Sprediķis Debesbraukšanas dienā

Psalms 110:1-4, Ap.d. 1:1-11, Lūkas ev. 24:49-53

Šodien ir Debesbraukšanas diena un galvenā tēma, ka Jēzus ir Kungs un Ķēniņš pār visu. Vecās Derības lasījums ir pravietojums par šodienas notikumiem, un viss perfekti sapasē ar Jēzus darbiem. Jēzus valda par naidniekiem, kas visapkārt un attiecīgi naidnieki ir sātans un viņa kalpi.

Nereti mēs uztveram, ka kāds cilvēks ir mūsu ienaidnieks. Noteikti varētu būt tā, ka cilvēks liek mums sprunguļus ritenī un traucē, bet.. Īstais ienaidnieks ir vienmēr sātans. Attiecīgais cilvēks ir sātana apkrāpts un vienmēr vajag apzināties, ka sātans ir īstais ienaidnieks, nevis cilvēks. Ir arī rakstīts, ka Dieva tauta dodas pie Viņa un tas ir , kas notiek šodien un visas svētdienās un svētku dienās. Ir arī rakstīts, ka Jēzus ir priesteris pēc Melhisedeka. Vārds Melhisedeks nozīmē taisnais Ķēniņš. Jēzus ir vienlaicīgi Ķēniņš, Priesteris un Pravietis, un taisns tāds. Otrais lasījums māca kā konkrēti viss notika šajā dienā. Tas ir labi, bet galvenais ir, ko tas nozīmē, kādas tam ir sekas. Galvenais ir, ka no šīs dienas Jēzus ir ieņēmis Savu Karaļa troni Debesīs un valda kā Ķēniņš, Priesteris un Pravietis par Savu kristīgo tautu un par visu no Debesu augstumiem. Tas nozīmē, ka šī ir uzvaras diena un lieli svētki kristīgajā baznīcā. Jēzum bija un ir Dievišķa un cilvēciska daba.

Tas nozīmē, ka no šīs dienas un uz priekšu cilvēciska daba atrodas uz Debesu Valstības Karaļa troņa. Tas ir apliecinājums un pierādījums tam, cik ļoti Trīsvienīgais Dievs mīl un ciena cilvēku, cik ļoti Viņš grib sadraudzību un kopību ar mums. Šis lasījums māca par glābšanu un par to, ka Jēzus valda un nāks atpakaļ godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos. Jēzus nāks atpakaļ no austrumiem un tāpēc baznīcas altāris atrodas austrumu pusē un kapos pēc iespējas liek mirušos ar seju pret austrumiem. Lai esam gatavi un nevajag pagriezties, kad Jēzus nāks atpakaļ. Tīri burtiski Jēzus nav piedalījies karā. Bet līdzībā gan. Caur Savu dzimšanu, krusta nāvi un augšāmcelšanos, Viņš ir uzvarējis garīgajā karā pret sātanu. Visos karos karavīri uzvarējošā pusē kaut ko iegūst. Jēzus ieguvums garīgajā karā pret sātanu esam mēs, mūsu dvēseles. Ka mūsu dvēseles var tikt pestītas ir galvenais ieguvums garīgajā karā ko Jēzus uzvarēja. Un šodien, pēc pabeigta garīgā kara, ar sātanu, Viņš atgriežas Debesu Valstībā, lai valdītu par Savu tautu un visu pasauli.

Kontinuitāte, pēctecība ir arī būtisks aspekts šodien. Caur šodienas notikumiem savienojas viss, kas noticis ar Trīsvienīgā Dieva tautu līdz šim ar visu, kas notiks vēlāk. Mēs un tie kristieši kas figurē šodienas lasījumos pieder pie vienas un tās pašas kristīgās baznīcas. Ar citiem vārdiem ir viena un tā pati kristīgā baznīca šodien, kas bija tad. Kad Jēzus devās uz Debesīm, tie klātesošie kristieši skatījās uz Debesīm. Principā ir pareizi skatīties uz Debesīm, izšķirošais jautājums ir tikai kā. Nav jāskatās uz Debesīm, it kā Jēzus būtu pazudis, tā nav. Bet ir jāskatās uz debesīm, proti, būt gatavam tam, ka Viņš nāks atpakaļ lai tiesātu dzīvos un mirušos. Ir arī jāskatās uz Debesīm tādā veidā, ka mēs pievēršam savu uzmanību un spēku ticības lietām, tam, kas ir augšā, ka mēs dzīvojam svētu dzīvi.

Evaņģēlijā Jēzus saka saviem mācekļiem, ka viņiem ir jāpaliek pilsētā, proti Jeruzālemē, līdz viņi tiks ietērpti spēkā no augšienes. Ir divi grāvji saistībā ar kalpošanu. Viens ir lai kalpotu pa maz, lai nodarbojamies ar garīgo slinkumu, lai neietu, kad Dievs aicina. Otrais grāvis ir, lai darītu pa daudz, lai uzņemties uz ko Dievs neaicina. Ir grūti paskaidrot šo sīki sprediķī, ja kādam ir jautājums, kad ir viens un kad ir otrs, tad ir jānāk uz individuālām konsultācijām. Vienīgais ko es varu pateikt vispārīgi ir, ka kristīgs cilvēks vienmēr var kalpot tikai Dieva spēkā, kad viņš ir ietērpts spēkā no augšienes. Kā to dabūt? Jēzus izveda Savus mācekļus līdz pat Betānijai. Betānija atrodas uz eļļas kalna un eļļa ir Svētā Gara simbols Bībelē. Secinājums ir vienkāršs un skaidrs. Lai mēs spētu kalpot Dievam, lai mēs zinātu ar ko kalpot un ar ko nekalpot, mums ir jābūt Svētā Gara piepildītiem. Garīgs padziļinājums ir atslēga visam kam. Kad tu iesi ticības dziļumos Jēzus vada un dod skaidrību, kas ir jādara un kas nav jādara.

Ir rakstīts, ka Jēzus attālinājās no mācekļiem, atstāja viņus. Tā ir taisnība, bet ir būtiski ievērot, ka tas attiecas tikai uz tīro fizisko klātbūtni. Šodien Jēzus vairs nav fiziski klāt pie mums, jā, bet. Garīgajā aspektā Jēzus ir joprojām pie un ar mums. Nekur Viņš nav mūs atstājis. Jēzus nav miris, bet dzīvs, Jēzus nav pazudis, bet klātesošs. Tā problēma ir, ka daudzi to neredz un nesaprot. Kā to redzēt un saprast? Tikai Svētais Gars var atvērt mums garīgās acis, lai mēs redzam un saprotam, ka Jēzus ir dzīvs. Tā ir, bet Svētais Gars nav atrodams visur. Pēdējā pantā šeit Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts, ka tie mācekļi bija pastāvīgi templī un Lūkas evaņģēlijs arī sākas templī. Atbilstoši mūsu apstākļiem templis ir baznīca. Secinājums ir atkal vienkāršs un skaidrs. Templī, baznīcā, kristīgas draudzes sadraudzībā, Svētais Gars tiek dots.

Baznīcas sadraudzībā, caur žēlastības līdzekļiem, proti, lūgšanā, Bībelē, Svētajā Vakarēdienā un brāļu un māsu sadraudzībā mums tiek dots Svētais Gars. Kas palīdz mums redzēt, ka Jēzus nav pazudis, nav miris, bet klātesošs un dzīvs. Tie mācekļi bija priecīgi un mēs varam arī priecāties par to, kas ir bijis, par Jēzus darbiem, pirmkārt par krusta nāvi un augšāmcelšanos. Mēs varam arī priecāties par to, kas ir, ka Jēzus ir klāt un valda no Debesīm. Mēs varam arī priecāties par to, kas būs. Ka Viņš nāks atpakaļ, lai tiesātu dzīvus un mirušos.  

Šodienas bauslis: Mums ir jāvērš savu skatu un uzmanību uz to, kas ir augšā.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus nekur nav pazudis, bet dzīvo un valda šodien.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Vecajā Derībā ir pravietots, kas notika šodien.

2.    Ir tā pati baznīca šodien, kā bija Jēzus laikā.

3.    Mums ir jādodas uz Betāniju, proti, uz turieni, kur ir Svētais Gars.