,
savukārt šaubas nav ticības pretstats, bet iespēja pārliecināties par
Dieva uzticamību. Savu kristieša pārliecību es balstu Dieva Tēva apsolījumā, Dieva
Dēla upurī un Dieva Svētā Gara darbībā.
Tēva apsolījums. Kad lasām Bībeli, mēs redzam, ka Dievs
saviem sekotājiem apsola brīnišķīgas lietas. Piemēram, pravietis Mozus
pravieto: “Un Viņš tevi mīlēs un tevi
svētīs, un tevi vairos, un Viņš svētīs tava klēpja augli un tavas zemes augli,
un tavu labību, un tavu vīna sulu, un tavu eļļu, un tavu liellopu atnešanos, un
tavu sīklopu vaislu tai zemē, ko Viņš ar zvērestu ir apsolījis dot taviem
tēviem” (5.Moz.7:13).
Dēla upuris. Daudzu kristiešu skatījumā nozīmīgākais
tomēr ir mūžīgās dzīvības apsolījums, kas nāk caur Dieva Dēlu Jēzu
Kristu. Vēstulē romiešiem teikts: “Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana
ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā” (Rom.6:23).
Ticība šajā nozīmē nav
tikai intelektuāla darbība. Tā ir aktīva uzticēšanās Jēzum. Kad mēs nožēlojam
grēkus, atgriežamies un ticam, mēs varam būt droši, ka mūsu vaina ir paņemta
prom un mēs varam būt droši, ka netiksim pazudināti. “Tiem, kas Kristū Jēzū vairs nav
pazudināšanas”, saka apustulis Pāvils (Rom. 8:1).
Svētā Gara darbība. Kristību
brīdī Dieva Svētais Gars sāk dzīvot cilvēkā. Šai pieredzei ir divi aspekti, kas
mums palīdz būt pārliecinātiem par mūsu ticību.
1) Gars mūs iekšēji pārveido, darot arvien
līdzīgākus Jēzum Kristum. Mūsu raksturā notiek pārmaiņas, kuras vajadzētu
pamanīt arī citiem. Protams, šīs pārmaiņas nenotiek vienā mirklī. Gluži kā
augļu kokam vajag laiku, lai tas sāktu nest augļus, arī pārmaiņām cilvēkā ir
nepieciešams laiks. Tēlaini izsakoties, kad Svētais Gars iemājo cilvēkā, tad
viņa augļi sāk augt. Vēstulē galatiešiem lasām, ka “Gara auglis ir: mīlestība, miers,
prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība” (Gal. 5:22).
2)
Svētais
Gars veido mūsu iekšēju pieredzi attiecībās ar Dievu. Viņš rada dziļu, personīgu
pārliecību, ka esam Dieva bērni. Vēstulē romiešiem teikts: “Un
Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka esam Dieva bērni” (Rom. 8:16).
Jā, vēsts par
Jēzus Augšāmcelšanos un uzvaru pār nāvi ir tik brīnišķa, ka cilvēkiem tā jāpasludina
aizvien no jauna. Pats
Kungs atklāj šo mistētriju tā, it kā mēs paši būtu bijuši Augšāmcelšanās
notikuma aculiecinieki. Vispirms Viņš to atklāj Marijai Magdalēnai, tad
mācekļiem. Šī stāsta noslēgumu apkopo neticīgais Toms izsaucoties: “Mans Kungs un mans Dievs!” (Jņ.20:26). Jēzus
viņam atbild: “Tāpēc, ka tu mani redzēji,
tu ticēji.”
Par
ko Jēzus šeit runā? Par mums - par tevi, par mani, par neticīgo Tomu manī. Par
vīru, kurš kliedz: “Palīdzi man manā
mazticībā!”. Un Jēzus nāk un palīdz. Viņš meklē mūs neatlaidīgi kā nabaga
sieva meklē savu pazudušo grasi. Viņš
cīnās par mums drosmīgi kā gans cīnās par savu noklīdušo avi. Viņš ilgojas pēc mums un pacietīgi gaida mājās, kā
mīlošs tēvs gaida mājās savu pasaules plašumos aizmaldījušos bērnu.
Augšāmcelšanās ir Dieva radikālā
atbilde pasaulei! Kad Kristus bija guldīts kapā, kapam priekšā aizvelts milzīgs
akmens un pie kapa nolikta sardze, tad pasaulei likās, ka jebkādas Kristus
sekotāju cerības ir zuduša. Taču Dievs negaidīti atbildēja uz šiem
drausmīgajiem apstākļiem. Viņš ienāca cilvēku tumsā ar Savu gaismu un teica: “Es esmu Augšāmcelšanās un dzīvība, kas man
tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!”(Jņ.11:25-26)
Šodien
mūsu Baznīcā ir Baltā svētdiena. Kristus uzvarēja nāvi un Augšāmcēlās no kapa.
Mūsu netaisnību Kristus piedāvā apmainīt pret Viņa taisnību. Tās ir Kristus
baltās drānas, kurās tērpušies varam ieiet no nāves dzīvībā. Toms un pārējie
mācekļi dzīvoja Dieva skatīšanā, mēs ne vairs skatīšanā, bet ticībā. Tāpēc Jēzus
uzrunā mūs šodien sakot “ Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic!” Svētīgi jūs
esat!? Kungs, paldies, ka Tu, caur Svēto Garu dāvā mums ticības dāvanu. Palīdzi
mums to uzturēt ik dienas! Āmen!