LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
 ALŪKSNES DRAUDZE.
  • Sākums
    • Mēs ticam
    • Tēvreize
    • Baušļi
    • Svētdarbības
      • Kristības
      • Iesvēte
      • Laulības
      • Mirušo izvadīšana
      • Grēksūdze
    • Lūgšanas
    • Aizlūgumi
  • Jaunumi
  • Kalendārs
  • Ceļiniekiem
  • Galerija
  • Apes konvents
    • Notikumu kalendārs
    • Diakonija
    • Sprediķi
    • Pieteikt aizlūgumu
  • Kontakti
    • ZIEDOJUMI
    • Noderīgi
  • Bibliotēka
    • Citāti/ Apceres
    • Sprediķi
  • Prāvesta iecirknis

Sprediķis - Mūsu piederība ir debesīs

9. novembris, 2020 pl. 20:21

23. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

(Ījaba 19:23-27; Fil.3:17-21; Mt.9:18-26)

Labdien, Kristus mīļotie!

Mūsu Baznīcas liturģiskais gads lēnām tuvojas noslēgumam - Mūžības svētdienai, tāpēc nav nejaušība, ka Dieva Vārds aizvien vairāk runā uz mums par dzīvību, nāvi, mūžību. Ar dzīvības un nāves jautājumiem Covid sakarā saskaramies teju vai katru dienu. Taču mēs nevaram atbildēt uz jautājumiem par dzīvību un, vēl jo vairāk, par nāvi, iekams neesam guvuši atbildi uz jautājumu: kas ir cilvēks?

Definīcija, ko varam izlasīt Vikipēdijā un kas tiek mācīta arī mūsu bērniem un mazbērniem skolās, skan: “Cilvēks, precīzāk saprātīgais cilvēks (Homo sapiens), ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē”. Un patiesi, vērtējot tīri pēc fiziskām iezīmēm, cilvēks tiešām tāds primāts vien ir un viņu droši var nostādīt vienā rindā ar orangutaniem, gorillām un šimpanzēm.

Taču ir viena aizķeršanās – mazais vārdiņš “saprātīgais”! Tas norāda, ka cilvēks ir kas vairāk nekā tikai vienkārši pērtiķis. Bet kas viņš ir? Šis jautājums nodarbinājis cilvēku prātus visos laikos. Pasaulslavenais vācu rakstnieks Hermanis Hese vērš mūsu uzmanību uz ko būtiski svarīgu cilvēkā, kas paceļas pāri brutālai cīņai par fizisko sugas izdzīvošanu. Hese raksta: “Ja mēs nebūtu vēl kas vairāk nekā vienreizēji cilvēki, ja katru no mums tiešām varētu pilnīgi iznīcināt ar šautenes lodi, tad vairs nebūtu jēgas stāstīt dzīvesstāstus. Taču katrs cilvēks ir ne tikai viņš pats, viņš ir arī tas vienreizējais, ļoti īpašais, katrā gadījumā svarīgais un vērā liekamais punkts, kurā krustojas pasaules parādības – šādi tikai vienu reizi un vairs nekad” (https://tikainesakinevienam.lv).

Hese mūs pieved patiesībai, par kuru Psalmu grāmatā Dāvids sajūsmā izsaucas: “Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko!?” (Ps.8:5). Sīks kā punkts, vienreizējs un neatkārtojams kā visizcilākais mākslas darbs un tik nenovērtējami dārgs, ka Dievs ne dienu, ne nakti nenovērš no viņa Savu mīlestības pilno skatienu, lūk, tāds ir cilvēks. Bibliski pamatota izpratne šajā jautājumā radīja Rietumu civilizāciju, pie kuras piederam arī mēs. Pareiza izpratne šajā jautājumā ir arī labākais izejas punkts izpratnei par to, kas mūs sagaida pēc nāves.

Reiz ar savu kolēģi, kurš sevi pozicionēja kā pareizticīgu, sarunā aizskārām mūžības tēmu. Tā kā mūsu uzskati par šo jautājumu atšķīrās, tad mēs izvairījāmies izteikties konkrēti. Beidzot es neizturēju un tiešā tekstā pajautāju: “Un ko tu domā, kas ir pēc nāves?”. Viņa atbilde mani ļoti apbēdināja, jo tā skanēja: “Nekā nav, bedre un tumsa!”. Nepareiza izpratne jautājumā par to, kas ir cilvēks, bija radījusi pašvērtības trūkumu un novedusi kolēģi līdz aplamam secinājumam.

Diemžēl pašvērtības trūkums ir viena no Rietumu civilizācijas pamatproblēmām. Laika gaitā ir izveidojies uzskats, ka cilvēks ir vērtīgs tad, ja ieņem augstu vai vismaz labi atalgotu amatu, viņam ir īpaši sasniegumi, nauda un slava. Cilvēks, kurš ar to visu lepoties nevar, vairumā gadījumu jūtas nevērtīgs un arī nevajadzīgs. Taču, kā zināms, “Bagātie arī raud”. Angļu rakstnieks un žurnālists Džordžs Orvels  savukārt raksta, ka pasaulē vienmēr bijuši “trejādu kārtu cilvēki – augstie, vidējie un zemie. […] Šo triju grupu mērķi ir pilnīgi nesavienojami. Augsto mērķis ir palikt tur, kur tie ir. Vidējo mērķis ir apmainīties vietām ar augstajiem. Zemo raksturīgā, pastāvīgā iezīme ir tā, ka viņi ir grūta darba notrulināti un tikai retos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves, tāpēc viņu mērķis (ja vien viņiem tāds vispār ir) ir - atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi” (https://tikainesakinevienam.lv).

Lai arī kāds būtu cilvēka stāvoklis sabiedrībā, īsti apmierināts ar savu dzīvi viņš nav, iekams nav pieņēmis patiesību,- ka viņš radīts “pēc Dieva tēla un pēc Dieva līdzības”, patiesību,  ka viss, pilnīgi viss atrodas Radītāja rokā. Cilvēkam jāpieņem patiesība, ka  Kristū Dievs pieņēma cilvēcību, dzīvoja mūsu vidū, mira un augšāmcēlās, lai arī mēs iegūtu atjaunotu dzīvi.

“ Jo kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū, visi tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā, Vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder, Viņa atnākšanas dienā.”/1.Kor.15:22-23/

 Līdz nepazīšanai izmainās dzīves tiem, kuri šo patiesību pieņem. Spilgts piemērs tam ir  Ījabs. Draugi viņu augstprātīgi pamāca un sieva ar riebumu novēršas, jo, kā nereti tas notiek ar smagi slimiem cilvēkiem, vīrs slikti ož. Tomēr Ījabs nepadodas apkārtējo spiedienam un paliek nelokāms savā ticībā uz Dievu. Viņš saka: “Taču es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos, un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu” (Īj.19:25-26).

Un mēs zinām, kas notika tālāk - Tas Kungs atjaunoja Ījaba agrāko labklājību, Tas Kungs piešķīra Ījabam divkārt to, kas vien bija tam piederējis, un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu (Īj.42:10-12). Ījabs palika uzvarētājs, jo viņš bija stiprs ticībā.

Šodienas Austrumu un Rietumu pasaules uzskatu sajukumā ir svarīgi nepazaudēt biblisko patiesību, ka “Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli” (1.Moz.2:7).  Cilvēks nav  nedz augstākais pērtiķis, kurš vadās tikai pēc dzīvnieciskiem instinktiem, ne uz brīdi ar dzīvības dvašu iekustināta matērija, nedz arī tikai dvēsele, kura uz laiku iemājojusi miesā. Cilvēks ir šo abu - dvēseles un miesas - savienība. Nāves brīdī tās gan tiek varmācīgi šķirtas, taču Augšāmcelšanās brīdī atkal no jauna savienosies.

Kā es to zinu? Jo tā ir rakstīts Bībelē! JD dod pietiekami pierādījumu, ka pēc augšāmcelšanās Kungs Kristus saglabāja Savu unikālo personību un arī Savu fizisko ķermeni. Viņš runāja ar sievām un deva norādījumus Saviem mācekļiem, Viņš ēda zivi un medu, Viņam bija ķermenis no miesas un kauliem, ļaudis Viņam pieskārās un eņģeļi apliecināja, ka Viņš ir augšāmcēlies. Taču mums ir vajadzīga ticība, lai spētu to visu pieņemt un, vēl jo vairāk, attiecināt uz sevi. Lai spētu pieņemt to, ko sludina Apustulis Pāvils: “ Sēta top dabīgā miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesā, tā ir arī garīga miesa./1.Kor.15:44/

Un te nu atkal viens paradokss – intelektuālā ziņā augsti attīstītais un labi informētais Rietumu civilizācijas cilvēks nespēj ticēt! Senie grieķi ticēja dzīvei pēc nāves, tāpēc ļoti bieži mirušā cilvēka mutē ielika monētu, lai tas varētu samaksāt par pārvešanu pāri mistiskajai upei uz mūžīgo dzīvi. Kad Amerikas indiāņi apglabāja kādu no kareivjiem, tad kopā ar viņu apglabāja poniju, loku un bultas, lai mirušais varētu priecīgs jāt un medīt citos medību laukos. Kad Grenlandē tiek apglabāts kāds eskimosu bērns, tad tas tiek apglabāts kopā ar suni, lai bērnam būtu pavadonis, kas palīdzētu atrast ceļu uz mājām. Eiropieši arvien biežāk savus tuviniekus vienkārši kremē, nereti pelnus izkaisot kādā skaistā vietā vai upē. Neviļus prātā nāk lāsts, ko Dievs izteica cilvēkam grēkā krišanas brīdī: “Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties” (1.Moz. 3:19).

Taču tieši ticība  uz Augšāmcelto Kungu ir arī mūsu augšāmcelšanas pamatā! Ījabs ticēja. Sinagogas priekšnieks ticēja. Arī mums nepieciešana stipra ticība, jo īpaši laikā, kad Covid sērga pārņem pasauli un jau pavisam tuvu pienākusi mūsu namiem, mūsu tuvajiem un mīļajiem, mums pašiem.

Jēzus saka: “Nāciet šurp visi pie manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs vēlos atvieglināt!”. Atvieglināt ar Labo Vēsti, priecīgo ziņu, par Pestīšanu ikvienam, kas tic. “Es Esmu Augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam.”/Jņ.11:25-26/

Lūgsim, lai Dievs Svētais Gars, kurš caur mūsu kristību iededzināja ticības liesmu mūsu sirdīs, uztur ik dienas mūs šajā pestījoša ticībā, ticībā uz mūsu pašu Augšamcelšanos, kad Dievs Radītājs piepildīs Savu mūžīgo nodomu un nodibinās jaunas debesis un jaunu zemi, kurā Dieva mīļotie un izredzētie mājos kopā ar Viņu mūžīgi. Dievam lai slava mūžīgi!

Jēzus Vārdā, Āmen!

Jaunākie ieraksti

  • Sirds sarunas māsām
    10. mar. 2023
  • Ja Dievs gribēs, tad šadi notikumi notiks Martā
    28. feb. 2023
  • Lielā Gavēņa Rekolekcijas
    24. feb. 2023
  • Glika skola
    23. feb. 2023
  • PELNU DIENAS DIEVKALPOJUMS
    21. feb. 2023
  • Bībeles stunda 09.02., sadraudzībā ar Smiltenes draudzi
    9. feb. 2023
  • Iesvētes kurss
    27. jan. 2023