Sprediķis - Septuagesima - 3.svētdiena pirms Gavēņa laika

Jeremija 9:23-24, Romiešiem 6:19-23, Mateja ev. 20:1-16

Šodienas galvenā tēma ir par žēlastību un kalpošanu, un mēs tuvojamies Gavēņa laikam. Tāpēc Alleluja izkrīt šodien un viss lēnā garā paliek nopietnāk un stingrāk. Vecās Derības lasījumā dzirdējām, ka Trīsvienīgais Dievs ir vienmēr pirmais, un viss nāk no Viņa. Nedrīkst lielīties ar to kas mums ir, un ko mēs mākam, jo visas šīs lietas un dotības nāk no Dieva, ir Dieva žēlastības dāvanas.

Otrajā lasījumā tēma ir vairāk par kalpošanu. Vienmēr neizbēgami kalpojam kādam, jautājums ir tikai, kam kalpojam. Trīsvienīgajam Dievam vai sātanam. Nav neitrāla zona starp viņiem. Mums ir jākalpo Dievam, nevis sātanam. Evaņģēlijs māca sīkāk par šo kalpošanu, kas un kā. Vīna dārzs simbolizē kristīgo baznīcu, kur visiem kristiešiem jābūt par strādniekiem. Mācītājs nav vienīgais, kam ir aicinājums kalpot draudzē, tas ir aicinājums visiem. Trīsvienīgais Dievs ir devis dāvanas, prasmes visiem, Dievam ir kalpošanas uzdevums visiem. Ir rakstīts, ka vīna dārza īpašnieks, kas līdzībā ir Dievs, vienojās ar strādniekiem par samaksu un darbalaiku. Mums vajag darīt tāpat, vienoties ar Trīsvienīgo Dievu par mūsu kalpošanas algu un nosacījumiem. Dievs un cilvēks nav vienlīdzīgi partneri. Dievs ir priekšnieks un mēs padotie, tāpēc mums ir jāparaksta to darba līgumu, ko Dievs dod un nesākt strīdēties par nosacījumiem.

Tā problēma ir, ka nereti cilvēkiem ir atšķirīgi priekšstati par kalpošanas algu un nosacījumiem. Cilvēku priekšā varam kaut ko nopelnīt, gan naudas ziņā, gan morāliski, bet... NAV TAS PATS PRINCIPS DIEVA PRIEKŠĀ. Dievs dod tev kalpošanas algu, bet, Viņam nav pienākums to darīt, tādā veidā kā darba devējam ir pienākums izmaksāt algu par kārtīgi padarītu darbu. Dievs ir visa paštaisnības pretinieks. Dievs ir svēts un cilvēks grēcīgs, tāpēc nevaram neko pieprasīt vai nopelnīt Dieva priekšā. Tāpēc Jēzum bija jāmirst Golgātā pie krusta, lai mūsu grēki varētu tikt piedoti, lai Debesu Valstības vārti atvērtos mums. Savā spēkā, bez Jēzus, mums nekā nav Dieva priekšā. 

Tomēr, Jēzū Kristū, ticībā, mums ir gana daudz Dieva priekšā. Tā alga, Debesu Valstības denārijs, ir pirmkārt Debesu Valstības mūžīgā svētlaime. Otrkārt attiecīgais denārijs ir svētības, palīdzība un prieks sirdī zemes virsū. Viss tiks mums izmaksāts, pa daļai zemes virsū un pilnībā Debesu Valstībā, bet nedrīkstam apstrīdēt Dieva izmaksas nosacījumus. Viss tiks izmaksāts no žēlastības, nevis tāpēc, ka esam to pelnījuši. Nereti cilvēks saka, ka viņš nav kaut ko pelnījis. Cilvēku priekšā tā arī varētu būt. Ir netaisnīgi saņemt algu bez darba un ordeni, ja neesi kaut ko sevišķi izdarījis. Tā ir cilvēku priekšā, ja, bet.. Gana bieži cilvēkiem ir grūti saprast, ka nav tas pats Dieva priekšā. Gana bieži cilvēks nevienojas ar Dievu par darba nosacījumiem, bet domā, ka ir tie paši nosacījumi ar Dievu, kā ar laicīgo darba devēju. Ja Dievs dotu mums, ko esam nopelnījuši, tad mēs visi ceptos ellē uz mūžīgiem laikiem, bet no žēlastības Jēzus ir miris Golgātā pie krusta, no žēlastības Dievs aicina kalpot un no žēlastības izmaksā algu. 

Vislielākā bagātība ir Gara nabadzība, kas no sirds aptver, ka viss ir no žēlastības, ka nopelns pieder Jēzum, nevis man. Katram cilvēkam ir liela vērtība, bez šaubām. Izšķirošais jautājums ir tikai kāpēc, ar ko pamatojas cilvēka vērtība. Šī vērtība nepamatojas tajā, ko mēs paši darām. Cilvēka vērtība pamatojas tajā, ka tā ir radīta pēc Dieva tēla un līdzības, ka Jēzus ir miris Golgāta pie krusta, lai atpestītu viņas dvēseli. Arī krimināli un kam nav pilns prāts, ne tikai profesori ir radīti pēc Dieva tēla, un līdzības, un ir no žēlastības vērtīgi Dieva acīs. Vīna dārza īpašnieks, Dievs, saka topošiem strādniekiem, ka viņi nedrīkst dīkā stāvēt. Tas pats attiecas uz mums, nedrīkst dīkā stāvēt. Dievam ir uzdevums, aicinājums un dotības priekš visiem. Dažiem vairāk, dažiem mazāk, bet kaut ko priekš visiem. Tev ir jāatrod to jomu, to sfēru, ar ko Dievs aicini tevi kalpot. Ja vien gribas atrast, kaut ko var atrast.  

Un mēs varam kalpot Dievam gan svētdienās, gan darba dienās. Ir saistība starp liturģiju, Dievkalpojumu un diakoniju, praktisko kalpošanu. Svētdienā, Dievs apkalpo tevi Dievkalpojumā, tīra no grēkiem, māca caur vārdu un stiprina caur lūgšanu un altāra sakramentu. Ar šo spēku un svaidījumu tu vari pēc tam kalpot citiem darba dienās. Jo vairāk tu esi Trīsvienīgā Dievā, piedalies Dievkalpojumā un lūdz mājās darba dienās, jo lielāko mīlestību un kalpošanas iedvesmu Dievs tev dod. Un jo vairāk tu kalpo citiem, jo vairāk tu redzi un saproti, ka tas ir grūti. Tas karstums, kurā tie strādnieki bija cietuši visu dienu, ir līdzībā kalpošanas grūtības. Līdzībā vai burtiski ir karsti, grūti, kalpot Dieva vīna dārzā. Tas nav pamatojums lai padoties, bet lai jo vairāk un dedzīgāk meklēt Dieva palīdzību, stiprinājumu un iedvesmu liturģijā, Dievkalpojumā un ikdienas lūgšanās.

Šādā veidā liturģija un diakonija vienmēr iet roku rokā, bet, ir būtiski apzināties, ka liturģija ir māte un diakonija meita. Praktiski kalpošana bez liturģijas spēka avotiem ir tikai sociālais darbs, kas nav slikti pats par sevi, bet.. Tā nav kristīgā diakonija. Kristīgas diakonijas meita piedzimst no liturģijas mātes. Vēstulē Efeziešiem 4:13 Pāvils runā par Kristus pilnības mēru. Šis pilnības mērs iestājas, ir klāt, kad liturģija un diakonija, māte un meita, visu laiku iet roku rokā.

Šodienas bauslis: Mums ir jāsaprot, ka nekas ko mēs paši darām nevar atvērt Debesu Valstības vārtus, ka Dieva priekšā viss ir no žēlastības.

Šodienas evaņģēlijs: No žēlastības Dievs grib dot tev Debesu Valstības denāriju.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Dievs ir vienmēr pirmais, gala rezultātā viss nāk no Dieva un ne no mums pašiem.

2.    Tu neizbēgami kalpo Dievam vai sātanam, un ir jākalpo Dievam.

3.    Liturģija, Dievkalpojums ir māte un diakonija, praktiskā kalpošana ir meita.