Kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa…
Sprediķis OCULI svētdienā (Ef.5:1-16; Lk.11:14-23)
24.03.2019. - Gaujiena, Ape
Labdien, dārgie draugi!
Atceros, kad vēl biju mazs puika, man ļoti patika krāt.
Krāju sērkociņu kastītes, limonādes un alus pudeļu etiķetes, nozīmītes un pastmarkas.
Cilvēkam, manuprāt, ir raksturīgi kaut ko krāt. Pašiem nemanot, mēs savelkam mājās visdažādākās mantas.
Piepildām ar tām istabas, pagrabus, garāžas, šķūnīšus… Iespējams, tas ir saistīts
ar pašsaglabāšanās instinktu, kas
nemitīgi atgādina: ja nu kaut kad tas noder?
Ja nu pienāk negaidīta diena un tad tev nebūs?!
Reizēm (to es attiecinu uz sevi) mājās ir pievilkts tik
daudz, ka sāk trūkt telpas pašiem cilvēkiem. Ja uz visu pievilkto paraugās
kritiski, tad ir daļa lietu, bez kurām varētu arī iztikt. To pierāda kaut vai
Gaujienas draudzes rīkotie bazāri. Cilvēki
ziedo labdarībai pilnīgi jaunas lietas, kas mājās acīmredzot stāvējušas bez
vajadzības.
Ko darīt kad krāmu sakrājies par daudz? Tad ir jārīko
mājas ģenerāltīrīšana, kritiski izvērtējot sakrāto un atbrīvojoties no liekā.
Vislabāk to izdarīs kāds draugs vai draudzene, jo viņi nav pieķērušies mūsu
lietām, tāpēc spēj tās novērtēt bezkaislīgi un objektīvi.
Apustulis Pāvils šīs dienas vēstulē Efeziešiem arī runā par
kādu ģenerālo tīrīšanu. Tā ir sirdsapziņas tīrīšana, atbrīvojoties no gariem,
kas caur grēku un netikumiem mūs tur saslēgtus. Evaņģēlija Vārds runā par
draugu Jēzu Kristu, kurš vienīgais spēj mūs atbrīvot no visa nevajadzīgā. Tikai
ar Jēzu mēs varam sakrāt tās mantas, kas mums patiesi nepieciešamas. Viņš saka:
“Kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa!” (Lk.11:23b).
Jēzus izsakās skaidri. Taču cilvēkam ir raksturīgi Viņa
teiktajam pretoties, izvairīties no tā, pat
slēpties. Ādams un Ieva pēc grēkā krišanas izjuta Dieva priekšā kaunu
un bailes, tāpēc viņi paslēpās dārzā.
Ja tagad šeit būtu ekrāns uz kura tiktu demonstrēts viss, ko kādreiz esam
darījuši nepareizi vai domājuši aplam, tad mēs visticamāk būtu spiesti šausmās mesties
laukā no šī nama. Sirds dziļumos mēs visi jūtam kaunu par saviem grēkiem. Grēks
ir ne tikai personisks, bet arī morāls. Tā ir apzināta gribas darbība, sacelšanās
pret Dievu. “Grēks ir dēls, kas dusmās
iesit savam tēvam sejā”, saka Emīls Brunners.
Daudzo stāstu par Šerloku Holmsu autors sers Artūrs
Konans Doils reiz izjokoja 12 ievērojamus, sabiedrībā godājamus
cilvēkus - tā laika sabiedrības pīlārus.
Viņš katram no tiem nosūtīja telegrammu ar sekojošu saturu: “Bēdziet! Viss kļuvis zināms!”. Turpmāko
24 stundu laikā visi šie cilvēki atstāja valsti, jo, acīmredzot, katram no
viņiem bija ko slēpt.
Katram no mums dzīvē ir gadījies darīt to, par ko ir kauns,
ko tādu, kas slēpjams no citiem. Mēs norobežojamies no citiem, lai izvairītos
no iespējas, ka mūs atmaskos. Taču bēgšana nepalīdz, jo aiz katras apkaunojošas
situācijas stāv konkrēti spēki, kas mūs ir uz to vadījuši vai vada joprojām. Savas
dzīves laikā - aiz ziņkārības, neapdomības, muļķības vai arī apzināti – mēs esam
atvēruši daudzas durvis, kuras aizvērt paši vairs nespējam.
Pa šīm pus aizvērtajām durvīm gari nu brīvi staigā iekšā un
ārā. Tie mūs paralizē, dara aklus un mēmus kā cilvēku šīs dienas evaņģēlijā. Šie
gari cilvēkam iegalvo, ka viņš pats ir savas dzīves noteicējs. Ja gribēs, tad
nepacels otro glāzīti, ja gribēs - jau rīt pat pārtrauks destruktīvās
attiecības, kas posta laulību, ja gribēs, tad … Bet - vai varēs? Vai paši savā
spēkā spējam iztīrīt savu saimniecību tā, ka varētu tajā ielaist Dievu? Vai daudz
vairāk nelīdzināmies Viljama Breaulta īsajā stāstā
aprakstītajam cilvēkam, kurš lūdza:
“Kungs, Jēzu
Kristu, es vēlētos Tevi ielūgt tīrā un kārtīgā mājā, lai Tu tur apmestos uz
dzīvi, bet nevaru. Spēju tikai iesaukties: “Kungs, neesmu cienīgs, ka Tu nāc
zem mana jumta!”.
Bet Tu jau
esi šeit. Apmeties uz dzīvi šeit, starp elkiem, kas jau agrāk te saimniekoja.
Pats redzu, ka grīda ir piemēslota un istaba nevēdināta. Man kauns, ka Tu esi
šeit, bet Tu taču esi gulējis alās, naktis pavadījis zem zvaigžņotām debesīm;
lai gan nevaru Tevi uzņemt labāk, tomēr priecājos, ka esi šeit.
Man stipri
jātic, Kungs, un es pat šaubīties nedrīkstu, ka pie grēciniekiem Tu jūties kā
mājās. Mans lielākais grēks, Kungs Jēzu, ir tas, ka nevēlos sevi uzskatīt par
grēcinieku. Man nav viegli tam piekrist. Tomēr cerība kā gaišs stars caururbj
samaitāto un nekārtīgo pasauli. Tavs Gars dāvina man šo cerību. Kungs šī cerība
man dāvina mieru”.
Kad Ādams un Ieva grēkojot norobežojās no Dieva, Dievs nekavējoties centās atjaunot ar viņiem attiecības. Viņš sauca: “Kur tu esi?”. Savu mīlestību uz mums Dievs pierāda ar to, ka Viņa Dēls Jēzus Kristus par mums nomira, kad vēl bijām grēcinieki.
Dievs Kristū sauc mūs vēl joprojām. “Ielaid mani savā istabā”, saka Kungs Jēzus, “un es palīdzēšu tev iztīrīt visus pat vistumšākos kaktiņus”. Ļauj,
lai Dieva brīnišķīgais Svētais Gars izgaismo tavas sirds vistumšākos nostūrus,
uzrādot grēku. Ļauj, lai Viņš atdara tavas acis un atjauno spēju runāt
patiesību, atzīstot izdarīto. No Jēzus Vārda dreb visi ļaunie gari šīs Pasaules
telpā. Viņš ir tas, kurš joprojām tevi sauc: “Kur tu esi? Nāc pie manis!”. Viņš ir devis varu saviem apustuļiem
atraisīt sasaistītos, piedodot grēkus. Viņš arī apsola, ka tas, kas tiks
atraisīts virs zemes, būs brīvs arī Debesīs.
Mūsu Baznīcas ticības artikuli māca, ka cilvēkam
nevajag censties pašam saviem spēkiem kļūt labākam. Mēs tiekam aicināti nākt pie
Jēzus tādi, kādi esam. Augsburgas Ticības apliecības apoloģijas XII artikuls
apliecina, ka “ikvienam, kas ir grēkojis
pēc kristības, ir iespējams saņemt grēku piedošanu jebkurā laikā un ikreiz kad
vien cilvēks atgriežas”.
Luteriskās ticības apliecības māca, ka patiesa
grēknožēla ietver sevī trīs daļas:
1)
sirds satriektība. Vai atceraties laulības pārkāpšanā pieķerto sievu? Viņa nāk ar bailēs
trīsošu sirdi un raudādama krīt pie Kristus kājām, un šajās asarās atklājās
sievas sirds satriektība.
2) ticība. Viņa nāca pie Jēzus ticībā. Pēc tam šī grēciniece dzirdēja absolūciju
jeb grēku piedošanas pasludinājumu no Dieva: “Tev tavi grēki ir piedoti, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar
mieru!”.
3)
Jēzus. Sieva nāca ticībā, ka Jēzum ir dota vara atraisīt no grēkiem, ka Viņš
ir tas, kurš atbrīvo, ka Viņš uznesa pie krusta visus pat visnetīrākos grēkus
un nomazgāja ar Savām svētajām, bezvainīgajām asinīm.
Gavēņa un ciešanu laiks, dārgie draugi, ir piemērots brīdis
veikt savu garīgo inventarizāciju un izmantot to svētību ko sniedz privāta
bikts. Lai Dieva brīnišķīgais Svētais Gars mūs uz to vada!
Jēzus
Vārdā, Āmen!