Citāts no Limbažu draudzes gadagrāmatas 2019.

2. oktobris, 2019 pl. 12:46

Reiz biju liecinieks divu bērnu sarunai. Puikam un meitenei varēja būt kādi deviņi gadi. Tas bija rudens laiks, kad laukā līdz ar ražu vietām bija milzīgas peļķes. Abi bērni bradāja pa tām līdz bija sabriduši savus zābakus. Zēns izkāpis no peļķes laukā, sacīja:

- Zini, es gribētu izaugt liels un būt tāds pats kā tagad!

- Ko tu darīsi?

- Bradāšu pa peļķēm, skaitīšu lapas, vērošu pīles un Rudo (tā sauca kaķi). Viss taču būs tāpat, nekas nemainīsies. Ja es tagad varu to darīt, kādēļ lai to nevarētu darīt rīt un pēc desmit gadiem. Tikai kā lai to saglabā, kā lai patur šo vēlmi priecāties par tik skaistām lietām?! Kā lai sevī apvieno kaķa pārliecību par rītdienu, pīļu pieķeršanos mājām un siltajai peļķei un lapu draisko virpuļu deju tā, ka galva griežas! Es nezinu kā, bet es to izdarīšu!

Bērni aizgāja uz mājām, un es nezinu, vai viņiem pieaugot izdevās, saglabāt tādu prieku par apkārt notiekošo. Bet es zinu noteikti, ka tieši uz to mūs aicina Jēzus. Un tādēļ saka, norādīdams uz bērniņiem: "tādiem pieder Debesu valstība." Prieks par ikdienu, pateicība par notiekošo un paļāvība, ka tas nekad nebeigsies. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela Debesīs!

Kungs pārveido un palīdzi savā žēlastībā vēl dziļāk apzināties Tavu mīlestību. Ļauj ar augošu izpratni dziļāk padoties Tev un ar visu sirdi atbildēt Tavai mīlestībai, lai varu Tevi slavēt un godāt!

Citāts no Limbažu draudzes gadagrāmatas 2019.

Jaunākie ieraksti

Aktuāli