Sprediķis - Jēzus kārdināšana (INVOCABIT Svētdiena (Mt.4:1-11)
Šīs dienas evaņģēlija Vārds mums apraksta unikālu notikumu - pirmo
atklāto sadursmi starp Dieva Dēlu un kritušo eņģeli jeb kārdinātāju, sātanu.
Pirmais, kam vēlos pievērst jūsu uzmanību, ir situācijas konteksts. Kā
jūs droši vien atceraties no VD, pirms grēkā krišanas pasaule bija neiedomājami
skaista un pirmajiem cilvēkiem Ādamam un Ievai bija gandrīz neierobežota vara
pār to.
Es saku “gandrīz”, jo viens
ierobežojums tomēr bija, proti, pirmie cilvēki nedrīkstēja ēst no konkrēta
koka, kas auga brīnišķīgā Ēdenes dārza pašā vidū. Diemžēl cilvēki šo aizliegumu
pārkāpa un Dievs viņus par to sodīja, padzenot no dārza.
Taču Dievs ir taisnīgs. Sodīdams cilvēku, Viņš arī cilvēka kārdinātājam
sātanam pasludina: “Un Es celšu ienaidu
starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas
dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī”
(1.Moz.3:15). Apsolītais glābējs no sievas
dzimuma ir caur nevainīgo jaunavu Mariju pasaulē nākušais Dieva vienpiedzimušais
dēls Jēzus Kristus. Pēc Dieva plāna Viņam ir jākļūst par Jauno Ādamu, kurš
uzveiks sātanu.
Šīs dienas Evaņģēlija notikumi risinās vietā, par kādu Ēdenes dārzs ir
kļuvis pēc grēkā krišanas. Šī vieta ir pamesta un tukša. Tajā valda tveice un
sausums, pūš svelmaini vēji. Neviļus nāk prātā cilvēkam uzliktais lāsts: “Lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev smagi
strādājot būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev
dod, no lauka augiem tev būs pārtikt” (1.Moz.3:17-19).
Kad nu Jēzus ir četrdesmit dienas un četrdesmit naktis klīdis pa šo
tuksnesi, kad viņš ir līdz nāvei pārguris un izsalcis, tikai tad arēnā beidzot
iznāk sātans. Tā ir otrā lieta, ko gribu likt jums pie sirds - sātans ir
apbrīnojami pacietīgs! Modernais
cilvēks par viņu tikai pasmejas un domā, ka spēj sātanu dancināt kā latviešu
tautas pasaku varonis Sprīdītis dancināja Lutausi. Patiesībā sātans ir aukstasinīgs
un nežēlīgs slepkava. Vispirms viņš nogaida, izvēloties sev piemērotāko un upurim
visnepiemērotāko brīdi, tad noved izmisumā, ievilinot šķietami nevainīgā
diskusijā. Jēzum, piemēram, sātans izsaka provokatīvu piedāvājumu: “Ja tu esi Dieva dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi”.
Sātans zināja, ka konkrētā brīdī Jēzus vairāk par visu vēlas gabaliņu
maizes, tāpēc piedāvāja tieši to. Taču viņa ierosināti, mēs varētu vēlēties arī:
“Lai es vinnēju loterijā!”, “Lai man ir daudz naudas!”, “Lai visi mani ciena un
apbrīno!”. Sātana taktika ir nemainīga gadsimtiem ilgi, tomēr visos laikos
cilvēki ir tikuši viņa pievilti. Kungs Jēzus devās tuksnesī tieši tādēļ, lai
beidzot pārtrauktu sātana uzvaras gājienu. Viņa atbilde kārdinātājam bija: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no
maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes!"
Trešā lieta, kam gribu pievērst jūsu uzmanību, ir fakts, ka ne tikai
Jēzus, bet arī sātans izmanto citātus no VD. Vienīgā atšķirība ir tā, ka sātans izmanto Dieva Vārdu, kas izrauts no
konteksta, bet Jēzus, kas pats ir Dzīvais Dieva Vārds, atbild ar precīzu,
nesagrozītu, konkrētai realitātei atbilstošu patiesību. Tā Jēzus parāda, cik
svarīgi ir precīzi zināt Dieva Vārdu, lai dažādi viltus mācību sludinātāji, tā
paša sātana piekrāpti jums nesagrozītu galvu.
Visbeidzot, visu, ar ko sātans
kārdina Jēzu, var nosaukt par viltus dieviem jeb elkiem.
Pirmais no tiem ir cilvēka fizioloģiskās vajadzības. Lai gan dialogā tiek minēta
maize, taču cilvēka izdzīvošanai ne
mazāk svarīgas ir arī vajadzība pēc apģērba, pajumtes un drošības. Saprotiet
mani pareizi! Neviena no manis nosauktajām lietām nav elks pati par sevi. Taču
tās par elkiem kļūst, ja cilvēks šo vajadzību apmierināšanai veltī visu savu
uzmanību.
Nākamā lieta, ar ko sātans izaicina Jēzu, ir paļāvība uz Dievu. Atceraties?
Jēzus stāv pašā Dieva nama jumta galā, un sātans Viņam saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē…”.
Vilinošs piedāvājums – pārliecināties, cik stipri Dievs tevi mīl patiesībā. Taču
Jēzus uz sātana provokatīvo jautājumu atbild vienkārši: “Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt!” Jā, Dievs var mūs pasargāt
jebkurā situācijā. Jebkuru mūsu kļūmīgu soli Viņš spēj vērst par labu. Tomēr ir
muļķīgi un pat bīstami izmantot Dieva labvēlību kā rotaļlietu. Atceros vienu
mācītāju stāstām par kādu draudzes locekli, kurš lūdzis viņa svētību lai
nolektu ar gumiju no tilta. Vai tā tomēr nav tā pati salkanā čūskas mēle, tikai
pārveidotā modernā pasaulē, kas saka:” tavas spēju robežas, cilvēk, vēl nav
izpētītas, tu pats to vari, tu pats būsi kā “dievs”.
Pēdējais kārdinājums, ar ko sātans izaicina Dieva Dēlu, ir vara.
Vienā acu mirklī Jēzus priekšā paveras visas pasaules valstis un viņu godību,
un sātans saka: “To visu es Tev gribu
dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi”.
Apbrīnojami, ka Jēzus noklausās sātana teikto līdz galam. Vairums cilvēku,
līdzīga piedāvājuma apžilbināti, paliek pie pirmajiem vārdiem. Iespēja ietekmēt
citus, valdīt un vadīt ir ļoti kārdinoša. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā sola arī
lielus ienākumus, godu, apbrīnu un slavu. Taču Kungs Kristus
mūs, savus sekotājus, māca: “Un, ja kas
starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav
nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par
atpirkšanas maksu par daudziem” (Marka 10:44-45).
Kopš Pelnu
trešdienas Baznīca kopā ar Kristu ir devusies Gavēņa laikā. Tiem, kas
apņēmušies gavēt, laipni aicināti kaujas laukā.
1)
Sātans kārdināja Jēzu un viņš kārdina
arī mūs, piedāvājot viltus dievus - mantu, varu, slavu. Ja savas cerības liekam uz
kādu no šiem nepilnīgajiem šīs pasaules iepriecinājumiem, tad neizbēgami
nonāksim izmisumā, jo agrāk vai vēlāk visu sūrā darbā uzkrāto un iemantoto
nāksies zaudēt.
2)
Jēzus neielaižas ar sātanu nekādās diskusijās,
bet atbild ar skaidru, nesagrozītu Dieva Vārda patiesību. Tas lai iedvesmo arī
jūs nepagurstoši studēt Bībeli, mūžam
Svēto un patieso Dieva Vārdu.
3)
Ja pret sātanu cīnāmies paši savā
spēkā, mēs zaudējam. Tāpēc lietosim visus Dieva dotos ieročus, par kuriem
apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem raksta: “Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības
bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā
satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.
Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar
visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet
nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem” (Ef.6:11-18).
Gavēņa laiks
arvien ir bijis laiks samazināt laicīgās aktivitātes un pievērsties garīgajām,
kādu mūsu Gulbenes prāvesta iecirknī ir ne mazums. Mīļie, pāri visam,
nebaidīsimies atzīt savu nespēku, tad pats Kungs var sākt cīnīties par mums. Tad
sātans atkāpjas un eņģeļi mums kalpo.
Jēzus Vārdā - Āmen!