Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic

Baltā svētdiena

28.04.2019. – Gaujiena, Ape

Mani mīļie brāļi un māsas Kristū, Kristus ir Augšāmcēlis! X 3

          Stāsts par neticīgo Tomu ir viens no nedaudzajiem Bībeles stāstiem, ko laicīgā pasaule uzklausa bez iebildumiem. Iespējams, tas tāpēc, ka šis stāsts šķiet neapdraudošs. Tas ļauj pasaulei atviegloti uzelpot, jo, kā izrādās, neticīgie ir pat Kristus mācekļu vidū.

“Pierādiet man, un es ticēšu!”, saka cilvēki. Daudzu gadsimtu laikā vairāki tiešām gudri vīri - zinātnieki, juristi, vēstures pētnieki - ir apšaubījuši Jēzus dzimšanu, Augšamcelšanos un eksistenci vispār.

Viens tāds neticīgais Toms bija jurists Džošs Makdauels, grāmatas “Dievs valkāja sandales” autors. Viņš apgalvoja, ka kristieši ir jukuši, izsmēja tos un aizvainoja, līdz nolēma pilnībā sakaut, veicot pētījumu ar mērķi pierādīt Jēzus Kristus apgalvojumu aplamību. Taču liels bija Makdauela pārsteigums, kad viņš konstatēja, ka fakti runā kristiešiem par labu un Jēzus tiešām ir bijis patiess Dievs. Savā darbā viņš uzdod tiešu jautājumu: “ Vai ticēt nozīmē ignorēt faktus!?” Un fakti par Jēzus dzimšanu, Viņa dzīvi, nāvi un Augšāmcelšanos ir.

 Mana pirmā izglītība ir juridiskā, tāpēc arī man ir svarīgi pierādījumi. Vispirms jau tie ir atrodami Svētajos rakstos. Taču neticīgi cilvēki varētu iebilst, ka šos rakstus ir sacerējuši jūdi un pārņēmuši kristieši, tāpēc tie kā pierādījumi nav uzticami. Tomēr  minētos faktus apstiprina arī ar Bībeli nesaistīti avoti. Lūk, daži no tiem!

·       Par Jēzu runā romiešu vēsturnieki Gajs Kornēlijs Tacits (56 -117?) un Gajs Svetonijs Trankvils (69-122).

·       Pirmā gadsimta jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs stāsta par nekārtībām laikā, kad prokurators bija Pilāts. Viņš raksta: “Ap to laiku tiešām kļuva pazīstams kāds gudrs cilvēks Jēzus, ja viņu vispār var saukt par cilvēku. Viņš bija brīnumdaris; skolotājs ļaudīm, kas ar prieku pieņēma patiesību. Viņš pievērsa savai mācībai daudz jūdu un arī grieķu. Šis cilvēks bija Kristus. Kad Pilāts viņu nodeva krusta nāvē saskaņā ar mūsu varenāko vīru izvirzītajiem apvainojumiem noziegumos, tie, kas viņu bija mīlējuši, nepazuda. Viņš viņiem parādījās trešajā dienā atkal dzīvs, par ko un vēl tūkstošiem citu brīnišķīgu lietu Viņa sakarībā jau sen bija runājuši dievišķie pravieši. Arī tagad Viņa vārdā saukto kristiešu cilts vēl nav izmirusi”. (Testimonium Flavianium in Antiquities" XVIII 3,3 kopijās).

Ir arī citi vēsturiski pierādījumi, kas paralēli Bībelei apliecina Kristus eksistenci. Tomēr cilvēki visos laikos ir izvirzījuši savas teorijas par to, kas bija Kristus un kas ar Viņu notika pēc nāves. Piemēram, ir bijušas teorijas, ka Kristus ķermeni nozaguši laupītāji, ka Viņa paša mācekļi to ir izzaguši un, visbeidzot, ka Jēzus vienkārši noģība, tad aukstajā kapā nāca pie samaņas, kaut kur aizklīda un pazuda pavisam. Visas šīs teorijas gan ir atspēkotas, tomēr tās neizzūd no cilvēku prātiem. Cilvēka prāts nespēj noticēt vienkāršajai patiesībai par Jēzu.

Kāds varētu jautāt: bet ko man darīt, ja es nespēju ticēt, ja man ir šaubas? Kad biju jauns kristietis, tad man šādi jautājumi bija. Tagad zinu, ka ticība mums nāk kā Dieva dāvana, savukārt šaubas nav ticības pretstats, bet iespēja pārliecināties par Dieva uzticamību. Savu kristieša pārliecību es balstu Dieva Tēva apsolījumā, Dieva Dēla upurī un Dieva Svētā Gara darbībā.

Tēva apsolījums. Kad lasām Bībeli, mēs redzam, ka Dievs saviem sekotājiem apsola brīnišķīgas lietas. Piemēram, pravietis Mozus pravieto: “Un Viņš tevi mīlēs un tevi svētīs, un tevi vairos, un Viņš svētīs tava klēpja augli un tavas zemes augli, un tavu labību, un tavu vīna sulu, un tavu eļļu, un tavu liellopu atnešanos, un tavu sīklopu vaislu tai zemē, ko Viņš ar zvērestu ir apsolījis dot taviem tēviem” (5.Moz.7:13).

Dēla upuris. Daudzu kristiešu skatījumā nozīmīgākais tomēr ir mūžīgās dzīvības apsolījums, kas nāk caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu. Vēstulē romiešiem teikts: “Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā” (Rom.6:23). Ticība šajā nozīmē nav tikai intelektuāla darbība. Tā ir aktīva uzticēšanās Jēzum. Kad mēs nožēlojam grēkus, atgriežamies un ticam, mēs varam būt droši, ka mūsu vaina ir paņemta prom un mēs varam būt droši, ka netiksim pazudināti. “Tiem, kas Kristū Jēzū vairs nav pazudināšanas”, saka apustulis Pāvils (Rom. 8:1).

Svētā Gara darbība. Kristību brīdī Dieva Svētais Gars sāk dzīvot cilvēkā. Šai pieredzei ir divi aspekti, kas mums palīdz būt pārliecinātiem par mūsu ticību.

1)     Gars mūs iekšēji pārveido, darot arvien līdzīgākus Jēzum Kristum. Mūsu raksturā notiek pārmaiņas, kuras vajadzētu pamanīt arī citiem. Protams, šīs pārmaiņas nenotiek vienā mirklī. Gluži kā augļu kokam vajag laiku, lai tas sāktu nest augļus, arī pārmaiņām cilvēkā ir nepieciešams laiks. Tēlaini izsakoties, kad Svētais Gars iemājo cilvēkā, tad viņa augļi sāk augt. Vēstulē galatiešiem lasām, ka “Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība” (Gal. 5:22).

2)     Svētais Gars veido mūsu iekšēju pieredzi attiecībās ar Dievu. Viņš rada dziļu, personīgu pārliecību, ka esam Dieva bērni. Vēstulē romiešiem teikts: “Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka esam Dieva bērni” (Rom. 8:16). 

Jā, vēsts par Jēzus Augšāmcelšanos un uzvaru pār nāvi ir tik brīnišķa, ka cilvēkiem tā jāpasludina aizvien no jauna. Pats Kungs atklāj šo mistētriju tā, it kā mēs paši būtu bijuši Augšāmcelšanās notikuma aculiecinieki. Vispirms Viņš to atklāj Marijai Magdalēnai, tad mācekļiem. Šī stāsta noslēgumu apkopo neticīgais Toms izsaucoties: “Mans Kungs un mans Dievs!” (Jņ.20:26). Jēzus viņam atbild: “Tāpēc, ka tu mani redzēji, tu ticēji.”

Par ko Jēzus šeit runā? Par mums - par tevi, par mani, par neticīgo Tomu manī. Par vīru, kurš kliedz: “Palīdzi man manā mazticībā!”. Un Jēzus nāk un palīdz. Viņš meklē mūs neatlaidīgi kā nabaga sieva meklē savu pazudušo grasi. Viņš cīnās par mums drosmīgi kā gans cīnās par savu noklīdušo avi. Viņš ilgojas pēc mums un pacietīgi gaida mājās, kā mīlošs tēvs gaida mājās savu pasaules plašumos aizmaldījušos bērnu.

 Augšāmcelšanās ir Dieva radikālā atbilde pasaulei! Kad Kristus bija guldīts kapā, kapam priekšā aizvelts milzīgs akmens un pie kapa nolikta sardze, tad pasaulei likās, ka jebkādas Kristus sekotāju cerības ir zuduša. Taču Dievs negaidīti atbildēja uz šiem drausmīgajiem apstākļiem. Viņš ienāca cilvēku tumsā ar Savu gaismu un teica: “Es esmu Augšāmcelšanās un dzīvība, kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!”(Jņ.11:25-26)

Šodien mūsu Baznīcā ir Baltā svētdiena. Kristus uzvarēja nāvi un Augšāmcēlās no kapa. Mūsu netaisnību Kristus piedāvā apmainīt pret Viņa taisnību. Tās ir Kristus baltās drānas, kurās tērpušies varam ieiet no nāves dzīvībā. Toms un pārējie mācekļi dzīvoja Dieva skatīšanā, mēs ne  vairs skatīšanā, bet ticībā. Tāpēc Jēzus uzrunā mūs šodien sakot “ Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic!” Svētīgi jūs esat!? Kungs, paldies, ka Tu, caur Svēto Garu dāvā mums ticības dāvanu. Palīdzi mums to uzturēt ik dienas! Āmen!