Sprediķis 14.svētdiena pēc Vasarsvētkiem

2 Laiku gr. 28:8-15, Romiešiem 12:9-15, Marka ev. 12:41-44.

Šodienas tēma ir par mīlestību uz savu tuvāko, uz citiem cilvēkiem. Kā pareizi mīlēt un rūpēties par savu tuvāko. Vecās Derības lasījumā dzirdējām, par gūstekņiem. Tīri burtiski, vēsturiski, viss ir noticis, kā te ir rakstīts, burtiski mēs neesam tie gūstekņi. Tomēr, līdzībā, tie gūstekņi esam mēs. Kad Ieva un Ādams krita grēkā, sātans uzvarēja vienu kauju pastāvīgā karā pret Trīsvienīgo Dievu. Pēc grēka krišanas cilvēks bija grēka gūstā pie sātana, ar slēgtu ceļu uz Debesu Valstību.

Tomēr, Golgāta pie krusta un Lieldienās Jēzus atbrīvoja mūs no verdzības grēka pie sātana. Lielajā Piektdienā un Lieldienās notika tas pats ar mums kā ar šiem gūstekņiem. Mēs tikām atbrīvoti. Atbrīvot kādu no verdzības ir liels mīlestības darbs. Šodienas bauslis ir, ka mums ir jābūt žēlsirdīgiem pret citiem un jāparāda citiem mīlestību. Tā ir, bet šis bauslis balstās evaņģēlijā, prieka vēstī. Vispirms, Jēzus ir atbrīvojis mūsu dvēseles no verdzības grēkā un izrādījis lielo žēlastību un mīlestību pret mums. Mēs tikai dodam tālāk, ko esam saņēmuši.

Otrajā lasījumā ir vairāki norādījumi, kā konkrēti izrādīt mīlestību un rūpes pret citiem. Ir jāpriecājas ar priecīgiem un jāraud ar skumīgiem. Priecāties ar priecīgiem parasti nav tik grūti. Priecīgie parasti ir veiksmīgi un visi grib draudzēties ar veiksminiekiem. Pie pilnas bļodas draugu daudz. Bet pretstats ir arī patiesība, pie tukšas bļodas draugi maz. Skumīgie parasti ir tie neveiksminieki, ar tukšām bļodām, un no tiem mēs parasti gribam turēties pa gabalu. Tomēr, kam visvairāk vajag mūsu mīlestību un līdzjūtību. Tieši tā, skumīgiem. Pirmkārt ir jārūpējas par tiem, kam visvairāk vajag līdzjūtību un mīlestību, tiem, kuri ir skumīgi un raud.

Evaņģēlijā Jēzus māca sīkāk, kā rūpēties par savu tuvāko, par citiem. Jēzus apsēdās pie ziedojuma traukam. Tīri burtiski mums nav jādara tāpat. Tomēr, līdzībā, pārnestā nozīmē, mums ir jādara tāpat. Apsēsties nozīmē ne tikai skriet garām, bet pastāvīgi kaut ko darīt. Pastāvīgi mums ir jādod sevi tuvāk-mīlestības traukam un pastāvīgi jārūpējas par citiem.

Piemērs, paraugs te, ir nabaga atraitne. Tīri burtiski visi klātesošie nav nabadzīgas atraitnes, bet līdzībā mums visiem vajadzētu būt nabadzīgām atraitnēm. Kāpēc, kādā veidā? Tajā laikā bija smaga dzīve un sociālais dienests vēl nebija izgudrots. Atraitnēm bija grūti sevi uzturēt un šai atraitnei nebija varianti. Paļauties uz Dievu viņai bija vienīgā versija. Viņa to arī darīja, jo deva visu, kas bija makā. Viņai atlika tikai cerēt uz Dieva žēlastību. Kas traucē mums rūpēties par citiem un izrādīt mīlestību citiem? Ir daudz ko pieminēt, bet viens parastais iemesls ir mazticība, paļāvības trūkums. Mēs tā īsti neesam droši, ka būs ko likt uz galda rīt, un tāpēc veltam daudz laiku un pūles, lai pildītu savu maku priekš rītdienas. Ja mums būtu pārliecība, ka Trīsvienīgais Dievs dos ko likt uz galda rīt, tad mēs varētu veltīt vairāk laiku un spēku, lai rūpētos par citiem. Šajā aspektā mums visiem ir jābūt nabaga atraitnes, kam ir tikai viena versija, paļauties uz Trīsvienīgo Dievu. Un tādējādi būt brīvi, lai kalpotu citiem.

Ir rakstīts, ka viņa deva visu, kas viņai bija. Par šo mums parasti ir slikta sirdsapziņa un jūtamies slikti, jo, mēs nedodam visu, kas ir makā un bankā ziedojumu traukam. Vai mums par to ir jājūtas slikti? Es teiktu, ka īsti nē. Jēzus uzslavē šo atraitni, ka viņa dod visu, bet Viņš nesaka, ka visiem vienmēr tā ir jādara. Tu vari likt visu, kas ir makā un bankā ziedojumu traukam, tas nav slikti, bet arī nav obligāti. Nav jājūtas slikti, ja to nedara. Bībele māca, ka ir jādod desmito tiesu, bet nemāca par simto tiesu. Kā parasti palīdz izpētīt, kas te ir rakstīts orģinālā grieķu valodā. Ir rakstīts, ka viņa deva visu savu ”Bios”. Vārds Bios mums ir vārdā bioloģija, kas nozīmē mācību par dzīvību. Tīri burtiski orģinālā valodā te nav rakstīts, ka ir jādod visa sava nauda, kaut viņa to darīja, bet visu savu dzīvi ziedojumu traukam un Dievam. Ir jādod visu savu Bios, savu dzīvi, lai rūpētos par citiem. Un iemesls, motivācija ir, ka Jēzus vispirms ir darījis to pašu mums Lielajā Piektdienā un Lieldienās.

Ir grūti precīzi pārvērst tā laika naudas vērtību uz mūsu naudas vērtībām. Bet tik daudz ir skaidrs, ka tā atraitne deva ļoti sīku summu, atbilstoši brūniem centiem šodien. Tā nauda laikam pietiktu vienai sērkociņu kastītei par trim centiem, bet nekam vairāk, ne mūsu veikalos. Un tik un tā Jēzus uzslavē šo sīko summu. Iemesls ir protams, ka tā bija viss, bet te ir vēl ko mācīties. Ko? Ka Dieva priekšā arī tam, kas ir ļoti mazs un sīks, ir liela vērtība. Ja cilvēks kaut ko dod no sirds mīlestības, ar paļāvību sirdī, ka Dievs rūpēsies, tad tam ir liela vērtība Dieva priekšā. Arī, ja tā dāvana ir pavisam sīka un neliela. Sirds motivācija ir izšķiroša Trīsvienīgā Dieva priekšā, ne dāvanas lieluma. Tas nekas, ja to, ko tu vari dot citiem ir pavisam sīks un mazs. Galvenais ir, lai tu mīlestībā un ticībā dod to, kas tev ir, lai rūpēties par citiem. Un te nav runa tikai par materiālām vērtībām. Mīlestība un morāliskais atbalsts varētu būt daudz vērtīgāk citam cilvēkam, nekā nauda.

Šodienas bauslis: Mums ir jādod sevi, visa sava dzīve, lai rūpētos par citiem, cik tas ir mūsu spēkos.

Šodienas evaņģēlijs: Jēzus ir devis visu Sevi, visu Savu dzīvi, lai izpirktu mūs no verdzības grēkā.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.    Tie atbrīvotie gūstekņi esam mēs.

2.    Pirmkārt ir jāraud ar tiem, kuri raud, pirmkārt ir jārūpējas par tiem, kam tas ir visvairāk vajadzīgs.

3.    Paļāvības trūkums ir parastais šķērslis, lai rūpētos par citiem. Tāpēc, līdzībā, mums ir jābūt nabaga atraitnēm, kam nav cita versija, kā vien paļauties uz Dievu.