Sprediķis 17. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Jes. 51: 12-16; Fil. 1: 20-26; Mt. 9:18-26

Šodienas galvenā tēma ir par nāvi un dzīvību. Kā domāt par nāvi un dzīvību, ko Bībele par to māca. Vecās Derības lasījumā dzirdējām par bailēm. Ir daudz par ko cilvēki baidās, bet viens parastais iemesls ir bailes par nāvi. Daudzi ir saistīti nāves bailes važās. Ja cilvēks nav kristietis, tad ir pamats baidīties no nāves, jā, bet.. Ko Bībele mums māca šodien ir, ka kristieši nedrīkst baidīties no nāves un kristiešiem nevajag baidīties no nāves. Tāpēc, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies. Jēzus var un grib mūs atbrīvot no šāda veida bailēm. Caur ticību.

Otrais lasījums māca to pašu, bet no cita skatupunkta. Pāvils saka, ka Jēzus viņam ir dzīve un nāve ieguvums. No vienas puses viņš grib mirt un tikt Debesu Valstībā, jo tur viņam būs daudz labāk. No otras puses viņš apzinās, ka viņam ir pienākumi zemes virsū ko nedrīkst vieglprātīgi atstāt. Tieši tā katram kristietim ir jādomā par dzīvi un fizisko nāvi. No vienas puses ir tā, ka pašnāvība ir viennozīmīgs grēks un mēs nedrīkstam sasteigties uz Debesu Valstību. Ir jāpilda savi pienākumi šajā pasaulē, kamēr Trīsvienīgais Dievs to vēlas. No otras puses, nedrīkst baidīties no fiziskās nāves un ir jāilgojas pēc Debesu Valstības svētlaimes. Jo, tur būs daudz labāk, bez bēdām un asarām.

Es esmu dzīvojis Latvijā divdesmit gadus un man patīk, lielas pretenzijas  nav, bet neesmu aizmirsis, ka rietumu virzienā aiz Baltijas jūras ir cita zeme, Zviedrija, kur es uzaugu, kas ar visu cieņu pret Latviju man tomēr ir dzimtene. Tieši tāpat mums visiem ir jādomā par Debesu Valstību. Nav slikti zemes virsū, bet Debesu Valstība ir īsta dzimtene uz kurieni mums ir jāilgojas. No fiziskās nāves nav jābaidās, bet ir cita nāve, no kā jābaidās gan. No garīgās nāves, no ticības izsīkšanas un miršanas. Kā var izšķirt, vai cilvēks ir fiziski miris jeb nē, ja nav ārsts un smalki instrumenti? Pēc elpas. Ja cilvēks elpo, viņš dzīvo. Ja nevar pamanīt elpošana, viņš ir 99% drošs miris. Kā var izšķirt, vai cilvēks ir garīgi miris jeb nē? Ir daudzas pazīmes, bet galvenā ir pēc lūgšanas. Kas elpošana ir fiziska dzīvē, lūgšana ir garīga dzīvē. Visiem ir skaidrs, ka nepietiek elpot tikai svētdienās. Tas ir jādara visās dienās. Tieši tāpat ir jālūdz Trīsvienīgo Dievu visās dienās, arī darbadienās mājās, lai būtu īsta garīga dzīvība.

Evaņģēlijā Jēzus māca sīkāk par šo tēmu. Viss evaņģēlijā notika, kamēr Jēzus vēl runāja. Caur Jēzus vārdiem rodas ticība, caur Jēzus vārdiem viss notika. Es teicu, ka ticība rodas caur lūgšanu, kas ir sarunā ar Trīsvienīgo Dievu un Jēzu Kristu. Tā ir, bet lasīt un iegaumēt Jēzus vārdus Bībelē ir arī svarīgi priekš ticības uzturēšanai. Viss Bībelē ir svarīgi lasīt, bet Jēzus vārdiem evaņģēlijos ir īpaša nozīme. Caur Jēzus vārdiem atkāpjas bailes no nāves. Ir rakstīts, ka tas sinagogas vecākais nāca pie Jēzus. Nākt pie Jēzus. Tās ir vislabākās zāles pret nāves bailēm. Ja tu baidies no fiziskās nāves, tad ir jānāk pie Jēzus. Un nevajag liekuļot un mēģināt kaut ko apslēpt. Tas nav iespējams, Jēzus lasa tavu sirdi kā atvērtu grāmatu. Ir jāsaka pa taisno atklāti, ka tu baidies no nāves un, ka tev vajag palīdzību ar šo.

Varbūt ne uzreiz bet lēnā garā Jēzus noteikti palīdzes tev ar šo problēmu. Ja vien tu uzturi garīgo elpu, lūgšanu. Ja vien tu uzturi kontakti ar Jēzu lasot Viņa vārdus Bībelē. Ja vien tu nāc uz baznīcu un saņem sakramentu draudzes kopībā, Jēzus noteikti palīdzēs tev uzvārēt, tikt pāri bailēm no fiziskās nāves. Šajā evaņģēlijā notika dziedināšanas brīnums, tā meitene palika dzīva atkal. Un kā es teicu, visu laiku ir runa gan par fizisko, gan par garīgo dzīvi. Mēs nezinām, bet cerams, ticams, tā meitene palika arī garīgi dzīva. Tieši tas pats var notikt arī ar mums, ka mūsu varbūt remdenā vai gandrīz izdzēsuša ticība var augšāmcelties un palikt dzīva. Caur Svēto Garu. Ne tīri burtiski, bet līdzībā tas pats, kas notika šajā evaņģēlijā, notiek šajā Dievkalpojumā un visos Dievkalpojumos zemes virsū, ja vien turas pie pareizās kristīgās mācībās. Ja esi nācis šodien ar 100% stipru ticību, tad ir ļoti labi, bet. Es domāju, ka nevienam tā nav. Vairāk vai mazāk mums visiem klibo ar ticības dzīvi, mums visiem garīga elpošana, lūgšana, varētu būt stiprāka. Mums visiem kontakts ar Jēzus vārdiem varētu būt labāks.

Saistībā ar garīgo dzīvi, Trīsvienīgais Dievs vēlas, lai šī maza meitene būtu ikviens no mums. Saistībā ar garīgo dzīvi, tām pašam ir jānotiek ar mums, kas notika ar viņu. Caur lūgšanu, caur Bībeles vārdiem, caur sakramentu un brāļu un māsu sadraudzību, Jēzus grib augšāmcelt, stiprināt un atdzīvināt tavu ticību, šodien, šeit, Dievkalpojumā. Vienīgais iespējamais šķērslis ir no tavas puses. Ja tu negribi ņemt pretī, tad nekā, bet ja vien tu gribi ņemt pretī, tas pats var notikt ar tevi, kas notika ar šo meiteni, saistībā ar garīgo dzīvi. Ne visi, bet lielāka daļa no klātesošiem ir pāri par piecdesmit gadiem un laikam gandrīz visiem ir skaidrs, ka miesa, ārējais cilvēks neizbēgami sadilst un paliek vājāka, bet tas pats princips neattiecas uz ticības dzīvi. Iekšējais cilvēks var vienmēr augt un pieņemties spēkā, vienalga cik cilvēkam ir gadi.

Rudens ir klāt un daba lēnā garā nomirst un taisās uz ziemas miegu. Varbūt ne visi, bet daudzi to uztver negatīvi un viņiem pietrūkst vasaras siltums un dzīvība. Lai tā domā, bet miesas sadilšana, gadu pieaugums un fiziskas nāves tuvošanos mums nav jāuztver negatīvi. Jo, tas nozīmē, ka Īsta Dzīve ar lieliem burtiem tuvojas. Īsta Dzīve ar lieliem burtiem ir Debesu Valstības svētlaime. Saistībā ar fizisko dzīvi, rudens pazīmes ir īstas dzīvības pazīmes. Tiem kuri tic Jēzum Kristum, fiziskā nāve ir draudzene un mīļa māsa.  

Šodienas bauslis: Mēs nedrīkstam baidīties no fiziskas nāves.

Šodienas evaņģēlijs: Tiem, kuri tic Jēzum Kristum fiziska nāve ir draudzene un mīļa māsa, nav no kā baidīties.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Mums ir jāatbrīvojas no bailēm par nāvi.

2.    Kristus ir dzīvība, nāve ieguvums un Debesu Valstība ir īsta dzimtene.

3.    Mums vajag augšāmcelties uz stiprāku ticību.