Sprediķis 2.svētd.pēc Zvaigznes dienas

1 Ķēniņu 8:41-43, Romiešiem 1:16-17, Mateja ev. 8:5-13

Šodienas galvenā tēma ir, ka Jēzus rada ticību. Pirmais lasījums ir izņemts no Salamana lūgšanas, iesvētot templi. Tur ir pirmkārt teikts, ka šī ticība attiecas uz visām tautām un ne tikai uz ebrejiem. Otrkārt šis ir pateikts templī, saistībā ar tempļa iesvētīšanu. Tas nozīmē, ka ticības dzīve notiek templī, baznīcā, draudzes sadraudzībā.

Mēs nevaram būt kristieši ārpus no draudzes, bez draudzes sadraudzības. Saistībā ar ticības dzīvi mēs varam baudīt visu ko elektroniski, papildus draudzes sadraudzībai, bet ne visu. Ticības dzīve nozīmē baudīt Svēto Vakarēdienu un reāli fiziski, cik iespējams Covida laikā, sadraudzēties ar ticības brāļiem un māsām.  

Otrais lasījums arī māca, ka Jēzus grib radīt ticību visiem, vienalga no kura tautas cilvēks ir. Evaņģēlijs māca sīkāk, kā ticība rodas, kāda šī īsta ticība ir. Tas centurions bija Romiešu armijas virsnieks, varens vīrs pēc pasaules standartiem, bet viņš ir nonācis strupceļā, pie sava spēka izsīkuma un beigas. Viņš netiek galā ar situāciju, viņš neprot atrisināt  problēmu, ka viņa kalps ir smagi slims. Ticība var rasties daudzos veidos, bet šis ir viens parastais. Cilvēks pats netiek ar kaut ko galā, un viņš nāk pie Jēzus pēc palīdzības.

Šajā gadījumā viss notika, tas kalps kļuva vesels un virsnieks sāka ticēt, tāpēc, ka viņa lūgums tika uzklausīts, izpildīts. Dažreiz tā notiek, ļoti labi, bet dažreiz tā nenotiek, dažreiz Trīsvienīgais Dievs neuzklausa mūsu lūgšanas, dažreiz notiek pretēji tam, kā esam lūguši. Kā to saprast, kā uz to attiekties? Iemesls nav, ka Dievs būtu bezspēcīgs vai neesošs. Iemesls ir, ka Trīsvienīgajam Dievam kaut kāda iemesla dēļ ir cits plāns. Mēs nevaram zināt kāpēc, kāds ir šis otrais plāns, bet.. Varam zināt, ka iemesls vienmēr ir no mīlestības uz mums. Jaunībā esmu lūdzis par vairākām lietām, kas nenotika, bet šodien, krietni vēlāk, esmu priecīgs un pateicīgs, ka manas lūgšanas netika piepildītas. Šodien redzu, ka ir sanācis krietni labāk ar Dieva atšķirīgo plānu.

Trīsvienīgajam Dievam ir lūgšanas luksofors attiecībā uz mums. Dažreiz ir zaļā gaisma, viss notiek un tūlīt. Dažreiz ir dzeltenā gaisma, viss notiks, bet ne uzreiz. Dažreiz ir sarkanā gaisma, nebūs un viss. Ja tava ticība rodas un uzturas no zaļās gaismas, kā bija šim virsniekam, tad ir ļoti labi. Bet, ir ļoti būtiski neatkrist un nekrist panikā, ja ir dzeltena vai sarkana gaisma priekš tevis. Dzeltenā vai sarkanā gaisma nozīmē, ka Dievam ir cits plāns, no mīlestības, bet nenozīmē, ka Viņš tevi nemīl. Luteram bija draugs, kas reiz nokrita no kāpnēm, pamatīgs kritiens. Bet brīnumainā veidā viņš izspruka bez traumām un teica Luteram:„Re, te ir pierādījums, cik ļoti Dievs mani mīl.” Bet Luters atbildēja:„Muļķis tu esi, Dievs tevi mīlētu arī, ja tu būtu nosities.” Un taisnība Luteram bija. Trīsvienīgais Dievs tevi mīl, nē tikai kad lūgšanas luksofors ir zaļa bet arī kad ir dzeltena vai sarkana. Arī, ja tu mirsi kādā negadījumā.

Mēs varam arī ievērot, ka šis virsnieks bija ļoti pazemīgs. Viņš stāstīja Jēzum kādu problēmu, bet... Viņš nedeva Jēzum pavēli, nebakstīja Viņu, nemēģināja par Viņu valdīt. Tā ir pareiza attieksme lūgšanā. Ir pareizi un atļauts darīt kā šis virsnieks, nākt pie Jēzus ar kādu problēmu, kad esam izmisumā un strupceļā, jā, bet... Mums arī vajag tikt tālāk ticības ceļā. Pirmkārt ir jānāk pie Jēzus Viņa pašā dēļ, tāpēc, ka tu mīli Viņu, tāpēc, ka gribi pavadīt laiku kopā ar Viņu. Ir jānāk un jāpaliek pie Jēzus vienalga vai lūgšanas luksofors ir uz zaļa, dzeltena vai sarkana krāsa. Tas kalps bija paralizēts un mocījās. Ne tīri burtiski, bet līdzībā tas ir raksturīgi visiem neticīgajiem. Viņu ticības dzīve, kas varētu skaisti atdzīvoties un attīstīties, ir paralizēta, nekustas. Un viņi mokas ar sliktām sekām no grēkiem, ko viņi negrib atstāt.

Dažreiz es runāju ar neticīgiem, kas man stāsta, cik grūti un smagi viss ir. Es parasti atbildu, ka tieši tamdēļ, viņiem ir jānāk pie Jēzus un ticības, lai Dievs palīdzētu ar visām grūtībām. Taču to viņi negrib ne par ko. Man nav garīgais rentgens, bet esmu diezgan pārliecināts, ka ir divi galvenie iemesli. Viņiem ir bailes, ko citi par viņiem domā, ir bailes no kaimiņu apsmiekliem. Un viņi ir lepni, viņi neprot atzīst, ka viņi paši netiek galā. Ticības dzīve rodas, kad mums ir vienalga, ja kaimiņš smejas par mums un, kad mākam atzīst, ka pats netieku galā, man vajag Jēzus palīdzību. Kamēr tā nav, esi paralizēts un cieš vairāk vai mazāk mokās. Tas virsnieks saka, ka viņš nav cienīgs. Tā ir totāla taisnība, bet, tik un tā Jēzus viņam palīdz. Paši par sevi neesam cienīgi, bet.. No žēlastības, caur ticību, tik un tā varam nākt Dieva vaiga priekšā ar saviem lūgumiem. Tieši apziņa par savu necienīgumu, grēka apziņa, ir viena no tām lietām, kas raksturo lielo un īsto ticību. Jēzus arī šodien mūs brīdina no elles, no mīlestības, lai mēs ticētu un nenonāktu ellē. Varbūt kāds tagad domā pie sevis aptuveni šādi: viss ir pareizi ko mācītājs saka, tādai ticībai man būtu jābūt, bet... tā nav un es nemāku tā ticēt. Tomēr, ticība nenāk no mums pašiem, ticība nav atkarīga no mūsu garīgiem muskuļiem. Jēzus rada ticību caur Svēto Garu. Ticība ir Svēta Gara dāvana, nevis mūsu panākums.

Ja tu jūti, ka tava ticība klibo vai ir pārāk vāja, tad nevajag krist izmisumā, bet vajag lūgt. Vajag lūgt lai Jēzus caur Svēto Garu dotu tev stipru un īstu ticību, kas turas pie Jēzus visos laikos, vienalga ko lūgšanas luksofors rāda. Jēzus skatās ar maigumu, laipnību un saprašanu uz visām mūsu vājībām, arī uz ticības vājumu. Jēzus labprāt uzklausa lūgšanas par stiprāko ticību. Jēzus labprāt palīdz visiem, kuri māk atzīst, ka viņi paši netiek galā.

Šodienas bauslis: Mums ir jāmāk atzīst, ka paši netiekam galā, ka vajag Jēzus palīdzību.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus labprāt palīdz visiem, kuri māk atzīst, ka paši netiek galā.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Ticība rodas templī, draudzes sadraudzībā.

2.    Jēzus grib dot ticību visiem, no visām tautām.

3.    Mēs drīkstam lūgt pēc palīdzības, bet nedrīkstam Jēzum pavēlēt vai bakstīt.