Sprediķis Jubilate - 4.Lieldienu svētdiena
Jesaja 54:7-10, Ebrejiem 13:12-16, Jāņa ev. 16:16-22
Šodien ir ceturtā Lieldienu svētdiena un galvenā tēma ir ceļš uz mūžīgo dzīvību. Kur atrast šo ceļu, kā pa tā staigāt? Par to māca šodienas lasījumi. Īsumā vajag griezties prom no ļaunuma un sekot labumam, kas ir Jēzus Kristus? Vecās Derības lasījums māca par Trīsvienīgā Dieva palīdzību un vadību. Dažreiz Viņam vajag mūs pārmācīt, bet Viņa mērķis ir vienmēr, lai atbalstītu, vadītu un palīdzētu.
Otrajā lasījumā dzirdējām, ka mums nav paliekoša pilsēta zemes virsū. Zemes virsū, bez ticības, nekas nav paliekošs. Vietā vajag meklēt nākamo pilsētu, kas ir paliekoša. Nākamā pilsēta ir Debesu Valstība. Ceļš uz mūžīgo dzīvību neatrodam laicīgās lietās, bet tikai Jēzu Kristū, kristīgā ticībā. Evaņģēlijā dzirdējām sīkāk par ceļu uz mūžīgo dzīvību. Kāpēc vajag iet pa ceļu uz mūžīgo dzīvību? Tam ir daudzi iemesli. Ka elle ir nejauka vieta ir nopietns pamatojums, bet. Ir arī pozitīvi pamatojumi. Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, viņa dvēsele ir ar dievišķo izcelsmi. Tāpēc laicīgas lietas nevar apmierināt, paēdināt dvēseles vajadzības. Bez ticības un svētās dzīves cilvēkam nekad nebūs īstais prieks un gandarījuma sajūta sirdī.
Dzīvot bez ticības ir kā ēst piemēram kartupeļu mizas vien. Laikam nemirtu no bada uzreiz, bet pilnvērtīga pārtika nebūtu. Tāpat ne tikai miesai, bet arī dvēselei vajag pilnvērtīgo garīgo pārtiku. Nedrīkst badināt savu dvēseli. Mēs parasti domājam, ka vajag visu teorētiski saprast saistībā ar ticību. Tā ir patiesība, bet nav visa patiesība. Saprašana nav galvenais gala mērķis, tikai ceļš uz galveno gala mērķi. Galvenais gala mērķis ir personiskas attiecības, sadraudzība, ar dzīvo Dievu. Vajag gan teorētisku saprašanu, gan dzīvas attiecības ar Jēzu Kristu. Bībeli daudzās vietās salīdzina attiecības starp cilvēku un Dievu ar kāzām. Līdzībā ticības iegūšana un svēta dzīve ir saderināšanās ar Trīsvienīgo Dievu un fiziskā nāve ir kāzas Debesu Valstībā. Lai mēs būtu ceļā uz mūžīgo dzīvību mums ir jānovēršas no visiem elkiem. Par gaumes lietām varam domāt atšķirīgi, bet saistībā ar ticību elki nedrīkst būt. Kas ir elks? Būtu daudz ko pieminēt, bet īsumā elks ir visu ko izdomājam ar savu galvu, saistībā ar ticības lietām, kas nav atklāts no Trīsvienīgā Dieva.
Musulmaņi māca, ka vīrietim ir atļauts četras sievas, ja vien viņš var uzturēt visas. Skaidrs, ka kāds vīrietis ar neķītriem sapņiem, to ir izdomājis ar savu galvu. Tāpēc atļauja uz četrām sievām ir elks. Toties neviens cilvēces vēsturē nav sludinājis tik stingru seksuālo morāli kā Jēzus. Skaidrs, ka stingru seksuālu morāli neviens cilvēks nav izdomājis ar savu galvu, tas ir atklāts no Dieva. Saistībā ar kristīgo mācību vajag pakļauties tam, ko Dievs māca un atklāj Bībelē, kristīgā dogmatikā un baznīcas tradīcijā. Nevis izdomāt ar savu galvu. Jēzus šodien arī saka, ne visai vieglus saprotamus vārdus. Ka kādu laiku mācekļi viņu neredz un pēc tam atkal redzēs. Kas ar to ir domāts? Te ir domāts pirmkārt laiks starp Lielo Piektdienu un Lieldienām. Otrkārt laiku no Lieldienām līdz Debesbraukšanas dienai. Treškārt tas laiks, kad pašreiz dzīvojam, gaidas uz Jēzus otro atnākšanu. Ceturtkārt tas attiecas uz visiem posmiem, kad kristietim, kādam no mums, ir grūta dzīve. Kad mums liekas, ka neredzam Jēzu. Visiem ir grūti posmi dzīvē, bet ātrāk vai vēlāk tie pāries.
Varam vienmēr redzēt Jēzu ar ticības acīm, bet ne vienmēr spējam Viņu redzēt ar pateicību un prieku. Dažreiz skatāmies uz Viņu ar nesaprašanu, ar skumjām un šaubām sirdī. Ko darīt, ja tā ir, kā panākt, lai varam Viņu atkal redzēt ar prieku un pateicību? Izraēla tauta bija vergi Ēģiptē, bet Mozus un Ārons viņus veda uz svēto zemi, tagadējo Izraēlu. Mēs parasti domājam, ka atnākšana uz svēto zemi bija galvenais mērķis, bet tā nav. Ja lasām uzmanīgi varam ievērot, ka tie ebreji nevarēja svinēt Dievkalpojumu Ēģiptē. Galvenais mērķis bija, lai viņi varēja svinēt Dievkalpojumu tuksnesī. Dažreiz mēs jutāmies kā tie izraēlieši un tie mācekļi. Līdzībā atrodamies tuksnesī un nevaram redzēt Jēzu. Zāles ir Dievkalpojums, turpināt svinēt Dievkalpojumu arī tuksnesī, grūtībās. Ātrāk vai vēlāk tu redzēsi Jēzu atkal ar prieku un pateicību, ātrāk vai vēlāk tu tiksi uz svēto zemi, kas ir Debesu Valstība.
Ceļš uz mūžīgo dzīvību noteikti vienmēr iet caur dievkalpojumiem draudzes kopībā. Tā ir, bet nereti tomēr cilvēkiem ir jautājumi. Kāpēc ir visādas problēmas un bēdas, kāpēc viss nav viegli pa ceļu uz mūžīgo dzīvību? Ir daudz ko pieminēt. Galvenais iemesls ir, lai mācāmies, ka netiekam galā paši, ka vajag Dieva palīdzību. Tomēr, mēs ļoti bieži pārāk daudz un pārāk vienpusīgi koncentrējamies uz šo jautājumu, kāpēc mums ir grūti, un aizmirstam citu aspektu. Jēzus šodien arī runā par pasaules viltus un tukšo prieku. Ir jāatceras, ka PASAULES VILTUS UN LĒTAIS PRIEKS PALIKS PAR BĒDU GAN. Ellē neviens nepriecāsies. Mūsu bēdas un skumjas ir arī domātas, ka elles nogaršošana, lai mēs pedagoģiski saprotam, ka tā nav garšīga un patīkama vieta, ka nevajag doties uz turieni.
Pirmkārt ceļš uz mūžīgo dzīvību nesastāv tikai no ciešanām, ir arī daudz prieka un svētības ko nogaršot zemes virsū, un, šis laiks ir īss. Salīdzinot ar mūžību zemes dzīve ir pavisam īsa. Jēzus šodien runā par dzemdībām. Visas mātes zina, ka sāp, bet, esmu pārliecināts, ka visas mātes domā, ka dzemdības atmaksāsies ar uzviju. Prieks par bērnu atsver ar uzviju, tās īslaicīgas sāpes. Ir tieši tas pats princips ar Debesu Valstību. Līdzībā dzīve zemes virsas, no šūpuļa līdz kapam, ir viens garš dzemdību process priekš Debesu Valstības. Šad un tad sāp, jā, bet tikai īslaicīgi un gala rezultāts ir mūžīgs un tikai priecīgs, bez jebkādām sāpēm.
Šodienas bauslis: Mūsu dzīves galvenajam mērķim jābūt Debesu Valstība. Visiem jābūt ceļā uz mūžīgo dzīvi.
Šodienas evaņģēlijs: Ciešanas laiks ir īss, mūžības prieks mūžīgs.
Gribētu īsi rezumēt savu teikto:
1. Dievs palīdz un vada pa ceļu uz mūžīgo dzīvi.
2. Zemes virsū nav paliekoša pilsēta. Debesis ir paliekoša pilsēta.
3. Pasaules prieks paliks par bēdu. Kristiešu bēdas paliks par prieku.