Sprediķis 23. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Lasījumi: Jesaja 8:16-20, Kolosiešiem 2:12-14, Mateja ev. 16:1-4

Šodienas galvenā tēma ir par pestīšanu, par mūžīgo svētlaimi Debesu Valstībā. Mums ir jāpamostas no grēka miega, lai dvēseles pestīšana būtu mūsu galvenā prioritāte. Šodienas lasījumi māca sīkāk, kā pestīt savu dvēseli. Vecās Derības lasījumā dzirdējām, par zintniekiem, dziedniekiem, ekstrasensiem un tamlīdzīgiem. Ar tādiem mēs nedrīkstam pīties kopā. Ja ir kaut kas neskaidrs, tad mums ir jāpajautā savam Trīsvienīgajam Dievam. Bībelē un kristīgā dogmatikā mēs atradīsim atbildes un skaidrību, un nekur citur.

Otrais lasījums māca par izej punktu un par nosacījumiem pestīšanai. Paši par sevi bez Jēzus esam miruši savos pārkāpumos. Kristībās, Jēzus krusta nāve un ticība Trīsvienīgajam Dievam ir tās galvenās lietas, kas mūs izved no garīgas nāves uz garīgo dzīvību. Visi grēki var tikt piedoti, Jēzus mīl ikvienu un ar prieku ņem pretī visus, kuri nožēlo un tic. Trīsvienīgā Dieva priekšā viss ir no žēlastības. Viss ir atkarīgs no Jēzus darbiem un ticība tam. Dieva priekšā mēs nevaram nopelnīt savu pestīšanu ar saviem darbiem. Toties, cilvēku priekšā ir atšķirīgi. Cilvēkiem vajag tavus kalpošanas darbus. Ja tev ir īsta ticība, ja esi pateicīgs par Dieva mīlestību uz tevi, tad tu gribi kalpot citiem.

Šodien ir arī bāreņu svētdiena, kad esam aicināti pievērst uzmanību bāreņiem un visiem bērniem, kuri uzaug bērnunamos, ārpus no ģimenes. Tu esi aicināts, cik tas ir tavos spēkos, rūpēties par šiem bērniem. Tas minimums šajā aspektā, kas visiem klātesošiem ir pa spēkam, ir, lai lūgtu par šiem bērniem. Ir jālūdz lai padomju laika un ideoloģijas pārpalikums, bērnu nami, tiktu likvidēti un visi bērni varētu uzaugt ģimenē, ar tēvu un māti. Ir arī jāuzdod jautājums, kāpēc ir tik daudz bērni šādās iestādēs? Atbilde ir vismaz lielā mērā saistīta ar pirms laulības attiecībām. Ja bērni taptu tikai laulībā, drošās un nobriedušās attiecībās, tad noteikti būtu mazāk bāreņi. Tāpēc, cik tas ir mūsu spēkos, ir jāmāca saviem bērniem un mazbērniem, lai veidotu pēcnācējus tikai laulībā, un ne pa labi un pa kreisi.

Evaņģēlijā tie farizeji grib redzēt zīmes, bet īstenībā tas ir tikai iegansts, lai vēlreiz noraidītu Jēzu. Šie farizeji ir sastapušies ar Jēzu, ar pašu Dievu, un viņi ienīst Jēzu it kā Viņš būtu sātans pats. Jēzus saka, ka šie farizeji neprot tulkot vai saprast laika zīmes. Šeit ir lietots vārds grieķu valodā, kas nozīmē izšķirošs brīdis. Piemēram barikāžu dienas 1991. gadā bija izšķirošas dienas. Ja latvieši nebūtu braukuši uz Rīgu tajās dienās, mēs varbūt joprojām būtu Padomju savienības sastāvā. Sastopoties ar Jēzu, ikvienam cilvēkam ir izšķirošs brīdis. Vai nu elle uz mūžīgiem laikiem vai Debesu Valstības svētlaime uz mūžīgiem laikiem. Šodien ir jātic, šodien ir jāglābj sava dvēsele. Rīt vai pēc piecām minūtēm tu varētu būt miris. Rīt vai pēc piecām minūtēm varētu būt pa vēlu. Kādas ir laika zīmes šodien? Es neesmu pravietis, viss varētu mainīties, es ceru, ka man ir nepareizi, bet man liekas, ka šo farizeju attieksme ir valdoša arī šodien, un drīzāk aug nekā iet mazumā.

Eiropa reiz bija kristīgās ticības centrs un stiprākais cietoksnis, bet tā vairs nav. Šodien majoritāte no visiem, kuri tic pa īstam ir ar melno un dzelteno ādu. Rietumeiropa jau pilnībā dejo pēc sātana stabulēm. Vēl nav tik traki pie mums un pārejā austrumeiropā, bet diemžēl iet tajā virzienā. Es nedomāju, ka asiņainas vajāšanas ir aktuālas pie mums pārredzamā nākotnē, bet visticamāk mums ir jāsagatavojas, ka morāliskas vajāšanas un morāliskais spiediens uz mums augs. Līdzībā, ka pretvējš būs arvien stiprāks, ka artilērijas apšaude pieaugs. Visticamāk mums ir jārēķinās, ka būsim arvien mazāka minoritāte. Ir rakstīts, ka Jēzus aizgāja no šiem farizejiem. Ne pilnībā, bet ļoti lielā mērā, Viņš ir aizgājis no Rietumeiropas, tur ir palikuši pavisam maz īsti kristieši. Ir jālūdz un jāstrādā, lai Jēzus neaizietu arī no mums. Kad ienaidnieki šauj ar artilēriju, ko karavīri dara? Viņi rok bedres un paslēpjas tur, labākā aizsardzība nav un kaujā tādai bedrei ir zelta vērtība.

Līdzībā mums ir jārok bedres kristīgajā ticībā, vēl dziļākas un pamatīgākas nekā līdz šim. Ne līdzībā, bet burtiski ir jāpaslēpjas pie Jēzus. Ir jālūdz pastiprinātā režīmā, lai mēs spētu pretoties kārdinājumiem un izturēt arvien lielāku morālisko spiedienu un apšaudi. Jēzus nedeva farizejiem tādu zīmi, kādu viņi vēlējās, bet... Viņš deva viņiem un mums Jonas zīmi. Kas tas ir? Jonas grāmatā ir rakstīts par Jonu, kas nonāca lielā zivju vēderā, kur viņš palika trīs dienās. Pēc tam tā zivs viņu izspļāva un viņš tika dzīvs atpakaļ pasaulē. Tā ir zīme vai pravietojums par Jēzu, kas bija miris trīs dienas un augšāmcēlās trešajā dienā. Jēzus, Viņa persona, Viņa darbi un īpaši Viņa augšāmcelšanās ir tā galvenā zīme, kas ir dota mums un visiem cilvēkiem visos laikos un visās vietās. Veidot un uzturēt personiskas attiecības ar Jēzu ir pestīšanas būtība un atslēga. Uzticēties Jēzum ir pestīšanas atslēga.

Mēs dzīvojam nedrošā un bīstamā pasaulē. Saistībā ar mūsu laicīgo labklājību šajā pasaulē garantijas nav. Tomēr, saistībā ar dvēseles labklājību un pestīšanu garantijas ir. Un ne uz diviem vai pieciem gadiem, bet uz mūžību. Turies pie Jēzus visos apstākļos un tu izglābsi savu dvēseli.

Šodienas bauslis: Mums ir jāierok sevi dziļāk kristīgā ticībā un jāpestī savu dvēseli, tam jābūt galvenai prioritātei.

Šodienas evaņģēlijs: Saistībā ar mūžību ir pavisam drošas garantijas, kad mēs turamies pie Jēzus un paļaujamies uz Viņa darbiem.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Mums ir jāturas pie Bībeles un kristīgas mācībās, ne pie dziedniekiem un tamlīdzīgiem.

2.    Paši par sevi bez Jēzus esam miruši, bet caur kristībām, Jēzus krusta nāvi un ticību tam, mums ir garīga dzīve. 

3.    Šodien ir izšķiroša diena, šodien ir jātic pa īstām. Rīt varētu būt pa vēlu.