Sprediķis 7.aprīlī
Šodien ir Zaļā ceturtdiena un galvenā tēma ir Jaunā Derība. Jauna derība ir slēgta, iedibināta, Jēzus asinīs un šajā dienā Jēzus iestādīja, iedibināja Dievgaldu vai pareizāk altāra sakramentu. Vecās Derības lasījumā dzirdējām, ka asinis izglāba Izraēla pirmdzimušos no nāves Ēģiptē. Ēģiptiešu pirmdzimušie nomira, un Izraēla pirmdzimušie nenomira. Šeit ir pravietojums, zīme, par Kristus asinīm. Kristus asinis, saņemts ticībā, izglābj no mūžīgas nāves ellē. Tāpēc altāra sakraments no seniem laikiem baznīcā tiek nosaukts: nemirstības zāles.
Altāra sakraments nav vienīgais, bet visskaidrākais pierādījums tam, ka Dievs mūs mīl. Otrais lasījums māca par sagatavošanām pirms sakramenta saņemšanas. Cilvēks var baudīt sakramentu necienīgi un tāpēc ir jānožēlo grēki un jāizmeklē sirdsapziņu rūpīgi PIRMS tu ej pie sakramenta. Tas ir nepieciešams, bet ir vēl viens aspekts ko arī vajadzētu ievērot. Liturģijas laikā, kad sakraments tiek konsekrēts, nedrīkst domāt par saviem gurķiem, nedrīkst čukstēties ar sola kaimiņieni, nedrīkst šķirstīt dziesmu grāmatu. Liturģijas laikā, kad sakraments tiek konsekrēts, vajag skatīties uz un meditēt par Jēzu Kristu. Liturģijas laikā vajag padomāt, ka mācītājs nav īstais darītājs. Mācītājs ir tikai instruments Trīsvienīgā Dieva rokās. Īstais Mācītājs vai Liturgs, ar lielo burtu, ir Jēzus Kristus pats.
Liturģijas laikā vajag medītēt par to, ka Jēzus ir vienlaicīgi gan Liturgs, gan Upuris altāra sakramentā. Jēzus krusta nāve Golgātā ir vienreizējs notikums, ko nevar un nevajag atkārtot. Tomēr, tā pati Jēzus miesa un asinis, kas tika upurēts, kas nomira Golgātā drīz būs klāt šeit, uz mūsu altāra. Arī uz gana daudziem altāriem visā pasaulē. Šeit ir daudz par ko medītēt liturģijas laikā, kas ir krietni jēdzīgāk nekā čukstēties ar sola kaimiņieni. Evaņģēlijā ir rakstīts, ka Jēzus mīlēja savējos līdz galam. Tas ir labs virsraksts, kopsavilkums par visu, kas notiks šodien un tuvākajās trijās svētas dienās. Evaņģēlijā ir vērtīga mācība, kādiem mums būtu jābūt, lai mēs būtu cienīgi viesi pie altāra sakramentā. Ir rakstīts, ka Jēzum bija pienācis laiks atstāt pasauli, lai aizietu pie Tēva. Ir tā, ka Dievs, ne mēs paši izlemj, kad ir laiks burtiski atstāt šo pasauli. Ir tā, ka visiem nav aicinājums iet klosterī un burtiski atstāt pasauli.
Tomēr, līdzībā, mums visiem ir aicinājums atstāt šo pasauli. Mums visiem ir jāmīl Dievu pāri par visu. Mums visiem ir jāklausa Dievam vairāk nekā cilvēkiem. Kaut mēs protams fiziski paliekam pasaulē, mūsu pirmajai lojalitātei, mūsu pirmajai piederībai ir jābūt Debesīs. Lai mēs būtu cienīgi viesi pie altāra sakramenta, mums līdzībā ir jāatstāj pasaule. Proti, dot Dievam pirmo vietu un pasaulei otru vietu. Svētku kopsavilkums ko es pieminēju, ka Jēzus mīlēja savējos līdz galam, ir arī vērts par ko meditēt. Mums ir arī jāmīl savējos, proti Trīsvienīgā Dieva tauta, citi draudzes locekļi, līdz galam. Ir arī jāmīl neticīgos, bet pirmkārt un visvairāk jāmīl savējos, citus draudzes locekļus. Kāpēc? Mēs lasām Bībeli, bet neticīgie lasa kristiešus. Ja viņi redz, ka mēs esam tikpat skaudīgi un kašķīgi savā starpā kā visi citi, tad viņi nedodas uz šejieni, tad mēs neesam atraktīvi. Tomēr, ja viņi redz, ka mums ir laba sadraudzība savā starpā, ka mēs rūpējamies viens par otru, tad mēs paliekam krietni atraktīvāki. Lai mēs būtu cienīgi viesi pie altāra sakramenta, mums ir jāmīl viens otru.
Jēzus un mācekļi bija sapulcējušies uz mielastu. Šovakar mēs esam darījuši tieši to pašu. Tomēr, tajā vakarā pie galda bija viens necienīgs, viens kas atkrita, Jūdas Iskariots. Diemžēl ir tas pats princips visās draudzēs visā pasaulē. Varbūt nav tik traki, ka cilvēks apzināti nodod Jēzu, bet tomēr, kaut viens, kas atkrīt un neuztraucās par saviem grēkiem. Kad Jēzus teica mācekļiem, ka viens no viņiem nodos Viņu, tie visi atbildēja: ‘’Kungs, taču ne es?!?’’ Es ticu un ceru, ka visi klātesošie šajā brīdī saka tāpat pie sevis: Kungs, taču ne es! Visticamāk šeit ir kaut viens, kas vai nu jau tagad vai nākotnē atkrīt un neuztraucas par saviem grēkiem. Lai mēs visi pārbaudam savas sirdis pavisam nopietni Trīsvienīgā Dieva vaiga priekšā, lai attiecīgais Jūdas nav un arī nebūs es. Jēzus mīlēja un mīl mūs līdz galam. Lai mēs būtu cienīgi viesi pie altāra sakramenta, mums ir jāpaliek pie Viņa līdz galam.
Jēzus saka, ka mums ir jākalpo citiem kā Viņš kalpoja mums. Tā ir, bet... Lai mēs spētu kalpot, mums ir jābūt īstai, iekšējai brīvībai. Diemžēl daudziem, gandrīz visiem, ir nepareizs priekšstats, kas ir īsta brīvība. Cilvēki doma, ka brīvība ir, ja nevajadzētu iet uz darbu, jā nebūtu jāmaksā nodokļi un ja būtu daudz naudas. Ja varētu slinkot visu dienu. Tomēr, tas ir nepareizi. Īsta brīvība ir brīvība no kaislēm, no untumiem, no sevis žēlošanas, brīvība no visa kā, kas saista mūsu dvēseles pie pasaules un traucē mums mīlēt Dievu un savu tuvāko. Tāpēc nevajag lūgt, lai Dievs tevi atbrīvotu no darba un no nodokļiem, lai tu varētu slinkot visu dienu. Vajag lūgt, lai Dievs tevi atbrīvotu no kaislēm, no sevis žēlošanas, no untumiem un no slinkuma. Īsumā, lai Dievs palīdzētu tev tikt galā ar sevi. Par kaislēm būtu daudz ko pateikt, bet īsumā pamats visam kam ir vēders.
Ja tu proti savaldīt vēderu, ja tu ēd normāli trīs reizes dienā un prātīgi, ar mēru, tad laikam tu vismaz kaut cik tiec galā ar sevi. Ja tu neproti savaldīt vēderu, ja tu ēd par daudz, ēdienu starplaikos – nelaikā, neveselīgi un gavēt trešdienās un piektdienās, tad visticamāk sātans tevi velk aiz astes arī citās jomās. Īsta brīvība ir iekšēja brīvība, brīvība no kaislēm, spēja tikt galā ar sevi. Ir protams tā, ka mēs visi esam grēcinieki, totāla perfekta iekšējā brīvība nevienam cilvēkam nav un nekad nebūs. Tomēr, ja tev ir kaut cik iekšējā brīvība, ja tu vismaz kaut cik tiec galā ar sevi, tad tev ir brīvība lai kalpotu citiem.
Šodienas bauslis: Mums ir jāatstāj pasaule, jāmīl savējos un jāsaņem sakramentu cienīgi.
Šodienas evaņģēlijs: Altāra sakraments nav vienīgais, bet visskaidrākais pierādījums, ka Dievs mūs mīl.
Gribētu īsi rezumēt savu teikto:
1. Altāra sakraments ir nemirstības zāles.
2. Liturģijas laikā ir jāmedītē par Jēzu, nevis jāšķirsta dziesmu grāmata.1.
3. Mums ir jābūt iekšējai brīvībai, lai mēs spētu kalpot citiem.