SPREDIĶIS Reformācijai – 500; Opekalns 29.10.2017.
Dedzība Kunga nama dēļ
(VD- Mih.4:1-7; JD- Rom.1:13-17; Jņ.2:13-22)
Reformācijai – 500; Opekalns 29.10.2017.
Labdien, dārgie draugi! Vakar visa Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca ar svinīgu Dievkalpojumu Rīgas domā atzīmēja Reformācijas 500 gadadienu. Kad izskanēja arhibīskapa Jāņa dedzīgais aicinājums braukt uz šiem svētkiem pašiem un ņemt līdz ticības māsas un brāļus, draugus un kaimiņus, piepildot Latvijas galveno dievnamu pilnu līdz malām, tad droši vien daudzi savās sirdīs uz šo uzaicinājumu dedzīgi atsaucās. Tomēr, laikam ritot, ikdienas rūpes un pasaules piedāvājumi mūsu dedzību apslāpēja. Tā saruka par tikko kvēlojošu, mazu liesmiņu, un galarezultātā unikālā notikuma aculiecinieki klātienē bija tikai daži no mums.
Kāds varbūt iebildīs: nu mācītāj, šodien taču svētki, bet jūs te moralizējat!
Taču ieklausieties vēlreiz, ko Kungs Jēzus saka šīs dienas Evaņģēlijā: “Karstums Tava nama dēļ mani aprij!”. Vai mēs to varam teikt katrs pats par sevi? Vai savās sirdīs esam Dieva Svētā Gara piepildīti tādā mērā, ka Viņš kā dzīva uguns izlejas caur mums, uzturot dedzīgumu visā Kristus miesā - Viņa Baznīcā?
Luteriskās teoloģijas pamatlicējs un mūsu baznīcas tēvs Dr. Mārtiņš Luters dedzīgi iestājās par Dieva namu. Viņš nopietni ņēma 5.Mozus grāmatas 10.nodaļā 16.pantā teikto: “Tāpēc apgraiziet savas sirds priekšādu un neesiet turpmāk stūrgalvīgi!”. Dievs it kā saka: reformējiet savu sirdi, savu mežonīgo cilvēcisko dabu, kura pretojas visam, kas ir no Dieva!
Reformācija. Pirmajā mirklī varētu likties, ka runa ir par reformām, kas Baznīcas kontekstā nozīmētu radīt kaut ko jaunu. Tomēr tā nav. Baznīcas reformas tāpat kā Renesanses laikmeta kopumā moto ir “ed fontes” - pie avotiem! Tādējādi reformāciju varētu salīdzināt ar atgriešanos pie sākotnējās, nedeformētās jeb proto Baznīcas mācības, kas pirmām kārtām pamatojās nesagrozītā Dieva Vārdā.
Kā izpaudās Baznīcas dogmu deformētība 16.gs sākumā? Vispirms jau jautājumā par Sakramentiem (Baznīca Bābeles gūstā), šķīstītavu un grēkatlaidēm, kā arī Dievkalpojumos latīņu valodā, no kuriem vienkāršā tauta nekā nesaprata. Tomēr galvenā tā laika teoloģiskā problēma bija Pestīšana no darbiem.
Džeimss M. Kitelsons savā grāmatā “Luters reformators” raksta: “Tā laika reliģija, kuru mācījās M.Luters, bija ļoti līdzīga pasaulei, kurā viņš dzīvoja. Tā laika Baznīcas atbilde grēcīgajam cilvēkam bija: “Dariet visu, kas ir jūsu spēkos! [..] tad caur baznīcas spēku Dievs pievienos savu žēlastību un labvēlību!” Daudziem Lutera laikabiedriem šī ideja patika, jo tā ļauj atbrīvoties no grēka un vainas apziņas Dieva priekšā. Taču Luters, kurš neatlaidīgi meklēja patiesību, nojauta, ka ar saviem darbiem cilvēks nespēj pastāvēt Dzīvā Dieva vaiga priekšā.
Sākot studēt teoloģiju un iestājoties augustīniešu klosterī, viņa iekšējā spriedze tikai pieauga. Stingrās mūku pārbaudes iedvesa šaubas, ko pats Luters nosauca par mokošo pilnīgas pazušanas izjūtu. Visprecīzāk šo garīgo stāvokli raksturo vārdi: “..kad dvēselei pieskaras garām slīdošais mūžības vilnis, tā nejūt un neredz neko citu kā vien mūžīgo sodu..” (lpp. 54). Luters bija pārliecināts, ka kristieša dzīvei būtu jāsastāv no darbiem, kas ir labi pēc būtības, bet tas nav pietiekami pestīšanai. Pamazām viņā nobrieda jautājums: kā cilvēks var būt pilnīgi drošs, ka taps pestīts?
Izšķirošais pagrieziens notika, mazā Vitenbergas universitātes torņa istabiņā gatavojoties lekcijām par Veco Derību. Pats Luters to sauc par “Torņa piedzīvojumu”, kura laikā viņš iemantojis pārliecību par savu garīgo meklējumu pareizumu un ticības spēku īstenot nepieciešamās pārmaiņas. “No ticības taisnais dzīvos” (Rom.1:17) No ticības uz Kristus taisnību.
“Šajā mirklī es jutos kā no jauna piedzimis un pa atvērtiem vārtiem iegājis Paradīzē. Tur pakāpeniski man atklājās cita visu Rakstu izpratne. (..) Ja agrāk ar tādu naidu biju ienīdis vārdus “Dieva taisnība”, tad tagad cildināju tos ar visdziļāko mīlestību tā, ka man šie Pāvila vārdi patiesi tapa par Paradīzes vārtiem,” tā ar lielu sajūsmu raksta Luters.
Svarīga viduslaiku teoloģiskā prakse bija indulgences (lat. indulgentia - žēlastība) jeb grēkatlaides. Sākotnēji tās varēja iegūt tikai par īpašiem nopelniem ticības aizstāvēšanā, piemēram, par izcilu varonību krusta karā. Taču laikā, kad dzīvoja Luters, cilvēki indulgences vienkārši nopirka. Īpaši veiksmīgs grēkatlaižu pārdošanā bija sludinātājs Johans Tecels. Viņš labi pārzināja emocijas un to izmantoja, lai panāktu, ka cilvēki iegādājas grēkatlaides ne tikai sev, bet arī savu mirušo radinieku dvēselēm, kuras, kā apgalvoja Tecels, Šķīstītavā brēc un lūdzas: “Apžēlojies par mums!”
Patiesībā grēkatlaižu pārdošana bija, ja tā var izteikties, rūpīgi pārdomāts biznesa plāns. Romas Pāvests Leons X vēlējās būt Eiropas līderis ne tikai politikā, bet arī varenībā. Taču, lai pabeigtu savas varenības apliecinājumu - Sv. Pētera baziliku, Pāvestam bija nepieciešami milzu līdzekļi. Lai tos iegūtu, Tecels un viņam līdzīgi sludinātāji nepaguruši reklamēja grēkatlaides, protams, ar to kādu mazumiņu nopelnīdami arī sev. To visu redzot, Luters nespēja vienaldzīgi palikt malā.
Viņa atbilde Tecelam bija 95 tēzes pret atlaidu tirdzniecību. Tās bija domātas kā tēma teologu diskusijām Baznīcas iekšienē. Šīs tēzes skaidrojot Heidelbergas disputā (1518), Luters divas reizes publiski paziņoja, ka konkrētā brīža vadošā, uz bauslības darbiem balstītā teoloģija ir novecojusi un ved cilvēkus pazudināšanā. Disputa beigām viņš deklarēja: “Bauslība saka: “Dari to!” Un tas nekad netiek padarīts. Žēlastība saka: “Uz to tev jātic!” Un viss jau ir paveikts. [..] Godības teologs sauc ļauno par labu un labu par ļaunu. Krusta teologs sauc lietas īstajos vārdos”. ( lpp. 111)
Galu galā 1521. gada 17.aprīlī Vormsas reihstāgā viss nonāca līdz vienkāršam jautājumam: “Vai atsauksi visu, ko esi mācījis par Evaņģēliju? Vai arī tu izvēlēsies tikt izslēgts no Baznīcas un valsts kā herētiķis un kā tāds – sadedzināts uz sārta!?”
Lutera atbilde nāca no pašiem ticībā degošās sirds dziļumiem un skanēja: “Te es stāvu un citādi es nevaru. Dievs, palīdzi man! Āmen!
Ak, kaut mēs katrs spētu tā atbildēt brīdī, kad tiek pārbaudīta mūsu ticība! Kaut mūsu sirdis degtu tā, kā liesmoja Lutera sirds!
Biežāk gan ir tā, ka, laikam ritot, cilvēku ticība pamazām noplok. Dievkalpojumi vairs tā neuzrunā, Dieva Vārds neiedvesmo, lūgšanas nevis lūdzam, bet atskaitām. Un tad kādā brīdī mēs, gluži kā Lutera oponenti toreiz, sākam domāt, ka ar saviem labajiem darbiem varam nopelnīt labvēlību pie Dieva.
Taču ieklausieties, ko sludina pravietis Joēls! Viņš saka: “Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ!” (Joēla 2:12-13).
Patiesa Baznīca ir tur, kur tiek pareizi sludināts Dieva Vārds, izšķirot Bauslību un Evaņģēliju un pārvaldīti Sakramenti. Tas ir Kristus Evaņģēlijs par Pestīšanu ikvienam. Tieši Viņa dēļ Dievs mūs joprojām uzlūko labvēlīgi.
Bībele salīdzina Kungu Kristu ar līgavaini, bet Baznīcu - ar līgavu. Mīļie draugi, Kristus gaida savu līgavu! Gaida ikvienu no mums ik dienas. Kristus gaida mūs Savā Svētajā Vārdā, lūgšanā, brāļu un māsu sadraudzībā. Vēl vairāk, Viņš savienojas ar mums Svētajā vakarēdienā. Un tikai tad, kad esam saņēmuši šo nepelnīto žēlastību, šo mīlestību no Sava Kunga, tikai tad pateicībā, esam spējīgi to no sirds līdzdalīt citiem.
Viens no M.Lutera laikabiedriem, Sv. Ignācijs no Lojolas, savas dzīves noslēgumā uzrunāja mācekļus sacīdams: " Aizdedziniet pasauli ar Svēto Uguni, Dievam par godu!”
“ Jūs esat pasaules gaisma”, saka Kungs Kristus.
Dārgie draugi, brāļi un māsas Kristū, nest Svētā Gara uguni un gaismu pasaulē mēs esam aicināti arī šodien.
Nāc Svētais Gars, piepildi savu ticīgo sirdis un iededz tajās Savas mīlestības uguni.
“Gars un līgava saka nāc! Jā, nāc Kungs Jēzu!”
Māc.V.Sliņķis