Sprediķis Adventa 3.svētdienā
17. decembris, 2018 pl. 11:29
Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu…
16.12.2018. – Opekalns, Ape
Labdien, dārgie draugi! Vēl tikai īsu brīdi jāpaciešas, un Ziemassvētki būs klāt. Mēs gaidām šos svētkus, jo tie nāk ar dāvanām, prieka gavilēm, piparkūku smaržu un eglīšu svecīšu silto gaismu. Taču nenovērtēsim par zemu vēl šo Adventa laiku, kas rit klusā gaidīšanā. Domāju, tieši par šo laiku runā dzejnieks Kārlis Skalbe savā dzejolī
“Ziemas miers”.
Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā
No sniega laukiem rīta klusumā,
Ir tā kā Dieva miers tur, augstībā,
Kur, baltos spārnus klusi saglauduši,
Uz ceļiem eņģeļi stāv galvas noliekuši.
Uz ceļiem eņģeļi kā sniega mākoņi…
Modernā pasaule droši vien Skalbem nepiekritīs. Ziemā tā (pasaule) dragā uz priekšu tādā pašā ātrumā kā vasarā. Pasaulei nav laika apstāties, jo katra nostrādātā stunda ienes konkrētu naudas summu cilvēku maciņos. Pelnošā pasaule iebilst pret liekām svētku dienām un brīvdienām, jo ir aprēķināts, ka Latvijas valstij viena svētku diena izmaksā ap 9 miljoniem eiro, tātad Ziemassvētku cena ir aptuveni 27 miljoni eiro.
Taču visu jau nevar izmērīt ar naudu! To, cik ļoti pasaule ilgojas pēc miera, mēs varam vērot nedēļu nogalēs un svētku dienu rītos. Kad nevienam nekur nav jāsteidzas, kad ģimene pulcējas pie brokastu galda. Tad ir laiks mierīgi izdzert tasi kafijas un parunāties ar bērniem vai parotaļāties ar mazbērniem. Tad ir laiks attiecībām arī mums, vienam ar otru.
Mēs gribam mieru, un vienlaikus mēs no miera bēgam. Patiesībā tā pat nav bēgšanās bet tāda mīņāšanās, cerībā, ka kādā brīdī miers pats mūs panāks. Ievērojamais amerikāņu literatūrkritiķis un esejists Svens Birkerts par to raksta: “Mūslaiku dzīve ir plūstoša, komplicēta, bez centra. Mēs nevaram virzīties uz priekšu, taču varam kustēties. Mēs varam novietoties plūstošajā tagadnē un baudīt kolīzijas un pārrāvumus; mēs varam uzlūkot dzīvi kā izrādi”. Citiem vārdiem, mēs nedzīvojam, bet vērojam dzīvi it kā no malas. Mēs stāvam malā, bet vai tāpēc mūsu sirdīs ir miers? Nebūt nē!
Pārlasot ziņu portāla Delfi sižetu virsrakstus, prātā nāk epizode no latviešu filmas “Pie bagātās kundzes”, kurā puišelis vicina pa gaisu avīžu žūksni un pilnā kaklā sauc: “Jaunākās ziņas! Pērciet jaunākās ziņas!”. Un kā nepirksi, ja ziņotas tiek trakas lietas: “Vējonis atsauc premjera nomināciju Gobzemam”; “Izjukusi Kiviča laulība; mūziķis pēc šķiršanās uzsācis attiecības ar Lieni Skulmi”; “Vidējais patēriņa cenu līmenis gada laikā palielinājies par 3%”; “Māja Mārupē par 229 500 EUR”.
Jo lasu, jo satraukums aug augumā. Ne miņas vairs no Pāvila vēstulē filipiešiem izteiktā novēlējuma: “Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū!” (Fil.4:7). Kad ievadīju interneta pārlūkprogrammā Google vārdu savienojumu “miers pasaulē”, tad saņēmu 295 tūkstošus atbilžu, no kurām vairums saturēja vārda miers antonīmu, piemēram, Pasaules karš, Cilvēces bojāeja, Ko gaidīt nākotnē? Acīmredzot pasaule ir tik satraukta un apjukusi, ka miers tai šķiet kā abstrakta teorija.
“Paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” /Lk.21:28/ Pats Miera Dievs tuvojas, taču pasaule nespēj šo patiesību satvert, jo acis tai aizmiglo grēks. Tās ir Ādama pārkāpuma sekas, ko smagi izjūtam joprojām. Un briesmīgākais ir, ka mēs visai vāji apzināmies dramatisko situāciju, kādā atrodamies. Kad apustulis Pāvils atskārta savu grēcīgumu, viņš izmisis izsaucās: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom.7:24). Pretēji tam daudzi cilvēki mūsdienās neliekas par garīgiem jautājumiem ne zinis un dzīvo tā, it kā Dieva nemaz nebūtu. Tomēr gribam to atzīt vai nē Dievs ir ar mums. Tieši par to runā apustulis Jānis, šodienas Evaņģēlija vārdā sakot: “Jūsu vidū stāv Viens ko jūs nepazīstat” (Jņ.1:26 b). Vai pazīstam Dievu? Vai tā pa īstam vēlamies ielaist Viņa Dēlu savā dzīvē?
Pirmajā mirklī varētu likties, ka dzīvot bez Dieva ir vieglāk, jo nevienam nav jādod norēķins. Tomēr šādas attieksmes sekas ir bēdīgas. Mūs visus satrauc plašu cilvēku masu migrācija, kas jau kļūst nekontrolējama. Mūs pārsteidz, ka atkal slimojam ar tādām slimībām kā piemēram tuberkuloze, kas taču tika uzskatīta par trūcīgu cilvēku saslimšanu. Ir arī dīvaini atkal sastapt cilvēkus, kuri neprot lasīt un rakstīt. Atšķirīgas izpausmes, bet cēlonis visām viens, proti, vienas sabiedrības daļas materiālās labklājības straujš pieaugums uz otras sabiedrības daļas rēķina. Tādējādi miers pasaulē ir tikai šķietamība.
Īsts, patiess miers iestāsies, kad Miers beidzot iemājos katra cilvēka sirdī. Savukārt miers cilvēku sirdīs iespējams vienīgi, kad dzīvojam saskaņā ar Dievu.
Kā to panākt? Aplamākais, ko varam darīt, ir – mēģināt ar pašu spēkiem kļūt labākiem, svētākiem, Dievam tīkamākiem. Daudzi fanātiski kristieši ir sākuši tieši tā, un galu galā atsvešinājušies gan no cilvēkiem, gan no Dieva. Bet ieklausieties, ko Kungs Jēzus māca. Viņš saka: “ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs ne nieka nespējat darīt” (Jāņa 15:5).
Pateicība Dievam, cilvēkiem ir cerība! Kad beidzot atzīstam, ka dzīvojam tumsas valstībā un situācijā, no kuras neredzam izeju, Dievs pats ienāk pasaulē, lai atjaunotu Savu valdīšanu. Viņš nāk kā bērniņš un iedrošina Cilvēci sakot: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mat.11:28). Ik viens ir aicināts pāriet Gaismas pusē un Kristus miesa - Viņa Baznīca, ir sava veida Gaismas vēstniecība šeit, virs zemes.
Labas gribas cilvēki, daudzi no kuriem ir kristieši, visos laikos centušies nodibināt pasaulē mieru. Viens no mums zināmākajiem laikam gan ir zviedru inženieris un izgudrotājs Alfrēds NOBELS, kurš izgudroja dinamītu. Tas pats Nobels, saprotot cik postošas sekas nes viņa izgudrojums, kad tas nonāk grēcīgā, tumsas varas pusē stāvošā cilvēka rokās, 1895. gadā iedibināja prēmiju, kas joprojām tiek pasniegta personai, kura, kā rakstīts Nobela testamentā, “darījusi visvairāk vai vislabāk strādājusi tautu brālības vārdā, iestājusies par armiju likvidēšanu vai samazināšanu, un ir rīkojusi vai veicinājusi miera kongresu”.
Tomēr Kungs Jēzus Kristus pārspēj visus miera cīnītājus pasaulē. Viņš ienāk šai pasaulē kā mazs, neaizsargāts bērniņš, un dodoties pie Debesu Tēva atstāj mums savu testamentu, kurā rakstīts: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru es jums dodu”. Kungs necīnās par mieru, bet mieru dod. Tas nav ārējs miers, bet miers sirdī. Miers ar Dievu un miers ar cilvēkiem. Šādu – dziļu un patiesu - mieru iemantot es jums katram novēlu šajā atlikušajā Adventa laikā!
“Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū!”. Āmen!
Mācītājs Vilnis Sliņķis