Sprediķis 24.09.

Jesaja 51:12-16, Filipiešiem 1:20-26, Mateja ev. 9:18-26

Šodienas galvenā tēma ir nāve un dzīvība. Proti, ka Jēzus ir uzvarējis nāvi caur Savu krusta nāvi un augšāmcelšanos. Un, ka kristīgam cilvēkam tāpēc nevajadzētu baidīties no nāves. Vecās Derības lasījumā, dzirdējām par citām bailēm, ka nedrīkst baidīties no cilvēkiem, bet tās bailes tomēr ir saistītas ar bailēm no nāves. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs baidāmies, ka citi cilvēki varētu darīt mums pāri vai nogalināt.

Tomēr, ja mēs nebaidāmies no nāves, ja apzināmies, ka cilvēki arī ļoti pamatīgi darīja Jēzum pāri, tad viss nonāk citā gaismā. Tad nav ko baidīties no cilvēkiem, ka viņi varētu mūs nogalināt, jo nāve ir uzvarēta. Tad pāridarījumi no citiem cilvēkiem ticības dēļ ir sekošana Jēzum, veids, kā līdzināties un tuvoties Jēzum. Otrajā lasījumā šī doma ir vēl vairāk attīstīta un izteikta. Tur ir rakstīts, ka nāve pat ir ieguvums. No vienas puses ir tā, ka pašnāvība viennozīmīgi ir grēks. Ir jākalpo un jāpilda tas aicinājums ko Trīsvienīgais Dievs ir devis tev zemes virsū. No otras puses ir jāapzinās, ka te zemes virsū ir bēdas, asaras un ciešanas. Debesu Valstībā būs tikai un vienīgi totāls prieks un harmonija. Tāpēc, ar nosacījumu, ka cilvēks tic pa īstam, nāve ir ieguvums, un liels ieguvums.

Diemžēl visiem nav šī pārliecība. Kā dabūt šo pārliecību? Vajag, ne tīri burtiski, bet pārnestā nozīmē mirt jau tagad. Proti, padoties Trīsvienīgajam Dievam un Jēzum Kristum. Parasti šāda pārliecība nerodas ātri un viegli pa piecām minūtēm. Tomēr, ja cilvēks padodas Jēzum Kristum un dzīvo ticības dzīvi pa īstam, tad lēnā garā šāda pārliecība rodas sirdī. Ņem ticības dzīvi nopietni, lūdz un lasi Bībeli katru dienu, piedalies Dievkalpojumos svētdienās utt, un lēnā garā šāda pārliecība radīsies arī tavā sirdī. Ka nāve ir uzvarēta, nav no kā baidīties, ka nāve pat ir ieguvums. Evaņģēlijā Jēzus arī māca par to pašu tēmu. Viens vecākais, sinagogas priekšnieks, metas Jēzum priekšā zemē un stāstīja savu problēmu, ka viņa meita ir mirusi. Visos laikos un visās vietās cilvēkiem ir gana daudzas problēmas, bet šī noteikti ir nopietnāka. Ka cilvēks ir mirstīgs, ātrāk vai vēlāk visi būs pagalam, mirstība ir simts %.

Kā es teicu, ir tikai viens veids kā risināt šo problēmu. Pārnestā nozīmē ir jāmirst jau tagad, proti, padoties Jēzum, bet ko tas konkrēti nozīmē. Būtu daudz ko pieminēt, bet došu dažus piemērus. Ja ir īsta garīga miršana, tad tā izpaužas pazemībā. Viens veids, kā būt pazemīgam ir, lai pēc iespējas mazāk aizstāvētos, kad citi uzbrūk. Dažreiz drīkst aizstāvēties. Ekstremālos apstākļos drīkst un vajag aizstāvēties. Ja kāds ļoti smagi tevi aprunā, vajag tomēr dažreiz aizstāvēties. Tomēr, viens pazemības aspekts ir, lai plašās robežās neaizstāvētos. Kāda tam ir nozīmē, ja citi tevi aprunā. Dievs zina patiesību, un tas ir vienīgais, kas skaitās. Jēzus arī tika aprunāts milzīgos apstākļos, un neaizstāvējās. Neaizstāvēties ir veids, kā mirt pārnestā nozīmē, līdzināties Jēzum un vingrināties pazemībā. Neaizstāvēties ir veids, kā vingrināties, nebaidīties no nāves. Ja ir īsta garīga miršana, tev ir vienalga, ko citi par tevi domā.

Ko tas vēl nozīmē, mirt pārnestā nozīmē? Ka jēdzieni nāve un dzīvība apgriežas ar kājām gaisā.  Visi ir pieraduši, ka cilvēks piedzimst, dzīvo un mirst. Ka viss iet šādā secībā, no dzīvības uz nāvi, bet saistībā ar kristīgo ticību, viss ir otrādi. Viss iet no nāves uz dzīvību. Papriekš tev ir jāmirst pārnestā nozīmē, padoties Jēzum, lai tu vari dzīvot pa īstam. Pirmais šeit zemes virsū kopā ar Jēzu un pēc tam mūžībā kopā ar Jēzu. Ja ir īsta garīgā miršana, tava dzīve iet no miršanas uz dzīvību. Ko tas vēl nozīme, mirt pārnestā nozīmē? Kaut kāda cīņa vienmēr ir dzīvē, izšķirošais jautājums ir tikai, kas par cīņu. Ja neesi garīgi miris, tu cīnies par savu godu un par savu labumu. Ja esi garīgi miris, tu cīnies par Dieva godu. Kas nozīmē cīnīties pret savu grēcīgo dabu. Kristīga dzīve nozīmē cīņa pret grēku. Un tas ir izaicinājums gan.

Tas ir iemesls, kāpēc tie kristieši ir ļoti maz. Ir gana grūti cīnīties pret savu grēcīgo dabu, bet ir svētīgi cīnīties pret savu grēcīgo dabu. Kāpt Everesta kalnā būtu izaicinājums gan. Es ar to netiktu galā, es pat nemēģinātu. Tomēr, uzveikt Everesta kalnu ir iespējams, kaut pavisam grūti, bet pavisam līdz galam uzveikt savu grēcīgo dabu nav iespējams.

Grēka gēni paliek mūsos līdz kapa malai. Tomēr, nav varianti. Cīņa pret grēku ir neizbēgama daļa pa ceļam uz Debesu Valstību. Un visām lietām ir jāredz no pozitīvas puses. Ja tu pa īstam apkaro savus grēkus no visas sirds, es varu tev apsolīt vienu. Nekad nebūs garlaicīgi. Tev būs ko darīt gan, arī sirmā vecumā un līdz kapa malai. Pie īstas garīgas miršanas skaitās cīņa pret grēku. Viss ko es saku, kādam var likties grūti. Un tā arī ir, pašos spēkos netiksim galā, tas ir skaidrs, bet.. Šajā evaņģēlijā Jēzus uzlika rokas tai meitenei, un dzīve atgrieāss. Tāpat ir jālūdz, lai Jēzus uzliktu Savas varenās rokas uz tevi caur ticību un dotu spēku, mirt no sevis, lai augšāmceltos uz jauno dzīvi Dieva spēkā.

Jēzus sekoja šim sinagogas priekšniekam. Jēzus ir ar mums, tas ir pavisam labi, bet.. Mums arī jābūt ar Viņu, sekot Viņam. Pašreiz ir rudens. Kaut ir neparasti silts rudens, daba iet uz ziemas nāvi. Tīri burtiski daba nemirs ziemā, bet līdzībā gan. Esam pieraduši, ka rudens pazīmēs, dzeltenas lapas utt, ir nāves pazīmes, bet saistībā ar ticību ir tieši otrādi. Rudens pazīmes ir dzīvības pazīmes. Kad esi miris kopā ar Jēzu ticībā, kad dzīve iet uz fizisko nāvi, tad viss tuvojas ĪSTAI DZĪVEI ar lieliem burtiem. Kas ir Debesu Valstības godība.

Šodienas bauslis: Mums ir jāmirst jau tagad, proti, padoties Jēzum, lai iegūtu mūžīgo dzīvi.

Šodienas evaņģēlijs: Nāve ir uzvarēta Jēzū Kristū, rudens pazīmes ir dzīvības pazīmes.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.      Nedrīkst baidīties no cilvēkiem, jo, viņi neko nevar mums izdarīt, ja ticam pa īstam.

2.      Nāve ir ieguvums.

3.      Mirt kopā ar Jēzu nozīmē vingrināties pazemībā.

Sprediķis 18.jūnijā

Jesaja 55:1-3, Romiešiem 8:28-30, Jāņa ev. 1:35-46

Šodienas galvenā tēma ir aicinājums uz Dieva Valstību. Vecās Derības lasījumā dzirdējām, kāda ir Trīsvienīgā Dieva garīga pārtika, pavisam laba. Dieva garīga pārtika ir sātīga un garšīga, tur ir garīga maize, garīgs vīns un piens. Trīsvienīgā Dieva burkāns, ko Viņš grib mums dot, ir pavisam labs. Un viss ir pa brīvu, nemaksā naudu.

Vienīgā maksa ir, ka vajag padoties zem Jēzus un atzīt Viņu par Karali un Priekšnieku. Visi citi grib kaut ko no tevis. Vienīgi Dievs neko no tevis negrib, Viņš grib tevi. Bez atlikuma un nosacījumiem. Un ir tā vērts, jo, Trīsvienīgā Dieva garīgā pārtika ir pavisam augstvērtīga. Uz Omnivas mašīnām ir rakstīts, ka viņi sagādā prieku. Es neapšaubu, ka dažreiz tā ir, bet. Trīsvienīgais Dievs vienmēr sagādā lielāku prieku caur garīgo pārtiku. Tas nenozīmē, ka materiālās lietas pašas par sevi būtu grēcīgas vai aizliegtas. Tām ir sava vieta, lai barotu un uzturētu miesu, bet tās nevar barot dvēseli. Ar materiālām lietām vien ir pa maz. Kāpēc tu domā, ka cilvēki pīpe, dzer pa daudz, un tetovējas? Vai tāpēc, ka viņi ir laimīgi? Noteikt nē. Viņi pīpē, dzer pa daudz un tetovējas, tāpēc, ka viņi ir nelaimīgi ar savu dzīvi un ķermeni. Un, ja viņi neēd Trīsvienīgā Dieva garīgo pārtiku, tad ir skumīgi, bet loģiski, ka viņi ir nelaimīgi. Jo, tikai ēdot arī garīgo pārtiku, cilvēks var apmierināt visas savas vajadzības.

Ar miesisko pārtiku vien iestājas garīgs bads, ko cilvēki mēģina remdēt ar materiālām lietām, cigaretēm, alkoholu un tetovējumiem, bet tas ir lemts neveiksmei, jo cilvēks ir radīts ar vajadzību pēc attiecībām ar savu Radītāju, Trīsvienīgo Dievu. Pabarot dvēseli ar materiālām lietām ir kā pabarot vēderu ar akmeņiem. Sāta nebūs, tikai sāpes ne pa jokam. Otrais lasījums māca, ka tiem, kuri mīl Dievu, visas lietas nāks pa labu. Tā ir, bet, tikai ar nosacījumu, ka uztveram, pieņemam visu ar pareizo attieksmi. Kas traucē cilvēkiem sekot Jēzum un Trīsvienīgā Dieva aicinājumam? Būtu daudz ko pieminēt, bet nereti, ka ir noticis kaut kas traģisks un skumīgs, par ko viņi ir neapmierināti ar Dievu. Vīrs, sieva vai bērns nomira, māja nodega utt. Tie piemēri ir daudzi, bet gala rezultāts tas pats. Cilvēks ir neapmierināts ar Dievu un tāpēc negrib sekot Jēzum. Cilvēks notiesā Dievu, cilvēks izraida Dievu no laukuma. Tas ir, kas notiek, bet, vai tas ir pareizi?

Jēzus ir tiesnesis pēdējā tiesā, bet. Cilvēkam ir ārkārtīgi stipra tieksme likt sevi par tiesnesi. Visiem ir ārkārtīgi lielas tiesneša dotības, vismaz viņiem tā liekas. No tā, kad mums bija kaut cik apzināts vecums, mēs visi bez izņēmuma esam notiesājuši vecākus, brāļus un māsas, skolotājus, klases biedrus, darba kolēģus, kaimiņus utt bez mitas. Mums visiem liekas, ka mēs perfekti zinām, kas ir pareizi un, kas ir nepareizi, kam ir jānotiek un kam nav jānotiek. Bet mēs kļūdāmies. Dievs zina daudz labāk, kas ir pareizi un nepareizi, kam ir jānotiek un kam nav jānotiek. Ir traģiski un smagi, ja vīrs, sieva vai bērns nomirst, ja māja nodeg, jā, bet.. Ar Dieva palīgu ir jātic, ka Dievs zina ko dara, ka Trīsvienīgā Dieva mērķis vienmēr ir mīlestība. Ka Dievam ir labākas brilles nekā mums, ka Viņš redz tālāk un labāk. Ja pusaudžu puikam patīk kāda meitene, viņš parasti neprot to izteikt ar vārdiem. Vietā viņš rauj viņu aiz bizēm vai uzmet sniega piku. Lai pievērstu uzmanību.

Ir gan atšķirības, gan līdzības starp pusaudžu puiku un Dievu. Trīsvienīgais Dievs nav kautrīgs. Viņš saka ļoti daudzās vietās Bībelē pilnīgi nepārprotami, ka Viņš mūs mīl. Tā problēma ir, ka 99% no visiem cilvēkiem to nesadzird vai neņem vērā, jo, viņi vietā aizraujas ar materiālām lietām, ko viņi gan mīl. Tāpēc Dievam galā rezultātā nav daudzi varianti, lai pievērstu Sev uzmanību, kā vien raut aiz bizēm vai mest sniega piku. Ja notiek, kas tev nepatīk, tad, lūdzu, neapvainojies uz Dievu un nenovērsies no Viņa. Netiesā Dievu, neizraidi Viņu no laukuma. Uztver to ar pareizo attieksmi, tas ir Dievs, kas rauj aiz bizēm un met sniega piku no mīlestības, lai pievērstu tavu uzmanību. Tas ir Dievs, kas grib tev mācīt, ka viens pats bez Viņa tu netiksi galā. Tas ir Dievs, kas tevi mīl un grib lai tu nodoties Viņam pilnā mērā, bez atlikuma un nosacījumiem.

Tas ir Dievs, kas grib tev mācīt, ka materiālās lietas ir atļautas un vajadzīgi palīglīdzekļi, bet nedrīkst būt par mērķi. Tas ir Dievs, kas grib tev mācīt, ka tikai Viņa garšīgais un sātīgais burkāns var pabarot tavu dvēseli. Cilvēki grib, lai Dievs nodrošina vieglu un ērtu dzīvi. Bet Dievs grib mācīt mums, ka vieni paši bez Viņa mēs netiksim galā. Uztver visu ar pareizu attieksmi, un viss tev nāks par labu. Tagad esmu runājis par to, kas traucē mums sekot Dieva aicinājumam. Bet vajadzētu arī paskaidrot, kā pozitīvi sekot Dieva aicinājumam. Par to Jēzus māca evaņģēlijā. Jānis Kristītājs saka, ka Jēzus ir Dieva Jērs. Un Dieva Jērs, kas noņem pasaules grēkus. Ja tu ēd Trīsvienīgā Dieva garīgo pārtiku, tavas acis atveras. Tad tu redzi pilns ar grēkiem sevī, ko vajadzētu tikt noņemtiem. Ja tu tiešām ēd Dieva garīgo pārtiku, Jēzus dod tev pārliecību, ka tie grēki ir piedoti.

Šajā evaņģēlijā bija vairāki mācekļi, kuri burtiski sekoja Jēzum. Burtiski tas vairs nav iespējams, Jēzus vairs nav fiziski pie mums, bet. Garīgā aspektā ir pilnīgi iespējams sekot Jēzum arī šodien. Un tā sekošana notiek draudzes kopībā. Jēzus arī jautāja diviem mācekļiem, ko viņi gribēja. Šodien Jēzus arī jauta tev, ko tu gribi. Un pareiza atbilde ir, ka es gribu uztvert materiālas lietas kā palīglīdzekļi un garīgā dzīve kopā ar Jēzu kā mērķis. Ja tā ir, tad tu esi atsaucies Trīsvienīgā Dieva aicinājumam.

Šodienas bauslis: Ir jāsaka, jā, Trīsvienīgā Dieva aicinājumam.

Šodienas evaņģēlijs: Dieva garīgā pārtika un Dieva garīgās dāvanas ir pavisam labas, un bez maksas.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.      Cilvēki ir nelaimīgi un nodarbojas ar visādām muļķībām, tāpēc, ka viņi neseko Dieva aicinājumam un neēd garīgo pārtiku.

2.      Uztver visu ar pareizo attieksmi, un viss tev nāks par labu.

3.      Mums ir jāuztver materiālas lietas kā palīglīdzekļi un sekošana Jēzum kā mērķis.

Sprediķis 11.jūnijā

Ecehiela 36:25-28, Ap. Darbi 8:26-39, Mateja ev. 3:11-12

Šodienas galvenā tēma ir par kristībām, kas, kā, kāpēc, ko nozīmē. Lai saprastu šodienas tēmu, ir jāskatās uz baznīcas gadu, kur esam tajā. Apmēram puse no baznīcas gada ir pagājusi. Ir vienmēr teorija, paša kristīga mācība un prakse, mācības pielietošana ticības dzīvē. Gan, gan. Bet līdz šim uzsvars ir bijis uz teoriju, uz pašu kristīgo mācību. Jēzus ir piedzimis, miris, augšāmcelies, uzbraucis Debesīs, Svētais Gars ir izliets utt.

No šodienas līdz Mūžības Svētdienai uzsvars ir uz praksi, uz ticības pielietošanu svētajā dzīvē. Tāpēc kristības ir tēma šodien, jo, kristības un iesvētības ir ticības dzīves sākums un pamats. Vecās Derības lasījums ir pravietojums par Jaunās Derības notikumiem, kad Jēzus ir augšāmcelies un Svētais Gars izliets cilvēku sirdīs. Tur tiek aprakstītas lielas pārmaiņas cilvēku sirdīs. Kādas? Būtu daudz ko pieminēt, bet īsumā, cilvēks pagriežas no sevis uz Trīsvienīgo Dievu. Bez Svēta Gara sirdī, cilvēks meklē savu labumu un savu godu. Ar Svēto Garu sirdī, cilvēks grib pagodināt Dievu un kalpot citiem. Grēks un sātans vienmēr maisās pa kājām, bet, ar Svēto Garu sirdī cilvēks vismaz tēmē uz Dieva godināšanu un citu kalpošanu.

Otrais lasījums māca sīkāk par kristībām. Ātrāk vai vēlāk visi nopietni kristieši uzdod sev šo jautājumu: vai es tiešām esmu īsts kristietis, kad ir tik daudz grēku un trūkumi manī? Ja tu neesi uzdevis sev šo jautājumu, tad tu neesi redzējis savus grēkus pilnā apjomā. Tad ir jālūdz, lai Svētais Gars parāda visus grēkus. Tad tu drīz uzdosi šo jautājumu. Atbilde uz jautājumu ir jā. Tu esi īsts kristietis, kaut esi pilns ar grēkiem un trūkumiem. Bet izšķirošais jautājums ir kāpēc, kāds ir pamatojums tavam Dievbērnības statusam. Ne tavas ticības stiprums vai dedzība, bet tavas kristības. Tas fakts, ka Trīsvienīgais Dievs darīja tevi par Savu bērnu kristībās, ir pamatojums tavam Dievbērnības statusam. Ir protams ļoti labi un nepieciešams, ka tev ir stipra un dedzīga ticība, bet, tas nav pamatojums Dievbērnības statusam. Ja ticības stiprums un dedzība būtu pamatojums Dievbērnibas statusam, tu nevarētu būt pārliecināts par savu Dievbērnibas statusu. Jo šajā aspektā mums visiem ir trūkumi.

Bet vari būt pārliecināts par savu Dievbērnibas statusu, jo Trīsvienīgais Dievs darīja tevi par Savu bērnu kristībās, un no tā tev ir Dievbērnības statuss. Tad ir protams tā kā mēs dzirdējām šajā lasījumā, ka kristības iet kopā ar dzīvu ticību un ar mācībām iepriekš. Galminieks ticēja pa īstam un tika apmācīts pirms kristībām. Tā ir ar pieaugušajiem un ja bērns tiek kristīts, tad vecāki sola dot kristīgo audzināšanu un tā apmācība notiks vēlāk Iesvētes mācībā. Pašas kristības ir vienreizējs notikums, nevar un nevajag atkārtot, jo Dievs dara visu perfekti un pilnīgi no sākuma. Bet ticības sekas ir atkārtojamas visu mūžu. Pirmkārt palikt ticībā Trīsvienīgajam Dievam un otrkārt turpināt mācīties par savu ticību. Tāpēc ir Dievkalpojumi, lūgšanas, sprediķi, Iesvētes mācība, Bībeles stundas draudzē utt, lai tu paliktu savās kristībās caur dzīvo ticību un teorētiski apmācību.

Tīri burtiski kristības ūdens tiek izliets pie baznīcas pamatiem pēc kristībām, bet līdzībā tev ir jāpeld savās kristības ūdenī visu mūžu. Evaņģēlijā Jānis Kristītājs runā īsos un kodolīgos vārdus. Viņš saka, ka Jēzus ir stiprāks par viņu. Tā ir, un tas pats princips attiecas uz mums. Tāpēc pamats mūsu Dievbērnības statusam ir jābūt ko Jēzus dara, nevis ko mēs darām. Viņš arī saka, ka viņš nav cienīgs Dieva priekšā. Tā ir, un atkal tas pats attiecas uz mums. Paši par sevi esam necienīgi Trīsvienīgā Dieva priekšā, bet, un tas ir šodienas Lielais evaņģēlijs. Jēzus grib ar tevi sadraudzēties tik un tā, mīl tevi un ņem tevi pretī tik un tā. Jēzus ņem mūs pretī un sadraudzējas ar mums no žēlastības, mēs nevaram to pieprasīt, bet. Gala rezultātā ņem pretī no žēlastības. Vienīgais nosacījums ir, ka mēs pretojamies saviem grēkiem cik iespējams, un nožēlo tos. Diemžēl tā grēcīga daba ir stipra un varena mūsos un pilnīgi bez grēkiem nav iespējams. Grēku apkarošana ir projekts, kas turpinās līdz kapa malai.

Ir tie kuri tērē lielu naudu, laiku un spēku, lai nodarboties ar kādu ekstremālo sportu. Bet manuprāt, tas ir diezgan lieki, ir labāks ko darīt. Apkarot savi grēki ir ekstremāli grūts projekts, kas turpināsies līdz kapa malai. Tur tiešām ir ar ko aizrauties. Grēki ir kā kukaiņi un nezāles, vienalga cik daudz tu nosit vai izrauj, nāk jauni tikpat droši kā Āmen baznīcā. Reiz cilvēks pajautāja mūkam, ko mūki dara visu dienu klosterī. Viņš atbildēja, mēs krītam un ceļamies, krītam un ceļamies. Princips ir tas pats laicīgā dzīvē. Lūdz, lai Svētais Gars parāda tev grēkus pilnā apjomā, un tu drīz saproti, ka pats esi pavisam necienīgs. Ka Jēzus ņem pretī no žēlastības un Savu darbu dēļ, Kristības, iesvētības un ticības dēļ, nevis tavu darbu dēļ. Ir rakstīts, ka Jēzus kristīs ar Svēto Garu un uguni. Caur Svēto Garu ticības dzīve piedzimst, aug un attīstās. Un uguns ir līdzība vai bilde par to, ka dvēsele tiek tīrīta un šķīstīta caur Svēto Garu. Vecos laikos pārbaudīja un tīrīja zeltu ugunī, caur uguni.

Tagad esmu teicis, ka vajag peldēt savas kristības ūdenī visu mūžu, proti, palikt ticībā un attīstīt to ticību. Kāpēc? Tāpēc, ka mūžības nopietnība gulstas uz, spīd pāri laicīgai dzīvei. Vai tu peldi vai nepeldi savas kristības ūdenī izšķirs, kas notiks ar tavu dvēseli mūžībā. Peldētāji nonāks Debesu Valstībā, nepeldētāji ellē. Ko tu sēj, to tu pļausi. Gan dārzā, gan mūžībā.

Šodienas bauslis: Tev ir jādzīvo savās kristībās, proti, uzturēt un attīstīt ticību ar Dieva palīgu.

Šodienas evaņģēlijs: Kristības ir pamatojums tavam Dievbērnības statusam. Jēzus mīl tevi un grib ar tevi sadraudzēties, kaut pats esi necienīgs.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.      Kristības un ticības auglim vajadzētu būt, ka tu gribi godināt Dievu un kalpot citiem.

2.      Visiem nopietniem kristiešiem ir ekstremāls sporta veids ar ko nodarboties, apkarot un pretoties saviem grēkiem. Tur ir ko darīt, līdz kapa malai.

3.      Ir jāpeld savās kristībās, jo mūžības nopietnība gulstas uz laicīgo dzīvi.

Arhibīskapa vēstījums 2022. gada Ziemsvētkos

Jēzus Kristus mīļotie, es sveicu Jūs Kristus dzimšanas svētkos! Visapkārt ir tik daudz lietu un notikumu, kuros dvēselei pieskaras Dievs. Cik skaistas ir Ziemsvētku dziesmas! Es skaistu rozīt’ zinu, Jūs bērniņi nāciet, Klusa nakts, svēta nakts… Šogad Ziemsvētku brīnumu es visvairāk sajutu senā balādē par Skārboro gadatirgu. Dziesmā par nepiepildītu mīlestību.

Puisis liek sacīt meitenei: lai viņa bez adatas uzšuj man kreklu bez vīlēm. Lai viņa to izmazgā sausā akā, kur nekad nav bijis ūdens, nedz lijis lietus. Lai viņa to izžāvē krūmā, kāds nav ziedējis kopš Ādama radīšanas – tad viņa būs mana patiesā mīlestība. Meitene atbild: lai viņš atrod tīrumu starp jūras ūdeni un krasta smiltīm. Lai viņš to uzar ar jēriņa ragu. Lai apsēj to visu ar vienu graudu. Lai nopļauj ar sirpi, kas taisīts no ādas, un sasien ar virvi, kas vīta no viršiem. Tad lai nāk pēc sava krekla. Tad viņš būs mana patiesā mīlestība.

Ja viņiem jautātu, kādēļ viņi no otra prasa neiespējamas lietas, viņi atbildētu – man taču kaut kā ir jāzina, vai es esmu viņa (vai viņas) patiesā mīlestība! Ak, jaunieši… Katrs cilvēks ar dzīves pieredzi zina, ka nereālas gaidas nes vilšanos. Prasīt pierādīt mīlestību ar varoņdarbiem ir savtīgi un cietsirdīgi. Nekļūt viņiem par ģimeni. Būtu brīnums, ja viņiem šādi kas izdotos.

Tad kādēļ šī dziesma mani uzrunāja Kristus dzimšanas svētkos? Tādēļ, ka Dievs paveica patiešām neiespējamas lietas. Salīdzinot ar tām, krekls bez adatas vai sirpis no ādas ir nieks. Cilvēkiem tas būtu neiespējami, bet ne Dievam. Visuma Radītājs pats cēlās no troņa, ienāca pasaulē, piedzima no jaunavas, atklāja cilvēkiem Dieva patieso Tēva sirdi, nodzīvoja mūsu vietā nevainojami svētu dzīvi, uzvarēja mūžseno ienaidnieku, augšāmcēlās no kapa un atprasīja nāvei mūsu dzīvības. Ar divpadsmit vienkāršiem vīriem viņš iesāka izcilāko kultūru pasaules vēsturē.

Ja mēs jautātu, kādēļ Tu, Kungs, to visu darīji, viņš varētu atbildēt: “Tādēļ, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība.” Tas ir īsts Ziemsvētku brīnums.

Kā mēs atsauksimies? Vai mums ar viņu izdosies? Vai jau esam viņa bērni? Vai būsim viņam ģimene?  Nebīstieties, ka Dieva darbiem tagad jāliek pretī kaut kas līdzvērtīgs. Lūk, Caķejs – mazais, blēdīgais vīriņš, kurš gribēja redzēt Jēzu. Viņā nebija nekā varonīga. Varbūt vienkārši ziņkārības dzīts, viņš uzkāpa kokā. Tik vien. Taču ar šo mazo dzirkstelīti pietika. Jēzus apstājās pie viņa, runāja ar viņu, nāca viņa namā un pilnīgi izmainīja viņa dzīvi.

Mīlestības pierādījumu nasta guļ uz viņa, caur ko mums miers nāk. Viņš pats to uzņēmās mūsu labad. Esi sveicināts, Miera Ķēniņ, mans Kungs un mans Dievs!

Kristus dzimšanas svētkos es novēlu mums laimīgas ilgas redzēt Jēzu. Tā lūkoties, lai viņš pienāk tuvu, ienāk mūsu mājās un sirdīs. Neprasot neiespējamo, lai viņš pats sevi dara par mūsu patieso mīlestību! Svētītus, dzīvības un mīlestības pilnus Ziemsvētkus!

Sirsnībā,
+ Jānis
Rīgas arhibīskaps

Sprediķis Kristus piedzimšanas svētkos

Jesaja 9:1-6, Ebrejiem 1:1-3, Lūkas 2:1-20

Šodien ir Jēzus īstā Dzimšanas diena, kas ir galvenā tēma. Jēzus ir piedzimis un, kādas tam ir sekas, ko tas nozīmē mums, tev un man. Pirmajā lasījumā dzirdējām par mieru. Nereti cilvēki domā, ka šis attiecas uz laicīgo mieru, ka visam vajadzētu būt mierīgi zemes virsū. Bet tā gluži nav. Pirmkārt šeit ir runā par mieru ar Trīsvienīgo Dievu. Bez ticības un grēku nožēlas ir neredzams, bet reāls mūris starp cilvēku un Dievu, nemiers viņu starpā.

Bet caur Jēzus dzimšanu, krusta nāvi un augšāmcelšanām šis mūris ir noņemts un ir miers, proti labas attiecības starp tiem, kuri tic un Trīsvienīgo Dievu. Otrkārt, ja ir miers vertikāli, tad vajadzētu būt arī horizontālais miers starp cilvēkiem. Par to es runāšu nedaudz vēlāk. Otrais lasījums māca par sekām no Jēzus dzimšanas. Nereti dzird par laicīgiem cilvēkiem, kuri meklē dzīves jēgu. Un viņi to neatrod. Un tas nav pārsteidzoši, bet pavisam loģiski. Jo, bez Jēzus un ticības Viņam, dzīvei nav jēga, ir vārdā visdziļākā nozīmē tukšā. Tā ir ko Jauna Derība mums māca un tā ir arī daudzu cilvēku pieredze. Dzīves jēga ir, lai būt kopā ticībā ar Trīsvienīgo Dievu un Jēzu Kristu. Kā bija Ēdenes dārzā pirms grēka krišanas.

Mēs dzirdējām, ka tagad Dievs runā uz mums caur Jēzu. Tā ir un ko Viņš saka. Jēzus saka daudz un mana atbilde nav izsmeļoša, bet gribētu pieminēt vienu aspektu. Šodien Jēzus grib pateikt mums, ka mēs visi slimojam ar grēka slimību. Tāpēc Viņam bija jānāk zemes virsū, un, tāpēc kristīgā baznīca pēc būtības ir slimnīca. Lai būtu veiksmīga ārstēšana, vajag pirmkārt pareizu diagnozi un otrkārt pareizas zāles. Pareiza diagnoze ir, ka slimojam ar grēka slimību. Un tāpēc Jēzus piedzima, lai parādītu, kādam cilvēkam būtu jābūt. Jēzus ir Dieva būtības atveids. Katram cilvēkam būtu jābūt tādam, kā Jēzus. Bet mums visiem ir skaidrs, ka tā nav. Nav miers cilvēku starpā. Tāpēc, ka cilvēkiem nav Dieva miers savās sirdīs. Pašreiz krievu karavīru uzvedība Ukrainā ir aktuālākais piemērs, bet diemžēl nav vienīgais. Vairāk vai mazāk visur cilvēki uzvedas kā plēsīgi zvēri un ne kā cilvēki. Laikam visi ir dzirdējuši vārdu perverss un mēs to uztveram negatīvi. Pārsvarā saistām to ar seksuālām perversijām, nenormālības.

Bet tas vārds perverss nav saistīts tikai ar seksu. Tas attiecas uz visu, kas ir nenormāls, sakropļots, nav tā kā būtu jābūt. Diemžēl cilvēks, ikviens, ne tikai krievu karavīri, ir perversi, sakropļoti, bojāti, traumēti no grēka. Un pie Jēzus ir pareizas zāles, pie Jēzus ir pareiza ārstēšana. Jēzus vārdos un darbos varam mācīties, kādiem mums būtu jābūt, pēc kā tiekties. Un žēlastības līdzekļi, proti, Dieva Vārds, lūgšana, altāra sakraments un draudzes kopība, ir pēc būtības zāles, caur ko ārstējamies un tiecāmies tuvāk Jēzum. Mēs dzirdējām, ka Jēzus ir šķīstījis mūs no grēkiem. Caur Savu dzimšanu, nāvi un augšāmcelšanos Jēzus ir devis nosacījumus, lai varam šķīstīties no grēkiem. Līdzībā Jēzus ir devis mums tīrīšanas līdzekli, bet.. Mums vajag pašiem mazgāties. Proti, caur svēto dzīvi tīrīt savu sirdi, cik iespējams. Kā es teicu, tas notiek caur žēlastības līdzekļiem, bet ir iespējams atrast sīkāku norādījumu, kā to darīt. 

Evaņģēlijā dzirdējām, ka tie gani gāja uz Betlēmi. Tīri burtiski tas mums sanāktu diezgan dārgi un sarežģīti, un burtiski tas mums nav obligāts, bet līdzībā mums jādara tāpat. Kur atrodas Betlēme? Betlēme atrodas uz mūsu altāra, altāris ir Betlēme. Katru Svētdienu Jēzus piedzimst, ir klāt no jauna altāra sakramentā, Dievgaldā. Ir rakstīts Jāņa evaņģēlijā 1. nodaļā un 14. pantā, ka Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Tīri burtiski grieķu valodā te ir rakstīts, ka Dievs uzcēla savu telti pie mums. Ja skaties uz biķeri uz altāra, kas ir ietērpts audumā, kas liturģiski sauc velum, tad izskatās kā telts, vai ne? Un šajā teltī ir biķeris un patens, kur drīz atradīsies Kristus asinis un miesa. Iet uz Betlēmi ne tikai, bet starp citu nozīmē, saņemt Dievgaldu. Mēs parasti domājam, ka saņemt sakramentu nozīmē grēku piedošanu.

Tā ir taisnība, bet ne tikai. Altāra sakraments ir arī stiprinājums cīņā pret grēku un viens no veidiem, ka šķīstīties no grēkiem. Apmeklēt altāri un tur lūgties ir viens veids, kā šķīstīties no grēkiem. Visa kristīgā dzīve var raksturot, kā sķīstīšana no grēkiem. Ko Jēzus ir darījis iespējamo caur Savu dzimšanu, miršanu un augšāmcelšanos. Pavisam tīri būsim tikai Debesu Valstībā, bet šķīstīšana sākas jau šeit un tagad. Jēzū Kristū mums ir pareiza diagnoze, slimojam ar grēka slimību. Jēzū Kristū mums ir pareizas zāles, žēlastības līdzekļi. Jēzū Kristū mums ir paraugs, pēc kā tiekties, kā ārstēties. Nosaukums Betlēme nozīmē maizes klēti un Jēzū mums ir stipra barojoša garīga rupjmaize, lai izturētu cīņā pret grēku.

Šodienas bauslis: Ir jāiet uz Betlēmi, lai kļūtu arvien līdzīgāks Jēzum.

Šodienas bauslis: Dzīvei ir jēga, nav tukšā, caur Jēzus dzimšanu, miršanu un augšāmcelšanos.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.      Caur Jēzu un ticībā Viņam mums ir miers ar Dievu, proti, attiecības ar Viņu.

2.      Skatoties uz Jēzu mēs zinām, kādiem mums būtu jābūt.

3.      Visa kristīga dzīve ir šķīstīšana no grēkiem. 

Sprediķis Debesbraukšanas dienā

Psalms 110:1-4, Ap.d. 1:1-11, Lūkas ev. 24:49-53

Šodien ir Debesbraukšanas diena un galvenā tēma, ka Jēzus ir Kungs un Ķēniņš pār visu. Vecās Derības lasījums ir pravietojums par šodienas notikumiem, un viss perfekti sapasē ar Jēzus darbiem. Jēzus valda par naidniekiem, kas visapkārt un attiecīgi naidnieki ir sātans un viņa kalpi.

Nereti mēs uztveram, ka kāds cilvēks ir mūsu ienaidnieks. Noteikti varētu būt tā, ka cilvēks liek mums sprunguļus ritenī un traucē, bet.. Īstais ienaidnieks ir vienmēr sātans. Attiecīgais cilvēks ir sātana apkrāpts un vienmēr vajag apzināties, ka sātans ir īstais ienaidnieks, nevis cilvēks. Ir arī rakstīts, ka Dieva tauta dodas pie Viņa un tas ir , kas notiek šodien un visas svētdienās un svētku dienās. Ir arī rakstīts, ka Jēzus ir priesteris pēc Melhisedeka. Vārds Melhisedeks nozīmē taisnais Ķēniņš. Jēzus ir vienlaicīgi Ķēniņš, Priesteris un Pravietis, un taisns tāds. Otrais lasījums māca kā konkrēti viss notika šajā dienā. Tas ir labi, bet galvenais ir, ko tas nozīmē, kādas tam ir sekas. Galvenais ir, ka no šīs dienas Jēzus ir ieņēmis Savu Karaļa troni Debesīs un valda kā Ķēniņš, Priesteris un Pravietis par Savu kristīgo tautu un par visu no Debesu augstumiem. Tas nozīmē, ka šī ir uzvaras diena un lieli svētki kristīgajā baznīcā. Jēzum bija un ir Dievišķa un cilvēciska daba.

Tas nozīmē, ka no šīs dienas un uz priekšu cilvēciska daba atrodas uz Debesu Valstības Karaļa troņa. Tas ir apliecinājums un pierādījums tam, cik ļoti Trīsvienīgais Dievs mīl un ciena cilvēku, cik ļoti Viņš grib sadraudzību un kopību ar mums. Šis lasījums māca par glābšanu un par to, ka Jēzus valda un nāks atpakaļ godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos. Jēzus nāks atpakaļ no austrumiem un tāpēc baznīcas altāris atrodas austrumu pusē un kapos pēc iespējas liek mirušos ar seju pret austrumiem. Lai esam gatavi un nevajag pagriezties, kad Jēzus nāks atpakaļ. Tīri burtiski Jēzus nav piedalījies karā. Bet līdzībā gan. Caur Savu dzimšanu, krusta nāvi un augšāmcelšanos, Viņš ir uzvarējis garīgajā karā pret sātanu. Visos karos karavīri uzvarējošā pusē kaut ko iegūst. Jēzus ieguvums garīgajā karā pret sātanu esam mēs, mūsu dvēseles. Ka mūsu dvēseles var tikt pestītas ir galvenais ieguvums garīgajā karā ko Jēzus uzvarēja. Un šodien, pēc pabeigta garīgā kara, ar sātanu, Viņš atgriežas Debesu Valstībā, lai valdītu par Savu tautu un visu pasauli.

Kontinuitāte, pēctecība ir arī būtisks aspekts šodien. Caur šodienas notikumiem savienojas viss, kas noticis ar Trīsvienīgā Dieva tautu līdz šim ar visu, kas notiks vēlāk. Mēs un tie kristieši kas figurē šodienas lasījumos pieder pie vienas un tās pašas kristīgās baznīcas. Ar citiem vārdiem ir viena un tā pati kristīgā baznīca šodien, kas bija tad. Kad Jēzus devās uz Debesīm, tie klātesošie kristieši skatījās uz Debesīm. Principā ir pareizi skatīties uz Debesīm, izšķirošais jautājums ir tikai kā. Nav jāskatās uz Debesīm, it kā Jēzus būtu pazudis, tā nav. Bet ir jāskatās uz debesīm, proti, būt gatavam tam, ka Viņš nāks atpakaļ lai tiesātu dzīvos un mirušos. Ir arī jāskatās uz Debesīm tādā veidā, ka mēs pievēršam savu uzmanību un spēku ticības lietām, tam, kas ir augšā, ka mēs dzīvojam svētu dzīvi.

Evaņģēlijā Jēzus saka saviem mācekļiem, ka viņiem ir jāpaliek pilsētā, proti Jeruzālemē, līdz viņi tiks ietērpti spēkā no augšienes. Ir divi grāvji saistībā ar kalpošanu. Viens ir lai kalpotu pa maz, lai nodarbojamies ar garīgo slinkumu, lai neietu, kad Dievs aicina. Otrais grāvis ir, lai darītu pa daudz, lai uzņemties uz ko Dievs neaicina. Ir grūti paskaidrot šo sīki sprediķī, ja kādam ir jautājums, kad ir viens un kad ir otrs, tad ir jānāk uz individuālām konsultācijām. Vienīgais ko es varu pateikt vispārīgi ir, ka kristīgs cilvēks vienmēr var kalpot tikai Dieva spēkā, kad viņš ir ietērpts spēkā no augšienes. Kā to dabūt? Jēzus izveda Savus mācekļus līdz pat Betānijai. Betānija atrodas uz eļļas kalna un eļļa ir Svētā Gara simbols Bībelē. Secinājums ir vienkāršs un skaidrs. Lai mēs spētu kalpot Dievam, lai mēs zinātu ar ko kalpot un ar ko nekalpot, mums ir jābūt Svētā Gara piepildītiem. Garīgs padziļinājums ir atslēga visam kam. Kad tu iesi ticības dziļumos Jēzus vada un dod skaidrību, kas ir jādara un kas nav jādara.

Ir rakstīts, ka Jēzus attālinājās no mācekļiem, atstāja viņus. Tā ir taisnība, bet ir būtiski ievērot, ka tas attiecas tikai uz tīro fizisko klātbūtni. Šodien Jēzus vairs nav fiziski klāt pie mums, jā, bet. Garīgajā aspektā Jēzus ir joprojām pie un ar mums. Nekur Viņš nav mūs atstājis. Jēzus nav miris, bet dzīvs, Jēzus nav pazudis, bet klātesošs. Tā problēma ir, ka daudzi to neredz un nesaprot. Kā to redzēt un saprast? Tikai Svētais Gars var atvērt mums garīgās acis, lai mēs redzam un saprotam, ka Jēzus ir dzīvs. Tā ir, bet Svētais Gars nav atrodams visur. Pēdējā pantā šeit Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts, ka tie mācekļi bija pastāvīgi templī un Lūkas evaņģēlijs arī sākas templī. Atbilstoši mūsu apstākļiem templis ir baznīca. Secinājums ir atkal vienkāršs un skaidrs. Templī, baznīcā, kristīgas draudzes sadraudzībā, Svētais Gars tiek dots.

Baznīcas sadraudzībā, caur žēlastības līdzekļiem, proti, lūgšanā, Bībelē, Svētajā Vakarēdienā un brāļu un māsu sadraudzībā mums tiek dots Svētais Gars. Kas palīdz mums redzēt, ka Jēzus nav pazudis, nav miris, bet klātesošs un dzīvs. Tie mācekļi bija priecīgi un mēs varam arī priecāties par to, kas ir bijis, par Jēzus darbiem, pirmkārt par krusta nāvi un augšāmcelšanos. Mēs varam arī priecāties par to, kas ir, ka Jēzus ir klāt un valda no Debesīm. Mēs varam arī priecāties par to, kas būs. Ka Viņš nāks atpakaļ, lai tiesātu dzīvus un mirušos.  

Šodienas bauslis: Mums ir jāvērš savu skatu un uzmanību uz to, kas ir augšā.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus nekur nav pazudis, bet dzīvo un valda šodien.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Vecajā Derībā ir pravietots, kas notika šodien.

2.    Ir tā pati baznīca šodien, kā bija Jēzus laikā.

3.    Mums ir jādodas uz Betāniju, proti, uz turieni, kur ir Svētais Gars.  

Sprediķis Baltajā svētdienā

Sprediķis

Hozeja 6:1-3, 1 Jāņa 5:4-10, Jāņa ev. 21:1-14

Šodienas galvenā tēma ir Lieldienas liecinieki. Tam ir divi aspekti. Pirmā, ka ir uzticīgi liecinieki par augšāmcelšanās faktu, ka augšāmcelšanās fakts ir pamatīgi pierādīts. Otrā, ka mums Trīsvienīgā Dieva spēkā ir jāliecina par augšāmcelšanās faktu sabiedrībā, citiem. Šodienas lasījumi māca, kā to darīt.

Pirmajā lasījumā ir pieminēts par personiskām attiecībām ar Dievu, ar augšāmcelto Kristu. Veidot un uzturēt personiskas attiecības ar Jēzu ir pamats visam kam, arī liecībai par Viņa augšāmcelšanos. Varam izteikt to pašu ar citiem vārdiem. Vajag saglabāt krusta un augšāmcelšanās evaņģēliju savās sirdīs. Ja tā darām, automātiski viss cits sanāk pareizi. Otrajā lasījumā ir rakstīts, ka mūsu ticība ir uzvarējusi pasauli. Tas varētu skanēt maigi izsakoties jocīgi. Izskatās, ka drīzāk otrādi. Ka pasaule ir uzvarējusi baznīcu. Cik mēs te esam šodien, cik bijām krusta gājienā un dievkalpojumā Lielajā Piektdienā? Ārkārtīgi maz. Ja skatāmies tikai uz ārējiem apstākļiem, tad ir skaidrs, ka liekas, ka sātans valda un, ka baznīca ir uzveikta, nevis pasaule. Tomēr, tā nav. Tā problēma ir, ka cilvēki neatsaucās Jēzus uzvarai, ka 98% ir vienalga, ka Jēzus ir uzvarējis pasauli ar Savu krusta nāvi un augšāmcelšanos.

Tomēr, kaut 98% tam neatsaucas, Jēzus ir uzvarējis pasauli. Dieva priekšā debesīs īsts kristietis ir uzvarētājs. Kaut tā neizskatās no pasaules redzesloka. Ja mēs skatāmies tikai uz ārējiem apstākļiem, tad gan zaudējam dūšu, tad liekas, ka nav par ko būt drosmīgam un pārliecinātam. Tomēr, ja ticībā esam pārliecināti, ka Jēzus ir miris un augšāmcelies, un tādējādi uzvarējis pasauli un sātanu, tad ir pamats būt drosmīgam un pārliecinātam. Ir rakstīts 1. vēstulē Korintiešiem 15. nodaļā un 6. pantā, ka vairāk par 500 lieciniekiem redzēja augšāmcelto Kristu. Jebkurā tiesā pasaulē, tas būtu pavisam pārliecinošs pierādījums. Tāpēc varam būt pārliecināti un drosmīgi, kaut esam maz, jo Jēzus ir augšāmcelies un uzvarējis sātanu un pasauli. Ir daudzi piemēri par ticības pārliecību un drosmi, īpaši vajāšanas laikos. No tiem, kuri pretojas padomju varai, lauvas tiesa bija kristieši. Visi zināja, ka tas bija bīstami, ka varētu beigties ar spīdzināšanu, cietumu, Sibīriju un nāvi.

Bet viņi to darīja, jo bija pārliecināti par Jēzus augšāmcelšanos, bija pārliecināti, ka ir augstāks valdnieks par Brežņevu, bija pārliecināti, ka spīdzināšana un nāve nav beigas, bet sākums mūžīgai svētlaimei. Princips ir tas pats visās diktatūrās visā pasaulē. Lauvas tiesa no tiem, kuri pretojas ir kristieši, jo tikai pārliecība par Jēzus augšāmcelšanos var dot drosmi tādai darbībai. Lai arī mēs  drosmīgi turamies pie savas ticības un apliecinām augšāmcelto Kristu, kaut 98% cilvēki mūs nesaprot. Evaņģēlijā ir rakstīts, ka Jēzus parādījās mācekļiem. Un šodien Viņš arī parādās mums. Kā? Īsumā caur kristīgo baznīcu, kas līdzībā ir attēlota šajā evaņģēlijā. Laiva un tīkli ir līdzībā kristīgā baznīca. Ir rakstīts, ka tīkli neplīsa, kaut bija daudzas zivtiņas. Kristīgā baznīca neplīst, jo ir būvēta uz stipra pamata, uz Jēzus augšāmcelšanās pamata. Līdz pastarai dienai būs kristīgā baznīca zemes virsū, kur cilvēki var glābt savas dvēseles un kas neplīsīs. Tās zivtiņas esam līdzībā mēs, esam noķerti baznīcas tīklos.

Kāpēc bija tieši 153 zivtiņas? Tajā laikā dabas pētnieki vai zoologi bija pārliecināti, ka ir 153 zivju sugas pasaulē. 153 bija visas zivju sugas. Proti, tas nozīmē, ka cilvēki no visām tautām, ciltīm un valodām tiks noķerti baznīcas tīklos. Mūsu uzdevums ir, lai noķertu zivtiņas Alūksnē, starp tiem, kurus mēs pazīstam. Un Jēzus parādās, kur ir tīkli un laiva, proti, kristīgās baznīcas kopībā. Ir arī rakstīts, ka tie mācekļi bija kopā. Tas ir ļoti būtisks. Vismaz katru svētdienu tām zivtiņām un tiem cilvēku zvejniekiem ir jābūt kopā, lai pirmkārt stiprināties Kungā un otrkārt stiprināt un iedrošināt viens otru. Nav viegli būt pavisam neliela minoritāte, tāpēc ir īpaši būtiski šādā veidā stiprināties un stiprināt citus. Es negribu pateikt, ka mūsu draudze totāli nīkuļo un ir totāla vārgule, tas būtu pārspīlēts, bet lielā mērā tā ir. Draudze varētu būt daudz spēcīgāka. Un galvenais iemesls šim vājumam ir, ka visi draudzes locekļi nesanāk kopā Svētdienās.   

Mums ir daudzi draudzes locekļi, kuri uzskata, ka pietiek sanākt kopā reti vai nekad. Es tiešām priecājos par tiem 20 līdz 30, kas nāk kopā katru svētdienu. Bet, ja pārējie 120 arī sanāktu kopā katru svētdienu, gala rezultāts būtu daudz spēcīgāks. Te notika brīnums, visas zivju sugas tika noķertas, kad mācekļi bija kopā. Jo mazāk draudzes locekļi, kuri sanāk kopā svētdienās, jo mazāk brīnumi. Jo vairāk draudzes locekļi, kuri sanāk kopā svētdienās, jo lielāki brīnumi. Tie mācekļi gāja zvejot, makšķerēt. Cik es zinu, tīri burtiski ir maz kaislīgi makšķernieki draudzē, bet.. Līdzībā visi esam kaislīgi makšķernieki. Visi grib noķert labu dzīvesvietu, labu dzīvesdraugu, labi apmaksātu darbu, labi audzinātus bērnus utt. Un tas ir atļauts, bet.. Vajag arī un pirmkārt noķert personiskās attiecības ar augšāmcelto Kristu, pārliecību, ka Viņš ir augšāmcelies, dzīvs un valda.

Daudziem liekas grūti liecināt par savu ticību. Un tā arī ir. Bet vajag atrast labāko paņēmienu. Un kas tas būtu? Es nesen lasīju vienā kristīgā žurnālā no Zviedrijas, par kristīgu medmāsu. Viņa bija nolēmusi neliecināt par savu ticību ar vārdiem, tikai ar darbiem. Vienā jaukā dienā, viens slimnieks teica viņai šādus vārdus: tu dari savu darbu  rūpīgāk par citām medmāsām, tu vienmēr esi pieklājīgāka un priecīgāka par pārējām. Es ilgi esmu domājis kāpēc un tagad esmu izdomājis kāpēc. Tev jābūt kristietei, nevar būt cits paskaidrojums. Trāpīts desmitniekā. Esi pārliecināts sirdī, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Nerunā par savu ticību, bet dari savu darbu rūpīgāk un kārtīgāk par kolēģiem. Esi pieklājīgāks un priecīgāks par kolēģiem. Ātrāk vai vēlāk trāpīsies arī tev desmitniekā.

Šodienas bauslis: Mums ir jāveido personiskas attiecības ar augšāmcelto Kristu.

Šodienas evaņģēlijs: Pasaule ir uzvarēta caur Jēzus augšāmcelšanām un ticība tam. Kaut tā neizskatās.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Ir pārliecinoši pierādījumi, ka Jēzus ir augšāmcelies.

2.    Augšāmceltais Jēzus parādās kristīgās baznīcas kopībā.

3.    Mums vajag pirmkārt nomakšķerēt personiskās attiecības ar augšāmcelto Kristu.   

Sprediķis Kristus augšāmcelšanās svētkos

Jesaja 25:8-9, Ap. Darbi 13:32-35, Jāņa ev. 20:1-10

Šodien ir Lieldienas un galvenā tēma, ka Jēzus IR augšāmcelies. Tas ir pirmais un galvenais šodien. Jēzus ir uzvarējis nāvi, atvēris ceļu uz Debesu Valstību un Viņš dzīvo un valda. Vecās Derības lasījumā ir pieminēts, ka Viņš ir uzvarējis nāvi. Šis pravietojums tika uzrakstīts aptuveni 700 gadus pirms tas notika. Šeit ir pravietojums par šodienas notikumu, par Jēzus augšāmcelšanās.

Otrajā lasījumā ir pieminēts par izpildi, par šī pravietojuma piepildījumu. Dieva vārds piepildījās un piepildīsies, Dieva solījumi bija un ir patiesi. Te tiek paskaidrots, ko Jēzus augšāmcelšanas nozīmē, kādas tam ir sekas. Būtu daudz ko pieminēt šajā sakarā, bet galvenais ir, ka ceļš ir atvērts uz Debesu Valstību tiem, kuri tic un nožēlo grēkus. Evaņģēlijā dzirdējām, ka Marija Magdalēna gāja uz kapu, kad vēl bija tumsa. Viņa vēl nav atradusi Jēzu, viņai vēl nav pārliecība, ka Viņš ir augšāmcelies, un viņa burtiski atrodas tumsā. Līdzībā tas pat attiecas uz visiem. Ja tu neesi atradis Jēzu, ja tev nav pārliecība, ka Viņš ir augšāmcelies, tu atrodies tumsā pārnestā nozīmē. Pašreiz daudzi šausminājas un ir pārsteigti, par tām zvērībām, kas ir notikuši Ukrainā. Un pamatoti, ļoti pamatoti šausminājas, bet nav īsti pamatots būt pārsteigtam.

Visos laikos un visās vietās cilvēks mēģina uzbūvēt gaisa pilis ap sevi, ka viņš ir labs un inteliģents, ka viss paliek labāk un attīstās pozitīvi uz augšu. Bet tā nav patiesība. Cilvēks ir ļauns un grēcīgs. Tā ir diemžēl patiesība. Un nav tikai Krievijā, bet visur. Ko Trīsvienīgais Dievs grib mums mācīt caur notikumiem Ukrainā? Būtu daudz ko pieminēt, bet viena būtiska lieta ir, ka bez Jēzus un Viņa augšāmcelšanas, mēs visi atrodamies tumsā. Nav tik traki, ka viss šajā pasaulē ir skumīgi, slikti un bezcerīgi, bet.. Visur, ātrāk vai vēlāk, vairāk vai mazāk, kaut kas sanāks greizi, jo, cilvēks ir ļauns un grēcīgs. Tāpēc, ja liekam savu cerību uz šo pasauli, mēs būsim sarūgtināti. Kaut kas tamlīdzīgs Ukrainas notikumiem ir noticis daudzas reizes iepriekš, un notiks daudzas reizes vēl, kamēr šī pasaule pastāvēs.

Tāpēc Trīsvienīgais Dievs grib mācīt mums likt savu cerību uz Jēzu, uz Viņa augšāmcelšanos un uz Debesu Valstības svētlaimi. Tur augšā būs labi, bet ne zemes virsū. Kā iegūt optimismu un pārliecību par gaišāko nākotni kopā ar Jēzu? Ir jādara kā Marija Magdalēna. Ir rakstīts, ka viņa skriešus devās, lai noskaidrotu visu par Jēzus augšāmcelšanos. Nav gluži pareizi tulkots te. Orģinālvalodā ir rakstīts, ka viņa tūlīt, nekavējoties skrēja. Tūlīt, nekavējoties ir jāpārliecinājas, ka Jēzus ir augšāmcelies, ka Viņš dzīvo un valda. Kāpēc nekavējoties? Tāpēc, ka daudz saistībā ar Jēzu ir negaidīts. Gandrīz visi bija pārsteigti un no sākuma šaubijās par Jēzus augšāmcelšanos. Gandrīz visiem šis bija negaidīts notikums. Tomēr, kaut gandrīz visiem negaidīts, Jēzus augšāmcelšanās bija īsts un patiess notikums. Tas pats princips attiecas uz mūsu nāvi un uz Jēzus otro atnākšanu. It kā visi zin, ka viņiem būs jāmirst. Bet maz ņem to nopietni un maz sagatavojas tam. Ne vienmēr, bet noteikti bieži, nāve nāk negaidīta.   

Tāpat arī Jēzus otrā atnākšana, lai tiesātu dzīvos un mirušos nāks negaidīt, brīdī, kad mēs to negaidām. Tāpēc ir jādara kā Marija. Nekavējoties ir jāiegūst pārliecība, ka Jēzus ir augšāmcēlies, dzīvo un valda. Lai tu esi sagatavots fiziskai nāvei un Jēzus otrai atnākšanai. Marijas galvenā problēma bija, ka viņa nezināja, kur atrast Jēzu. Bet te mums ir daudz labāks izejpunkts, jo, mēs zinām, kur atrast Jēzu. Jēzus ir atrodams Bībelē, lūgšanā, altāra sakramentā un draudzes kopībā. Tās ir īstas vietas, kur atrast drošību, pārliecību, prieku un optimismu. Ir rakstīts, ka Jānis redzēja un ticēja. Un tā tam jābūt arī mums. Laikam kādam liekas, ka šis sprediķis ir pārāk drūms un pesimistisks, šodien taču ir prieka diena. Un ir taisnība, ka līdz šim tonis ir bijis diezgan pesimistisks, jā. Bez pārliecības par Jēzus augšāmcelšanos pesimismam ir stiprs pamatojums, un optimismam trūkst pamatojums, bet..

Kad mēs redzam un ticam, tad optimismam ir savs laiks. Ja mēs skatāmies nedaudz uz priekšu Bībelē varam pamanīt, ka beigās gan Marija, gan Jānis un Pēteris ir pavisam priecīgi un optimistiski. Kaut viņi bija drūmi un uztraukti no sākuma. Un pārliecība par Jēzus augšāmcelšanām bija tas, kas visu mainīja. Vārds dzīvība būtu galvenais, lai raksturotu visu saistībā ar Jēzus augšāmcelšanām. Mums ir pirmkārt dzīvs Kungs Jēzus Kristus, kas parādās un darbojas caur dzīvo kristīgo baznīcu. Un ja mums ir īsta ticība Jēzum un Viņa augšāmcelšanām, tad esam garīgi dzīvi cilvēki, kam ir dzīva cerība un dzīva ticība. Jēzus augšāmcelšanās un ticība tam pārveido dzīvi par pastāvīgiem svētkiem, maina un svēta visu. Nevaram izslēgt, ka kodolieroči tiks lietoti Ukrainā, bet.. Totāls atomkarš nebūs, jo, ir rakstīts Bībelē, ka šī planēta un cilvēces vēsture beigsies, kad Jēzus nāks atpakaļ. Ticībā Jēzus augšāmcelšanai, optimismam ir ārkārtīgi stiprs pamatojums.

Šodienas bauslis: Bez pārliecības par Jēzus augšāmcelšanās atrodamies tumsā, un pesimismam ir ārkārtīgi stiprs pamatojums.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus IR augšāmcelies un ticībā tam, optimismam ir ārkārtīgi stiprs pamatojums.   

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Jēzus ir uzvarējis nāvi.

2.    Jēzus ir atvēris ceļu uz Debesu Valstību.

3.    Jēzus dzīvo un valda.

Sprediķis Lielajā piektdienā

Jesaja 53:3-7, Ebrejiem 4:14-16,5:7-10, Jāņa ev. 18-19

Šodien ir Lielā Piektdiena un galvenā tēma ir krusts, Jēzus krusts uz Golgātas. Pašreiz visa pasaules uzmanība ir vērsta uz Ukrainu, uz karu tur. Ir protams ļoti traģiski, kas tur notiek, bet principā tas karš tur ir tikai pastiprinātā, saāsinātā režīmā, kas notiek vairāk vai mazāk visur. Visur notiek karš starp Trīsvienīgā Dieva un sātana armijām. Arī Latvijā, Alūksnē un visur cilvēki dara viens otram pāri.  

Jautājums ir kāpēc? Un atbilde ir, tāpēc, ka cilvēks ir ļauns, grēcīgs un neinteliģents. Un visur, ne tikai Krievijā. Es neesmu Dievs, man nav garīgs rentgens, negribu izteikties pārāk noteikti. Bet man liekas, ka Vladimirs Putins cieš no lepnības, un diezgan augstas pakāpes lepnības. Viņam jau ir garšīgs ēdiens, alkohols, luksus preces, greznas pilis, sievietes, vara utt. neierobežotos apmēros, bet sātans ir apkrāpis viņu, ka ar to nepietiek. Viņam ir jākļūst par Krievijas caru un jāatjauno vareno Krievijas impēriju. Tāpēc notiek zvērības un mirst civiliedzīvotāji Ukrainā. Tas ir pavisam briesmīgi. Vienīgais ko piebilst ir, ka Putins nav vienīgais, kas cieš no lepnības. 99% no pasaules iedzīvotājiem cieš no lepnības, vairāk vai mazāk.

Kas ir lepnības cēlonis, sakne? Ka cilvēks neapliecina sevi par grēcinieku, ka viņš uzskata, ka Jēzus nāve pie krusta neattiecas uz viņu. Ka viņš uzskata, ka Jēzus krusta nāve priekš viņa ir nevajadzīga, jo, viņš taču ir labs cilvēks. Jēzus krusta priekšā viss paliek skaidrs par cilvēka attieksmi. Ja cilvēks apliecina sevi par grēcinieku un saka, ka Jēzus krusta nāve viņam ir vienīga cerība, tad viņš nav lepns. Toties, ja cilvēkam Jēzus krusts liekas absurds, nesaprotams un nevajadzīgs, tad viņš ir lepns. Ir jāpaļaujas uz Jēzus krustu, uz Dieva žēlastību, nevis uz to, ka es esmu labs cilvēks. Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, kas nozīmē, ka cilvēks ir radīts ar radošu potenciālu. Cilvēks nav apmierināts stāvēt uz vietas, viņš grib kaut ko augt, pilnveidoties, attīstīt un radīt. Tas ir principā labi, tā tam jābūt, bet. Viss var tikt lietots pareizi un nepareizi. Lepns cilvēks neizbēgami lieto savu radošo potenciālu nepareizā veidā.

Putins pavisam acīmredzot nepareizā veidā. Bet 99% arī lieto šo potenciālu nepareizi. Daudzi pūlas, lai viņiem piederētu pēc iespējas vairāk, lai viņi būtu slaveni, lai viņiem būtu luksus preces ar ko zīmēties utt. Kā tad pareizi lietot savu radošo potenciālu? Solis numur viens ir, lai apliecinātu sevi par grēcinieku, apliecināt, ka Jēzus krusts man ir vienīgā cerība. Un pēc tam lietot savu radošo potenciālu pirmkārt, lai veidotu un padziļinātu attiecības ar savu Pestītāju. Ja tā ir tava pirmā prioritāte, tad automātiski tu lieto savu radošo potenciālu pareizi arī citās lietās. Ja tā nav pirmā prioritāte, tad automātiski viss sanāk vairāk vai mazāk šķībi arī citās lietās. Kāpēc ir vienmēr maz cilvēki baznīcā Lielajā Piektdienā? Cilvēki aizbildinājās, ka ir nepatīkami dzirdēt par asinīm un ciešanām, bet tas nav īstais iemesls. Īstais iemesls ir, ka cilvēks negrib apliecināt sevi par totālu un nopietnu grēcinieku. Lielā Piektdiena un Jēzus krusts nozīmē bankrots SIA cilvēks. Un 99% cilvēki negrib bankrotēt Trīsvienīgā Dieva priekšā, viņi negrib apliecināt savu totālo atkarību no Jēzus krusta. Viņi grib būt lepni un šķietami labi cilvēki.

Ko tad darīt? Vajag pacelt balto karogu Jēzus krusta priekšā un nespuroties pretī, apliecināt sevi par grēcinieku Dieva priekšā. Un pēc tam pirmkārt lietot savu radošu potenciālu, lai veidot un padziļināt attiecības ar Jēzu. Kā to darīt konkrēti? Lūdzu, piecelieties kājās un atkārtojiet un atdari pēc manis. Noliec roku pie pieres un saki Jēzum: Tava galva kļuva asiņaina no ērkšķiem manu grēku dēļ. Pēc tam noliec roku uz labās pēdas un saki: Tava laba pēda tika pienaglota ar asu naglu, manu grēku dēļ. Noliec roku uz kreisas pēdas un saki: Arī tava kreisa pēda tika pienaglota ar asu naglu, manu grēku dēļ. Pacel roku uz labā pleca un saki: Tava laba roka tika pienaglota ar asu naglu, manu grēku dēļ. Noliec roku uz kreisa pleca un saki: Arī tava kreisā roka tika pienaglota ar asu naglu, manu grēku dēļ. Tavā sāna tika iedurts ar šķēps, un tūlīt iznāca ūdens un asinis, lai mūsu dvēseles var tikt salīdzinātas un izglābtas.    

Arī nevajag aizmirst to, kas to visu ir darīs iespējamo caur savu, jā vārdu. Tāpēc ir jāsaka Dievmātei Marijai šādus vārdus: Arī caur tavu dvēseli izgāja zobenu, lai visur zemes virsū no daudzām sirdīm iznāktu avotu ar grēku nožēlas un pateicības asarām.

Šodienas bauslība: Ir jāapliecina, ka esmu grēcinieks Trīsvienīgā Dieva priekšā, ka Jēzus krusts ir mana vienīga cerība.

Šodienas evaņģēlijs: Ir grēku piedošana un glābšana visiem, kuri tic un nožēlo grēkus.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Visur notiek karš starp Trīsvienīgo Dievu un sātanu.

2.    Ir jāpaceļ balts karogs Jēzus krusta priekšā un jāapliecina sevi par grēcinieku.

3.    Ir jālieto savu radošo potenciālu, lai veidotu un padziļinātu attiecības ar Dievu.

Sprediķis Zaļajā ceturtdienā

2 Mozus 12:21-28, 1 Korintiešiem 11:20-32, Jāņa ev. 13:1-15

Šodien ir Zaļā Ceturtdiena un galvenā tēma ir Jaunā Derība, kas ir iedibināta Kristus asinīs. Šī dienas nosaukums ir biķera dzimšanas diena, jo, Dievgalds vai altāra sakraments tika iestādīts vai iedibināts šodien. Vecās Derības lasījums ir pravietojums vai zīme par Kristus asinīm un altāra sakramentu. Izraēla tauta bija vergi Ēģiptē, faraons negribēja atlaist viņus.

Tad nāca desmit mocības pār ēģiptiešiem un pēdēja bija pirmdzimušo nāve. Visi ēģiptiešu pirmdzimušie nomira un visi Izraēla pirmdzimušie izdzīvoja, jo, Jēra asinis aizsargāja viņus. Līdzībā Jēzus ir Dieva Jērs un Viņa asinis, altāra sakraments mūs aizsargā no garīgas nāves. Tiem, kuri tic, nožēlo grēki un bauda altāra sakramentu, ir drošs solījums par dvēseles pestīšanu, par mūžīgo svētlaimi. Otrais lasījums māca, kā cienīgi baudīt altāra sakramentu. Vajag būt kristītam un iesvētītam, vajag ticēt pa īstam, vajag nožēlot grēkus, vajag ticēt, ka sakraments IR Kristus asinis un miesa. Bet ir vēl viens nosacījums, kas tiek uzsvērts šodien. Vajag arī uzturēt korektas attiecības ar citiem un izlīgt, ja ir bijuši pāri darījumi, asi konflikti, apvainojumi utt. Kristus krustam ir divi stabi, vertikālais un horizontālais. Vajag saņemt piedošanu un izlīgumu vertikāli no Trīsvienīgā Dieva jā, bet.. Tas ir solis numur viens, ārkārtīgi būtisks solis, bet tomēr tikai solis numur viens.

Vajag arī soli numur divi, proti, izlīgt, izrunāt, risināt konfliktus utt. ar citiem cilvēkiem, cik tas ir mūsu spēkos. Ja ir bijis ass konflikts ar citu cilvēku un tu mēģini to risināt, bet tas otrais ir noraidošs, nu, tad nav ko darīt. Tad nav tava vaina un tu vari iet pie sakramenta, BET, cik tas ir mūsu spēkos, vajag izlīgt un uzturēt korektas attiecības ar citiem. Un, cik tas ir mūsu spēkos, darīt žēlsirdības darbus. Evaņģēlijā ir mācība, kā palikt jaunajā Derībā, kā palikt pie Jēzus, kādi ir vēl nosacījumi, lai cienīgi baudīt sakramentu. Jēzum bija laiks pāriet no šīs pasaules pie Tēva. Viņš to arī drīz izdarīja. Tīri burtiski mums ar to nav jāsteidzas, tīri burtiski mūsu aicinājums ir, lai dzīvotu un kalpotu pasaulē, bet.. Garīgā ziņā, caur ticību, mūsu aicinājums ir, lai darīt to pašu. Ja tu neesi pārgājis ticībā no šīs pasaules, tu neesi īsts kristietis, neesi Jaunajā Derībā un neesi cienīgs saņemt sakramentu.

Mums ir jādzīvo ar divām kājām zemes virsū, bet ar sirdi Debesīs pie Dieva. Tad ir kā vajag. Jēzus un tie apustuļi bija sapulcējušies uz mielastu. Tas ir tieši ko mēs arī esam darījuši un darām, un tieši tagad. Šajā Dievkalpojumā saņemam garīgo pārtiku Bībeles vārdos, lūgšanā un tīri burtiski caur sakramentu. Katru reiz kad tu lūdz un lasi Bībeli mājās, tev ir garīgs mielasts ar Jēzu. Cilvēks nedzīvo no maizes vien, viņam vajag divus veidus pārtiku. Miesisko un garīgo. Ēdenes dārzā Ieva un Ādams ēda aizliegto augli, un grēks ienāca pasaulē. Dievkalpojumā mēs ēdam Kristus miesu un asinis. Ar to grēks nepazūd bet, tiek piedots. Aizliegtais auglis bija mirstības ēdiens. Baznīcas tēvi māca, ka sakraments ir nemirstības zāles. Arī kristiešiem miesa ir mirstīga bet. Tiem, kuri bauda nemirstības ēdienu, sakramentu, dvēsele  tiek izglābta un var dzīvot pie Dieva pēc fiziskās nāves.

Ir rakstīts, ka sātans bija ielicis sirdī Jūdam, lai nodotu Jēzu. Visa ļaunuma avots ir sātans. Mūsdienās sātana eksistence tiek uzskatīta par viduslaiku māņticību un viss ļaunums tiek paskaidrots ar cilvēciskiem faktoriem, ar slikto vidi utt. Pirmkārt jēdziens cilvēciskais faktors nav nekas cits kā izdaiļojums, īstais cēlonis ir iedzimtais grēks. Otrkārt ir protams taisnība, ka vide kaut kā ietekme, bet tik un tā sātans slēpjas aiz visa ļaunuma. Tāpēc ir jāapzinās, ka sātans visu laiku staigā apkārt un mēģina maisīties pa kājām un ietekmēt arī tevi uz visu ļaunu. Tāpēc vajag visu laiku dzīvot ļoti tuvu Trīsvienīgajam Dievam un nepārtraukti lūgt par palīdzību un aizsardzību. Ir rakstīts, ka Jēzus sāka mazgāt mācekļiem kājas. Tīri burtiski šis process tika pabeigts pirms gandrīz diviem tūkstošs gadiem, bet.. Pēc būtības Jēzus turpina darīt to pašu arī šodien. Šodien Jēzus mūs apkalpo Dievkalpojumā. Mācītājs ir tikai instruments Dieva rokā, īstais darītājs ir Jēzus pats.

Grēksūdzē un sakramentā Jēzus nemazgā mūsu kājas, bet mazgā mūs tīrus no grēka. Šodien notiek nedaudz atšķirīgā veidā bet pēc būtības Jēzus turpina mazgāt, tīrīt arī mūs šodien caur grēksūdzi, sakramentu, lūgšanu, Bībeles lietošanu utt. Un mūsu pareiza atbilde, atsauce ir, lai cik tas ir mūsu spēkos, kalpot Dievam un citiem cilvēkiem. Cik tas ir mūsu spēkos ir būtiska piebilde. Bet kaut kā visiem ir iespējams kaut nedaudz un lielā vājībā un nepilnībā kalpot Dievam un citiem. Ir daudz kas traucē cilvēkiem ticēt un dzīvot Jaunajā Derībā un saņemt sakramentu cienīgi. Bet viens nerets iemesls ir, ka viņi kaut ko nesaprot par Dieva darbiem, un, ir neapmierināti ar Dieva darbiem. Kāds tuvs cilvēks ir miris ar vēzi, pašiem ir kaut kāda slimība utt. Pēterim bija tieši tas pats, viņš nesaprata, kāpēc Jēzus taisījās mazgāt viņam kājas.

Un ko Jēzus atbildēja: Tagad nezini, ko Es daru, bet pēc tam sapratīsi. Neuztraucies un neapvainojies, ja tu kaut ko nesaproti par Dieva darbiem, kāpēc kaut kas notiek. Ja ir kas būtisks, Jēzus to ātrāk vai vēlāk paskaidros tev. Un ja nepaskaidros, tad tas nebija tev būtiski un lemts zināt, vismaz ne zemes virsū. Ir jādzīvo ticībā, ka Trīsvienīgais Dievs zina, ko dara un virza cilvēces vēsturi un tavu dzīvi uz noteikto labo mērķi. Nav jālauž galvu ar daudziem kāpēc. Ir jāēd miesiska un garīga pārtika Dievkalpojumā un mājās darbadienās un ticēt, ka Jēzus zina ko  dara.      

Šodienas bauslis: Ir jāsakārto attiecības ar citiem PIRMS tu ej pie Dievgalda.

Šodienas evaņģēlijs: Altāra sakraments ir nemirstības zāles.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Altāra sakraments aizsargā pret garīgo nāvi.

2.    Krustam ir divi stabi, vertikālais un horizontālais. Jābūt sakārtotām attiecībām abos virzienos.

3.    Neuztraucies, ja tu kaut ko nesaproti, bet dari kā Jēzus saka.

Sprediķis Palmu svētdienā

2 Mozus 13:6-9, Filipiešiem 2:5-11, Jāņa ev. 12:1-16

Šodien ir Pūpolsvētdiena un galvenā tēma ir ceļš uz krustu, Jēzus ceļš uz Golgātas krustu. Tomēr, ja mēs gribam sekot Jēzum, mums arī jābūt gataviem iet uz krustu. Kā, kādā veidā? Par to mums māca šodienas lasījumi.

Vecās Derības lasījums māca, par raudzēto un neraudzēto mīklu. Raudzēta mīkla ir aizliegta, kāpēc? Tāpēc, ka raudzēta mīkla ir grēka simbols. Ja tu padodies velnam un grēka darbiem, sātana ietekme un tavu grēku mērs aug kā mīkla pie siltas krāsns. Kā tauta saka, dod sātanam mazu pirkstiņu un viņš paņems visu roku. Mācība ir, ka vajag cik iespējams cīnīties pret grēku un līdzībā neļaut sātanam mājot pie siltas krāsniņas. Tas ir krusts, grūtība, cīņa, bet svētīta cīņa. Otrajā lasījumā mācība ir, ka mums jābūt pēc iespējas līdzīgākiem Jēzum. Kam es gribu līdzināties? Daudzi lasa Kas jauns vai Privāta dzīve un grib līdzināties tur pieminētiem cilvēkiem un viņu dzīvesveidam. Bet tie nav labas priekšzīmes. Mums ir jālīdzinās Jēzum cik iespējams, caur lūgšanu, pazemību, žēlsirdības darbiem utt. Un tas nav viegli. Ir daudz vieglāk ļaut sātanam mājot pie siltas krāsniņas, bet tas ir būtiski sliktāk, jo tas beigsies ellē uz mūžīgiem laikiem.

Katru dienu cīnīties ar savu slikto raksturu, katru dienu pārvarēt garīgo slinkumu utt, ir krusts, ir grūtība, ir cīņa, bet.. Tā ir neizbēgama cīņa, ja gribam sekot Jēzum un līdzināties Viņam. Un neesam vieni šajā cīņā. Trīsvienīgais Dievs stāv klāt un palīdz mums caur Svēto Garu šajā cīņā. Kas lūdz palīdzību, tas dabūs palīdzību. Evaņģēlija notikumi norisinājās sešas dienas pirms Lieldienām, proti, šodien. Tīri burtiski, vēsturiski evaņģēlija notikumi norisinājās pirms diviem tūkstošs gadiem, bet.. Caur Svēto Garu, ticībā, viss notiek tagad, šodien. Šodien Jēzus nāk pie mums, lai pārbaudītu mūs, vai mēs gribam sekot Viņam, arī, kad ceļš iet uz krustu. Jēzus bija augšāmcēlis Lācaru no mirušajiem tīri burtiski. Tīri burtiski tas pats nav noticis ar mums, bet.. Līdzībā mums jābūt augšāmcēlušiem no garīgas nāves, no dzīves grēkā bez Jēzus. Evaņģēlijā redzam pozitīvus un negatīvus piemērus par šo. Jūdas Iskariots nav augšāmcelies no garīgās nāves, bet Marija, Marta un Lācars ir. Kā es varu pārbaudīt sevi, vai esmu kā Jūdas vai kā tās abas māsas un Lācars?

Marija nodarbojas ar pielūgsmi, viņa sēdēja pie Jēzus kājām, lai pielūgtu. Martai bija praktiskas dotības, viņa kalpoja ar diakonijas darbiem, taisīja ēst. Lācaram bija evaņģelizācijas dotības, viņš liecināja un daudzi sāka ticēt. Šādā veidā viņi ir simbols par visu kristīgo baznīcu, jo, te ir pieminēts galvenais, ar ko kristīgai baznīcai ir jānodarbojas. Ar pielūgsmi, ar diakoniju un ar liecību pasaulē par Jēzu. Daži no mums ir vairāk kā Marija, pielūgsme ir galvenais aicinājums, daži vairāk kā Marta, diakonija ir galvenais aicinājums, daži kā Lācars, dot liecību ir galvenā dotība. Parasti viens no, ir galvenā dotība, bet.. Ja tu vairāk vai mazāk nodarbojies ar visām šīm nodarbēm, tad esi augšāmcelies no garīgās nāves. Ja nē, tad ir jālūdz, lai tu Svētā Garā spēkā, ar Trīsvienīgā Dieva palīgu, vari augšāmcelties no garīgās nāves. 

Marija, Marta un Lācars sarīkoja mielastu Jēzum un Marija svaidīja Viņa kājās. Kāpēc? Lai dotu godu Jēzum, jā, bet.. Laikam iemesls ir vēl dziļāk. Jēzus saka, ka ir saistība ar Viņa bērēm un tā arī ir. Marija zin, ka Jēzus ies uz savu krustu, viņa zin, ka Viņš mirs un tiks apglabāts. It kā pārējie arī zināja, jo, Jēzus to visu pateica atklāti daudzas reizes, bet.. Pārējie tam netic, neņem nopietni. Visticamāk Marija ir vienīgā šajā dienā, kas ir sapratusi un ticējusi, kas notiks. Kāpēc pārējie tam neticēja, neņēma nopietni? Visticamāk, tāpēc ka viņiem bija bailes no krusta, viņiem tas lika pavisam nepatīkami un viņi negribēja saprast. Un mēs esam tieši tādi paši. Visos laikos un visās vietās Marija ir unikāls eksemplārs kamēr bailīgi netrūkst. Kāpēc mēs baidāmies no krusta un ciešanām? Iemesli ir daudzi, bet pēc būtības viens. Mazticība un remdenībā. Mēs paši par sevi esam vāji un bezspēcīgi un tāpēc ir jāļauj Svētajam Garam mūs pildīt ar Savu spēku un drosmi. Un to mēs darām pārāk nelielos apjomos.     

Bībeles un agrīnas baznīcas laikā krustā sišana vai vardarbīga nāve burtiski bija reāls drauds daudziem kristiešiem. Mēs varam priecāties, ka šodien mums tā nav, vai vismaz, ka risks ir pavisam neliels. Tomēr, ir divi krusti, kas mums neizbēgami ir jānes šodien. Viens ir nesaprašana no citiem. Ja tu dari kā Lācars un dod skaidru liecību par savu ticību un Jēzus darbiem, tad reakcija būs no darba biedriem, kaimiņiem, radiem utt. Labākā gadījumā viņi domā, ka tu esi jocīgs, labākā gadījumā tu izspruksi ar bojātu reputāciju. Sliktākā gadījumā viņi būs atklāti naidīgi. Vairāk vai mazāk nesaprašana no neticīgiem ir viens neizbēgams krusts. Ja tu ar to nekad neesi sastapies, tad tu neesi augšāmcelies no garīgās nāves.

Otrais krusts ir apziņa par grēkiem. Ir daudz vieglāk dzīvot ilūzijā, ka tu esi labs cilvēks vai tikai sīks neliels grēcinieks. Tomēr, Svētais Gars atklāj un parāda grēkus. Tas ir sāpīgs un nepatīkams process. Ja tu ņem savu ticību nopietni, tu redzi, ka tu nemaz neesi tik labs un nevainīgs, cik tev likās iepriekš. Tad parādās mudž ar grēkiem. Ja tu dzīvo ilūzijā, ka esi labs cilvēks, tu neesi augšāmcēlies no garīgās nāves. Ja redzi pilns ar grēkiem sevī, esi augšāmcēlies no garīgās nāves. Mums visiem ir bailes no tiem krustiem, ko es pieminēju. Ir tikai viens veids kā tās pārvarēt. Rīkot mielastu Jēzum. Proti, ēst garīgo pārtiku kopā ar Viņu. Katrs Dievkalpojums, katra lūgšanas reize, katru reizi, kad tu lasi Bībeli, ir pēc būtības garīgo maltīti ar Jēzu. Katru reizi kad tu ēd garīgo pārtiku kopā ar Jēzu, Viņš paskaidros tev, ka šie krusti nav bīstami. Jo, aiz tiem, aiz tiem ērkšķiem uz ko ir jāstaigā šajā pasaulē, ir Debesu Valstības svētlaime.

Šodienas bauslis: Mums ir jātiecas, lai mēs būtu pēc iespējas līdzīgāki Jēzum.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus rīko mielastu Debesu Valstībā tiem, kuri ir ēduši garīgo pārtiku kopā ar Viņu zemes virsū. 

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Ir jānes savs krusts un jācīnās pret grēka raugu.

2.    Ir jānes savs krusts un jāmēģina būt pēc iespējas līdzīgākam Jēzum.

3.    Ir jānes savs krusts un jāmēģina Dieva spēkā pārvarēt bailes no tā.

Sprediķis Gavēņa laika 4.svētdiena

2 Mozus 16:11-15, 31,35, 1 Pēter 2:1-3, Jāņa ev. 6:24-36

Šodienas galvenā tēma ir par Dzīvības maizi, ka Jēzus ir dzīvības maize. Līdzībā varam teikt, ka no pelnu trešdienas līdz šodienai esam bijuši pie garīgās frontes, ierakumos. Šodien ir laiks iet nedaudz aiz frontes, ēst, stiprināties un atpūsties. Ir rakstīts 145. psalmā, ka Dievs dod barību īstajā laikā. Dievs zina, ka pēc vairāk kā trīs nedēļām pie frontes mums vajag nedaudz atelsot un stiprināties.

Vecās Derības lasījumā dzirdējām par mannu tuksnesī, ka Trīsvienīgais Dievs pabaroja savu tautu tuksnesī. Tīri burtiski mēs nedzīvojam tuksnesī, bet nereti mēs jūtamies, it kā tā būtu. Līdzībā ir tuksnesis arī pie mums, proti, visādas grūtības ar ko mēs paši netiekam galā. Tāpēc Dievs dod arī šodien miesisko un garīgo maizi tuksnesī. Garīgā maize ir lūgšana, Bībele, altāra sakraments un draudzes sadraudzība. Tomēr, šodien saistībā ar garīgo maizi uzsvars ir uz altāra sakramentu. Altāra sakraments vai Dievgalds ir būtisks veids, kā saņemt garīgo maizi tuksnesī, kā stiprināties garīgā cīņā. Tas ir viens no daudziem iemesliem, kāpēc cilvēks nevar būt par kristieti ārpus no draudzes, jo, tur nav sakraments.

Otrajā lasījumā galvenie vārdi ir alkstiet un kļūtu pieauguši. Vajag  ilgoties pēc sadraudzības ar To Kungu un caur garīgo praksi augt ticībā un svēttapšanā. Un kā mācītājs Jānis Bītāns mums mācīja, tam ir jānotiek sistemātiski un regulāri caur garīgo disciplīnu. Nevis kā pagadās. Ja notiek tikai kā pagadās, tad būs garīgs negadījums. Ja tu neilgojies pēc augšanas ticībā, ja tava garīgā dzīve notiek kā pagadās, tad ir garīgā krīze. Tad ir jālūdz, lai Svētais Gars ienāktu tavā tuksnesī un palīdzētu tev meklēt to Kungu sistemātiski, ar ilgām sirdī. Evaņģēlijā Jēzus runā par Dzīvības maizi un arī šeit ir uzsvars uz Dievgalda kā svarīga garīga pārtika. Tauta pamanīja, ka nedz Jēzus, nedz Viņa mācekļi nav pie viņiem. Vairāk vai mazāk visiem cilvēkiem būtu jāpamana to pašu. Saistībā ar neticīgajiem viņi ir vispār pazudušās avis. Saistībā ar mums, cerams nav tik traki, ka Jēzus ir pavisam pazudis, bet.. Kurš var likt roku pie sirds un pateikt, ka ir perfekts kristietis bez trūkumiem? Neviens. Mūsu grēcīgās dabas dēļ mums visiem vienmēr ir kāds trūkums, kāds aspekts, kur mēs maldāmies, kur mēs klūpam, kur neesam pietiekami pieauguši ticībā.  

No vienas puses, tas ir vairāk vai mazāk neizbēgams mūsu grēcīgās dabas dēļ, bet.. No otras puses, cik tas ir mūsu spēkos, ir jālūdz un jāstrādā, lai Jēzus būtu pēc iespējas vairāk atrodams pie mums. Kā to darīt? Tauta iekāpa laivās, lai meklētu Jēzu. Laiva ir no seniem laikiem simbols par kristīgo baznīcu, Noas šķirsts ir galvenais piemērs tam. Secinājums ir vienkāršs. Laiva, kristīgās baznīcas sadraudzība, ir īsta vieta, kur meklēt Jēzu, kur augt ticībā. Kad es runāju ar tiem draudzes locekļiem, kuri reti vai nekad nenāk uz baznīcu, mans secinājums ir viennozīmīgs. Viņi ir pilni ar sātana meliem. Ar to es nesaku, ka viņi apzināti melo, tā nav, bet.. Viņi ir sātana apkrāpti, lai ticētu viņa meliem. Un iemesls ir skaidrs. Nenākot uz baznīcu, nestiprinoties ar garīgo pārtiku vispār un īpaši ar sakramentu, viņiem ir vāja garīgā aizsardzība un viņi iekrīt sātana melos ar visiem ragiem un nagiem.

Dažreiz es dzirdu sātana melus arī pie tiem, kuri bieži nāk uz baznīcu, bet krietni retāk un mazāk traki. Tāpēc vajag laivā, draudzes sadraudzībā meklēt Jēzu, garīgi pilnveidoties un mēģināt tikt galā ar saviem garīgiem trūkumiem. Tauta atrada Jēzu otrajā krastā, ezera otrajā pusē. Kāpēc, ko tas nozīmē? Ūdens ir bīstams, tur var slīkt. Tātad, lai atrastu Jēzu vajag kaut ko noslīcināt, nogalināt. Ko? Daudz, bet īsumā mūsu garīgo slinkumu un nevēlēšanās mainīties. Jo vecāks cilvēks paliek, jo grūtāk viņam mainīties. Padomā par taviem garīgiem trūkumiem, kuros aspektos tava ticība klibo visvairāk? Varbūt ne vienmēr, bet vismaz bieži, mūsu garīgās klibošanas ir saistīts ar kādu nevēlēšanas mainīties. Tāpēc vajag lūgt un strādāt, lai mēs ar Dieva palīgu spētu noslīkt, nogalināt, mūsu nevēlēšanas mainīties. Pa otru pusi no sliktu ieradumu noslīkšanas, mēs atradīsim Jēzu, augam ticībā.

Tauta domāja, ka Jēzus bija pazudis, bet reāli, objektīvi Viņš nebija pazudis. Ir tas pats princips šodien. Faktiski Jēzus nekur nepazūd, bet. Dažreiz subjektīvi mēs jūtamies it kā Jēzus būtu pazudis, dažreiz nevaram sajust Viņa klātbūtni. Tomēr, Jēzus nav reāli pazudis. Ja tu tā jūti, tad ir pārbaudījums. Tad Trīsvienīgais Dievs grib pārbaudīt tavu reakciju, vai tas tev uztrauc, jeb nē. Ja tu jūties it kā Jēzus būtu no tevis pazudis, tad ir jāsaka Dievam godīgi, ka tas tev uztrauc un jāturpina sistemātiski un mērķtiecīgi meklēt To Kungu. Ātrāk vai vēlāk garīgs prieks un klātbūtnes sajūta atgriezīsies. Jēzus šodien arī saka pavisam skarbus vārdus, pēc kā arī mums ir jāpārbauda savas sirdis. Tauta nemeklēja Viņu ticības dēļ, bet tāpēc, ka bija saņēmuši miesisko maizi nedaudz iepriekš. Viņi negribēja pašu Jēzu, viņi tikai gribēja to maizi ko Viņš deva. Lai viņi varētu slinkot un nevajadzētu strādāt. Mums ir jālūdz, lai mēs tādi nebūtu.

Es teicu, ka mums ir grūtu mainīties un šeit ir pieminēts tā lieta, kur mums parasti ir visgrūtāk mainīties. Tauta jautā, kas viņiem ir jādara Dieva darbos un Jēzus atbild, ka nekas nav jādara, ir jātic. Visur šajā pasaulē kaut ko ir jādara. Jau skolā ir labi jāmācas, darbā vajag labi strādāt utt. Esam pieraduši, ka vajag kaut ko pelnīt, nopelnīt, būt cienīgi kaut ko saņemt. Bet Trīsvienīgā Dieva priekšā ir pavisam otrādi. Trīsvienīgā Dieva priekšā mēs visi vienmēr esam necienīgi paši par sevi, nevaram neko nopelnīt, darbi ir sekas no ticības, bet nav ticības būtība vai pestīšanas pamats un iemesls. Jēzus krusta nāve un ticība tam ir pestīšanas iemesls, un pamats. Ticības darbi ir sekas no īstas ticības, bet nekad nav pestīšanas iemesls un pamats. Tu neko nevari darīt un neko nevajag darīt, lai pelnītu pestīšanu un mājvietu Debesīs. Vajag tikai ticēt tam, ko Jēzus ir darījis tevis dēļ Golgātā pie krusta.    

Šodienas bauslis: Mums vajag ilgoties, augt ticībā un būt gataviem mainīties.

Šodienas evaņģēlijs: Dievkalpojumā varam atpūsties un stiprināties un Dievs dos miesisko un garīgo maizi tuksnesī, grūtībās.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Trīsvienīgais Dievs dod gan miesisko, gan garīgo maizi.

2.    Mums vajag sistemātiski un mērķtiecīgi meklēt Dieva Valstību un Viņa taisnību, ne kā pagadās.

3.    Ticības darbi ir sekas no īstas ticības, bet pestīšanas iemesls un pamats nav mūsu darbi, bet Jēzus krusta nāve un ticība tam.  

Sprediķis Gavēņa laika 3.svētdiena

Caharija 3:1-5, 2 Korintiešiem 12:7-10, Lūkas 4:31-37

Šodienas galvenā tēma ir par Jēzu un sātanu. Par cīņu starp Jēzu un sātanu. Pirmā gavēņa svētdienā, tēma bija par sātana uzbrukumu. Otrā gavēņa svētdiena bija par ticības cīņu, par izturību cīņā ar sātanu. Šodien galvenā tēma ir, ka Jēzus uzvar sātanu. Ar citiem vārdiem, ka Jēzus aizsargā no sātana ietekmes.

Vecās Derības lasījumā dzirdējām, ka sātans ir virsprokurors. Viņš apsūdz mūs Trīsvienīgā Dieva priekšā. Bet caur Jēzus krusta nāvi mums ir tīri apģērbi, proti, piedoti grēki un sātanam vairs nav pamats mūs apsūdzēt. Kad mums ir piedoti grēki, sātans ir uzveikts. Otrais lasījums māca par ļoti parastu jautājumu, ko daudzi uzdod. Kāpēc ir ciešanas, ļaunums un grūtības, ja Dievs ir labs un visuvarens? Atbilde ir vienkārša, lai mēs netaptu iedomīgi, lai mēs nepaaugstinātos. Iemesls nav, ka Trīsvienīgais Dievs būtu nespēcīgs vai ļauns. Atbilde ir skaidra, bet diemžēl nav visiem pa prātam. Daudzi grib, lai Dievs mums nodrošinātu vieglu un patīkamu dzīvi, bez grūtībām, bet.. Tad mēs paliktu lepni un iedomīgi un nonāktu ellē. Tāpēc tā ir Dieva mīlestības izpausme, ka ir visādas grūtības un ciešanas, lai mēs nepaaugstinātos. Ir tieši kā Pāvils saka, kad esmu vājš, tad esmu stiprs. Jo Dieva spēks sāks darboties, kur mūsu spēki un iedomība beidzas. Ja Jēzus būtu apsolījis mums vieglu dzīvi, tad būtu pamats neapmierinātībai, bet. Viņš nav apsolījis mums vieglu dzīvi, tieši otrādi, visādas grūtības ir apsolītas. Lai mēs nepaliktu iedomīgi.

Evaņģēlijā dzirdējām, ka Jēzus mācīja sinagogā sabatā. Principā tas pats notiek tieši tagad. Atbilstoši mūsu apstākļiem sinagoga ir baznīca, sabats ir svētdiena. Vienīgi Jēzus nav fiziski klāt pie mums, bet. Garīgi neredzami Jēzus ir klāt un mācītājs kalpo kā Viņa vietnieks. Ja vien mācītājs māca saskaņā ar kristīgo mācību, tad pēc būtības ir tas pats šeit un tagad. Ir rakstīts, ka ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību. Tulkojums nav galīgi nepareizs, bet varētu arī tulkot pārliecinājās. Izbrīnījās un pārliecinājās būtu ideāls tulkojums. Tā būtu jābūt arī ar mums. Tāpēc ir jālūdz, lai tu un es pozitīvi brīnītos par Jēzus mācību un būtu pārliecināti, ka tā ir patiesība. Toties tiem ļauniem gariem nepatika Jēzus mācība. Tā ir visos laikos un visās vietās.

Tie ļauni gari saka, kāda tev ar mums daļa? Pēc būtības tulkojums ir pareizs, bet ļoti precīzi viņi saka kas mums ir kopīgs? Un zem rindām viņu domā ir, ka nekas kopīgs nav, ka Jēzum būtu jāliek viņus mierā, ka viņi negrib saskarsmi ar Jēzu. Un nekas nav mainījies pasaulē. Arī šodien ļaunie gari un laicīgie cilvēki nevēlas saskarsmi ar Jēzu, nevēlas dzirdēt, kas Viņam ir sakāms. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus saka, kas viņiem nav pa prātam. Cilvēki grib dzirdēt, ka viņi ir labi, bez grēka un, ka viss paliek materiāli labāk. Bet tas nav ko Jēzus un kristīgā ticība saka. Jēzus saka, ka cilvēks ir ļauns, grēcīgs un stulbs. Un nav tikai Hitlers un Putins, bet visi. Visiem ir grēka gēni sevī un pie nelabvēlīgiem apstākļiem jebkurš var palikt par totālu zvēru. Jēzus arī saka, ka materiāli viss nepaliek labāk, tieši otrādi. Nekas nav paliekošs un drošs šajā pasaulē.

Dēļ cilvēka ļaunuma un stulbuma vairāk vai mazāk nelaimes, un katastrofas notiek vienmēr, un visur. Tie ļaunie gari domā, ka Jēzus ir nācis, lai viņus pazudinātu, iznīcinātu, nogalinātu. Tīri burtiski tā nav, bet līdzībā gan. Jēzus ir nācis, lai iznīcinātu, pazudinātu visu mūsos, kas ir grēcīgs, lai nogalinātu mūsu iedomību un lepnumu. Tas ir vienīgais veids, kā uzveikt sātanu.  Reiz mācītājam vaicāja? Mācītāj, kā mainīt pasauli, lai tā kļūst labāka? Mācītājs atbild: Katru dienu nogalini vienu vergu, nokauj vienu tiesnesi, nosit vienu rijīgo, nožņaudz vienu mantkārīgo, nošauj vienu lepno un nodur vienu nepateicīgo. Bet, kur lai es tik daudz atrodu? Sevī, mans draugs, tikai sevī. Pašreiz Putins ir ļoti ērts un noderīgs visiem farizejiem un tiem, kuri negrib apliecināt sevi par grēciniekiem. Putins ir tas ļaunais, kam ir jāmainās, nevis man. Saproti mani pareizi. Es nekādā gadījumā neaizstāvu Putinu un viņš ir protams ļauns, bet, viņš nav vienīgais grēcinieks zemes virsū. Katram ir potenciāls sevī, lai pie nelabvēlīgiem apstākļiem kļūst tāds pats.

Nenogalini ļaunumu sevī, dod tavām kaislēm brīvu vaļu, un tu un es būsim tādi paši. Tāpēc vajag katru dienu kļūt par slepkavu un cik iespējams nogalināt grēku sevī. Tas ir mūsu uzdevums karā starp Jēzu un sātanu. Es teicu, ka pasaule negrib dzirdēt, kas Jēzum ir sakāms. Un, ka iemesls ir, ka Jēzus saka nepatīkamas patiesības. Tomēr, Jēzus arī saka patīkamas patiesības. Ja cilvēki padodas Viņam un dzīvo kā Viņš māca, tad ļaunums, stulbums un sātana ietekme samazinājās. Jēzus ir stiprāks par sātanu. Ja vien cilvēki tic Jēzum un sadarbojas ar Viņu, sātanam būs pa muti. Ja esam pārliecināti, ka Jēzus ir stiprāks par sātanu, tad mums ir drosme redzēt īstenību, tāda kāda tā ir, bez izdaiļojošiem meliem. Cilvēks ir grēcīgs un stulbs, sātans ir reāls, ļauns un maisās pa kājām ne pa jokam, bet... 

Jēzus ir stiprāks, sātans tiks uzveikts, ja vien mēs sadarbojamies ar Jēzu. Jēzus ir miris Golgātā pie krusta, lai mūsu grēki var tikt piedoti. Ir Debesu Valstība un mūžīga svētlaime, kur visas asaras no šīs grēcīgas pasaules tiks noslaucītas.

Šodienas bauslis: ir jāsaprot, ka grēks un ļaunums nav tikai citos bet arī manī.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus ir stiprāks par sātanu un vienmēr uzveic viņu.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Sātans tiek uzveikts, kad esam pārliecināti, par savu grēku piedošanu.

2.    Sātans tiek uzveikts, kad paši esam vāji, jo, tad Dieva spēks darbojas mūsos.

3.    Sātans tiek uzveikts, kad mēs, cik iespējams, nositam visu ļaunumu sevī.

Sprediķis Gavēņa laika 2.svētdiena

1. Ķēņiņu 19:1-8, 1. Korintiešiem 10:12-13, Lūkas ev. 7:36-50

Šodienas galvenā tēma ir ticības cīņa vai ticība, kas cīnās. Ta doma ir, ka nekad nav pavisam viegli būt par kristieti. Īpaši gavēņa laikā ticības grūtības un nopietnības pakāpe pieaug.

Vecās Derības lasījums māca par garīgās pārtikas nepieciešamību. Karaliene Izebele grib nogalināt pravieti Eliju, bet brīdina iepriekš. Kāpēc brīdina iepriekš, tā taču ir negudra taktika? Laikam iemesls ir, ka viņa nav gatava viņu nogalināt, bet gan grib viņu iebiedēt. Tāda ir sātana taktika, iebiedēt. No sākuma liekas, ka Izebeles taktika ir veiksmīga. Elija ir psihiski salauzts un taisās izdarīt netiešu pašnāvību, mirstot tuksnesī bez pārtikas, bet Dievs nogādā viņam pārtiku un ūdeni, un Elija izdzīvo, un iet stiprināts tālāk. Princips ir tas pats šodien. Sātans grib mūs iebiedēt un vienīgais veids kā pretoties ir, lai ēstu garīgo pārtiku. Proti, lasīt Bībeli, lūgt, saņemt sakramentu un stiprināties kopā ar ticības brāļiem un māsām. Otrajā lasījumā ir pavisam vērtīgs un svarīgs solījums saistībā ar kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Nebūs grūtāk nekā mēs varam izturēt. Elijam bija grūti tuksnesī, jā, bet... Trīsvienīgais Dievs sūtīja palīdzību un viņš izdzīvoja. Tas pats princips attiecas uz mums.

Sātans zina, ka Dievs ir stiprāks par viņu un tāpēc viņš ir depresīvs, un gatavs uz jebko. Ukrainā krievu armija netiek galā ar Ukrainas karavīriem un tāpēc viņi šauj uz dzemdību namiem un slimnīcām. Līdzībā sātans dara tāpat. Kas līdzībā ir dzemdību nams un slimnīcas mums? Līdzībā tie ir ģimenes locekļi un vistuvākie draugi. Ja sātans nevar tevi uzveikt, viņš mēģina apkrāpt kādu tuvu un mīļu cilvēku, lai atriebtos un tevi sāpinātu. Uz to jābūt gatavam un jāsagatavojas caur pastiprinātām lūgšanām par vistuvākajiem, lai viņi spētu pretoties sātanam. Evaņģēlijā galvenā mācība ir par savu grēku piedošanu un par spēju piedot. Sātans mēģina tevi apkrāpt, lai tu vai nu nenožēlo savus grēkus, vai netici, ka tie ir piedoti, vai nepiedod kādam citam. Viss saistībā ar piedošanu ir būtisks moments ticības cīņā. Jēzus saka farizejam Sīmanim, ka Viņam ir, kas sakāms. Arī šodien Jēzum ir, kas sakāms tev un man. Ko Viņš grib pateikt un kur, kā varam to sadzirdēt.

Viņam ir daudz sakāms un to varam sadzirdēt, kad mēs paši esam klusi un mierīgi, bez steigas lūgšanā, Bībelē, caur citiem cilvēkiem, caur kādu ikdienišķu notikumu. Tomēr, galvenais ko Jēzus šodien grib mums pateikt ir viss saistībā ar piedošanu. Ka vajag nožēlot savus grēkus, vajag ticēt, ka tie ir piedoti, un, ka vajag piedot citiem. Jēzus saka, ka vienam naudas aizdevējam bija divi parādnieki. Līdzībā naudas aizdevējs ir Trīsvienīgais Dievs un viens no tiem parādniekiem esi tu. Ir viegli domāt, ka tikai Putinam, kaimiņam un cietumniekiem ir parāds Trīsvienīgajam Dievam. Ir taisnība, ka viņiem tāds parāds ir bet, diemžēl, arī tev un man ir tāds parāds. Galvenais ir, lai saprastu, apjēgt, ka MAN tāds grēka parāds ir. Jēzus arī saka, ka šie parādnieki nespēja samaksāt. Tas pats attiecas uz mums. Varbūt tu spēji samaksāt parādus šajā pasaulē, tas ir labi bet... .

Trīsvienīgā Dieva priekšā neviens nespēj pats samaksāt savu grēka parādu. Tāpēc Jēzum bija jāmirst Golgāta pie krusta, tāpēc Viņa asinīm bija jātiek izlietas mūsu grēku dēļ. Te vienam parādniekam bija parāds piecsimt denāriji un otram piecdesmit. Nereti šis tiek pārprast un cilvēki sāk vērtējoši salīdzināties ar citiem un domā, ka es esmu labāks par kādu citu, man ir mazāk grēka parāds, bet tas ir pārpratums. Galvenā jēga nav, ka ir atšķirīgas summas, galvenā jēga ir, ka neviens nespēja samaksāt. Jēzus krusta nāve ir tā samaksa. Lai uzvarētu ticības cīņā un spētu pretoties sātana uzbrukumiem tev ir jābūt pārliecinātam, ka pats nespēj samaksāt. Un, tikpat svarīgi, ka Jēzus ir samaksājis tevis dēļ pie krusta un, ka tavi grēki ir piedoti. Un sekas no tā ir, lai piedotu citiem, jo, tu neesi labāks par otru. Visi cilvēki atrodamies vienā līmenī Dieva priekšā. Jēzus arī saka, ka tas, kam ir visvairāk piedots, mīl visvairāk. Tā sieviete, kas visticamāk bija prostitūta, mīl visvairāk. Nevis tāpēc, ka viņa būtu lielāka grēciniece par to farizeju bet tāpēc, ka viņa visvairāk apzinās savus grēkus.

Apzināties un nožēlot savus grēkus ir dievišķās mīlestības sākums un māte visiem kristīgiem tikumiem. Ir tieša saistība taisnā līnijā starp grēku nožēlu, pārliecību par piedotiem grēkiem, pateicību, prieku un kristīgas tikumības. Romas impērija neveidojās vienā dienā un tāpat kristīgās tikumības nepiedzimst ātri un viegli. No sākuma ir parasti tā, ka mēs līdzībā esam sliktākā gadījumā vergi vai labāka gadījumā algoti darbinieki. Proti, ka mēs kalpojam Dievam vai nu no bailēm par sodu vai tāpēc, ka mēs savtīgi gribam kaut ko no Dieva. No vienas puses ir tā, ka Trīsvienīgais Dievs ir apsolījis algu, proti, svētības zemes virsū un mūžīgā svētlaime Debesu Valstībā, bet... . No otras puses ir tomēr tā, ka kāres pēc algas nedrīkst būt galvenais iemesls, kāpēc esam draudzē.   

Kad tu esi BRĪVPRĀTĪGS darbinieks draudzē, kad domas par algu nav galvenā motivācija tev, tad tu esi patiešām brīvs un esi sasniedzis augstu mīlestības pakāpi. Kā to panākt? Tas nav viegli, bet galvenais knifs ir, lai bez prestiža apliecināt Dieva priekšā, ka es pats esmu vājš un grēcīgs, es pats netieku galā ar šo uzdevumu. Parasti mums ir slikta pieredze cilvēku priekšā, kad mēs apliecinām savu nespēju un savas vājības. Nereti kāds par mums smejas vai ņirgājas vai to izmanto pret mums. Bet Trīsvienīgā Dieva priekšā ir pavisam otrādi. Kad tu apliecini Dieva priekšā, ka pats netiekam galā, ka esi vājš, tad tu pamodini Dieva līdzjūtību un maigumu pilnā jaudā. Tad Dievam ir ļoti liela līdzjūtība ar tevi un ļoti grib tev palīdzēt un atbalstīt. Tā sieviete evaņģēlijā raudāja. Vai no grēku nožēlas vai no prieka? Laikam gan... gan. Nožēlo savus grēkus no sirds. Tad tu uzvarēsi ticības cīņā un Dievs dod tev īstu un pilnīgu prieku sirdī.

Šodienas bauslis: Ticība vienmēr ir cīņa, būt par kristieti nekad nebūs pavisam viegli.

Šodienas evaņģēlijs: Jo vairāk tu apliecini savu nespēju un vājību, jo vairāk Jēzus vēlas tev palīdzēt.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Lai uzvarētu ticības cīņā, vajag ēst garīgo pārtiku.

2.    Lai uzvarētu ticības cīņā, ir jātic Dieva solījumam, ka nebūs grūtāk nekā mēs varam izturēt.

3.    Lai uzvarētu ticības cīņā ir jānožēlo savi grēki, jātic, ka tie ir piedoti un ir jāpiedod citiem.

Sprediķis Gavēņa laika 1.svētdiena

1 Mozus 4:3-7, Jēkab 1:12-15, Mateja ev. 16:21-23

Tagad esam Gavēņa laikā un galvenā tēma ir par pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Vecās Derības lasījumā dzirdējām par Kainu, kas nogalināja savu brāli Ābelu. Kains apvainojās, jo, Dievs neuzlūkoja viņa upuru. Kāpēc? Atbilde ir rakstīta vēstulē ebrejiem vienpadsmitajā nodaļā un iemesls ir, ka Ābels upurēja ticībā, bet ne Kains. Laikam Kains gribēja Dievu par savu slaucamo govi, gribēja kaut ko no Viņa, bet negribēja pašu Dievu.

Tas Dievam nebija pa prātam un Kains apvainojās. Viņš bija dusmīgs uz Dievu, bet nevarēja Viņu nosist. Vietā dusmas izgāza uz savu brāli un nogalināja viņu. Kains nav unikāls eksemplārs. Visos laikos un visās vietās ir tādi, kuri dusmojas uz Trīsvienīgo Dievu un citiem, sātana kārdināti un apkrāpti. Nespēja apzināties, ka pats esmu vainīgs un no tā izrietošas nepiedošanas un dusmas nav reta parādība. Vienīgais izņēmums ir, ka viņi ne vienmēr burtiski nogalina kādu citu. Bet ir viens, ko viņi vienmēr nogalina ar tādu rīcību. Savu pašu dvēseli. Mums jābūt uzmanīgiem, ka neiekrītam sātana kārdinājumā un slazdā. Lai meklējam vainu pie sevis, nevis pie Dieva un piedod citiem Trīsvienīgā Dieva spēkā, ar Viņa palīdzību.    

Otrais lasījums māca par pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Tās ir divas atšķirīgas lietas, bet praksē tās ir saistītas kopā, praksē nevar īsti atšķirt vienu no otra. Pārbaudījumi nāk no Trīsvienīgā Dieva un tam ir labs mērķis. Lai stiprinātu ticību, lai rūdītu raksturu, lai mācītu ko jaunu utt. Kārdinājumi nāk no sātana un tam ir ļauns mērķis, lai liktu mūs noiet no ceļa. Tomēr, ja tev rodas piemēram izdevību nepamanīti nozagt naudu, tad ir vienlaicīgi kārdinājums un pārbaudījums. Ir kārdinājums no sātana, lai to darītu un pārbaudījums no Dieva, lai redzētu kā tu rīkosies, kāds tev ir raksturs. Un lai stiprinātu raksturu, jo, nezogot to naudu tu stiprini savu raksturu un iesi stiprāk laukā no tā. Mūsu aicinājums ir, lai pretotos sātana kārdinājumiem un Dieva spēkā uzvarētu. Gala rezultātā viss ir atkarīgs no Dieva spēka, bet ir vēl viens būtisks faktors. Mūsu attieksme un motivācija. Visi zina, kas notiek Ukrainā un, ka Ukrainas armija, daudziem par pārsteigumu, ir cīnījusies daudz sīvāk nekā gaidīts.

Tam ir daudz iemesli, bet viens noteikti ir saistīts ar motivāciju un attieksmi. Viņi ĻOTI GRIB pretoties un aizstāvēt savu zemi. Lai mēs šajā Gavēņa laikā cīnāmies pret sātanu ar to pašu attieksmi un motivāciju kā Ukrainas armija. Evaņģēlijā ir ļoti spilgts piemērs par kārdinājumu, kurā Pēteris iekrita un mācība, kāpēc, kā izvairīties, kā izkļūt utt. Jēzus runāja atklāti, paskaidroja, ka Viņam būs jātiek krustā sistam. Viss bija pateikts, paskaidrots Pēterim. Visos laikos un visās vietās ir tas pats princips. Jēzus visu paskaidro, saka atklāti arī mums. Bībelē, lūgšanā, cerams caur mācītāju utt. Jēzus visu paskaidro. Tur problēma nav. Problēma ir, ka Pēteris neuzklausīja un neklausīja. Kāpēc. Tam laikam ir trīs galvenie iemesli, augstprātība, savtīgums un bailes par savu ādu.

Tikko pirms šī notikuma Pēteris ir apliecinājis, ka Jēzus ir Mesija, Dieva Dēls. Par šo Jēzus uzslavēja viņu un teica, ka viņš ir klints un būs kristīgas draudzes vadītājs. Visticamāk lepnums un augstprātība ir ņēmis virsroku Pētera sirdi, un ne tāpat vien, bet caur sātana ietekmi. Otrais iemesls ir savtīgums. Pēteris ir rēķinājis, ka Jēzus vadīs dumpi pret romiešiem, uzvarēs un būs ministru prezidents jaunizveidotajā ebreju valstī. Un ministru prezidentam vajag ministrus un no tiem Pēteris pēc savām domām būs pirmais un galvenais, ar lielu algu un privilēģijām. Laikam arī baidās, ka pašam būs ciešanas un būtiskas neērtības, ja Jēzus tiks krustā sists. Tie ir iemesli, kāpēc Pēteris neņēma vērā ko Jēzus atklāti un nepārprotami teica. Un sātans apkrāpa viņu, lai tā darītu. Pēteris arī nav unikāls eksemplārs. Mēs esam tādi paši. Augstprātības, mantkārības, baiļu, savtīguma utt. dēļ mēs arī iekrītam sātana slazdos. Tomēr, pamatiemesls ir viens. Ka mēs neuzklausām un neņemam vērā ko Jēzus atklāti un skaidri saka.      

Un mēs nereti darām tieši to pašu kā Pēteris, sākam norāt Jēzu. Vārds norāt ir pareizs tulkojums, Pēteris nerunā smalkjūtīgi ar Jēzu šajā brīdī. Visiem vairāk vai mazāk dzīves gaitā notiek kaut kas, kas viņiem nav pa prātam, kas nav ko viņi gribēja. Tas ir kopīgs visiem. Kas atšķiras ir, kā viņi to uztver. Nereti cilvēks dara tieši tāpat kā Pēteris, neuzklausa, ko Jēzus paskaidro Bībelē, lūgšanā un cerams caur mācītāju. Un apvainojas, sadusmojas uz Dievu un ir neapmierināti ar Viņu. Nepiedod nedz Dievu, nedz cilvēkus un uz to viņi ir sātana kārdināti un paskubināti. Tā ir tieši kā nevajag darīt. Vietā ir jāuzklausa, ko Jēzus paskaidro lūgšanā, Bībelē, cerams caur mācītāju. Ja esi kluss un mierīgs Dieva priekšā, ja uzklausi, ko Viņš tev saka pieminētās vietās, ja uztver visu ar pareizu attieksmi, ja saproti, ka Dieva pārbaudījumi ir no mīlestības, lai rūdītu raksturu un padziļināt ticībā, tad ātrāk vai vēlāk Jēzus paskaidros un runās atklāti arī tev.

Jēzus ir dzīvojis šajā pasaulē, Viņš zina, ka nav viegli būt par cilvēku, Viņš zina, ka sātans visu laiku maisās pa kājām. Tāpēc Jēzus grib tev palīdzēt vispār un īpaši, lai pretotos sātana kārdinājumiem un tikt galā ar pārbaudījumiem. Ir taisnība, ka Jēzus redz cauri mums un redz mūsu vājību. Bet tas Viņā neizraisa nicinājumu, bet tieši otrādi, līdzjūtību un vēlmi palīdzēt.  Viņš redz arī, ka esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības un kristīti Tēva, Dēla un Svēta Gara vārdā. Tāpēc piederam Viņam un tāpēc Jēzus grib mums palīdzēt. Ir rakstīts, ka Jēzus teica Pēterim, lai atkāptos no Viņa. Te tas tulkojums nav gluži pareizs. Burtiski Jēzus saka: ej aiz Manis. Pēteris gribēja iet Jēzum pa priekšu un tāpēc iekrita sātana slazdā. Neviens kristietis nav tik stiprs, ka nekad neiekrīt sātana slazdos. Tas būtu labi, bet nav reāli. Tomēr, jo vairāk tu ej aiz Jēzus, Viņa aizsardzībā, jo rūpīgāk tu uzklausi ko Viņš saka un ņems to vērā, jo mazāk tu iekritīsi sātana slazdos.

Šodienas bauslis: Ir jābūt gatavam uz kārdinājumiem un pārbaudījumiem un ir jāuzklausa, ko Jēzus paskaidro un runā atklāti.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus redz cauri mūsu vājību, bet Viņš arī redz, ka esam kristīti un radīti pēc Dieva tēla un līdzības, un tāpēc grib mums palīdzēt.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Sātans grib mūs kārdināt, lai apvainoties uz Dievu un citiem.

2.    Kārdinājumi nāk no sātana ar ļauno mērķi, pārbaudījumi nāk no Dieva ar labu mērķi.

3.    Uzklausi rūpīgi, ko Jēzus paskaidro un ej aiz Viņa, tad viss būs labi.

Sprediķis svētd.pirms Gavēņa laika

4 Mozus 21:4-9, 2 Korintiešiem 5:18-20, Jāņa ev. 12:20-33

Šodienas galvenā tēma ir Dieva mīlestības ceļš. Trīsvienīgā Dieva mīlestības augstākā pakāpe ir Jēzus krusta nāve un ne veltīgi, visi trīs lasījumi šodien runā, par Jēzus krustu, kaut nedaudz atšķirīgos veidos. Viss paliek nopietnāk tāpēc, ka esam uz Gavēņa laika sliekšņa.

Vecās Derības lasījums stāsta par vara čūsku, uz kāta gala, kas ir zīme vai pravietojums par Jēzus krustu. Tauta kurnēja tuksnesī, tāpēc ka nebija pietiekami garšīgs ēdiens. Viņi nodarbojās ar vēdera pielūgsmi un netika galā ar savām kaislēm. Tā čūskas inde ir līdzība par iedzimto grēku un princips ir pilnīgi tas pats ar mums. Mums ir arī grēka inde sevī, savos gēnos, un mums arī neiet viegli ar savām kaislēm. Ir jādara tāpat kā Izraēla tauta tuksnesī, ir jānožēlo savi grēki un jāskatās uz Jēzus krustu. Visi grēki var tikt piedoti. Jēzus nāve un augšāmcelšanas, ticība tam un svētā dzīve ir vienīgā pretinde, zāles pret grēka indi. Jēzus nesavtīgā mīlestība uz mums izpaužas Viņa krusta nāvē. Otrais lasījums māca par izlīgumu vertikāli un horizontāli, ar Dievu un cilvēku starpā. Gavēņa laiks, kas tūlīt būs, ir laiks lai pastiprinātā režīmā izmeklētu savu sirdsapziņu, ietu uz individuālo grēksūdzi un cik iespējams gandarītu par saviem grēkiem.

Proti, cik iespējams atlīdzināt, kam esam darījuši pāri un cik iespējams izlabot sliktas sekas no mūsu grēkiem. Un tas ir iespējams pateicoties Jēzus krustam. Jēzus darbi vispār un īpaši Jēzus krusta nāve dod mums mācību un priekšzīmi, kā rīkoties. Evaņģēlijs māca sīkāk par Jēzus krusta nāvi un kā dzīvot, lai cik iespējams grēcīgam cilvēkam, īstenot un parādīt Dieva nesavtīgā mīlestību savā dzīvē. Tie grieķi bija atnākuši, lai pielūgtu Dievu. Tam jābūt pirmajam un galvenajam iemeslam, kāpēc mēs esam te šodien. Varbūt tā ir visiem klātesošiem šodien, bet jā mēs skatāmies plašāk uz visām draudzēm, tā noteikti nav. To es zinu no pieredzes. Ir tādi, kuri meklē kādu izklaidi, kuri domā, ka mācītājam pirmais un galvenais pienākums ir, lai runātu skaisti un izklaidēt tautu. Tas ir totāli garām. Ir arī tādi, kuri ir vientuļi un meklē kompāniju un kam patīk mūzika. Tas nav pats par sevi nepareizi, tieši otrādi, tas ir labi bet... . Tas nedrīkst būt pirmais un galvenais, tad sanāk šķībi. Pielūgt Trīsvienīgo Dievu jābūt pirmajam un galvenajam, kāpēc esam baznīcā. Un tad draugi, kompānija un skaista mūzika nāk kā pozitīvas sekas, kā bonuss. 

Lai vismaz kaut cik parādītu un īstenotu Trīsvienīgā Dieva nesavtīgo mīlestību, mums ir jānāk ar galveno mērķi, lai pielūgtu Dievu. Tie grieķi arī gribēja redzēt Jēzu, ko Filips Jēzum pateica. Un var likties, ka Jēzus atbilde ir pavisam garām vai nav pa tēmu. Viņš varētu veltīt tiem grieķiem kādu īpašu uzmanību, bet vietā sāk runāt par Savu krusta nāvi. Bet patiesībā atbilde ir pavisam loģiska un pa tēmu. Ja tu gribi redzēt Jēzu pa īstam, uzzināt, kāds Viņš ir, tev ir jāskatās uz Viņa krusta nāvi. Pavisam drīz, Lielajā Piektdienā, tie grieķi varēs redzēt Jēzus godību pie krusta. Proti, ka Viņš ir svēts un, ka Dievs neskatās caur pirkstiem ar grēku. Un šis ir saistīts kopā ar pielūgsmi. Ja tu nāc ar galveno mērķi, lai pielūgtu Dievu, tu arī redzēsi Jēzu un Viņa godību. Bet ir jāmeklē Viņa īsto godību, kas parādās pie krusta. Nevis mūsu izdomātus priekšstatus, kādus mēs vēlamies, lai Jēzus būtu.

Cilvēkiem ir daudzi nepareizi priekšstati saistībā ar Dievu. Un viens parastais ir bailes no jebkāda veida ciešanām. Tāpēc daudzi negrib skatīties uz krustu. Tomēr, ja pielūdzam pa īstam un pareizā veidā skatāmies uz Jēzus krustu, tad Dievs paskaidros mums, ka ciešanas, grūtības un visādas ķibeles nav nekas briesmīgs. Divu iemeslu dēļ. Viens ir, ka Dievs stāv klāt un palīdz ar to tikt galā. Lai mēs mācāmies, ka paši netiekam galā. Otrais iemesls ir, ka caur Savu krusta nāvi Jēzus ir svētījis, iesvētījis, un paskaidrojis visas ciešanas zemes virsū. Ja cilvēkam nav Svētais Gars sirdī, mans teiktais par ciešanām viņam liekas absurds, nesaprotams un garām. Bet ja pielūdz pa īstam un gribas redzēt Jēzu pa īstām, tad Svētais Gars paskaidro un parāda, ka tā ir. Un Svētais Gars tādā gadījumā arī paskaidros Jēzus vārdus par kviešu graudu. Kviešu graudam ir jāmirst, proti, jātiek noraktam, lai nestu augļus, labību. Tīri burtiski nav tas pats ar mums, bet līdzībā, pārnestā nozīmē, ir tas pats ar mums. Ja gribi sekot savam egoismam un savai gribai, tad tu ej uz sava ceļa, nevis uz Dieva mīlestības ceļa.

Līdzībā ir jāmirst, proti, padoties Jēzum un meklēt Viņa gribu, nevis savu gribu. Un te ir atkal tas pats princips. Ja cilvēkam nav Svētais Gars sirdī, šis viņam liekas bīstams, garām un neieteicams. Bet ja ir Svētais Gars sirdī, tad viņā redz Jēzu pa īstam un saprot, ka te nekas bīstams nav. Tieši otrādi, padoties Jēzum ir tas drošākais un prātīgākais, ko cilvēks vispār var darīt. Jo, Dievs ir mūsu radītājs un Tēvs un zina daudz labāk nekā mēs paši, ko mums vajag un kas mums nāks par labu. Jēzus arī saka, ka mums ir jāienīst savu dzīvi šajā pasaulē. Te ir atkal tas pats princips, ka sātans grib stāstīt mums pasakas un pateikt, ka šie vārdi ir absurdi un pārspīlēti. Vai kristietim nav jāmīl? Kristietim ir jāmīl visas pozitīvas lietas, jā, bet, viņam ir jāienīst grēks. Un tas ir uz ko šie vārdi attiecas. Ka mums ir jāienīst savu grēcīgā dzīve, dzīvi bez Dieva, un cik iespējams no tā atbrīvoties un norobežoties.

Tagad esmu teicis, ka pamats, izejpunkts ir, lai pielūgtu Dievu pa īstam. Ja mēs to darām, visas citas lietas sakārtojas un nāks savā vietā. Tomēr, kā var pārbaudīt, zināt, vai es pielūdzu pa īstam, vai mana ticība ir īsta. Ir daudz ko pieminēt, bet galvenais ir, lai tu redzi savus grēkus un savu grēcīgo dabu. Ja tu redzi mudž ar grēkiem sevī, tad tu saproti, ka tev vajag Pestītāju, ka tu pats par sevi esi netīrs un nepieņemams Dieva priekšā. Tad Jēzus un Viņa krusta nāve paliek dārgs un vērtīgs, absolūti nepieciešams tev. Ja tā ir, tu esi uz pareizā Dieva nesavtīgā mīlestības ceļa. Ja tā nav, tev ir jākonsultējas ar mācītāju, kā atrast pareizo ceļu.

Šodienas bauslis: Mums ir jānāk, lai pielūgtu Dievu un ir jāienīst savu grēcīgo dzīvi.

Šodienas evaņģēlijs: Visi grēki var tikt piedoti un tam ir liela alga, lielie augļi, lai padoties Jēzum.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Grēku nožēla ir nosacījums, lai staigāt uz Dieva nesavtīgā mīlestības ceļa.

2.    Izlīgt ar Dievu un cilvēkiem ir nosacījums, lai staigātu uz Dieva nesavtīgā mīlestības ceļa.

3.    Pielūgt Dievu ir nosacījums, lai staigātu uz Dieva nesavtīgā mīlestības ceļa.

Sprediķis 3.svētd.pirms Gavēņa laika

5 Mozus 8:7-18, Filipiešiem 1:3-11, Lūkas 17:7-10

Nākoša svētdienas ev: Jāņa 7:40-52

Šodienas galvenā tēma ir žēlastība un kalpošana. Trīsvienīgais Dievs dod mums savu žēlastību, lai mēs varam kalpot Viņam un citiem cilvēkiem. Kas ir Dieva žēlastība, kā mēs varam to saņemt? Par to māca šodienas lasījumi.

Vecās Derības lasījums māca, par laicīgo labklājību. Mēs nedzīvojam svētajā zemē, bet princips ir tas pats mums. Mums ir arī dota laba zeme. Tā ir Dieva žēlastība, ka mēs varam nodarboties ar lauksaimniecību, ar ražošanu utt, īsumā, ka ir iespējams pelnīt savu maizi un dzīvot, ja ne pārticībā, tad vismaz samēra labi nodrošināti. Problēma ir pieminēta, ka cilvēkam ir liela tieksme aizmirst Dievu, kad viņam viss veicas pēc pasaules standartiem. Labklājības zeme bieži paliek par aizmirstības zeme un aizmirstais ir Trīsvienīgais Dievs un pateicība un pazemība Viņa priekšā. Dievs grib mums darīt labu, bet tas nav iespējams, ja aizmirstam un ignorējam Viņu. Zāles ir, lai atcerētos un katru dienu pateiktos par to, ka varam pelnīt savu maizi un labi dzīvot. Tā ir Dieva žēlastība, ka varam pelnīt savu maizi un mērķis ir, lai mēs būtu brīvi kalpot Dievam un citiem.

Otrais lasījums māca principā to pašu, bet no citas puses. Te uzsvars ir uz pateicību un ticības pieaugumu, kuri ir nosacījumi, lai varam kalpot. Kaspars Dimiters dzied vienā dziesmā: „nejautā kāpēc nav veicies, jo, Dievam nepateicies.” Tam varētu būt daudzi iemesli kāpēc tev neveicas, bet šis noteikti nav rets iemesls. Varbūt Trīsvienīgais Dievs negrib dot tev ko vairāk, kamēr neesi pateicies par to, kas jau iedots. Te ir arī runa par ticības pieaugumu, kas ir normāla parādība kristīgā dzīvē. Nav apmierinoši stāvēt uz vietas ticības dzīvē, normāli ir augt ticībā. Tas notiek caur lūgšanu, caur Bībeles lietošanu, caur altāra sakramenta baudīšanu un caur kopīgiem Dievkalpojumiem, brāļu un māsu sadraudzībā. Tā ir Dieva žēlastība, ka ir iespējams augt ticībā, ka Svētā Gara prieks un miers sirdī var pieaugt. Un lūgšana, Bībele, sakraments un kristīga sadraudzība ir tie līdzekļi, caur ko Dieva žēlastība tiek mums dota.

Evaņģēlijā ir sīkāka mācība par Dieva žēlastību un kalpošanu. Jēzus šeit runā par kalpu. Pirmkārt vārds kalps ir izdaiļots un nav gluži pareizi tulkots. Te ir rakstīts  vergs oriģinālvalodā. Tas varētu skanēt pārāk stingri vai ekstremāli, bet tā nav. Pirms Jēzus nomira un augšāmceļās visa cilvēce, ikviens, bija grēka un sātana vergs. Sātanam bija pamats mūs apsūdzēt Trīsvienīgā Dieva priekšā. Nebija nekādas iespējas izsprukt no elles. Golgātā pie krusta Jēzus samaksāja izpirkuma maksu par mūsu dvēselēm. Tātad esam Dieva kalpi, jā, bet tomēr arī vergi. Nepiederam sev pašiem, bet Dievam, jo, Viņš ir samaksājis izpirkuma maksu. Otrkārt ir tā, ka mēs objektīvi esam Dieva kalpi un vergi, bet, mums vajag arī subjektīvi savās sirdīs piekrist, ka tā ir un rīkoties atbilstoši. Dievs varētu piespiest visiem saņemt Viņa žēlastību un kalpot Viņam, bet Viņš grib, lai mēs brīvprātīgi kalpojam Viņam un citiem.

Tāpēc vajag brīvprātīgi piekrist tam, ko esmu teicis un cik tas ir mūsu spēkos, ar Dieva palīgu, caur Viņa žēlastību, kalpot Dievam un citiem. Jēzus piemin, ka kalps vai vergs pārnāk mājās. Mājas. Tas ir pozitīvs jēdziens, nekur nav tik labi kā mājās. Jautājums ir tikai ko mēs uztveram kā mājas. Pasaule bez Dieva un Viņa žēlastības, vai Tēva māja, proti kristīgā draudze. Tev ir protams tiesības uz savu dzīvesvietu, kas burtiski nevar būt baznīcas ēka, bet.. Mums ir jālūdz, lai mēs uztvertu kristīgo draudzi kā savu īsto māju, lai mēs no žēlastības gribētu saņemt Dieva žēlastību draudzes kopībā. Lai mums ir īsta māja Trīsvienīgā Dieva pagalmos. Tas saimnieks saka vergam: apkalpo mani. Proti, apmierini manas savtīgas vajadzības. Ir tikai un vienīgi priekšrocības, plusi, lai kalpotu Trīsvienīgajam Dievam un būt atkarīgam no Viņa žēlastības. Kāpēc tad visi neatsaucas šim aicinājumam? Tam ir daudzi iemesli, bet divi parastie iemesli ir augstprātība un savtīgums.

Grēka dēļ katrs cilvēks piedzimst augstprātīgs. Ne vienmēr cilvēku priekšā, bet vienmēr Dieva priekšā. Katrs cilvēks piedzimst bez paļaušanas uz Dievu un bez grēka apziņas. Kas ir augstprātības sakne un būtība. Tāpēc katram cilvēkam ir jāsaprot, ka viņš pats netiek galā, ka viņš ir atkarīgs no Dieva palīdzības un žēlastības. Tāpēc katram cilvēkam ir jāsaprot, ka viņš nav labs, nav sīks grēcinieks, bet ne pa jokam liels grēcinieks. Ka viņš pats NEKAD nevar nopelnīt glābšanu un Dievbērnības statusu ar saviem darbiem. Ka šajā aspektā viņš ir totāli atkarīgs no Jēzus krusta nāves, grēku piedošanas un ticības. Un tas viegli neiet, šeit viņa paša grēcīgā daba un sātans spurojas pretī ne pa jokam. Gala rezultātā ir tikai priekšrocības kalpot Dievam, bet nevar noliegt, ka ceļš nereti ir grūts. Pasaule, sātans un tava paša grēcīgā daba spurojas pretī. Tāpēc ir jālūdz, lai Dievs dotu mums Savu žēlastību, lai saprotam, ka netiekam galā bez Viņa žēlastības.

Otrais lielais šķērslis ir savtīgums. Un šeit ir tas pats princips. No dabas esam ārkārtīgi savtīgi. Pilnīgi iznicināt šo tieksmi vispār nav iespējams un pat to apkarot ir pavisam grūti. Visi mēs gribam pateikt citiem: apkalpo mani. Bet vajag visu pagriezt ar kājām gaisā un nopietni sākt padomāt, kā kalpot citiem. Un tas noteikti nav viegli bet pavisam grūti. Te ir atkal tas pats princips, ka apkarot un ierobežot savu savtīgumu ir iespējams tikai ar Dieva palīgu. Bet ir tā vērts, kaut ir grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks gana bieži pārprot, kas ir īsta brīvība. Laicīgi cilvēki domā, ka brīvība ir, kad es varu dot savai augstprātībai un savtīgumam brīvas rokas. Bet tā nav. Kad cilvēks tā dara, viņš dejo pēc sātana stabulēm un ir pamatīgo noķerts sātana važās un tīklā. Īsta brīvība ir, kad cilvēks ar Dieva palīgu sāk kustēties āra no sātana tīkla. Kad cilvēks ar Dieva palīgu sāk apkarot un ierobežot savu augstprātību un savtīgumu, tad viņš sāk kustēties āra no sātana tīkla. Tā ir Trīsvienīgā Dieva lielā žēlastība pret mums, ka caur Dieva žēlastību, varam kustēties āra no sātana tīkla un iegūt īsto brīvību. Lai kalpotu Dievam un citiem.

Šodienas bauslis: Mums ir jāsaprot, ka viss ir no Dieva žēlastības, ka esam totāli atkarīgi no Jēzus krusta nāves glābšanai.

Šodienas evaņģēlijs: Trīsvienīgais Dievs grib un var dot mums īsto brīvību.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Nedrīkstam aizmirst Dievu, kad viss veicas pēc pasaules standartiem.

2.    Ir jāpateicas par tām žēlastības dāvanām, ko Dievs dod.

3.    Augstprātība un savtīgums ir lielākie šķēršļi, kas traucē mums saņemt Dieva žēlastību un dot šo žēlastību tālāk.

Sprediķis 4.svētdiena pēc Zvaigznes dienas

Ījabs 38:1-11, Jēkab 5:13-16, Jāņa ev. 5:1-14

Nākošās svētdienas ev: Marka 9:38-41

Šodienas galvenā tēma ir, ka Jēzus spēj palīdzēt ar problēmām un grūtībām. Īsumā divos veidos. Vai nu Viņš atrisinās, noņems attiecīgo problēmu vai dod spēku ar to sadzīvot, paskaidro, kāpēc tā ir. Šodienas lasījumi paskaidro sīkāk.

Otrajā lasījumā ir aptuveni tā pati vēsts. Mērķis ir vienmēr, lai Dievs tiktu pagodināts. Vienīgā piebilde ir, ka tas var notikt divos veidos. Kad ir slimības un ciešanas, vajag pirmkārt lūgt, svaidīt ar eļļu utt, lai cilvēks būtu vesels. Nereti viss arī notiek un cilvēks paliek vesels, tās ciešanas pazudīs. Tad Trīsvienīgais Dievs tiks pagodināts caur šo dziedināšanas brīnumu. Ja cilvēks nepaliek vesels, ja ciešanas nepazūd, tad iemesls nav, ka Dievs būtu bezspēcīgs. Iemesls ir cits. Tad Dievs tiks pagodināts caur to, ka tas slimais cilvēks ar Dieva palīgu spēs nest savu slimību, savas ciešanas, bez kurnēšanas, ticībā, ka Dievs zina, ko darīt. Jēzus palīdz vai nu noņemot to slimību vai dodot spēku sadzīvot ar to slimību. Ja vien mēs visu uztveram ar pareizo attieksmi, Dievs tiek pagodināts abos gadījumos.  

Evaņģēlijā ir sīkāka mācība par šo tēmu. Ir rakstīts, ka Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. Jeruzāleme atrodas kalnainā apvidū, ceļš uz turieni burtiski iet stipri uz augšu un ir fiziski smags. Bet ir to vērts, jo atrodas skaistā vietā un ir pavisam varens skats uz kalniem no turienes. Es teicu, ka ticībā vajag pieņemt Dieva lēmumus. Tā ir un ir teorētiski viegli pateikt, bet nav vienmēr viegli praksē. Kā to iemācīties? Ir tikai viens ceļš, līdzībā iet uz Jeruzālemi. Proti, ņemt savu ticību nopietni un iet ticības dziļumos, svētā dzīvē. Svēttapšanas ceļš seko tiem pašiem principiem kā ceļš uz Jēruzālemi. Nav viegls ceļš, bet atmaksājas ar uzviju gala rezultātā. Ir brīnišķīgi redzēt kalnus no Jeruzālemes un ir brīnišķīga sajūta, kas ļoti palīdz un atvieglina dzīvi, kad tu ticībā vari pieņemt Dieva lēmumus. Ir ļoti svētīgi, dziedinoši un palīdzoši, kad tu ticībā vari pieņemt kaut ko, kas tev no sākuma likās galīgi garām un nepieņemams. Ne burtiski, bet līdzībā ej uz Jeruzālemi caur ticības kalniem svētā dzīvē un Dievs palīdz tev pieņemt, kas tev varbūt pašreiz liekas nepieņemams.

Ir rakstīts, ka bija daudz neveselu pie šī dīķa. Tulkojums ir pareizs, bet nav izsmeļošs. Tas vārds, kas te ir lietots grieķu valodā attiecas ne tikai uz slimībām, bet uz visādām vājībām. Arī uz rakstura vājībām. Visi nav fiziski slimi, vismaz nav nopietni, bet visiem ir rakstura vājības. Viens dusmojas pa daudz un pa viegli, otrs neprot saimniekot ar naudu un pērk visādas muļķības, trešais neprot izrauties no ekrāniem utt. Mums visiem vajag pirmkārt pateikt godīgi sev un Dieva priekšā, ka mums ir rakstura vājības, nenoliedzot šo faktu. Otrkārt vajag lūgt, lai Dievs palīdz mums tikt galā ar šo lietu, kas noteikti ir vājība un nereti arī slimība. Un izšķirošais jautājums ir ko Jēzus jautā tam slimajam: Vai tu gribi kļūt vesels? Tas varētu likties kā muļķīgs un lieks jautājums, bet divu iemeslu dēļ tā nav.

Pirmais iemesls ir, ka Jēzus negrib uzbāzties nevienam. Viņš grib lai mēs brīvprātīgi atsaucamies. Otrais iemesls ir, ka daudzi nemaz negrib kļūt veseli. Nereti cilvēks ir pieradis pie savas slimības un uztver to kā ērtu. Viņam nevajag iet uz darbu, citi apkopj viņu, nevajag ņemt atbildību, var izvairīties no neērtiem pienākumiem aizbildinoties ar savu slimību. Nereti tā ir ar fiziskām slimībām un pavisam bieži ar rakstura trūkumiem. Cilvēkam patīk ieraut pa daudz, sēdēt pie ekrāniem, dusmoties utt. Te vajag analizēt, izpētīt, kas mums ir un, kas mums trūkst, un, kas Dievam ir. Dievam ir gan spēja, gan griba mums palīdzēt ar slimībām un rakstura trūkumiem. Mums noteikti nav spēja tikt ar šo galā un nereti, drīzāk bieži mums pietrūkst arī griba. Dievam ir jāsastopas ar gribu pie cilvēka, lai varētu viņam palīdzēt.

Tāpēc Jēzus jautājums tam slimajam vai viņš grib kļūt vesels nav lieks un muļķīgs, bet pavisam pamatots. Tāpēc mums visiem šodien vajag sevi nopietni pārbaudīt Dieva priekšā. Kā ir ar manu gribu tikt veselam, gan no fiziskām slimībām, gan no rakstura trūkumiem? Ja kaut kas klibo šajā jomā, kas nebūtu unikāla problēma, tad ir jālūdz par Dieva palīdzību. Lai ES gribētu kļūt vesels. Jo, tas ir nosacījums, lai Jēzus varētu man palīdzēt. Tā peldvieta vai dīķis sauca Betzata un nosaukums nozīmē apžēlošanās māja. Jēzus ir žēlīgs, var un grib palīdzēt visiem, kuri nāk pie Viņa ar savu nespēju.

Šodienas bauslis: Vai nu mēs sakām ticībā lai Tava griba notiek Dievam vai Viņš mums teiks pēdējā tiesā lai tava griba notiek.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus spēj mums palīdzēt un gala rezultātā viss ir zem Dieva kontroles.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.   Vajag ticībā pieņemt Dieva lēmumus bez kurnēšanas.  

2.   Vai nu Dievs dziedina slimības, Sev par godu vai dod spēku sadzīvot ar attiecīgo slimību, Sev par godu.

3.   Iet uz Jeruzālemi, iet ticības dziļumos, ir vienīgais veids, lai mēs spētu ticībā pieņemt Dieva lēmumus.  

Sprediķis 3.svētdiena pēc Zvaigznes dienas

Jesaja 45:22-24, Galatiešiem 2:19-21, Jāņa ev. 4:27-42

Nākošās svētdienas evaņģēlijs: Jāņa 5:1-14

Šodienas galvenā tēma ir, ka Jēzus rada ticību. Šis ir saistīts ar diviem pamatjautājumiem, kas ir Jēzus, ko Viņš dara? Jēzus ir Dieva Dēls, nācis pie mums, lai veidotu ticību. Ko Viņš dara, kā ticība rodas, māca šodienas lasījumi.  

Vecās Derības lasījums māca, ka Bībeles Trīsvienīgais Dievs ir vienīgais, kas eksistē pa īstam, kam ir būtība. Musulmaņu, hinduistu, seno latviešu dievi un visi citi t.s dievi ir tikai tukši nosaukumi bez būtības, kas neeksistē pa īstam. Tāpēc ir jātic Bībeles Trīsvienīgajam Dievam un Jēzum Kristum, kas ir vienīgais glābējs. Un ir jāpārbauda sevi, vai tā ir ar mani. Otrais lasījums māca sīkāk, kā iegūt īsto ticību, kāda ir īsta ticība. Pāvils saka, ka viņš pats vairs nedzīvo, ka Jēzus dzīvo viņā. Tīri burtiski mums nav jāmirst priekšlaicīgi, bet līdzībā gan. Katru dienu man ir jāpadodas zem Jēzus, atzīt Viņu par Kungu un sevi par kalpu. Ar citiem vārdiem, katru dienu ir jāiet uz savām bērēm. Ir daudzi iemesli, kāpēc cilvēki netic, bet viens parastais iemesls ir, ka cilvēks negrib iet uz savām bērēm katru dienu.

Tāpēc ir jālūdz, lai es spētu, lai es gribētu, katru dienu iet uz savām bērēm, proti, katru dienu padoties Jēzum. Tikai tā rodas īsta ticība. Pāvils arī saka, ka, ja bauslība, proti mūsu paši darbi, spētu dot taisnību, tad Jēzum nebūtu jāmirst pie krusta. Tāpēc īsta ticība ir ticība Jēzum un Viņa krusta nāvei, nevis ticība saviem labiem darbiem, kas nemaz nav tik labi gala rezultātā. Evaņģēlijā ir rakstīts, ka mācekļi nāca pie Jēzus. Nākt pie Jēzus, tā ir īstas ticības sākums. Un ir jānāk BRĪVPRĀTĪGI, AR ATVĒRTU SIRDI. Un ticība ir priekš visiem, visi ir aicināti neatkarīgi no dotībām. Ja tev ir vieninieks matemātikā, tad nav ko iet uz inženieru izglītību. Ja tev ir pavisam neveiklas rokas, tad nav ko iet uz amata skolu. Šajā pasaulē ir ierobežojumi atkarīgi no dotībām, bet tā nav Trīsvienīgā Dieva priekšā. Vienīga vajadzīgā dotība ir spēja iet uz savām bērēm katru dienu. Ja vien grib, to visi māk, neatkarīgi kāda ir atzīme matemātikā.

Jēzus runāja ar sievieti, samarieti, viens pats nomaļā vietā bez lieciniekiem. Tajā laikā tas tika uzskatīts par pavisam nepiemērotu. Bet ir rakstīts, ka tie mācekļi nepajautāja Viņam, ko Viņi dara, kaut simts % drošs viņiem tas likās jocīgi. Nepajautāja, tāpēc, ka bija uzticība Jēzum, ka Viņš zina, ko dara. Ja tu māki vienmēr uzticēties Jēzum bez jautājumiem un ierunām, tad ir ļoti labi, tad dari tā. Tomēr, esam cilvēki ar visādām vājībām un reti kāds ir tik svēts un stiprs ticībā, ka vienmēr tā māk. Tāpēc, nav aizliegts uzdot jautājumus Jēzum. Ja tu kaut ko nesaproti, ja kaut kas traucē tev ticēt, tad vari droši pajautāt Jēzum par attiecīgo lietu. Kāpēc tā notiek, ko Viņš grib ar to pateikt utt. Ātrāk vai vēlāk Viņš atbildēs un paskaidros. Dažreiz atbild caur mācītāju, dažreiz caur kādu Bībeles vārdu, dažreiz lūgšanas laikā, dažreiz caur citu cilvēku teikto, dažreiz caur ikdienišķu notikumu utt.

Tieši kā atbild atšķiras, bet ka ātrāk vai vēlāk atbild, par to tu vari būt drošs, ja vien uztur personiskas attiecības un dzīvo Jēzus tuvumā. Ir arī rakstīts, ka tā sieviete atstāja savu ūdens krūzi. Tas ir maigi izsakoties pārsteidzoši. Galvenais iemesls, kāpēc viņa aizgāja, bija pēc ūdens. Tur ir pavisam karsti un ūdenim ir zelta vērtība tuvajos austrumos. Atbilstoši mūsu apstākļiem tas ir kā iepirkties veikalā par simts eiro un aizmirst, atstāt tās preces veikalā. Tā gan normāli nenotiek. Varbūt viņa gribēja skriet ātrāk uz to ciemu, lai pastāstītu citiem, varbūt viņa tik ļoti aizraujas ar šo atziņu, ka tiešām aizmirsa to ūdeni. Bet jebkurā gadījumā tas liecina par radikālām izmaiņām, par citam prioritātēm. Ievērot šo sievieti varam mācīties par pozitīvām sekām no īstas ticības. Viņai bija bijis pieci vīri un tagad dzīvoja kopā ar sesto. Viņa aizgāja viena pati uz aku dienas laikā, karstumā, kad visas citas sievietes gāja no rīta, kad nav karsti.   

Iemesls ir bez šaubām ka viņa bija izstumta, ka tika uzskatīta ne kā prostitūta bet uz to pusi, ka visi cita raustīja degunu uz viņu un turēja viņu zemu. Kas mūsdienās tiek uzskatīts par normālu, tajā laikā bija kauna traips. Visticamāk viņai ir brūces un rētas sirdī diezgan, visticamāk viņai ir it kā pamats, lai nemīlētu un negribētu sadraudzēties ar tiem pārējiem tajā ciematā. Bet viņa pati saka tiem pārējiem, ka Jēzus ir stāstījis viņas biogrāfiju. Viņa pati sāk runāt par savām kaunu lietām, viņa pati sāk runāt par savām brūcēm un rētām sirdī, viņa pati izvelk gaismā, par ko vajadzētu kaunēties un apslēpt. Un to viņa saka tiem cilvēkiem, kas skatās pavisam šķībi uz viņu un laikam ne burtiski, bet līdzībā gan, ir devis viņai pa muti ne vienu reizi vien. Pavisam pozitīvas, radikālas un negaidītas izmaiņas, gandrīz neticamas. Kāpēc, kas ir noticis? Viņa ir pārliecināta, par savu grēku piedošanu. Viņa ir pārliecināta, ka Jēzus viņu mīl un tur viņu par cilvēku, radīts pēc Dieva tēla un līdzības.

Jēzus ir dziedinājis brūces un rētas viņas sirdī, Viņš ir noņēmis visu, kas sāpēja un aizvietojis ar prieku. Akmens sirds ir palikusi par mīkstu sirdi. Un tādējādi rodas mīlestība un piedošana uz tiem pārējiem ciematā, lai viņa grib liecināt viņiem par Jēzu. Viņa vairs nebaidās no cilvēkiem, viņa spēj runāt par to, kas iepriekš sāpēja, viņa vairs nedomā par savu prestižu, par savu godu. Jēzus noņem šķēršļus ticībai, Viņš pārveido vājības vai kaunu lietas par svētībām, Viņš palīdz piedot un noņem bailes no cilvēkiem. Lūk, kādas pozitīvas sekas, lielas svētības no īstas ticības. Tāpēc ticība Jēzum Kristum ir pavisam būtisks un cēls mērķis. To mēs iegūstam nodarbojoties ar garīgo lauksaimniecību. Šeit it kā Jēzus runā par lauksaimniecību, bet zem rindām runa ir par garīgo lauksaimniecību. Iet uz savām bērēm katru dienu ir kā ravēt nezāles un art, lūgt, lasīt Bībeli, nākt uz baznīcu utt. ir sēšana. Raža ir ticības mieru un prieku, visas pozitīvas izmaiņas, kas notika ar šo sievieti un mūžīgo svētlaimi pēc fiziskās nāves.

Šodienas bauslis: Ir jāiet uz savām bērēm katru dienu, proti, padoties zem Jēzus un atzīt Viņu par Kungu katru dienu.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus noņem šķēršļus ticībai, pārveido vājības par svētībām un noņem bailes no cilvēkiem.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Ir jātic Trīsvienīgajam Dievam, jo, Viņam vienam ir būtība un eksistē pa īstam.

2.    Ticība uz Jēzus krustu, nevis uz saviem darbiem, ir īsta ticība.

3.    Ja tev ir grūti ticēt, tu drīksti uzdot jautājumu Jēzum. Agrāk vai vēlāk, kaut kā Viņš atbildēs.

Sprediķis 2.sv. pēc Zvaigznes dienas

Jesaja 42:1-7, 1 Pēter 3:18-22, Lūkas ev. 3:15-22

Nākošās Svētdienas evaņģēlijs Jāņa 4:27-42

Šodienas galvenā tēma ir par Jēzus kristībām. Kristības nozīmē grēku piedošanu. Jēzus ir bez grēka, kāpēc Viņam vajag kristīties? Tas varētu likties nevajadzīgi.

Un šajā aspektā Jēzus kristības arī bija nevajadzīgas. Jēzum pašam tās nebija vajadzīgas. Iemesls ir cits. Tā ir pravietiska zīme, ka Viņš, pats bez grēka, nomirs un augšāmcelsies, un tādējādi padarīs grēku piedošanu iespējamu mums. Jēzus kristības rāda, parāda tālāk uz Viņa krustu un augšāmcelšanos. Pirmajā lasījumā dzirdējām, ka Dievs mūs sauc taisnībā. Tas nenozīmē, ka Trīsvienīgais Dievs ņem mūs pretī, tāpēc, ka paši esam ļoti taisnīgi un bez grēka. Vārds taisnība attiecas uz Dieva doto taisnību, nevis uz mūsu taisnību. Tas vārds, kas te ir lietots orģinālvalodā nozīmē kaut ko, kas ir pareizs un pabeigts. Tātad, lai mēs paši būtu taisnīgi, ir jādara visu pareizi un vajag visu pabeigt. Teorētiski viegli, bet praksē grūti, pat neiespējams.

Reiz bija maza meitene, kas gribēja šūt galdautu mammai kā Ziemsvētku dāvanu. Ar 1. septembri viņa sāka iet šūšanas pulciņā un uzšuva smuko galdautu, bet nosmērēja to. Nekas, viņa domāja, vēl ir laiks. Uzšuva otru, bet sanāca ar šķībām vīlēm. Nekas, viņa domāja, vel ir laiks līdz svētkiem. Uzšuva trešo, bet krāsu kompozīcija nebija laba. Nekas viņa domāja, vēl ir laiks. Tā turpinājās visu rudeni, ar visiem galdautiem kaut kas sanāca neveiksmīgi. Ap pirmo adventi viņa ir pamatīgi nervoza, drīz ir Ziemsvētki un nav ko dot mammai. Visi galdauti ir nepareizi vai nepabeigti. Tad Jēzus nāk pie viņas un saka: dod Man tos nepareizos un nepabeigtos galdautus. Viņa tā dara un vietā Jēzus dod viņai pavisam smuku, pareizu un pabeigtu galdautu, ko dot mammai. Tā ir taisnošana.

Ko es gribu pateikt ar šo stāstu? Tā mazā meitene esam mēs, ikviens no mums. Tas galdauts ir mūsu dzīves. Mēs pūlējāmies ar visiem spēkiem, lai viss sanāktu labi. Un pēc tam gribam parādīt to galdautu, mūsu it kā veiksmīgas dzīves, vecākiem, radiem, draugiem un pateikt: skaties, cik smuki man viss ir sanācis. Bet, kam viss sanāk pavisam pareizi un pabeigts? Nevienam. Vairāk vai mazāk mums visiem kaut kas sanāk nepareizi un nepabeigts.

Mūsu taisnība ir vienmēr vairāk vai mazāk nepareiza un nepabeigta. Tāpēc grēku piedošana, kas ir iespējams caur Jēzus nāvi, ir vienīgais veids, lai mēs būtu taisnīgi Trīsvienīgā Dieva priekšā. Lūk, Jēzus kristības rāda, parāda, tālāk uz Viņa nāvi un krustu. Otrajā lasījumā dzirdējām, ka Jēzus ir sludinājis gariem cietumā. Tas nozīmē, ka no Lielās Piektdienas plkst. trijiem līdz Savai augšāmcelšanai, Jēzus sludināja evaņģēliju visiem, kuri dzīvoja Vecās Derības laikā, lai arī viņi varētu tikt pestīti. Te ir arī pieminēts par Noas dienām. Astoņi gabali, kas bija niecīga daļa no zemes iedzīvotājiem, tika izglābti šķirstā. Diemžēl tie ticīgi ir ļoti maz, visos laikos un visās vietās. Te ir arī pieminēts par Jēzus krusta nāvi. Tātad princips ir atkal tas pats. Jēzus kristības rāda, parāda, tālāk uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos.

Evaņģēlijā dzirdējām, ka ļaudis kaut ko gaidīja savās sirdīs un domāja par Jāni. Tulkojums ir pareizs pēc būtības, bet mazliet pa vāju. Ka ļaudīm bija lielas gaidas, ļoti sagaidīja kaut ko būtu pareizāk. Ļaudis ir Trīsvienīāa Dieva ļaudis, Dieva tauta. Tātad Dieva tautai klājas kaut ko lielu un brīnišķīgu sagaidīt no Trīsvienīgā Dieva. Es ceru, ka tev ir tādas gaidas, ka tu ticībā sagaidi kaut ko pozitīvu no Dieva. Ja nē, tad ir jālūdz lai tev būtu tādas gaidas vai, ka Dievs uztur un pastiprina tavas cerības. Dieva tauta arī domāja par Jāni. Tīri burtiski te ir rakstīts, ka viņiem bija dialogs ar sevi, sevī, par Jāni. Šis ir ļoti cieši saistīts ar to sagaidīšanu, bet nav gluži tas pats. Te ir runa par sapņiem, par tādiem sapņiem, kas mums ir ar atvērtām acīm, būdami nomodā. Ja tev ir sapņi par kaut ko, kas nav savienojams ar kristīgo ticību, ka tu būtu slavens un bagāts, tad ir protams šķībi.

Tomēr, ir ļoti skaisti, ja tev ir sapnis par kaut ko, kas ir savienojams ar kristīgo ticību, kas ir pa tēmu. Tādi sapņi varētu būt ļoti atšķirīgi, bet piemēram, ka baznīca būtu izremontēta līdz galam, ka notiktu garīgā atmodu pilsētā, ka mēs varētu modernizēt un paplašināt Bībeles muzeju utt. Ir jālūdz, lai tev būtu tāds sapnis sirdī, un lai Dievs vadītu un palīdzētu, lai to īstenotu. Uzturi dialogu sevī, starp sevi un Dievu par šo, un Dievs parādīs ceļu. Jānis Kristītājs saka, ka Jēzus ir stiprāks par sevi, un, ka viņš pats nav cienīgs pat būt par Viņa kalpu. Tā ir pazemības pazīmes un mums ir arī jālūdz, lai mēs domātu tāpat, ka mēs arī būtu pazemīgi Trīsvienīgā Dieva priekšā. Te ir arī pateikts, ka Jānis pārmācīja Hērodu. Tas varētu likties ne pa tēmu, nav saistīts ar Jēzus kristību.   

Bet ir saistīts. Kā un kāpēc? Viss, ko esmu teicis līdz šim mums jābūt teorētiskai zināšanai un pārliecībai. Bet ne tikai, tam arī mums būtu jābūt sirdslietai. Ar citiem vārdiem, šai atziņai vajadzētu kustēties aptuveni 30 centimetri no galvas uz leju līdz sirdij. Kā tas notiek? Caur lūgšanu un svēto dzīvi. Grēki, ko mēs nenožēlojam ir liels, drīzāk totāls šķērslis lūgšanai. Tātad pārmācība saistībā ar grēku ir ļoti pa tēmu, lai mums nebūtu šķērslis lūgšanai, šķērslis pa ceļu no galvas līdz sirdij. Un likmes ir augstas. Ir rakstīts šajā evaņģēlijā, ka pelavas tiks sadedzinātas neizdzēšamā ugunī. Grieķu valodā te ir rakstīts asbesta uguns. Asbests ir veselībai ļoti kaitīga viela, ko lieto pirmkārt būvniecībā. Tautā ir teiciens asbestvecene un laikam visi zina kas, kāda tāda ir. Elles uguns ir asbestsuguns, pavisam nepatīkama, no kā gan vajag izvairīties. Tāpēc gan vajag noņemt šķēršļus lūgšanai, nožēlot grēkus un būt ar jūtīgu un dzīvu sirdsapziņu. Vārds sirdsapziņa ļoti labi izsaka, par ko iet runa, bet nav izsmeļoša. Angļu un zviedru valodā lieto vārdu, kas tulkots latviski nozīmē kopīga zināšana.

Abi vārdi ir labi un ja saliek kopā tad labi izsaka par ko iet runā. Ko tu pirmkārt zini sirdī, kaut arī galvā un, kaut kas ko tu un Trīsvienīgais Dievs zina kopā, ko jūs abi zināt. Ka jums ir kopīga diagnoze par tevi. Kādai diagnozei tad būtu jābūt sirdī, ko vajadzētu zināt kopā ar Dievu? Ka mūsu taisnība ir nepilnīga, vairāk vai mazāk nepareiza un nepabeigta. Ka Jēzus taisnība, iegūta caur Viņa nāvi un augšāmcelšanās ir vienīgā, kas der. No žēlastības Trīsvienīgais Dievs grib dot tev šo atziņu. No žēlastības esam Dieva bērni, taisnoti ar Jēzus taisnību un Dievam patīkami.

Šodienas bauslis: Ir jāsaprot, ka grēka apziņa un ticība uz Jēzus krustu un augšāmcelšanos ir vienīgais glābšanas ceļš.

Šodienas evaņģēlijs: No žēlastības esam Dieva bērni, taisnoti un Dievam patīkami.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Jēzus kristības rāda, parāda, tālāk uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos.

2.    Ir jālūdz, lai tev ir gaidas un sapņi, kuri ir saistīti ar kristīgo ticību.

3.    Ir jālūdz, lai tev un Dievam būtu kopīga diagnoze par tevi, ka tava taisnība neder, lai atvērtu Debesu Valstības vārtus.